2Tim 2,20.21
Draudze. Viens no Dieva žēlastības līdzekļiem. Vide, kurā kristietis kopā ar citiem kristiešiem var kopt sadraudzību ar Dievu un savstarpēji, pieaugt ticībā un īstenot Jēzus lielo pavēli: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju.” Tā ir dievišķā kārtība, ka cilvēks pēc tam, kad viņš ir piedzimis no augšienes, ienāk draudzē un tālāk savu garīgo dzīvi un darbu īsteno caur draudzi.
Kristīgās draudzes mērķis šaurākā nozīmē ir kalpot Dievam par „aramo tīrumu”, kur Dievs var kaisīt savu sēklu un kur tad var izaugt tie zelta graudi, kādi nekur citur nepadodas. Kristīgai draudzei ir jābūt kā dārzam, kur var izaugt Dieva dēsti; kristīgai draudzei ir jābūt kā nākamās valstības priekšpulkam, kas cīnās, lai cilvēkus arvien vairāk ievilktu Dieva valstības iespaida sfērā; kristīgai draudzei arī jābūt tai cilvēku sabiedrībai, kur Kristus gars var gūt kaut cik redzamu izpausmi.
Draudzes nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Tā nav tikai ļaužu kopa, ko vieno kopējas intereses. Draudze ir svēta vieta un tai ir liels uzdevums. Tā ir Svētā Gara mājoklis, „Kristus miesa”, un tas norāda uz tām ciešām garīgām saitēm, kas draudzi saista ar Kristu, kā arī uz augstām prasībām attiecībā uz draudzi, kas izriet no šī sakara ar Kristu.
JD lietoti ļoti daudz vārdu, lai apzīmētu atsevišķu kristiešus un visu draudzi. Galvenie:
- Kristus miesa;
- Dieva nams;
- Dieva ļaudis;
- Dieva tauta;
Bet tieša draudzes salīdzinājuma ar Dieva ģimeni, par ko Āgenskalna draudze ir aicināta domāt šajā mēnesī, Bībelē nav. Bet netieši gan tas ir izteikts. Dieva saime, Dieva bērni – tas mudina domāt par lielo kristiešu ģimeni. Par Dieva ģimeni, kurā pats Dievs ir Tēvs un Jēzus mūsu brālis. Arī apustulis Pāvils, Pēteris, Jānis un citi. Tu esi šīs ģimenes loceklis. Kāds?
Ģimeni vispirms raksturo tas, ka tajā ir apvienotas dažādas paaudzes. Vēl viens ģimeni vienojošs faktors ir asinsradniecība. Ģimene ir kopiena, kur tās locekļu vidū valda īpašas attiecības, mīlestība, uzticība, savstarpēja palīdzība. Vismaz tā tam būtu jābūt, lai arī ne vienmēr tā tas ir. Ģimeni vieno asinsradniecība.
Ja mēs esam Dieva bērni, tātad savstarpēji māsas–brāļi, ja draudze ir Dieva ģimene, tad tas nozīmē, ka draudzē, kristiešu vidū ir jāvalda īpašām attiecībām. Īpašai savstarpējai mīlestībai, īpašai savstarpējai iecietībai un palīdzībai. Jo mēs visi esam saslēgti kopējā asinsritē. Ar Jēzu Kristu, ar Dievu. Vienā asinsritē! Ar kristiešiem, Dieva bērniem citās konfesijās. Visi vienā asinsritē, vienā ģimenē. Tad taču daudz kam būtu jābūt citādāk. Jēzus saka: „Kristieši, mīliet cits citu!” Un apustulis Jānis paskaidro tālāk: „Ja kas nemīl otru, tas nav Dievu atzinis.” Savādākām attiecībām vajadzētu valdīt draudzē. Visu to šodien izrunāt nevarēsim. Gribu norādīt tikai uz vienu ļoti nozīmīgu aspektu.
Pāvils par korintiešiem saka: „Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās.”
Tas tiešām ir liels prieks, tā ir laime un dāvana, ja mums apkārt ir tādi cilvēki. Cilvēki, uz kuriem grūtā brīdī var paļauties. Un Pāvils to nesaka par kādiem dažiem korintiešiem, saviem īpašiem draugiem – nē, viņš to saka par visu draudzi. Daudz dažādas problēmas Pāvilam ir tieši ar šo draudzi, bet vienu viņš ar prieku var teikt: „Paļauties uz viņiem es varu.”
Vai Āgenskalna draudze var uz tevi šodien paļauties? Vai draudzes vadība priecājas par tevi kā par tādu, uz kuru var paļauties? Bet tā lieta, mani mīļie, ir vēl nopietnāka. Ja tās būtu tikai mūsu attiecības ar cilvēkiem, tad mēs varētu tiem neuzticamajiem pagriezt muguru, meklēt citus labākus un draudzēties ar viņiem. Bet mums ir kādas attiecības ar Jēzu Kristu. Un Viņš, Dieva Dēls, uz mums paļaujas, jo mēs to esam Viņam apsolījuši. Tad, kad mēs savu roku likām Viņa rokā, mēs taču teicām: „Jēzu, tu vari uz mani paļauties. Es gribu Tev sekot, ejot cauri šai dzīvei, Tev kalpot, Tev nodoties.” Tādu solījumu mēs Kristum devām. Bet šodien? Vai Jēzus šodien saka par mani, par tevi, par mūsu draudzi: Man ir prieks, ka varu uz viņiem paļauties. Jā, Es Jēzus, redzu to ļauno pasauli ar tās tukšajiem solījumiem. Bet Āgenskalna draudze tāda nav. Ilmārs, Edgars un tie visi citi šajā draudzē. Es priecājos par viņiem.” Vai Jēzus tā var teikt šodien par mums, kā Pāvils teica par korintiešiem?
Kad sākam tā nopietni par to domāt, tad klusi sirds dziļumos skan godīga atbilde: „Nē, par mani Jēzus gan tā nevar teikt.” Jā, mēs iepretī Jēzum bieži vien esam tādi paši kā savās attiecībās ar cilvēkiem. Tādi, kādi mums pašiem nepatiktu. No kuriem mēs gribētu novērsties. Ar kuriem mēs negribētu neko kopēju. Apsolām, bet neizdarām, uz mums paļauties nevar.
Kā tad sanāk? Mēs esam Viņa mācekļi, Viņa bērni, Viņa ģimene, un tomēr Viņš nevar uz mums paļauties. Un mēs par to nemaz neuztraucamies, mums ir ne silts, ne auksts. Tāpat kā mūsu attiecībās ar cilvēkiem: nu neizdarīju, man negribējās vai nebija laika. Kāda skarba realitāte mūsu attiecībās ar Jēzu! Mēs tikai lūdzam: „Kungs, dziedini, Kungs, palīdzi, Kungs, dod.” Mēs gribam, lai Kristus ir uzticams, lai mēs varam uz Viņu paļauties, bet mēs paši tādi neesam.
Jēzus šodien jautā: „Vai es varu uz tevi paļauties, vai nē?”
Pāvils teica: „Uz jums korintieši, es varu paļauties.” Un tie ir vareni vārdi no Pāvila mutes, augsts vērtējums, kad viņš saka: visās lietās.
Vai tad Dieva ģimenē vispār var būt savādāk? Žēl, bet var!
Īj 15,15: „Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties.”
Mih 7,5: „Neviens lai neuzticas savam tuvākajam, neviens lai nepaļaujas uz savu draugu.”
No vienas puses, tas ir briesmīgs aicinājums. Bet iepriekšējos pantos pravietis Miha apraksta situāciju tautā un tas izskaidro, kāpēc vairs ne uz vienu nevar paļauties..
- Dievbijīgi cilvēki ir izmiruši šai zemē.
- Un taisnīgo vairs nav ļaužu starpā.
- Viņu rokas gatavas darīt ļaunu.
- Tie, kam vara, groza lietas, kā viņiem patīk.
- Dēls nicina un nopaļā tēvu.
- Meita uzstājas pret māti.
- Vedekla pret vīra māti.
- Cilvēka ienaidnieki ir viņā paša mājinieki – attiecības ģimenē.
Dievs grib uz savu ģimeni paļauties, bet nevar. Cik maz šodien ir tādu cilvēku, uz kuriem var paļauties! Visa sabiedrība ir melu un tukšu solījumu pilna. Cilvēki daudz ko apsola, jau iepriekš zinādami, ka to nav iespējams izpildīt, un viņi nemaz to arī netaisās darīt. Palasiet skaistos partiju solījumus pirms vēlēšanām. Cik daudz brīnišķīgu lietu tur ir. Taču, ja dziļāk ieskatās un nopietnāk padomā, tad ir skaidri redzams, ka daudzus no šiem solījumiem ir pat neiespējami izpildīt. Sasolīts daudz, bet paļauties uz to nevar.
Nu labi, valsts mērogā mēs tur neko nevarēsim izmainīt. Bet mūsu personīgajās savstarpējās attiecībās? Bet ja tā ir draudze, Dieva ļaudis, Dieva bērni no vienas puses un pats Dievs no otras puses, ja tā ir Dieva ģimene? Tad stāvoklis, kad uz mums nevar paļauties, raksturo slimu ģimeni. Kāda ir Kristus ģimene šeit Āgenskalnā? Ģimenē var būt dažādi locekļi. Var būt arī tādi, par ko Tēvam ir rūpes, sāpes un asaras. Var būt tādi, par kuriem Tēvam ir prieks. Dažādi ģimenes locekļi. Kāds loceklis es esmu Dieva ģimenē?
Dažas lietas, kurās Jēzus gribētu uz mums paļauties.
1. Ka mēs pareizi rīkosimies ar mums uzticēto mantu. Dievs mums daudz ko ir uzticējis:
- mūsu dzīves gadi, laiks;
- mūsu miesa;
- ģimene, draudze;
- mūsu līdzcilvēki;
- Dieva vārdi, mācības, evaņģēlijs;
- kalpošana.
Mums šķiet, ka daudz kas no tā, ko pieminēju, pieder mums pašiem. Nē, to tev Dievs ir uzticējis. Kā mēs izrīkojamies ar mums uzticēto mantu? Vai Viņš var uz mums šajā lietā paļauties? Mēs esam Dieva namturi, Viņa uzticētās mantas pārvaldnieki. Kā mēs rīkojamies? Vai zini, kā sauc tādus, kas nav uzticīgi, kas netur savus solījumus, uz ko nevar paļauties? Par nodevējiem! Dieva nodevējs! Tik bargi! Jēzus Kristus nodevējs! Mēs nosodām mācekli Jūdu, bet es esmu tāds pats! Jēzus uz mani nevar paļauties.
Nāk vēlēšanas. Un ne uz vienu partiju es nevaru paļauties, ka tā pildīs to, ko ir solījusi un savā programmā rakstījusi. Viņiem ir uzticēta vara, bet nevaram paļauties, ka viņi to godīgi izmantos. Un tad mēs lietojam vēl skarbākus vārdus: „Viņi melo”. Bet kāds es pats esmu? Vai maniem līdzcilvēkiem par mani arī nav jāsaka: „Viņš melo, viņa teiktajam mēs nevaram uzticēties, viņš netur savus solījumus”? Vai Dievam tā nav jāsaka par mani? „Viņš ar savu dzīvi rāda, ka viņš ir melis un netur savus solījumus”. Mēs esam Dieva namturi, bet Dievs mūs nevar lietot, jo esam neuzticīgi.
2. Jēzus grib, lai Dieva valstības lietās tu esi darbīgs. Viņš paļaujas uz tevi, ka tu strādāsi un nesīsi Viņa mācību tālāk. Paplašināsi Dieva valstības robežas. Tā bija liela uzticēšanās un paļaušanās, ka Jēzus, aiziedams no šīs pasaules uz debesīm, visu atstāja nespēcīgas mācekļu saujiņas rokās. No šīs nelielās grupiņas bija atkarīga Jēzus mācības nākotne. Un Jēzus paļāvās, ka mācekļi nesēdēs rokas klēpī salikuši, nerūpēsies tikai paši par sevi, bet ies, strādās, stāstīs, darbosies, dibinās draudzes. Atradīs nākošos vadītājus. Iekustinās visu šo lielo Kristus lietu. Jēzus paļāvās, un Viņš nepievīlās. Mācekļi savu darbu izdarīja. Jēzus uzticību viņi nepievīla.
Jēzus šodien paļaujas uz mūsu darbu. Šodienas pasaulei Kristus vēsti nevar nest pirmie mācekļi, ne Pāvils, ne Jānis, ne Pēteris. Tie esam mēs, kam tas ir jādara. Katram ar savu dāvanu. Ar sludināšanu, ar liecību, ar lūgšanu, ar materiālu kalpošanu un daudz citām lietām. Dieva valstībā ir daudz mazu darbiņu. Vajag strādniekus, kas nolasa akmeņus no lauka, kas sēj, pļauj, veic dažādus citus darbus. Jēzus paļaujas uz mums, uz savu draudzi, ka mēs strādāsim, nevis sēdēsim bezdarbībā vai tikai rūpēsimies par savu svēttapšanu.
Lai Dievs varētu paveikt lielas lietas, Viņam ir vajadzīgi cilvēki. Viņam esi vajadzīgs tu, mēs visi. Caur mums un mūsos Viņš grib uzcelt Savu valstību šeit zemes virsū.
