Šoreiz gadskārtējo braucienu visiem uz „silto jūru” bijām ieplānojuši nevis uz jau ierasto Turciju, bet nelielo Grieķijas salu Korfu. Korfu, ko sauc arī par Kerkiru, garums ir tikai ap 60, platums ap 30 km, bet tā ir viena no viszaļākajām Grieķijas salām.
ūsu prātā šī sala uzreiz saistījās ar britu zoologa, dabas pētnieka un rakstnieka Džeralda Malkolma Darela (1925–1995) vārdu. Darelu ģimene saulainajā Korfu ir nodzīvojusi piecus gadus (1935–1939). Šim dzīves posmam Darels ir veltījis 3 grāmatas, no kurām vislielāko atzinību ieguvusi „Mana ģimene un citi zvēri”, kas tika izdota 1956. gadā. Kad pēc daudziem gadiem Darels atkal aizbrauca uz Korfu un ieraudzīja par ko viņa bērnības paradīzi pārvērtusi tūrisma industrija, viņš esot teicis, ka gribot padarīt sev galu, jo jūtoties vainīgs, ka ar savām grāmatām radījis cilvēkos interesi par šo salu.
Mums gan šķita, ka šī vieta ir brīnišķīga joprojām. Izbraukājām salas līkumainos kalnainos ceļus un no jūras puses priecājamies par tās klinšainajiem krastiem. Vienu dienu pavadījām savdabīgajā salas galvaspilsētā, kuras nosaukums arī ir Korfu, resp., Kerkīra. Kārtējo reizi visi izbaudījās sauli un „silto jūru”, bet Undīne vakaros arī savu iemīļoto minidisco.
Mani mazliet nervozēja tikai lekcijas Vēstules romiešiem interpretācijā, kuras bija jālasa tūlīt pēc atgriešanās Rīgā. Bet palmu ēnā, skatoties pāri Jonijas jūrai uz kontinentālo Grieķiju un Albāniju, arī šis darbs veicās labi.
Ceļojuma otra daļa sākās Minhenes lidostā, kur sagaidījām Sigitu ar Undīni un Andi. Viņi jau gandrīz gadu iepriekš īpašā akcijā bija iegādājušiem lētas lidojuma biļetes. No šī brīža vairs nav šaubu, kurš šajā ceļojuma posmā ir galvenais. Protams, mazā Undīne. Man gan šķiet, ka arī Sigitai šis bija īpašs brauciens. „Pasaules apceļošana” jau ir arī viņas hobijs. Daudzi mūsu ceļojumi ir aizvadīti kopā. Pēdējā reize bija 2009. gadā, kad tikai 2 mēnešus pirms Undīnes piedzimšanas vēl kāpām Českij Raj kalnos. Šī viņai ir tāda kā „atgriešanās apritē”.
Minheni, Oberammergavu, Neišvānšteinas pili, Garmišu-Partenkirheni, Partnahklamm aizu, Vācijas augstākās kalnu virsotnes Cūgšpices masīvu – to un vēl daudz ko citu apskatījām gandrīz nedēļu pavadot šajā Bavārijas Alpu reģionā. 5-gadīgo Undīni jau laikam visvairāk iepriecināja bērnu atpūtas parki, pēc kuru apmeklējumiem pašai bija nepieciešama atpūta. Lielie nelaida garām izdevību ieskatīties veikalos, kur pilnā spēkā ritēja vasaras drēbju izpārdošana.
Vairākas dienas vēl pavadījām Austrijā. Zalcburga, sāls un stalaktītu alas, atkal pacēlāji un kalni un tad jau mājupceļš cauri Čehijai, Polijai un Lietuvai. Bijām nobažījušies, kā mazā Undīne pacietīs garās brauciena stundas, jo pirmo reizi ar viņu devāmies tik tālā ceļā ar auto. Taču šie satraukumi izrādījās lieki, un mēs redzējām, ka nākamajā reizē droši varam plānot vēl garākus pārbraucienus. Otra lieta, par ko vēl tagad nebeidzu brīnīties: kā mēs varējām visas mantas ietilpināt auto salīdzinoši nelielajā bagāžniekā.
Mūsu pirmais šī gada ceļojums ir galā. Kopā nobraucām ap 6500 km. Paldies mūsu Debesu Tēvam par šo braucienu, kurā Viņš mūs sargāja un deva jauku laiku.
Šogad mūsu ikgadējais (jau 14. gadu!) vasaras autobrauciens izveidojās savādāks nekā citus gadus, varētu teikt, ka tas sadalījās divās daļās, kas katra bija ar atšķirīgu raksturu. Pirmās divas nedēļas pavadījām Ziemeļitālijā divatā ar Dzintru pie Gardas ezera un Dolomītalpos. Gardas ezers ar savu skaistumu mūs piesaistīja jau sen, bet vienmēr bijām to skatījuši tikai garām braucot. Šoreiz izvēlējāmies mierīgas atpūtas režīmu. Protams, gandrīz katru dienu pavadījām izbraucienos uz tuvējām pilsētām vai Alpu kalnu brīnišķīgajos serpentīnos, bet nebijām sasaistīti iepriekš izstrādātu saspringtu maršrutu valgos.