3. Jēzus paļaujas uz mums, ka mēs nesagrozīsim Viņa mācību. Cik daudz dažādu atziņu bija Korintas draudzē! Citi teica: es turos pie Apolla, citi pie Kēfas, Pāvila un Kristus. Dažādas atziņas. Tāpat kā šodien. Kristietība ir pilna ar visādām atziņām, kuru pārstāvji brīžiem ir ļoti neiecietīgi viens pret otru. Katrs ir pārliecināts, ka tieši viņa atziņa ir tā pareizākā un noteicošā glābšanai. Un tad mēs mētājamies no vienas atzīšanas pie otras. Tur, kur mums šķiet patīkamāk. Ir cilvēki, kas savā dzīvē apstaigā daudzas vietas un daudzas atziņas, savu patiku meklēdami. Nē, meklēsim pēc patiesās Kristus mācības atziņas. Turēsimies pie tās, mācīsim to.
Jūs teiksiet: visi jau tiecas pēc patiesās mācības un savu atziņu uzdod par vienīgo pareizo. Neviens jau apzināti nemeklē nepareizo. Jā, bet vai nav tā, ka parasti atšķirības skar tikai formu. Lielākie strīdi ir nevis par būtību, bet formu un liturģiju. Ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Ar cik pirkstiem ir jāmet krustu. Kuru dienu svinēt, ko ēst. Tās taču visas ir otršķirīgas lietas, no kurām mūsu glābšana un grēku piedošana Kristus asinīs nu nekādi nav atkarīga. Aiz otršķirīgām lietām pazaudēta būtība. Vai šajā ziņā Kristus uz tevi var paļauties? Ka tu tāds nebūsi. Ka neskriesi līdzi visiem atziņu vējiem. Ka turēsies pie patiesā Kristus, nemeklēsi savas subjektīvās izjūtas.
Tagad daudz runājam par baptistu identitāti. Kāda tā šodien ir? Vai tā nav izmainījusies? Vai tai nevajadzētu mainīties? Cik tālu tas būtu pieļaujams? Ir labi un vajadzīgi par to domāt. Bet pāri par baptisko identitāti stāv kristīgā identitāte. Un tā ir nemainīga. Meklēsim, vai neesam pazaudējuši to. Meklēsim nevis pareizo formu, bet patieso atziņu. Turēsimies pie tās. Vai šajā ziņā Jēzus uz tevi var paļauties? Ka tu nemētāsies no vienas atziņas pie otras, nesajauksi formu ar būtību, turēsies nevis pie burta, bet Kristus mācības Gara.
4. Jēzus paļaujas, ka mēs šo atziņu īstenosim dzīvē, ka tā nepaliks skaista teorija, tikai mūsu prāta produkts. Jēzus saka: „Jūs esat zemes sāls. Pasaules gaisma.” Tā vairs nav tikai prāta atziņa, bet ļoti praktiski norādījumi dzīvei. Atziņa un praktiskā dzīve –abām šīm lietām ir jābūt cieši saistītām. Var ļoti pareizi kaut ko saprast un tajā pat laikā nepareizi to darīt. Rezultāts tad būs izkropļota un ačgārna pasaule. Ja kristietības idejas neīstenojas dzīvē, tad tā ir izkropļota kristietība, un vainīgais pie tā esi tu.
Vai Kristus var paļauties uz tevi, ka tu nesīsi Viņa gaismu, nevis kādu rozā vai zaļu gaismu? Pasaulei vajag gaismas, un tu esi šīs gaismas nesējs. Pasaulei vajag sāli, un tu esi šīs sāls devējs. Pasaulei nevajag gudru filozofiju un „pareizus” vārdus, bet gan praktisku dzīvi. Ticība, par ko tik daudz mēs runājam, ir tukša un filozofiska kategorija, ja tā neizsakās praktiskajā dzīvē. Jēzus paļaujas uz tevi.
5. Kristus paļaujas uz tevi, ka tu neizkropļosi Viņa tēlu. Tas izriet no abām iepriekšējām lietām: pareizas atziņas, kas īstenojas praktiskajā dzīvē.
Vai jūs kādreiz esat redzējuši cilvēka bildi, kurā viņam ir piezīmētas klāt ūsas, garākas ausis vai kaut kā savādāk šis cilvēks ir „izskaistināts”? Tagad ar datoru tas ir viegli izdarāms. Es reiz redzēju sevi ar lielu skaistu parūku galvā. Nevarēju pats sevi šajā attēlā uzreiz atpazīt.
Vai mēs tā neesam izdarījuši ar Kristu? Bez datora, bet ar savu dzīvi. Kaut ko pierakstījuši klāt Viņa mācībai. Attēlojuši tādas Viņa rakstura īpašības, kādu Viņam nemaz nav. Bet pasaule jau Kristu ierauga un par Viņu spriež pēc tā, kādu kristieši tai Viņu parāda. Pāvils raksta korintiešiem: „Jūs esat Kristus vēstule”. Toreiz cilvēkam, kas devās pie kāda cita, līdz tika iedota ieteikšanas vēstule, kura bija pastāstīts, kas un kāds šis cilvēks ir.
Jūs esat Kristus ieteikšanas vēstule. Jūs parādāt citiem, kāds īsti tas Kristus ir. Caur jums pasaule iepazīst Kristu. Caur mani. Vai Kristus ir tik ātrsirdīgs, dusmīgs, nepacietīgs kā es? Nē, Kristus ir pilnīgi savādāks. Es esmu Viņu izkropļojis. Es esmu Kristum piezīmējis klāt ūsas, uzlicis parūku galvā. Nu Viņu vairs nevar pazīt. Tas taču nemaz nav Viņš! Kāpēc pasaule neiemīl Jēzu? Viens no iemesliem ir tas, ka kristieši rāda pavisam savādāku Jēzu nekā Viņš patiesībā ir.
Kādu Kristu rāda Dieva ģimene Āgenskalnā? Vai bilde neiznāks izkropļota un greiza? Izkropļots Dieva valstības attēls – tas būtu briesmīgi. Kāds būs Kristus attēls, tas ir atkarīgs no ģimenes locekļiem. Dievs savu lielo, vareno darbu padara caur savas ģimenes locekļiem, caur mums.
Jēzus ir paļāvies uz tevi. Nevis tikai cilvēki, bet Viņš. Tie ir nopietni un grūti jautājumi. Bet Dieva valstības darbs un sekošana Kristus arī nav viegla pastaiga un izpriecas. Jēzus ir teicis, ka tas ir šaurs un grūts ceļš. Taču es vēlos šajā rītā pateikt arī kaut ko iedrošinošu. Ja arī mēs nevaram paļauties uz cilvēkiem, kas ir ap mums, viņi bieži gan sola, bet nepilda savus solījumus; ja arī mēs paši atkal un atkal esam neuzticīgi un uz mums bieži nevar paļauties ne cilvēki, ne Kristus – tad tomēr paliek viena nemainīga, droša un stipra klints. Mēs varam paļauties uz Jēzu Kristu visās lietās. Viņš būs mums uzticīgs līdz galam Tā nu ir pavisam droša lieta. Viņš mūs nepievils. Mēs esam Viņa ģimene, ieslēgti Viņa asinsritē.
Mēs cilvēki jau sen būtu novērsušies no tāda, kas mūs vienu, otru, desmito reizi būtu piekrāpis. Jēzus nē. Viņš nenovēršas. Viņš neiet projām, Viņš nemeklē sev labākus, uzticamākus sekotājus. Mēs nekādā ziņā neuzticētu seifa atslēgas cilvēkam, uz kuru mēs nevarētu paļauties. Jēzus mūsu rokās ir ielicis Debesu valstības atslēgas, un Viņš neatņem mums tās. Viņš paļaujas uz mums. Viņš grib mums palīdzēt, lai mēs varētu augt un mainīties. Viņš žēlo mūs, piedod mums un dod arvien jaunu spēku.
Un īpaši Viņš skatās uz tiem, kuri šajā rītā lepni un pašpārliecināti sevī nodomā: „Es jau gan tāds neesmu. Tas ir teikts par citiem. Taisnība, tādi jau citi ir. Bet uz mani gan tu Jēzu vari paļauties.” Es zinu vēl vienu, kas teica tieši tādus vārdus. Tas bija Jēzus māceklis Pēteris: „Ja visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” Uz mani Jēzu tu droši vari paļauties. Jūs jau zināt šī stāsta turpinājumu. Nepagāja ilgs laiks , Jēzu aizliedza. Pašpaaugstināšanās ir taisnākais ceļš uz krišanu.
Lai Dievs svētī mūs visus kopā un katru atsevišķi, ka esam labi Viņa ģimenes locekļi, tādi, uz kuriem Jēzus Kristus var paļauties!
Kaut Viņš, skatoties uz mūsu draudzi, varētu teikt tāpat kā apustulis Pālis par korintiešiem: „Man ir prieks, ka uz šo draudzi Es varu paļauties visās lietās.”
Sveicu jūs visus svētkos, īpaši jau kori jūsu lielajā jubilejā. Nesu jums sirsnīgus sveicienus arī no mūsu Savienības bīskapa un padomes.
Jūs gaidāt, ka es runāšu par tekstu: „Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu!” Tā jau parasti kora svētkos dara. Taču es šoreiz, kā redzat, esmu izvēlējies citu tekstu.
Ir dažādas cilvēku grupas. Parasti tādas izveidojas ap kādu vienu ideju vai uzdevumu. Ir ugunsdzēsēji, hokeja komanda, ir garīgi novirzieni: pareizticīgie, katoļi, baptisti u.c. Jūs esat koris. Un kāda tad ir jūsu vienojošā ideja? Jā, protams, dziesma. Ja jūs skaisti saģērbušies tikai sēdēsiet, tas nebūs koris, bet tikai svētku dekorācija. Korim ir jāskan. Tas ir kora uzdevums. Draudzei ir jāskan. Kristietim ir jāskan. Faktiski jau katra draudze, katrs kristietis izdod kādu skaņu. Neviens šajā ziņā nav mēms. Tava saprašana, uzskati, atziņa, dzīve, izturēšanās – tā ir skaņa, ko tu izdod, ko tu nodziedi. No kora mēs prasām, lai viņi dziedātu saskanīgi. Savādāk mums būs nepatīkami klausīties. Tā nebūs mūzika, bet nepatīkams troksnis. Katram kora dziedātājam ir jānotur pareizais tonis. Draudzei ir pareizi jāskan, kristietībai ir pareizi jāskan, lai tā varētu izpildīt savu uzdevumu. Un uzdevums jau nav tikai iepriecināt mūsu ausis. Uzdevums ir dziļāks. VD pravietis saka: Sataisiet ceļu tam Kungam. Dziļākais uzdevums ir: mēs esam ceļa sagatavotāji, lai Dievs varētu nākt. Mūsu tautai tas ir vajadzīgs šajā īpašajā laikā. Es kaut kur lasīju: „dižķibeles” laikā, „diždimbas” laikā. Mēs esam „dižā dimbā”, no kuras mūs nevar glābt ne Eiropas savienība, ne NATO, bet vienīgi un tikai Dievs. Mūsu uzdevums ir pareizi skanēt.
Korim ir jāskan. Bet ar to vien ir par maz. Korim ir saskaņoti jāskan, katram īstā brīdī ir jāpiedalās kopīgajā dziedājumā ar pareizo toni un pareizo stiprumu.
Kāda ir tā skaņa, ko izdod mana dzīve? Varbūt tā ir traucējoša un citiem nepatīkama? Varbūt tā nemaz nav skaņa, bet viens liels troksnis? Milzīgs troksnis – naids uz līdzcilvēku, aprunāšana, kritizēšana, nepiedienīgas runas, nekristīga dzīve – viens vienīgs troksnis. Bet mēs neesat tikai kopējā interesē vienoti ļaudis. Pāvils kristieti noliek ļoti augstā pozīcijā. Kristiešus Filipos viņš uzrunā: „Jūs, Jēzus Kristus svētie”. Mēs esam Jēzus Kristus svētie. Pasaulē reizēm to pasaka ar nicinājuma pieskaņu: tu jau esi tas svētais. Mēs arī gribam izlikties svētāki nekā esam. Galvenokārt ar pareiziem, dievbijīgiem vārdiem. Jēzus Kristus svētie – tas nozīmē, ka mēs ne tikai piederam Viņam, bet jums ir kāds īpašs mirdzums. Tu esi Jēzus Kristus svētais. Es esmu.. Vai manī ir šis mirdzums? Mēs visi jau vairāk vai mazāk cenšamies dzīvot dievbijīgu dzīvi, ievērot Bībeles un arī mūsu pašu noteiktus likums. Bet ar to ir par maz. Pasaulē arī ir labi ļaudis pilni mīlestības, nesavtības un līdzjūtības. Mūsu draudzēs ir labi mācītāji, brīnišķīgi kori, dažādas skaistas un labas kalpošanas. Bet visam pāri ir jābūt šim mirdzumam.
Kā panākt, lai ne tikai darām, bet mirdzam kā Jēzus Kristus svētie? Kā sasniegt tādu dzīvi, kas izdod pareizo skaņu? Lai koris pareizi skanētu, diriģents ņem skaņdakšu, kamertoni, „štimgābeli”, kā teica mūsu tēvi, un ar to iedod skaņu, pēc kuras visiem ir jāorientējas. Kā mums noskaņot savu garīgo dzīvi? Pēc kā orientēties? Pāvils mums iedod rokās skaņdakšu. Tā ir ļoti interesanta skaņdakša. Pāvils runā par Kristus mīlestību. Pāvils saka efeziešiem, ka viņš ir norūpējies un lūdz Dievu, lai efezieši neapstātos savā garīgajā pieaugšanā. To es arī gribu jums vēlēt, korim, draudzei, sev. Bet ir diezgan negaidīt, ka Pāvils, rādot, kā šī pieaugšana var notikt, piemin Kristus mīlestību. Mēs domātu, ka te nu mums būtu jāstrādā, vairāk vajadzētu lasīt un studēt Bībeli, vairāk lūgt Dievu, liecināt par Jēzu, vēl kaut ko darīt. Nē, Pāvils saka: visa pamatā ir Kristus mīlestība. Kristus mīlestība, ko Pāvils raksturo ar 3 vārdiem.
1. Vispirms: lai jūs iesakņotos mīlestībā. Un šeit Pāvils nedomā mūsu savstarpējās attiecības. Viņš nerunā par to, ka mums vajadzētu vienam otru vairāk mīlēt. Nē, Pāvils domā iesakņošanos Kristus mīlestībā.
Kristus mīlestību neviens cilvēkā nevar ieliet. Tajā ir jāiesakņojas. Tas ir tāpat kā ar puķēm vāzē. Kaut arī būtu ūdens pārbagātība, puķes ilgi nespēs eksistēt. Tās novītīs. Citādi ir, ja tās ir iesakņotas zemē. Kristus mīlestībā ir jāiesakņojas. Tas ir ilgstošs process. Nav vienas dienas darbs. Kokam tas turpinās daudzus gadus, kaut arī lapas, ziedi un augļi ir periodiskas īsas parādības katru gadu. Tikai mietu var iedzīt zemē ātri. Bet tas ilgi nepastāvēs, tas sapūs. Kas ir kārtīgi iesakņojies, tas turas stipri un stāv ilgi. Izraut var to koku, kam saknes ir zemes virspusē. Kuram saknes iet dziļumā, to var tikai nolauzt, bet nevar izsakņot.
Kur tu esi šodien iesakņots? Tas ir ļoti svarīgi, jo saknes ir tās, kas kokam piegādā mitrumu un barības vielas. Tu šodien barojies no savām saknēm. Tāpēc ir svarīgi, kur tu esi iesakņots. Saknes jau ir neredzamā daļa. Cilvēku acis tās neredz. Redz stumbru, zarus, lapas, ziedus, augļus. Saknes neredz. Bet redzamais balstās neredzamajā. Tieši no saknēm ir atkarīgs tas, kas ir virspusē. Ja tava garīgā dzīvē nīkuļo, tu esi nesaticīgs, strīdīgs, norūpējies par savām problēmām – ar saknēm kaut kas nav kārtībā.
Kur tu esi iesakņojies? Varbūt labklājības meklējumos un brīnies, ka garīgā dzīve nīkuļo? Nebrīnies, tas ir pavisam normāli, jo tu caur savām saknēm saņem pavisam citu barojumu. Varbūt tu esi iesakņojies karjerā un brīnies, ka nav garīgo augļu? Nebrīnies. Svarīgi ir, kur tu esi iesakņojies. Un saknes jau nevar būs 10 vietās un viena no daudzajām saknēm tad arī Kristus mīlestība. Tad arī dzīve būs tāda: par 1/10 kristīga.
Es nojaušu, ka mēs kādi droši vien pilnīgi piekrītam šīm domām, bet attiecinām tās uz citiem. Jo ar mums taču viss ir kārtībā. Mēs Kristu esam pieņēmuši un Viņā esam iesakņojušies. Man jāsaka: stop. Pāvils uzrunā kristiešus. Un nebūt ne tos sliktākos. Bet lieta tāda, ka garīgā iesakņošanās Kristū ir process, kas nekad nebūs pilnīgi noslēdzies. Nekad mēs nevarēsim teikt, ka nu viss ir kārtībā.
2. Otrs vārds, ko Pāvils lieto, runājot par Kristus mīlestību, ir: stipri stāvētu. Precīzāk: uz šī pamata būvētu. Uz kāda īsti? Parasti mēs šeit domājam par savu mīlestību uz Kristu un to, ka mūsu mīlestībai jātop arvien lielākai. Bet vai mana mīlestība uz Kristu drīkstētu būt šis stiprais pamats, uz kura visu būvēt? Nekādā ziņā! Tad mēs izputētu uzreiz. Vai mēs mīlam Jēzu? Jāsaka, ka ļoti nepilnīgi. To jau rāda mūsu nīkuļojošās garīgās dzīves. Cik tas būtu slikti, ja viss būtu atkarīgs tikai no tā, cik stipri es mīlu Kristu. Kristietības pamatā ir nevis tas, cik stipri es mīlu Kristu, bet tas, ka Kristus mīl mani. Un šī mīlestība nemainās, šis pamats ir pastāvīgs.
Mana vājā mīlestība – tas būtu nedrošs un ļodzīgs pamats. Tā ēka varētu ātri sagrūt. Kristus mīl mani – tas ir visdrošākais pamats.
Līdzīgi Pāvils raksta Timotejam: „Bet stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Dievs pazīst savējos.” (2Tim 2,19) Nevis: mēs pazīstam Dievu, bet Viņš pazīst mūs. Es Dievu spēju iepazīt tikai nepilnīgi. Mana pazīšanas spēja ir ierobežota. Cik tas būtu bēdīgi, ja visa pamatā būtu mana ierobežotā spēja iepazīt Dievu vai arī mana nepilnīgā mīlestība uz Kristu. Cik brīnišķīgi, ka mūsu pamats ir daudz stiprāks: Dievs pazīst mani, Kristus mani mīl. Uz šī pamata mēs droši varam būvēt savas dzīves ēku. Varam, bet vai mēs to arī darām? Jautājums šeit ir tāds pats, kā par mūsu iesakņošanos. Uz kāda pamata? Uz daudziem pamatiem nevarēs. Pamats var būt tikai viens. Kristus mani mīl: tā ir tā augsne, kurā mums ir jāiesakņojas un tas ir tas pamats, uz kura mums ir stipri jāstāv.
3. Un trešais vārds, ko Pāvils lieto, runājot par Kristus mīlestību, ir: ka jūs izprastu Kristus mīlestību. Pareizāk: izzinātu, iepazītu. Pāvils ar to grib teikt, ka tu jau faktiski vēl Kristus mīlestību nemaz nepazīsti. Jeb: tu pazīsti Kristus mīlestību vēl stipri nepilnīgi. Kristus mīlestības iepazīšana arī ir ilgs, nepārtraukts process. Un šis process ir ciešā sakarībā ar iesakņošanos Kristus mīlestībā: jo stiprāk mēs iesakņosimies tajā, jo vairāk to iepazīsim.
Es gribu teikt, ka mēs Kristus mīlestību pazīstam ļoti ļoti virspusēji. Varbūt tikai kādu mazu daļiņu no tās. Varbūt esam saskatījuši tikai saullēkta atblāzmu, bet vēl ne pašu sauli. Kristus mīlestība ir daudz daudz lielāka nekā tu šodien Viņu pazīsti. Kristus ir daudz varenāks, daudz brīnišķīgāks. Viņš var daudz lielākas lietas darīt tavā dzīvē. Daudz varenāks tev atklāties. Viņš nav tik nevarīgs un niecīgs kā brīžiem kādam varbūt šķiet. Viņš ir daudz lielāks, nekā tu spēj iedomāties. Un Viņa mīlestību jau nevar vārdos aprakstīt un dziesmā izdziedāt. To var izzināt, to var iepazīt, to katrs var reāli piedzīvot savās dzīvēs arvien vairāk un vairāk. Par to Pāvils lūdz Dievu, lai tas pie efeziešiem notiktu. Un to es vēlu arī jums.
Varbūt kāds šeit, visu laiku uzmanīgi klausījies, domā, ka kaut ko tomēr, runājot par pamatu, vēl vajadzētu pielikt klāt. Varbūt ticību, varbūt mūsu pašu attieksmi pret Dieva darbu, varbūt nodošanos, kalpošanu Viņam. Vai tas nav par vienkāršotu, teikt, ka visas kristietības pamats ir tas, ka Kristus mīl cilvēku? Tad nu paklausieties, ar ko Pāvils noslēdz savus lūgumus Dievam: lai ar Kristus mīlestību piepildīti, jūs iegūtu visu Dieva pilnību. (3,19) Caur Kristus mīlestību, caur to, ka Kristus tevi mīl, tu vari iegūt visu Dieva pilnību. Tas ir īstais pamats un neko tur pielabot vairs nevar un nevajag. To var tikai pieņemt tādu, kāds tas ir. Uz to mēs šodien esam aicināti:
- stiprāk iesakņoties Kristus mīlestībā;
- uz šī pamata būvēt savas dzīves ēku;
- izzināt vairāk Kristus mīlestību.
Kristus tevi mīl! Atceries to no rīta atmostoties un vakarā gulēt ejot! Un ņem to nopietni. Tad kaut kas notiks. Vai gribi zināt kas? Tas koks izmainīsies – stumbrs, zari, lapas, ziedi, augļi. Tu sāksi skanēt pareizi, pēc Kristus skaņdakšas. Izmainīsies arī tā dzirdamā dziesma. Cik tas ir dīvaini, ka neprofesionāls draudzes koris garīgu dziesmu nodzied pavisam savādāk nekā laicīgs profesionāls koris!
Ko tad mums tagad darīt? Viena iespēja ir. Mēs varētu kopā ar psalmistu lūgties: Pārbaudi mani Kungs, izmeklē mani, izskati manas nieres un manu sirdi. (Ps 26,2) Jo Kristus pats ir teicis, ka Viņš ir tas, kas pārbauda nieres un sirdi. (Atkl 2,23)
Kāpēc tieši šie divi orgāni ir nosaukti? Sirds un nieres – tā ir mūsu iekšiene. Kristus nepārbauda mūsu skaisto dievbijīgo fasādi. To mēs labi sargājam, vienmēr sakopjam un „uzfrišinām”. Kristu interesē iekšiene. Nevis fasādes skaistums, bet iekšienes tīrība. Ne mūsu skaistie vārdi, ne lielie svētki, iekšiene, sirds un nieres. Cilvēki jau to neredz. Mūsu ķermeņa fiziskā veselība arī ir apslēpta. Un tad, kad ievērojam kādus simptomus, bieži jau esam nopietni slimi. Mūsu garīgā iekšiene – to pārbauda Kristus. Viņš redz labāk par vismodernāko medicīnisko aparatūru.
Lūgsim: Kungs pārbaudi mūsu iekšieni, pārbaudi, vai mēs neesam saindēti ar grēku. Un palīdzi mums vairāk izzināt Tavu mīlestību un uz šī pamata būvēt savas dzīves ēkas. Lai mēs varētu pareizi skanēt Tavai slavai un Tavam godam!
Garš un domām pārbagāts teksts šajā rītā ir mūsu priekšā. Problemātisks un provokatorisks. Te būtu daudz materiāla plašām Bībeles studijām vai daudzām svētrunām. Mēs šeit esam nonākuši Jēzus lielajā mācību stundā, varētu teikt kristīgajā augstskolā. Teorija un prakse. Tās vienmēr ir svarīgas mācību sastāvdaļas. Citreiz klibo viena, citreiz otra. Kā ir ar mums? Kura ir mūsu stiprā puse?
1. Jēzus mācības maksimālisms
Jēzus Kalna svētruna – kas gan nezina šo kristietības centrālo tekstu, lielo Jēzus runu. Evaņģēlists Lūka gan to apraksta mazliet savādāk nekā Matejs, saliek citus akcentus un neattēlo kā vienotu runu, bet tas nemaina būtību.
Pazīstami un tomēr lielā mērā mums sveši vārdi. Nav tik patīkami kā, piem., Jēzus apsolījums: „Visu, ko jūs lūgsiet, to Mans Tēvs jums dos.” Kāpēc? Tāpēc, ka no vienas puses Kalna svētruna kaut ko prasa, no otras – šīs prasības nepavisam nesaskan ar mūsdienu cilvēka vērtību sistēmu, tās neatbilst mūsu priekšstatiem. Mums šīs prasības šķiet paradoksālas un pat muļķīgas. Kā tas var būt, ka par svētlaimīgiem tiek nosaukti nevis tie, kas ir bagāti, izglītoti, augstu kāpuši pa karjeras kāpnēm, bet gan tie, kas stāv šīs pasaules sētmalē un dubļos, gandrīz vai no sabiedrības izstumtie. Tie, uz kuriem citi cilvēki skatās ar nožēlu un domā, ka viņiem nu gan šajā dzīvē nav paveicies. Vai vispār par svētlaimi var runāt tas, kas ir terora un vardarbības upuris, kuram ikdienas lielākās rūpes ir sagādāt savai ģimenei dienišķo maizi un dzeramo ūdeni? Vai tie, kas nedziedināmas slimības mocīti gaida savu atbrīvošanu caur nāvi? Zemestrīču, orkānu, ugunsgrēku, avāriju upuri? Vai šādās situācijās Kalna svētrunas vārdi neizklausās mazliet pēc izsmiekla? Vai vismaz stipri vien idealizēti. Pasaulē, kurā valda ļaunprātība, vardarbība, nežēlība un meli, runāt par pazemību, žēlsirdību un skaidru sirdi.
Un tad mēs sākam domāt, ka tā ir kāda skaista filozofija, svētu vārdu apkopojums. Kā teoriju to vēl varētu pieņemt, bet ar praksi tā ir nesavienojama. Man jūs ir jāapbēdina. Jēzus nekad nenodarbojas ar filozofiju, Viņa mācība vienmēr ir dziļi personiska un praktiska.