Bijām aizbraukuši arī uz Milānu, bet šī pilsēta mūs tā īpaši nesajūsmināja. Katedrāle gan ir iespaidīga, tāpat arī tuvējās Viktora Emanuela II galerijas ar elegantām kafejnīcām un moderniem veikaliem. Tajos gan iegriežas tikai īpaši naudīgi tūristi. Mums daudz labāk patika nelielās pilsētiņas Parma, Mantova un Trento ar savām kolosālajām katedrālēm. Atradām arī slaveno Parmas sieru, par kuru sāku runāt jau Rīgā. Atceroties gastronomiskās delikateses, protams, nevar nepieminēt itāļu saldējumu un itāļu picas, salīdzinot ar kurām, picas Latvijā ir tikai cepta baltmaize ar dažādām piedevām virspusē.
Pie Izeo ezera pirmo reizi mūžā redzējām aizvēsturisko laiku klinšu zīmējumus un Dolomītalpos zemes piramīdas – erozijas radītu stabu grupas, kas vietām bija vairāk nekā 30 m augstas. Iespaids tāds, ka mēs skatāmies uz milzīgām termītu mājām vai dubļu pilīm, ko bērni jūrmalā būvē no slapjām smiltīm.
Divas nedēļas, kuras nodzīvojām bez steigas, satraukuma un stresa, pagāja ātri. Kalni – viena no tām vietām, kas aizrauj un sajūsmina, bet vienlaikus nomierina un ieved kādā īpašā meditatīvā stāvoklī. Ja Dievs ļaus, iespējams te vēl atgriezīsimies.
Šoreiz izšķiršanās nāca ļoti ātri. Domājām, ka būtu jauki pagarināt vasaru, jo mūsu ikgadējais „siltās jūras” brauciens šogad bija pašā septembra sākumā. Nekādi dižie piedāvājumi nebija. Tālos eksotiskos braucienus negribējām. Nejauši uzdūros Madeirai un dažās minūtēs lēmums bija pieņemts. Un nebijām kļūdījušies. Tā patiešām bija savdabīga un vēl neredzēta pērle, kā bija rakstīts ceļvežos.
Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala Atlantijas okeānā ap 1000 km attālumā no Portugāles un ap 700 km no Āfrikas krastiem. Pludmales melnu akmeņu klātas. Ir tikai viena smilšu pludmale, kas iekārtota, atvedot šurp smiltis no Āfrikas.
Iedzīvotāju Madeirā ap 250 000, puse no tiem salas galvaspilsētā Funšalā. Pēc savas izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt, ir portugāļi. Musulmaņu salīdzinoši ļoti maz, tikai kādi 700.
Sala neliela (ap 80 km gara un 20-30 km plata), bet ļoti kalnaina. Augstākā virsotne Pico Ruiva (1862 m). Bet ceļi fantastiski gan pēc kvalitātes, gan infrastruktūras. 133 tuneļi, kopējais to garums 150 km. Un tomēr, lai nobrauktu 20-30 km, ir jāpatērē tuvu vienai stundai, jo sala ļoti kalnaina un izvagota dziļām aizām. Gari stāvi kāpumi un serpentīni – visu laiku priecājamies par gleznainajiem skatiem, kad blīvi mākoņi zem mums izskatās kā okeāns, bet mēs esam saulītes apspīdēti. Kalnu terases noklātas ar banānu, vīnogu, apelsīnu, papaiju, mango u.c. eksotisko augļu „plantācijām”. Iepazinām un nogaršojām vēl nezināmus augļus: banānu ananāsus, anonas (čerimojas) u.c. Un puķes! Viens no salas simboliem ir brīnišķīgās strelīcijas. Īpaša ir arī salas „virtuve” – gan melnās, ļoti garšīgās Madeiras zobenzivis ar zāģveida zobiem un milzīgām acīm, gan tuncis, gan espetada – liellopu gaļa, kas cepta uz gariem iesmiem, kurus iekarina speciālos turētājos.
Paula da Serra dabas parkā 1700 m augstumā iepazināmies ar salas dzeramā ūdens apgādes sistēmu. Dabas parks faktiski ir liels kalnu plato, kas noklāts ar nelieliem krūmiņiem, kas atgādina mūsu viršus, tikai stipri lielākus. Tie esot ēriku dzimtas krūmi (ja kāds saprot vairāk). Šie augi spējot piesaistīt kondensēto miglas ūdeni un caur savām saknēm novadīt to augsnē (es vienmēr esmu domājis, ka šis process ir pretējs, proti, augs caur savām saknēm uzņem ūdeni no zemes!). Augsne ir poraina klints un ūdens sūcas caur to, tiek savākts un pa kanāliem (levadām) aizvadīts. 1 m2 augu dienā „saražojot” ap 250 l ūdens! Visa sala tiek apgādāta ar dzeramo ūdeni! Pasakaini un neticami! Bet to stāstīja vietējais gids!
Fantastisks ceļojums! Ja nebūtu tik tālu jālido, labprāt atgrieztos šeit vēl kādu reizi.