Diskusijas par to, vai šīs Jēzus prasības ir jāsaprot burtiski, ir ļoti senas. Daži uzskata, ka šie Jēzus vārdi attiecināmi tikai uz noteiktu vēsturisko situāciju. Citi saka, ka Kalna svētrunas prasības ir domātas tikai kādiem superkristiešiem, īpašiem „svētajiem”. Protams, mēs varam spriedelēt un censties ignorēt Kalna svētrunas norādījumus, dažādi mēģinot sevi attaisnot, bet nevar noliegt, ka Jēzus Dieva valstības evaņģēliju ir attēlojis tieši ar šādām prasībām un apsolījumiem. Kalna svētrunā ir izteikti vispārēji Dieva valstības ētikas principi visiem, kas vēlas pieņemt Dieva valstību. Varētu teikt, ka Kalna svētruna ir neliels ieskats Dieva valstības konstitūcijā. Tā paver mums skatu uz to, kādi likumi darbojas Dieva valstība.
Nevar noliegt, ka līdzās apsolījumiem un piedāvājumiem tur atrodami arī, kā pirmajā brīdī šķiet, visai provokatoriski izteicieni. Tomēr ir skaidri redzams, tad, kad Jēzus saka šos dīvainos ļaužu pūlim un droši vien arī mācekļiem nesaprotamos vārdus, Viņš nepārprotami runā par praksi. Jēzus rāda, kādus Viņš gribētu redzēt savus mācekļus, ko Viņš sagaida no saviem sekotājiem, kādiem tiem ir jābūt, ko tiem ir jādara. Kristieša stāja, ētika, dzīves veids iepretī pasaulei; kristieša ietekme pasaulē – tas ir tas, ko Jēzus grib pateikt. Viņš aicina savējos dzīvot pēc citas valstības likumiem.
Vai tas ir aktuāli mums 21. gadsimta kristiešiem? Vai lai uztveram šos vārdus kā Jēzus prasības šodienai? Atbilde var būt tikai viena. Ja gribam iegūt Jēzus raksturu, sākt Viņam līdzināties, ņemt Kristus mācību nopietni, tad katrs Jēzus vārds mums ir svarīgs un nozīmīgs, arī šie šķietami pretrunīgie.
Teorija un prakse. Kura šodien ir kristietības stiprā puse? Mana stiprā puse? Man šķiet, ka par daudz esam sākuši nodarboties ar teoriju, ar prāta un pareizu dievbijīgu vārdu kristietību. Kristīgā prakse ir atstāta novārtā. Bet Dievs kādreiz no mums prasīs nevis teorētiskas zināšanas par kristietību, bet mūsu praktisko kristīgo dzīvi. Uz to mūs aicina Kalna svētruna – uz praksi.
2. Kristietim ir jāatšķiras no šīs pasaules
Pirmajā šodienas tekstā daļā ir mums jau no Mateja evaņģēlija labi pazīstamie svētlaimes vārdi. Taču Lūka nenosauc visus 8, kas ir Mateja evaņģēlijā, bet tikai četrus un ar tiem akcentē 4 konkrētas lietas: nabadzība, izsalkums, ciešanas un vajāšanas.
Tās vairāk vai mazāk ir lietas, kas mūsu dzīves ierobežo un padara tās brīžiem cilvēciski nepanesami grūtas. Cilvēks gribētu no tā visa atbrīvoties. Bet Dieva valstība nenovērš ciešanas, vajāšanas, sāpes, problēmas. Arī kristiešiem ar tām būs jāsatopas. Arī kristiešu dzīvēs būs vētras. Būs pārbaudījumi, slimības, sāpes un rūgti brīži. Ne vienmēr Dievs rīkosies pēc mūsu prāta un darīs tā, kā mēs gribēsim un mums patiks. Un nav arī tā, ka, ja mēs būtu labāki kristieši, nāktu tuvāk Dievam, tad gan Viņš atņemtu mums visas grūtības un nastas. Tā nenotiks. Būs mūsu dzīvēs arī tas viss, par ko runā apustulis Lūka: nabadzība, izsalkums, ciešanas un vajāšanas. Tādi mēs šajā rītā šeit visi esam, nākuši no savām problēmu pilnajām dzīvēm.
Bet Jēzus rāda, ka tas nav viss! Mums ir iedrošinājums un cerība. Ir cita pasaule, kur valda pavisam savādākas vērtības. Mūsu teksts rāda jaunu izejas punktu, jaunu pasaules uztveres iespēju, jaunu virzienu skatam.
Tas nozīmē, ka kristietim ir kardināli jāatšķiras no pasaules. Tad, kad cilvēks nāk pie Kristus un pieņem Viņu savā dzīvē, viņš top par jaunu radījumu, kas atšķiras no pasaules, kuram nav tikai jauni noteikumi, jauni ieradumi, jauni draugi, bet kuram ir pilnīgi jauns dzīves veids. Kristus saka: pasaules ētikai vairs nesekojiet, ar pasaules dzīves veidu nepinieties. Jūsu morāle un jaunais dzīves veids ir noteikts Kalna svētrunā.
Ko darām mēs? Mēs atbīdām nost sev neērto Kalna svētrunu, izstrādājam paši savas „svētas farizejiskas normas”, bet faktiski dzīvojam pasaulīgu dzīves veidu. Apmeklējam svētdienās dievkalpojumus, noskaitam Dievam savu prasību pilnās lūgšanas, bet ikdienā – pasaulīgs dzīves veids. Vai tas ir iespējams? Jā, tā ir daudzu „vārda” kristiešu dzīves prakse. Briesmīgi!
Kalna svētruna rāda: nē, kristietim ir pilnīgi jāatšķiras no tā ideāla, kas ir pasaules ideāls. Tā ir Kalna svētrunas galvenā tēma – kristietim ir jābūt savādākam savā praksē. Kalna svētruna ir vispilnīgākais šīs jaunās stājas, jaunā dzīves veida un jauno attiecību attēlojums. Tāda tāda izskatās Debesu valstības pilsoņa dzīves prakse.
Ar ko es atšķiros no pasaules? Vai vispār atšķiros? Ar ko man vajadzētu atšķirties? Ar savu gudro spriedelēšanu? Nē, ar praksi! Mūsu tekstā ļoti daudz konkrētu lietu. Nevaram šajā rītā apskatīt visu. Bet viena lieta šajos Lūkas evaņģēlija vārdos ir īpaši un atkārtoti uzsvērta: ienaidnieka mīlestība, atsacīšanās no pretošanās.
3. Mīlestība kā Jēzus mācekļa ierocis
„Mīliet savus ienaidniekus” – ar šiem vārdiem Kalna svētruna ir sasniegusi savu provokācijas kulmināciju. Maksimālisma kalngals, šķietami absolūti neiespējamais.
- Kas sit vienā vaigā, tam pagriez otru.
- Kas ņem tavu mēteli, tam atdod svārkus.
- Neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem – vai nav par daudz teikts?
Ja atteiksies no pretspara un izrādīsi vājumu, tevi izsmies vēl vairāk, darīs pāri vēl vairāk – tā taču ir mūsu skarbās dzīves realitāte. Dod pretī! Cilvēka dabā ir meklēt to, kas ir izdevīgi. Un izdevīgi ir mīlēt draugus. Šie Jēzus vārdi ieved mūs pavisam citādākā domāšanā. Gribas tos uzreiz atvirzīt projām no sevis. Tas uz mani neattiecas, man nav tādu ienaidnieku. Bet cilvēki, kas tevi kaitina, dara ne tā, kā tev patiktu, taču ir? Kā tu pret viņiem izturies? Nē, fiziski jau nesitam, bet ar vārdiem un izturēšanos cenšamies „sadot pretī” kā nu protam. Paštaisni. Pamatojoties uz saviem principiem.
Ja šādu normu Jēzus nosaka pret ienaidnieku, tad taču arī pret jebkuru tā ir jāizturas! Vienam pret otru arī. Pret to, kuru nevaru ciest, kas domā savādāk. Kā izturamies pret tiem? Vai atbilstoši Jēzus prasībām? Ja šādi sākam domāt, tad redzam, ka šie vārdi ir aktuāli katram.
Un tomēr no visiem Jēzus vārdiem tieši šī Viņa pavēle izraisa visspēcīgākos iebildumus. Vai tā nav atrauta no realitātes pasaulē, kurā valda ienaidu un agresija? Vai arī uz kristiešiem Ukrainā šodien varētu attiecināt šo aicinājumu? Mīlēt savus apspiedējus? Vai tas nav aicinājums samierināties un ļaut ļaunumam brīvi dzīvot? Vai tad man nav tiesību sevi aizstāvēt no nelietības? Vai man netiek prasīts kaut kas neizpildāms, bezcerīgi augsts? Mēs varētu jautāt: “Jēzu, vai tu saproti, ko Tu saki? Vai Tu nedzīvo citā pasaulē?” Jā, Jēzus dzīvo un aicina mūs arī dzīvot citā pasaulē.
Kā visam Jaunajā Derībā, arī šiem vārdiem ir savs konteksts. Jūdaisms prasīja mīlēt tuvāko. Diskusijas bija par jautājumu, kas īsti ir mans tuvākais. Jūdi par tādiem uzskatīja tikai tos, kuri piederēja pie Izraēla tautas. Farizeji gāja vēl tālāk: viņu izpratnē tuvākais bija tikai cits farizejs. Visus pārējos farizeji nicināja.
Sociālā situācija Palestīnā Jēzus laikā ir galēji saspīlēta. Jūdu tauta smagi cieta zem romiešu okupācijas varas kundzības. Ekspluatācija, vardarbība un netaisnība raksturo šo laiku. Sevišķi nospiedošs bija finansiālais slogs nodokļu veidā. Par nodokļu iekasētājiem un muitniekiem bieži strādāja jūdi. Tādēļ tauta uzskatīja viņus par ienaidniekiem un dziļi ienīda. Šādā sasprindzinātā situācijā pilnīgi dabīgs bija jautājums: Vai tuvākā mīlestības likums patiesi bez ierobežojumiem ir attiecināms uz visiem tautas brāļiem, arī uz tiem jūdiem, kas bija romiešu rokaspuiši un savas tautas brāļu apspiedēji? Rakstu mācītāji uzskatīja, ka tā Dievs nevarētu būt domājis savu likumu. Tas, kas tik necilvēciski izturas, ir bezdievis un pats sevi ir izslēdzis no Dieva tautas; tādu taču drīkst izslēgt no tuvākā mīlestības loka!
Pirmie kristieši piedzīvoja vēl citu ienaida veidu. Kā Kristus mācekļiem viņiem bija jācieš savas tautas ienaids un vajāšanas. „Mīliet savus ienaidniekus” – šajā situācijā tas nozīmēja: neatbildēt uz nolādēšanu un ienaidu, bet gan „svētīt”. Tas nozīmēja aicinājumu aizmirst ienaidu un meklēt ar pretinieku sadraudzību. Nevis agresiju pret agresiju, dusmas pret dusmām, bet pievēršanos otram mīlestībā.
Jēzus ar vārdiem par ienaidnieka mīlestību nenoformulē kādu jaunu ētisku teoriju, bet Viņa prasības attiecas uz izturēšanos konkrētā situācijā. Jēzus dod ne tikai jaunu iekšēju atziņu, bet rāda jaunu, pavisam konkrētu nostājuu iepretī ienaidniekam: jūs nedrīkstat nevienu izslēgt no savas mīlestības, arī tos no jūsu tautas nē, kas jūs apspiež un moca.
Ko tad Jēzus īsti prasa?
Vispirms striktu atteikšanos no varas pielietošanas. Rakstu mācītāji konstatē, ka tautas nodevēji tuvākā mīlestību nav pelnījuši; brīvības cīnītāji vardarbīgu pretošanos ļaunumam saprata kā kalpošanu Dievam, Jēzus ar vārdiem “mīliet savus ienaidniekus!” prasa vispār atteikties no vardarbības. Taču tas nebūt nenozīmē pasīvu pakļaušanos ienaidniekam. Netiek runāts par to, ka jāatturas no cīņas pret ļaunumu vispār, bet par izturēšanos pret konkrētu cilvēku, par ceļa būvēšanu uz ienaidnieku kā cilvēku, lai viņu iegūtu un uzvarētu. Tā nav samierināšanās ar ļaunumu, nav rezignēta padošanās stiprākā priekšā, bet karojoša mīlestība, iestāšanās ienaidnieka dēļ.
Jau Vecajā Derībā ir teikts: „Ja tava ienaidnieka vērsis vai ēzelis ir nomaldījies un tu to sastopi, tad pasteidzies to tam vest atpakaļ.“ (2Moz 23,4.5) „Ēzeļa tilts” uz ienaidnieka sirdi! Citu vajadzības kļūst par izdevību un iespēju uzsākt ar viņu jaunas attiecības.
Jēzus jau arī faktiski aicina „dot pretī”, tikai savādākā, mums neierastā veidā. Viņš aicina ņemt rokā citu ieroci. Nevis fizisku spēku, vardarbību, ienaidu, bet mīlestību. To varētu nosaukt par „sišanu ar mīlestību”! Vai tad mīlestība var būt ierocis? Jēzus saka: „Jā”. Vai tā nav padošanās un bezspēcība? Jēzus saka: „Nē”. Mīlēt ienaidnieka – tas nav vājums un padošanās, bet aktīva, stipra, cīņas pilna iestāšanās par cilvēku. To mēs nespējam saprast. Tas taču ir pilnīgi ačgārni!
Un tad man ir jādomā par savu izturēšanos. Nemaz jau ne attiecībās ar ienaidnieku. Vispirms jau pret savu ticības brāli. Vai pagriežu vaigu? Netiesāju? Necenšos pierādīt savu taisnību? Cik gan bieži ir pilnīgi pretēji. Man nepatīk tas cilvēks. Viss, ko viņš dara, mani kaitina. Nav jau nemaz viņš mans ienaidnieks, bet es esmu gatavs savu principu dēļ novest viņu līdz asarām. Es taču cīnos tikai par pareizu lietu. Viņš man kaut ko nodarījis pat ne fiziski, bet ar savu rīcību, ar savu izturēšanos, ar savu vārdu. Kas tad ir mans ierocis?
Atmaksas likums.
Ja domājam par atmaksu, tad varētu būt trīs iespējas:
- es-atmaksa;
- tiesas atmaksa;
- mīlestības atmaksa.
Es-atmaksa. Cilvēka dabīga dziņa ir pašsaglabāšanās instinkts. Bet, ja to īsteno, pielietojot varu, tad šī dziņa kļūst dēmoniska. Tas tad izsakās ļaunumā, mantkārībā, ienaidā. Ļauns tiek atmaksāts ar ļaunu, apvainojums ar vēl lielāku apvainojumu, eļļa tiek lieta ugunī, ļaunums aug, personīgās attiecības tiek saindētas. Ja es-atmaksai dod vaļu, tad gala rezultāts ir haoss, anarhija, cīņa.
Tiesas atmaksa. Lai es-atmaksa visu neiznīcinātu, Dievs šajā pasaulē ir iedibinājis tiesisku kārtību. Ļaunā pārtrumpošana ar vēl lielāku ļaunumu tiek iegrožota un savaldīta caur likumu sistēmu. Lielākam pārkāpumam – lielāks sods. Aci pret aci, zobu pret zobu un ne vairāk. Sodam ir jābūt pareizās attiecībās ar nodarījumu. Mežonīgā es-atmaksa tiek savaldīta.
Bet ir vēl trešais atmaksas veids. Tā ir mīlestības atmaksa. Mācekļiem to bija jāmācās. Tā ir Jēzus pavēle viņiem. Par to runā Kalna svētruna. Atbildiet ļaunumam ar labu. Jēzus grib pateikt, ka mums kā Viņa mācekļiem citu nekrietnība nav jāpārvērš par savas izturēšanās mērogu. Mēs nedrīkstam iespaidoties no citu ļaunuma. Mēs nedrīkstam kļūt par cita vergu, par viņa noskaņojuma, ļauno darbu vergu. Jēzus saka, ka mums ir jābūt iekšēji brīviem, pilnīgi neatkarīgiem no viņu izturēšanās. Nevis citu runas un darbi lai nosaka jūsu izturēšanos, bet vienīgi Dieva vārds.
Daba māca mīlēt sevi. Morāle – tuvāko. Tas varētu būt standarts normālām savstarpējām cilvēku attiecībām pasaulē. Kristiešu vidū ar to nepietiek. No kristiešiem tiek prasīts vairāk. Jēzus prasa nevis atmaksas tālāku ierobežošanu, juridisku precizēšanu, jaunu likumu, bet jaunu pieeju, jaunu Garu – pilnīgu atteikšanos no atriebības.
Baznīcas tēvs Augustīns ir teicis:” Labu pret labu, ļaunu pret ļaunu – tas ir dabīgi;
Ļaunu pret labu – tas ir sātaniski;
Labu pret ļaunu – tas ir dievišķi.”
Jēzus prasa no saviem mācekļiem kaut ko “dievišķu” un līdz šim nedzirdētu: mīlestības atmaksu.
Tas ir tas augstākais un grūtākais. Šie Jēzus vārdi ir kā nepārvarama klints siena no mūžības. Un dota nevis lai mēs uz to skatītos un to apbrīnotu, bet lai dienu no dienas rāptos pa to uz augšu. Tāpat kā pianistam arī Jēzus sekotājam katru dienu Kalna svētrunas prasību izpildē ir jātrenējas.
4. Vai ir iespējams dzīvot šādu dzīvi?
Un tomēr šie jautājumi paliek. Vai tas nav kāds praksē nesasniedzams ideāls? Vai šīs prasības ir iespējams piepildīt? Vai tas nav utupisks, dzīvē nepiepildāms sapnis? Vai ir kāds, kaut viens, kas to varēs? Tad, kad redzam grēka postā grimstošo cilvēku, vājo kristieti, skatāmies paši uz sevi, tad mums tie liekas nepiepildāmi ideāli.
Man šķiet mums katram atbilde ir skaidra. Es to nevaru, priekš manis šī latiņa ir pacelta par augstu, no manis tiek prasīts par daudz.
Un man to ir jāapstiprina: Jā, Jēzus tiešām prasa no cilvēka neiespējamo! Visa Jaunā Derība prasa no cilvēka neiespējamo! Ar to jau kristietība atšķiras no citām reliģijām, ka tā prasa no cilvēka neiespējamo. Visas citas reliģijas prasa tādu normu ievērošanu, kas ir cilvēkam pašam pa spēkam. Jēzus nē. Viņš prasa cilvēcīgi neiespējamo. Mēs nevaram paši ar saviem spēkiem un ar savu nopelnu ne satvert Dievu, ne arī dzīvot šo jauno dzīvi. Pilnīga nespēja, nevarība Dieva priekšā, tā ir šīs jaunās dzīves centrālā ideja, tā ir kristietības pamatdoma. Mūsu nelaime ir, ka mēs gribam neiespējamo paveikt paši saviem spēkiem. Kalna svētrunas normas nav sasniedzamas saviem spēkiem, bet tās ir iespējams piepildīt tiem, kas piedzimuši jaunai dzīvei ar Kristu, kas katru dienu atzīst, ka bez Viņa nekas nav iespējams, un pazemojas, savu lielumu noliekot Viņa priekšā.
Kristus spēkā ir iespējama Kalna svētrunas dzīve. Un tāpēc šī Kalna svētruna ir nevis nospiedošas prasības, bet gan dāvana un žēlastība. Kristus dāvā mums jaunu dzīvi. Arī tev ir iespējams dzīvot Kalna svētrunas dzīvi.
5. Jēzus Kalna svētruna šodien.
1. Ar Kalna svētrunu dzīvot nozīmē saprast, ka šajā pasaulē mums ir jārēķinās ar ienaidniekiem. Mums tas nepatīk, mēs negribam tādus. Bet visi nebūs mūsu draugi un mums patīkami. Tā tas ir šajā pasaulē. Dzīvot sadraudzībā ar Kristu, Viņu atklāti atzīt un atbilstoši tam izturēties, nozīmē iegūt sev ienaidniekus vai mazākais rēķināties ar tādu iespēju. To rāda arī Jēzus paša dzīve. Viņš nevienu neienīst, bet Viņu gan citi ienīst. Tāda ir realitāte. Kalna svētruna rāda, ka mums apkārt būs ienaidnieki, nepatīkami cilvēki.
2. Ar Kalna svētrunu dzīvot nozīmē redzēt cilvēkus Dieva taisnošanas gaismā. Mācīties katru ieraudzīt kā tādu, ko Dievs mīl, pār kuru Dieva saule spīd tāpat kā par mani. Šāda redzēšana ved pie jaunas izpratnes sākuma. Tad ir rūpīgi jājautā, kur ir viņa izturēšanās iemesli, no kurienes izaug rūgtuma un ienaida saknes, vai ārējās attiecības nav izraisījušas šādu viņa izturēšanos. Ienaidnieka mīlestības likums mudina mūs uz jūtīgu domāšanu un iejušanos citu cilvēku īpašajā stāvoklī. Ienaids dara aklu, tas izkropļo uztveri. Mīlestība māca redzēt un saprast arī:
- piem., jauniešus, kas apraksta sienas, lieto narkotikas vai dievkalpojumā skaļi sit bungas;
- savādāk domājošos;
- austrumu tautas, kas aizstāv savas tiesības, u.c.
Vēlreiz ir jāuzsver: tas nenozīmē „mīļā miera labā” klusēt par netaisnību. Bet mums ir jāmācās atšķirt personu no no viņu izdarītā. Lai cīņā pret ļaunumu un grēku, mēs nesabradājam cilvēku. To var pateikt arī ar citiem vārdiem: cīņa pret ļaunumu, necilvēciskumu, apspiešanu nav tas pats, kas ienaids pret cilvēku. Tikai Dieva mīlestība uz ienaidnieku ved mūs pie tā, ka mēs nošķiram šīs lietas. Ir jāmeklē sarunu ar tiem, kas domā savādāk, kam ir cits viedoklis, arī ar tiem, kas, mūsuprāt, vispār nav sarunas vērti.
3. Dzīvot ar Kalna svētrunu nozīmē: iedrošināties dot avansu. Jēzus iedrošina mūs uz avansu. Jēzus likums prasa no mums, lai mēs beidzam uzdot jautājumu: „Kurš ir iesācis?” Lielāko tiesu tas neved ne pie kāda rezultāta. Jēzus likums no manis prasa nevis gaidīt no citiem, bet gan pašam spert soļus pretī. Tikai tā var pārraut šo sātana riņķi no atmaksas uz atkal atmaksu. Bez gatavības dot avansu (būt pirmajam) nav iespējams miers ne konfliktā starp laulātajiem, ne starp partijām, tautām vai valstīm.
Teorija un prakse. Tās vienmēr ir svarīgas mācību sastāvdaļas. Kā ir ar mums? Kura ir stiprā puse? Jāsaka, ka pasaules kristietības vājā puse šodien ir prakse. Kristīgas dzīves pietrūkst, nevis kristīgas zināšanas un pareizi dievbijīgi vārdi.
Ar kristīgo teoriju mēs ļaudis nepārliecināsim par Kristu. Evaņģēliju nevar pasludināt tikai teorētiski. Tad, ja parādīsim, ka ienaidu var uzvarēt caur mīlestību, nolādēšanu caur svētīšanu, vardarbību ar pacietību. Tad mēs parādīsim ticamu un patiesu Kristus evaņģēliju. Teorētiski kristieši to nav apstrīdējuši, bet praksē bieži izskatās pavisam savādāk. Valda krusta karu domāšana nevis gatavība nest krustu. Pasaulē ir cilvēki, kas visu mūžu mācās, bet nekad nav praktiski savas zināšanas pielietojis. Citreiz var attaisnot: nevar dabūt darbu specialitātē. Garīgās lietās attaisnojuma nebūs. Mēs visi jau īsāku vai ilgāku laiku atrodamies Dieva skolā.
Laiks pāriet no teorijas pie prakses. Bībeles zināšanas ir laba lieta, ja tās ved mūs pie praktiskas kristīgas dzīves un nepaliek prāta līmenī. Kalna svētruna ieskicē mums kristīgās prakses vadlīnijas.
Un tomēr: vai ir iespējams tas, ko Kalna svētruna no mums prasa? Tad mums ir jāatceras, ka Kalna svētrunas teicējs joprojām ir dzīvs! Jo mēs paši – paldies Dievam – dzīvojam no Kalna svētrunas teicēja (autora) ienaidnieka mīlestības. No tā, ka Jēzus mīl savus ienaidniekus, ļaunos un grēcīgos, mēs dzīvojam šodien, mēs, kuriem pēc dabas ienaids un atmaksa „sēž kaulos”.
Bez šīs apziņas mēs nevarētu ar Kalna svētrunu dzīvot, bet mums visiem ar to būtu jāmirst. Jo tā atmasko mūsu būtību, dziļi apslēpto ienaidu. Tikai no tā, ka Jēzus mīl grēcinieku un pat savu ienaidnieku, mēs dzīvojam. Ja Viņš dzīvo, tad visas Viņa prasības vienlaicīgi ir iedrošinājums dzīvei ar Viņu. Tad varam, turoties pie šiem Jēzus vārdiem kā pie lenteriem, mācīties arvien jaunus soļus.
Pagājušajā reizē mēs domājām par to, kā Jēzus paēdina lielo ļaužu baru, kas ir sapulcējies, lai klausītos Viņa vārdus. Ar 5 maizēm un 2 zivīm notika brīnums, kad tām pieskārās Jēzus rokas. Viss lielais pulks tika paēdināts.
Šodien mūsu priekšā ir cits notikums. Tas norisinās vismaz 700-800 gadus agrāk. Tajā nav iesaistīts liels ļaužu pulks, bet tikai viens cilvēks – pravietis Elija. „Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē.” Neticami. Varbūt šeit rakstītājs tikai lietojis tēlainu izteiksmes veidu? Tas taču ir neiedomājami un prātam neaptverami, ka kaut kas tāds varētu notikt. Protams, tas būtu brīnišķīgi, ja Dieva bērnam par savu ikdienu nemaz vairs nevajadzētu rūpēties, bet viņš varētu tikai sēdēt un gaidīt, kad atlidos kraukļi. Uz veikalu nebūtu jāiet, par naudu arī nevajadzētu satraukties. Bet faktiski jau Jēzus to pašu arī saka: nezūdieties, paļaujieties uz Dievu. Tikai mēs tā īsti neticam, ka tādai rīcībai būs pozitīvs iznākums. Mums šķiet, ka drošāk tomēr ir paļauties pašiem uz sevi. Ja nu pavisam pašiem neizdosies un kaut kas sabruks, tad gan skriesim pie Dieva un meklēsim palīdzību. Mēs jau gribētu, lai mūsu dzīvē arī būtu tāpat kā Elijam, bet es esmu pārliecināts, ka arī tad mēs drīz vien sāktu kurnēt, tāpat kā Izraēla tauta tuksnesī. Ar maizi un gaļu mums būtu par maz, vajadzētu vēl arī desu, sieru, cepešus, desertu un kūkas. Bet, ja mēs uzmanīgi lasām šo stāstu, redzam, ka nemaz jau tā nav, ka kraukļi uzreiz tā nu barotu Eliju. Šim brīnumam ir kāda priekšvēsture. Un, ja mēs gribam piedzīvot Dieva brīnumus savā dzīvē, tad mums ir jāpaskatās, vai mēs rīkojamies tāpat kā Elija.
1. Vispirms mēs šeit redzam kādu ļoti lielu Elijas drosmi tā Kunga uzdevumā. Iedomājieties ķēniņa pils zāli. Tur sēž ķēniņš Ahabs. Tad atveras durvis un zālē ienāk kāds vienkāršs vīrs, kas saka ķēniņam briesmīgus vārdus: „Tik tiešām, kā tas Kungs, Izraēla Dievs dzīvo, kā priekšā es stāvu: šinīs nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles.” Pasaka šo briesmīgo nākotnes prognozi un aiziet. Tas ir Elija no nelielās kalnu sādžas Tizbes. Elija, ko Dievs ir izvēlējies par savu sūtni.
Lai šādu ziņu ķēniņam nodotu, bija vajadzīga patiesa drosme. Šāds gājiens uz pili Elijam varēja maksāt dzīvību. Bet Elija nedomā par sevi, nedomā par briesmām. Dievs viņu sūta, un viņš iet.
No kurienes Elijam tāda drosme un spēks stāties ķēniņa priekšā? Elijas pirmie vārdi „..kā priekšā es stāvu” rāda, ka jau Tizbes ciema klusumā Elija ir stāvējis Dieva priekšā. Viens pret vienu, aci pret aci. Dievs ir runājis ar Eliju, un Elija ir runājis ar Dievu. Šajā satiksmē ar Dievu viņš ir saņēmis uzdevumu un spēku. Un tad, spēka un miera pilns, Elija dodas pie ķēniņa. Viņš zina, ka Dievs stāv aiz viņa, ka viņš šeit ir tā vārdā, kas viņu ir sūtījis. „Es neesmu pats izdomājis nākt pie tevis, ķēniņ. Es vienkārši paklausu savam Kungam.”
Tā ir kāda ļoti nopietna lekcija katram Dieva bērnam. Tas ir kāds priekšnoteikums tam, lai kraukļi tevi barotu, lai Dievs varētu darīt brīnumus tavā dzīvē. Vispirms tev ar tavu dzīvi ir jānostājas Dieva priekšā.
Vai mēs redzam šo atšķirību starp sevi un Eliju? Elija vispirms ir Dieva priekšā un tad Dieva spēkā un uzdevumā iet pie ķēniņa. Mēs vispirms ejam savā spēkā un prātā un tad, kad viss ir nojucis, meklējam Dieva palīdzību. Nostāsimies vispirms Dieva priekšā! Ne jau tikai tad, kad būs jāiet lielā bīstamā uzdevumā pie valsts prezidenta. Varbūt, ka mūsu dzīvē nemaz tāda uzdevuma nebūs.
Bet arī tad, kad tu gribi celties un iet kādu kritizēt, norāt, pamācīt – vai tu pirms tam esi bijis Dieva priekšā un tu nāc Dieva uzdevumā?
Tad, kad tu ej kādam liecināt par Jēzu, – vai tu vispirms esi bijis Dieva priekšā?
Tad, kad tu maini darba vietu, dari pavisam ikdienišķas lietas, – vai tu vispirms esi bijis Dieva priekšā?
Tam ir jākļūst par kristieša dzīves veidu: dzīvot Dieva priekšā un iet Dieva uzdevumā. Neko bez Viņa! Ne tikai ejot pie ķēniņa, bet arī mazās, pavisam ikdienišķās dzīves lietās. Nostāšanās atkal un atkal Dieva priekšā ir tas klusais bruņošanās laiks, kas mums tik ļoti ir nepieciešams. Šī klusā satiksme ar Dievu ir patiesā spēka avots. Vai es pateicu kaut ko jaunu? Vai tad mēs visi to ļoti labi nezinām? Jā, teorijā mēs visi esam stipri, bet kāpēc praksē tik vāji? Tāpēc, ka mūsu ienaidnieks sātans arī labi pārzina visus stratēģiski svarīgākos punktus. Un tieši tāpēc viņš tik ļoti cenšas mūs novērst no klusajiem brīžiem ar Dievu. Sātans grib mūs aizkavēt ietērpties Dieva spēkā. Viņš nebaidās no cilvēkiem, kas dzīves steigā par savu dvēseli daudz nedomā. Bet ļaudīm, kas meklē klusumu Dieva priekšā, viņš sagādās daudz šķēršļu. Tev nav problēmu nostāties Dieva priekšā? Sātans tev neliek šķēršļus? Tā nevar būt. Tad pārbaudi, vai tava lūgšana nav kļuvusi sausa un formāla.
Atrod laiku nostāties klusumā tā Kunga priekšā! Laiks ar to Kungu nav zaudēts laiks, tas ir ieguvums.
2. Notikums ar Eliju rāda, ka kristietis ir atkarīgs no Dieva. Mēs lasām: „..un tā Kunga vārds nāca pār Eliju.” Kad tas notika? Tad, kad viņš bija aizgājis uz ķēniņa pili un pateicis Ahabam Dieva vēsti. Elijam bija uzdevums. Viņš bija šo uzdevumu izpildījis un pasludinājis ķēniņam soda laiku. Ko Elijam darīt tālāk? Un tad nāk jauns uzdevums. Kad? Tad, kad Elija ir uzticīgi izpildījis pirmo. Tā dara Dievs. Viņš nedod mums plašu programmu ilgam laikam uz priekšu. Viņš vienmēr dod tikai vienu uzdevumu.
Sausuma laikā taču arī Elijam būs grūti. Kas notiks ar viņu, kā viņš pats varēs dzīvot? Tie būtu pirmie jautājumi, kas nodarbinātu mūs. Dievs Elijam to nav pateicis. Dievs dod tikai vienu uzdevumu. Cik gan daudz ir tādu kristiešu, kas atstāj Dieva uzdevumu neizpildītu, ja viņiem tas nepatīk, un gaida svētības un brīnumus savā dzīvē. Bet Dievs jaunu uzdevumu nedod. Vispirms ir jāizpilda viens, un tad nāk nākamais. Mēs nevaram izlaist kādu Dieva uzdevumu, pārlēkt kādam pāri vai apiet kādu ar līkumu. Dievs ved mūs savā ceļā soli pa solim, no žēlastības uz žēlastību, gabaliņu pa gabalam, no viena uzdevuma pie otra.
Un ja nav šī Dieva uzdevuma? Ja mēs to nedzirdam? Ejam klusumā Dieva priekšā, bet uzdevumu nesadzirdam? Tad ir nevis pašam kaut kas jādara un kaut kur jāskrien, bet jāgaida, jālūdz un jāgaida. Jāstāv klusumā Dieva priekšā. Par Eliju mēs lasām, ka Dieva vārds nāca pār viņu. Nelasām par stipru troksni, spožu gaismu vai citām ārējām pārdabiskām zīmēm. Droši vien Elija to sadzirdēja savā sirdī. Bet, lai kaut ko sadzirdētu, sirdī ir jābūt klusumam. Mūsu pašu griba, mūsu plāni un darbi saceļ troksni mūsu sirdī, un Dievs vairs nevar mūs vadīt, jo mēs nedzirdam Viņa uzdevumu. Iesim klusumā Dieva priekšā!
Vai mēs esam kādreiz dzirdējuši, kā Dieva vārds nāk pār mums? Es esmu pārliecināts, ka katrs mēs to esam piedzīvojuši. Vai tad neesam sajutuši savā sirdī balsi, kas saka: „Tā nebija labi, tas nebija pareizi, tev ir jālūdz piedošana.” Bet mēs esam apslāpējuši šo balsi, neesam cēlušies un gājuši.
Vai tad mēs neesam lūguši: „Kungs parādi, kas manā dzīvē ir Tev netīkams? Parādi, kur ir grēks manā dzīvē.” Un Viņš parāda: „Tas, tā konkrētā lieta ir grēks.” Bet mums tā šķiet nevainīga un ir tik patīkama. Mums nemaz negribas to atstāt. Iet un varbūt lūgt kādam piedošanu nav arī nemaz tik patīkami. Mēs paliekam stāvot, nepaklausām Dieva balsij, nepildām šo Dieva uzdevumu. Un pamazām mūsu sirds notrulinās, kļūst kurla, vairs nedzird Dieva balsi. Mēs bieži sakām, ka mēs nezinām Viņa gribu. Atcerēsimies, ka Dievs nedod jaunu uzdevumu, kamēr neesam izpildījuši pirmo. Dievs neuzrāda uzreiz 100 tavus grēkus, bet tikai vienu. Bet mēs nepildām šo vienu uzdevumu un mīņājamies uz vietas savā garīgajā dzīvē.
Klusumā Dieva priekšā un izpildīt katru Viņa uzdevumu – tāds ir mūsu garīgās pieaugšanas ceļš.
3. Te mēs esam nonākuši pie vēl vienas lietas, ko mums ir jāmācās no šī notikuma. Tā ir paklausība. Vienalga, ko saka Dieva balss, vienalga, cik dīvains arī neliktos uzdevums, mums ir jābūt gataviem paklausīt.
Uzdevums, ko saņem Elija, ir augstākā mērā dīvains un nesaprotams. Slēpties pie Krites upes? Kāpēc? Vai tad tagad nevajadzētu nostāties tautas priekšā un sludināt tai grēku nožēlas nepieciešamību? Vai tas nebūtu pareizākais šajā laikā? Jo šis Dieva sods, šis sausums taču nāk tieši tautas grēku dēļ! Nē, Dievs saka pravietim pavisam ko citu: „Paslēpies!” Un tālākie Dieva vārdi ir tikpat nesaprotami: „Es kraukļiem likšu tevi apgādāt.” Kā tad tas var notikt? Taču Elija neko nejautā. Necenšas pārliecināt Dievu, ka viņš taču šajā situācijā būtu noderīgāks tautas vidū, ka viņš var darīt vairāk, nekā tikai tupēt pie upes. Elija paklausa Dieva vārdam un dodas projām. Viņš velti nespriedelē un necenšas izprast, kā Dievs nodrošinās to apgādāšanu ar kraukļiem. Viņš paklausa, ceļas un iet.
To dara arī Noa, kad viņš saņem dīvainu uzdevumu būvēt šķirstu. To dara Mozus, kad Dievs viņam pavēl izgatavot vara čūsku un to paaugstināt. Tam, kas vēlas piedzīvot Dieva vadību savā dzīvē visos ikdienas sīkumos, ir jāiemācas dzīvot paklausības dzīvi. Ir jāpaklausa arī tādām pavēlēm, kas nesaskan ar mūsu pašu prātu, kas šķiet dīvainas un nesaprātīgas. Savādāk mēs nekad nesagaidīsim Dieva brīnumus, mēs nesagaidīsim, ka Dieva kraukļi mūs paēdinās.
4. Mēs beidzot esam šī notikuma interesantākajā vietā, proti, pie kraukļiem. Bet faktiski jau viss iepriekšējais ir pavisam cieši saistīts pārdabisko brīnumu, un brīnums nemaz nevarētu notikt bez šiem priekšnosacījumiem.
Vispirms ievērosim, ka notikuma aprakstā ir kāds mazs vārdiņš „tur”. „Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt..” (4. pants) Kur? Pie Krites upes. Tur Dievs ir sagatavojis pravietim uzturēšanās vietu. Svarīgi tad vienīgi ir tas, lai Elija neatrastos citur, lai pravietis noietu tieši uz to vietu, kurā Dievs grib viņu uzturēt. Ja Elija atradīsies citur, viņam būs jāiet bojā. Viss ir atkarīgs tikai no tā, kur atradīsies Elija, vai viņš būs tur, kur Dievs viņu vēlas redzēt. Viņš nevar pateikt: „Dievs, no rītiem es sludināšu tautai. Gaļu tu man piegādā pēc tādas un tādas adreses, vēlams pēcpusdienā ap pulkstens četriem.” Mēs jau tā gribētu, taču tā neizdosies! Nevarēs apvienot savus plānus ar Dieva apsolījumu.
Cik svarīgi ir kristietim būt tajā vietā, kurā Dievs viņu vēlas redzēt. Tur mēs stāvam zem Dieva žēlastības atvērtajām debesīm. Tajā vietā mēs tiekam apgādāti. Vai citur Dievs nav mums klāt, vai citur Viņš mūs ir pametis? Nē, Viņš savam bērnam ir klāt visur, bet lai iedrošinātu un vadītu uz to vietu, kur Viņš mūs vēlas redzēt, kur Viņš ir sagatavojis mums uzturēšanos un brīnišķīgu apgādību.
Jūs jau visi droši vien domājat, ka es tagad teikšu, ka šī vieta ir pie Jēzus kājām. Protams, nenoliedzami, ka tā ir labākā, vissvētītākā vieta, kas katram kristietim ir jāpazīst. Bet to jau es, ar citiem vārdiem izteiktu, minēju kā priekšnoteikumu šim brīnumam. Klusumā Dieva priekšā, pie Jēzus kājām – tā ir vieta, kas jāpazīst katram Dieva bērnam. Šī notikuma sakarā jautājums ir, vai Elija kā Dieva vīrs savā kalpošanā būs īstajā vietā. Vai tu kā kristietis esi tajā kalpošanas vietā, kur Dievs tevi vēlas redzēt? Vai tieši to vietu tu esi sapratis kā Dieva uzdevumu sev? Tā ir tava Krites upe. Un es ticu, ka Dieva kraukļi tad tevi apgādās. Vai es esmu īstajā vietā, īstajā darbā? Vai man kā kristietim ir jābūt mācītājam, pedagogam, vai varbūt Latvijas valsts Saeimā? Kungs, rādi man manu Krites upi!
Var jau būt, ka tā vieta, kuru mēs paši izvēlamies, mums šķiet skaistāka, patīkamāka, perspektīvāka, daudzsološāka par to, uz kuru mani sūta Dievs. Bet vēlāk mēs ar sāpēm konstatējam, ka, ejot pašu izvēlētos ceļus, mēs esam aizgājuši projām no Dieva svētību apgabaliem.
Atcerēsimies Abrahāmu. Viņš paklausībā Dievam uzņemas tālu ceļu un dodas no Ūras uz zemi, ko Dievs viņam noteicis – uz Kanaānu. Taču, atnācis uz šejieni, viņš redz, ka te ir bads. Ko lai dara? Abrahāms dodas tālāk uz Ēģipti. Kas viņu uz turieni sūtīja? Dievs? Nē, tas ir viņa paša izvēlēts ceļš. Un mēs labi zinām tālāko. Nonācis Ēģiptē, viņš melo par savu sievu un rezultātā ir priecīgs, ka faraons viņu nesoda, bet atlaiž iet. Vai Abrahāmam vajadzēja palikt Kānaānā un iet bojā? Nē, viņam vajadzēja palikt tur, kur Dievs bija viņu sūtījis, un gaidīt uz Dieva kraukļiem.
Bīsties iet pats savus ceļus! Tie vienmēr beigsies bēdās, grūtībās, ciešanās un nemierā. Dieva ceļos mēs varam būt droši un mierīgi. Dieva kraukļi par mums gādās.
„Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt..” Mīļie, kur mēs esam šodien? Mēs taču gribam, lai Dieva kraukļi mūs paēdina, lai Dievs dara brīnumus arī mūsu dzīvēs. Bet vai mēs esam tur? Ak cik svētīgi ir palikt tur! Cik svētīga ir laulība, kur abi laulātie ir sadzirdējuši šo Dieva vārdu: „Ejiet tur!” Tas neattiecas tikai uz lieliem izšķirošiem dzīves jautājumiem. Tas attiecas arī uz dzīves sīkumiem. Vai tev vajadzēja pagājušajā nedēļā būt tur, kur tu biji? Varbūt tu sēdēji paša izvēlētā vietā un gaidīji Dieva kraukļus? Bet viņu tur nebija. Viņi bija aizlidojuši uz Krites upi. Uz turieni, kur Dievs tev bija sagatavojis vietu.
Ir tikai viena vieta pasaulē, kur Dieva kraukļi būs ar mums. Un šī vieta ir tur. Es nezinu, kur tavai kalpošanai ir šī vieta. Es nezinu, uz kurieni Dievs tevi vēlas sūtīt un kādā uzdevumā redzēt, bet lai Dievs mums katram palīdz saprast, kur ir mūsu vieta un mūsu uzdevums. Saprast to un paklausībā iet uz turieni.
5. Un beidzot: šie Dieva kraukļi. Kā tas ir iespējams? Vai tas ir iespējams? Te ir vajadzīga stipra ticība, lai to pieņemtu un vēl vairāk, lai kaut kam tādam praktiski uzticētos. Neticība šeit krata galvu, un šaubas rausta plecus. Varbūt tas ir vienkārši skaists stāsts, kas norāda uz Dieva palīdzību? Pat daudzi kristieši pasaulē smaida un apšauba, ka šodien kaut kas tāds varētu notikt.
Var un notiek! Vācijā Elberfeldes pilsētā dzīvojis kāds nabadzīgs vīrs. Dzīves apstākļi kļuvuši ar katru dienu grūtāki un pienākusi diena, kad ģimenei nav bijis vairs nekādas pārtikas. Vīrs ir lūdzis Dievu. Un tad pa ielu skrējis kāds suns ar lielu gaļas gabalu zobos. Pie šī vīra mājas gaļas gabals nokritis, un suns aizskrējis.
Mēs, protams, varam pasmaidīt un teikt, ka tās ir blēņas un kārtējais skaistais stāstiņš. Bet šis vīrs bija vācu teologs, mācītājs Fridrihs Ādolfs Krummachers. Tas ir bijis viņa personīgais piedzīvojums, un vēlāk viņš to bieži stāstīja savās svētrunās par Eliju.
Es varu pastāstīt vēl kādu citu stāstu. Aukstā ziemas vakarā pie tukša galda sēž māte ar savu mazo dēlu un lasa stāstu par Eliju. Zēns jautā, vai nevajadzētu atvērt durvis, lai Dieva kraukļi varētu ielidot istabā. Viņš ir pārliecināts, ka tie jau ir ceļā. Šajā brīdī garām iet ciema vecākais. Viņš brīnās, ka aukstā ziemas laikā mājas durvis ir plaši atvērtas. Iegājis mājā, viņš jautā, kāpēc durvis ir vaļā. Zēns atbildējis: „Mums nav ko ēst, un mēs gaidām Dieva kraukļus. Tas šo vīru aizkustinājis, un viņš teicis: „Es būšu jums Dieva krauklis.”
Mēs jau paši arī varētu daudz stāstīt, cik brīnišķīgi mēs esam piedzīvojuši Dieva kraukļus savās dzīvēs. Dievs šodien ir tikpat stiprs kā Elijas laikā. Viņš arī šodien sūta savus kraukļus, un mēs varam piedzīvot Dieva brīnumus savās dzīvēs, ja dzīvosim Dieva priekšā un paklausībā iesim tur, kur Viņš mūs sūta. Vēl vairāk: mēs paši varam būt un mēs esam aicināti būt citiem par Dieva kraukļiem. Un varbūt kādam no mums tieši tā ir vieta, kur Dievs mūs sūta un grib mūs redzēt.
Lai Dievs palīdz mums Viņa svētības saskatīt, satvert un Viņa uzdevumā iet!
Šie man ir īpaši Ziemassvētki. Šajos Ziemassvētkos aprit 30 gadu kopš es teicu savu pirmo svētrunu latviešu valodā. Tas notika Nāriņciema draudzē, kur viesojos kopā ar Āgenskalna draudzes kori, jo es tolaik biju jūsu kora diriģents. Tas bija 30 gadus atpakaļ, bet nu pie šodienas.
Vispirms atbildēšu uz dažiem jūsu jautājumiem, kurus gan skaļi neesat izteikuši, bet domās droši vien tie jums ir.
„Vai es zinu, kāds šodien ir datums un kas ir par dienu?” – Jā, zinu: 25.decembris, pirmie Ziemassvētki.
„Vai es zinu, kas Ziemassvētki īsti ir?” – Jā, zinu: Jēzus dzimšanas diena.
„Vai neesmu sajaucis tekstus, jo šī Rakstu vieta taču runā par Jēzus otro atnākšanu?” – Nē, neesmu. Tā ir liela kļūda, ka mēs ticības dzīvi esam pārvērtuši par zviedru galdu, no kura katrā brīdī paņemam pa kādam ēdienam. Ziemassvētkos vienu, Lieldienās citu, adventē atkal kādu īpašu. Jā, tās ir baznīcas gada īpašas noskaņas, bet pāri visam ir atziņa, ka Kristus nāks atkal, un mēs dzīvojam Viņa gaidīšanas laikā. Un nolasītais teksts runā par zīmēm un to ievērošanu. Uz to jau norāda arī Ziemassvētku notikums.
Ja man vajadzētu mūsu šodienas pārdomām un manai svētrunai likt virsrakstu, kā mēs to prasām no studentiem, tad šis virsraksts varētu būt „Pēc dzimšanas dienas”. Katram no mums ir bijušas daudzas dzimšanas dienas. Ko mēs parasti darām pēc tam, kad dzimšanas diena ir nosvinēta? Nu parasti
- izguļamies;
- sakārtojam māju;
- apskatām vēlreiz dāvanas, izlasām apsveikumus;
- un tad turpinās ikdiena un gaida aizkavējušies darbi.
Ko mēs darām pēc Jēzus dzimšanas dienas? Kas notiek pēc Ziemassvētkiem? Eglīte vēl kādas dienas pastāv, kamēr sāk birt skujas. Tad metam to ārā. Ja ir mākslīgā egle, tad pastāv ilgāk un beigās to noliekam kaut kur tālāk, lai gada garumā mums netraucē. Bet faktiski jau tas pats, kas pēc mūsu dzimšanas dienām:
- sakārtojam māju;
- apskatām vēlreiz dāvanas, izlasām apsveikumus;
- un turpinās ikdiena.
Ak jā, vēl tomēr ir kaut kas: laiku pa laikam brīnāmies, kāpēc mūsu garīgās dzīves un visa kristietība ir tik nīkuļojoša. Ziemassvētku īpašā noskaņa ir beigusies. To plati ņemsim nost un gaidīsim, kad pavisam drīz varēsim uzlikt savai dzīvei tādu minorīgāku noskaņu par ciešanām un krustu. Jēzus dzimšanas diena ir nosvinēta. Jēzus nākšanu un piedzimšanu miesā esam atzīmējuši. Eņģeļu dziesma ir nodziedāta.
Šogad mēs atzīmējām 150gadus kopš Garīgā semināra dibinātāja māc. J.A.Freija, 130 kopš māc. un skolotāja J.Rīsa, 110 kopš bīskapa Pētera Egles dzimšanas un 20 kopš viņa miršanas. Bija jau arī vēl citi. Atceramies, pieminam, tradicionālā veidā nosvinam. Īpašs dievkalpojums, kāds raksts žurnālā „Baptistu vēstnesis”. Citi kaut ko zina par šiem vīriem, citi atminas viņus personīgi, citiem viņu vārdi ir tukša skaņa un viņu pieminēšana stipri vienaldzīga. Nu bija tādi cilvēki un kas man no tā.
Ziemassvētkiem ir jāievada adventu. Lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos. Baznīcas gads taču nosaka otrādu kārtību: vispirms advents un tad Ziemassvētki. Bet, ja Kristus ir piedzimis ne tikai Betlēmē, bet mūsos, tad piedzimšanai seko advents. Gaidīšana. Tā ir mūsu garīgās dzīves galvenā daļa. Kristus nenovēršami nāks atkal. Tas ir fakts, kuru mēs nekādi nevaram iespaidot. Kristus atkalatnākšanu mēs nevaram ne atcelt, ne aizkavēt vai paātrināt. Mūsu daļa ir gaidīšana. Ar ko mēs šo gaidīšanas laiku piepildām? Tas ir process. Tā nav bezdarbība, tā ir jābūt gudrai rīcībai. Neviens taču negaidīs autobusu, ja zinās, ka šodien visi reisi ir atcelti. Nesēdēs pie ezera, ja zinās, ka zivju te nav. Neskries pa koridoru uz otru pusi, ja būs iekāpis nepareizā vilcienā, tādā, kas iet pretējā virzienā. Gudra gaidīšana. Vai tu gudri gaidi savu Kungu nākam? To, kura dzimšanu miesā mēs pieminam nupat Ziemassvētkos.
Ziemassvētki nāk nevis, lai Jēzu pieminētu, lai uz Viņu paskatītos, lai izjustu kādas svētsvinīgas īpašu svētku noskaņas un tad visu noliktu līdz nākamajam gadam, kā svečturīšus un eglīšu rotājumus. Ziemassvētki nāk, lai kaut kas paliktu, lai Jēzum rastos vieta tavā dzīvē, lai kaut kas izmainītos.
Gani Betlēmes laukos piedzīvoja īpašus brīžus: Debesu godību un spožumu, dzirdēja eņģeļa balsi ar brīnišķīgu nesaprotamu vēsti, dzirdēja debess pulku draudzi slavējam Dievu. Kaut ko tādu savā mūžā viņi vēl nebija piedzīvojuši. Bet tas neturpinājās mūžīgi. Gaisma nodzisa, eņģelis aizgāja. Atkal bija nakts, gani palika gani arī turpmāk. Vai kas izmainījās viņu dzīvēs? Kas palika no visa piedzīvotā?
Kā ir ar mums? Ziemassvētki nāk un aiziet un nekas nemainās? Un ne tikai Ziemassvētki, bet daudzi Dieva Gara pieskāriena un Dieva atklāsmes brīži. Nāk un aiziet. Šajos īpašajos brīžos mēs jūtamies labi, kā pacelti Tābora kalnā. Gribam, lai tas turpinātos tā visu laiku. Mēs dzīvojam no viena šāda pacēluma brīža uz otru. Mēs cenšamies ar dažādiem līdzekļiem izraisīt šādas īpašas izjūtas. Un sākam domāt, ka tieši tā izsakās īstā ticības dzīve, ka tā ir garīgās dzīves norma. Nē ticības dzīve izsakās tajā, kas notiek pēc šādiem pacēluma brīžiem, pēc dzimšanas dienas. Tad, kad spožums ir nodzisis, dziesmas ir apklusušas. Tad, kad tu ieej atkal savās ierastajās ikdienas dzīves grūtībās. Mūsu garīgās dzīves ikdiena ir mūsu ticības rādītājs.
Izmaiņa. Kā tā praktiski var ienākt mūsu dzīvēs? Teorētiski jau mēs to zinām un labi saprotam. Mēs sakām skaistus dievbijīgus vārdus, diskutējam par svētku formu un citām otršķirīgām lietām. Drīkst dedzināt eglīti vai nē? Drīkst vai nedrīkst pie bērniem aicināt Ziemassvētku vecīti? Tās taču ir tradīcijas, kas Ziemassvētkos ienākušas ne jau no kristietības. Kā praktiski satvert izmaiņu?
Viena no iespējām ir dzīvot ar adventa izjūtu. Manuprāt, pēc Jēzus dzimšanas dienas ir jāsākas adventei, gaidīšanai. Daudz dažādos aspektos par to varētu runāt. Mūsu šodienas tekstā Jēzus saka, ka ir svarīgi vērot zīmes. Arī Ziemassvētkos ir kādas zīmes.
Ziemassvētkus vispirms aptver cilvēciskās zīmes. Tās mēs redzam veikalu skatlogos, preču piedāvājumā, koncertu programmās, vispārējā svētku noskaņojumā. Mēs atkal dažādās akcijās tiekam aicināti dalīties mīlestībā. Ir Ziemassvētku atlaides, Salaveči. Ziemassvētku cilvēciskās zīmes. Ar Ziemassvētku dziļāko būtību tām nav nekā kopīga.
Arī kristiešiem gadsimtu gaitā ir izveidojušās savas Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, kas pašas par sevi nav nekas slikts. Eglīte ir atradusi savu vietu, svecītes tiek iededzinātas. Dziedam īpašas dziesmas: Ak eglīte, Klusa nakts, Jūs bērniņi nāciet. Mūs apņem silta Ziemassvētku noskaņa. Pirmajos Ziemassvētkos visa tā nebija. Tās visas ir gadu gaitā izveidojušās kristīgu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, kristīgu Ziemassvētku cilvēciskās zīmes. Betlēmē nekā no tā nebija. Noskaņa toreiz bija pilnīgi savādāka; ne svecītes, ne īpašās dziesmas, ne svētsvinīga, silta noskaņa. Pirmo Ziemassvētku noskaņa bija kņada, pūlis, pilnas ielas un mājvietas. Cilvēki nebija nākuši klausīties Ziemassvētku dziesmas, eņģeļu vēsti, skatīties piedzimušo bērnu silītē. Jēzus piedzimšana nebija to dienu galvenais notikums. Daudzi jo daudzi aizgāja no Betlēmes uz mājām neko par Jēzus piedzimšanu nedzirdējuši.
Šodien jau arī ir līdzīgi. Daudziem Jēzus piedzimšana nav arī šodienas Ziemassvētku centrālais notikums. Un cilvēciskās Ziemassvētku zīmes nav novedušas un arī nevar novest pie Ziemassvētku patiesās būtības.
Bet pirmo Ziemassvētku notikumu, kurā nav cilvēcisko zīmju, aptver dievišķas zīmes. Vispirms es gribu vērst jūsu uzmanību uz šīm divām arēnām Betlēmē. Mēs redzam divas pilnīgi atšķirīgas ainas. Spožums un redzama Dieva godība pie ganiem laukā, eņģeļa balss un debess pulku dziesma. Šeit notiek kaut kas pārdabisks. Un otra aina norisinās Betlēmes kūtī. Šeit notiek cilvēciski pilnīgi dabisks process – dzemdības. Bet tieši šis ir galvenais notikums, nevis tas pārdabiskais, kas notiek Betlēmes ganu laukos. Šeit dzimst Dieva Dēls. Te, mūsuprāt, vajadzētu būt koncentrētai Dieva godības izpausmei vislielākajā mērā. Nē, šeit ir nabadzība, vienkāršums un lopu smaka. Kāds paradokss!
Bet ir jāizšķir divas lietas: dievišķais notikums un dievišķā notikuma zīme, dievišķās godības redzamā manifestācija. Tie abi šoreiz nenotiek vienā vietā. Dievišķais notikums notiek silītē lopu kūtī, dievišķā notikuma manifestācija – ārā pie ganiem laukā. Betlēmes notikums rāda, ka Ziemassvētku centrālo notikumu aptver dievišķās zīmes. Dažas lietas jāpasaka, kad domājam par zīmēm.
1. Jēzus saka: „Kad jūs visu to redzat, tad ziniet..”Citiem vārdiem sakot, uzmanīgi vērojiet zīmes. Tā var būt dievišķās godības zīme, ko tu savā nevērībā palaid garām. Varbūt ne tik grandioza kā ganiem, bet godības zīme. Tā var izpausties ne tikai tur, kur mēs to gaidām. Ne tikai dievkalpojumā, lūgšanas sapulcē, ne tikai tad, kad esam apsēdušies klusumā un īpaši domājam par Dievu. Būsim uzmanīgi vērotāji un nepalaidīsim garām. Dieva zīmju vērotāju un pētnieki.
- Kad tavā vai tavu līdzcilvēku dzīvēs notiek kaut kas īpašs, priecīgs vai arī skumīgs, un tava sirds kļūst nemierīga, esi uzmanīgs, tā var būt Dieva godības zīme, Dieva pieskāriens tev. Dievs atgādina, ka Viņš joprojām valda.
- Kad lasām un dzirdam par to, kas notiek pasaulē un mūsu sirds kļūst nemierīga, – tā var būt Dieva godības zīme un Dieva pieskāriens, atgādinājums, brīdinājums. Dievs atgādina, ka Viņš joprojām valda.
Nepaiesim vieglprātīgi garām! Un jo uzmanīgāki mēs būsim, jo vērīgāk ieklausīsimies, jo skaidrāk mēs redzēsim, ka faktiski visa dzīve ir pilna ar grandiozākām vai mazāk grandiozām Dieva godības zīmēm. Lai vērojam tās! Zīmes uz kaut ko norāda. Cilvēki vēro zīmes, lai prognozētu, kādi būs laika apstākļi tuvākajās dienās. Pēc mežacūku tauku kārtas nosaka, kāda būs nākamā ziema. Ja ir paaugstinājusies mūsu ķermeņa temperatūra, mēs zinām, ka klāt ir slimība. Kāda anekdote saka: „Ja tev ir pāri par 40 gadiem un no rīta nekas nesāp, tad zini, ka tu jau esi miris.” Lai atšifrētu notikumu, ir jāpētī zīmes. Ar dievišķām zīmēm ir vēl nopietnāk, jo aiz tām stāv dievišķs notikums. Nepalaid to garām!
2. Bet ne visas zīmes ir dievišķās godības zīmes. Ir arī cilvēciskās zīmes. Vecās Derības priesteriem bija īpašs tērps un krūšu zīme, ugunsdzēsējiem ir sava forma un militārpersonām sava. Ir dažādas piemiņas zīmes. Nevajag mēģināt visu, kas ap mums ir, iztulkot kā dievišķās godības zīmes. Gani Ziemassvētku naktī droši vien dzirdēja, kā kauca vilki, čabinādamās aizlīda čūskas, koku zarus locīja vējš.
bet tās vēl nebija dievišķās godības zīmes. Bībele mūs brīdina, ka arī viltus pravieši darīs zīmes. Mt 24,24: „Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” No tādām zīmēm ir jāuzmanās, ka tās mūs nepieviļ. Bet zīmes ir uzmanīgi jāvēro gan lai mēs netiktu apkrāpti, gan lai nepalaistu dievišķo notikumu, Dieva godības zīmi.
3. Dieva godības zīmes nav dotas, lai mēs par tām brīnītos, lai tajās labsajūtā gremdētos, bet lai kaut ko mainītu. Gani brīnījās, bet nepalika pie brīnīšanās, viņi paklausīja pavēlei, cēlās un gāja.
- Tad, kad tu sajūti savā dzīvē Dieva godības zīmi, kad sajūti nemieru, pamudinājumu savā sirdī, tad zini, ka tas nav priekš brīnīšanās un kaifošanas, bet ir jāceļas un jāiet.
- Tad, kad ejot garām kādam, kas ar izstieptu roku sēž ceļa malā, tu sajūti nemieru savā sirdī, – tas nav priekš brīnīšanās. Velc savu maku ārā un palīdzi!
Celies un ej! Darbojies! Kad mēs ievērojam, ka mūsu ķermeņa temperatūra ir paaugstinājusies, mēs saprotam, ka tā ir slimības zīme un mēs nepaliekam bezrūpībā un bezdarbībā. Mēs steidzamies kaut ko darīt. Gani arī varēja teikt, ka tās blēņas un halucinācijas. Bet viņi cēlās un gāja. Interesanti, ka dievišķās zīmes Betlēmē Jēzus piedzimšanas brīdī netika dotas ne Marijai, ne Jāzepam, bet ganiem, pavisam svešiem cilvēkiem no malas. Kāpēc Dievs uzrunā ganus? Man šķiet, Viņš aicina darbā savus pirmos misionārus. Ja nebūtu ganu un gudro no austrumu zemes, tad Jēzus piedzimšana paietu klusi un nemanāmi. Ganos dievišķās zīmes izraisa reakciju. Viņi:
- izbijās;
- steidzās pārliecināties;
- redzēja un pieņēma;
- sludināja visiem.
Pirmie misionāri. Viņi ieraudzīja dievišķās godības zīmes, bet nepalika pie tām. Viņi meklēja ieraudzīt pašu centru, notikuma būtību un sludināja to tālāk. Arī mēs esam redzējuši dievišķās zīmes. Ne tikai Ziemassvētkos, bet noteikti arī savās dzīvēs. Lai dievišķās godības zīmes tevī izraisa reakciju! Ej, darbojies! Dievišķās godības zīme – tas var būt brīdinājums, bet tas ir arī uzdevums.
4. Jēzus no mums sagaida, lai mēs paši kļūtu par dievišķās godības zīmi savai apkārtnei. Tev ir ne tikai jāparāda dievišķā notikuma zīme, tev pašam ir jātop par dievišķās godības zīmi šajā lielajā gaidīšanas laikā grēcīgajā pasaulē. Faktiski tu jau esi zīme. Tikai kāda? Varbūt tu esi tikai cilvēciska Ziemassvētku zīme? Varbūt tu esi viltus pravieša zīme? Dievs grib tevi redzēt kā savas dievišķās godības zīmi. Varbūt ne tik varenu un majestātisku kā Betlēmē Jēzus piedzimšanas laikā, bet tomēr kā dievišķu zīmi. Ziemassvētki mūs uz to aicina. Kristieši šodienas pasaulē. Draudzes šodien. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka vēl joprojām liels procents cilvēku tic baznīcai. Kāda baznīca šodien ir? Vai tā ir dievišķa zīme? Un es pats? Vai esmu zīme, kas norāda uz dievišķo notikumu?
Dzimšanas diena ir pagājusi. Dzīvosim ar adventes laika noskaņu! Vērosim zīmes! Saskatīsim, kuras no visām ir Dieva godības zīmes un paklausīsim tām! Un, ja tu nevari sagaidīt dievišķās godības zīmes savā dzīvē, neredzi it nevienu, tad divas zīmes es varu šajā rītā tev parādīt un no jauna atgādināt par tām. Divas, kas nemainīgi stāv jau gadiem ilgi un ir daudzu neievērotas. Tās ir: silīte un krusts. Divas Dieva godības zīmes. Tās nevar neievērot.
„Kad jūs visu to redzat,” saka Jēzus. Silīti, krustu, visu, par ko vēl ir rakstīts šajā nodaļā par pēdējiem laikiem, visu, kas notiek Tavā dzīvē un ap Tevi, tad zini: Viņš, Jēzus Kristus ir tuvu pie durvīm. Arī šorīt, arī tad, kad dzimšanas diena jau ir nosvinēta.
1Pēt 2,5. 2012. gada 14. oktobrī Talsu draudzē.
2Tim 2,19. 2016. gada 14. augustā Rīgas Matejā draudzē.
Mt 25,13. 2016. gada 27. novembrī Ogres Trīsvienības draudze.
2Moz 15,23-25. 2019. gada 30. decembrī Rīgas Mateja draudzē.
Zaļās ceturtdienas dievkalpojums, 2021. gada 1. aprīlī Rīgas Mateja draudzē.
Fil 2,14.15. 2021. gada 31. oktobrī Rīgas Mateja draudzē.
1Kor 1,10. 2022. gada 2. janvārī Rīgas Mateja draudzē.
Ef 5,15.16. 2022. gada 13. martā Rīgas Vīlandes draudzē.
1Kor 13,1. 2022. gada 3. aprīlī Rīgas Mateja draudzē.
Lielās Piektdienas dievkalpojums, 2022. gada 15. aprīlī Rīgas Mateja draudzē.
Mk 8,18.22-25. 2022. gada 7. augustā Rīgas Āgenskalna draudzē.
2L 34,19. 2022. gada 14. augustā Rīgas Mateja draudzē.
Lk 12,32. 2022. gada 18. septembrī Priekules draudzē.
Fil 3,20. 2022. gada 27. novembrī Ogres Trīsvienības baptistu draudzē.
Mk 3,35. 2023. gada 22. janvārī Rīgas Mateja draudzē.