Robežu nosargāšanas problēma

Jēzus Kristus Saviem mācekļiem ir teicis: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15)  Tas nozīmē, ka kristietības uzdevums ir Dieva valstības robežu paplašināšana pasaulē. Un mēs varam būt pateicīgi Dievam, ka mūsu valstī pastāvošā iekārta šodien mums neliek šķēršļus šī uzdevuma izpildei.

Taču ar robežu paplašināšanu ir saistītas  arī nopietnas briesmas. Ir jādomā par jauno robežu nosargāšanu.  Abas šīs lietas – paplašināšana un  nosargāšana – ir vienlīdz svarīgas.  Paplašināšana – ar to mēs saprotam evaņģēlija sludināšanu un cilvēku nākšanu pie Dieva, t.i., Dieva valstības kvantitatīvu izplešanos. Nosargāšana – tā ir Dieva valstības kvalitātes nepazemināšana. Robežu paplašināšana nedrīkst notikt uz tā rēķina, ka mēs atkāpjamies no Bībeles pamatatziņām un kristīgās morāles principiem. Tādas briesmas šodien pastāv. Bieži vien tā vietā, lai brīdinātu no grēka un tā postošajām sekām un lai mudinātu uz Dieva norādīto svētdzīvi, cilvēkiem tiek stāstīts par šīs pasaules laicīgajiem labumiem, ko tie iegūs, nākot pie Kristus. Tādējādi robežu paplašināšana notiek uz kristietības sekularizācijas rēķina, izkropļojot pašu kristietības būtību.

Dieva valstībai ir savas robežas, un, paplašinot “teritoriju”, tās nekādā ziņā nedrīkst pazaudēt. Uz valsts robežas kravas automašīnas stāv stundām un pat dienām ilgi, kamēr ierēdņi tās pārbauda. Vai kristiešiem un kristīgajām organizācijām tikpat rūpīgi nevajadzētu gādāt par to, lai Debesu valstībā neiekļūtu kaut kas tāds, kam tur nav vietas? Pasaules gars un grēks ar varu laužas Debesu valstībā. Mēs dzīvojam ļaunuma un politisku melu pasaulē. Vai neesam jau daudz ko negatīvu un Kristus mācībai neatbilstošu ielaiduši savās dzīvēs un draudzēs tāpēc, ka robežas esam atstājuši vaļā?

Vai ir vēl jāšaubās, ka homoseksuālisms ir grēks, ja Bībele to skaidri un gaiši pasaka?

Pirmslaulību un ārpuslaulību dzimumsakari – tās taču ir grēcīgas un pretdabīgas cilvēku savstarpējās attiecības, kuras nebūt nav legalizējamas. Tāpat kā dzimstības regulēšana ar abortu palīdzību.  Bībele arī rāda, ka zīlēšana, buršana, spiritisms, horoskopi, ekstrasensi un tamlīdzīgas lietas noved cilvēku sātanisko spēku iespaidā un varā un tāpēc nav savienojamas ar kristīga cilvēka dzīvi un stāju. Diemžēl ir jāatzīst, ka bieži arī kristieši šodien ir sākuši iet kompromisa ceļus un aizstāv šīs lietas. Mēs pat dzirdam par pedofīlijas skandāliem, kuros ir iesaistīti kristīgi bīskapi.

Ir jānošķir pasaule no Dieva valstības un kristietības morāle no pasaules morāles. Vai šodien draudzē un katra kristieša dzīvē tāda robeža vispār vēl pastāv, un, ja pastāv, tad kur tā iet. Ja ļaunums pārkāpj Dieva valstības robežas un ienāk tajā, tad taču ir jāsākas cīņai pret ļaunumu. Kristieši pēdējā laikā maz runā par garīgo cīņu. Varbūt tas ir tādēļ, ka īstās bībeliskās robežas ir pazaudētas? Kristietības uzdevums šodien ir: definēt savas robežas un tās apsargāt. Un šeit es nedomāju tik daudz par konfesionālās vai kristīgās identitātes formulēšanu. Es gribu apstāties pie Bībeles patiesību un kristīgās morāles ievērošanas praktiskajā dzīvē un kristieša attieksmi pret to. Vai šodien vēl eksistē kaut kas tāds, ko mēs saucam par grēku? Vai varbūt drīkst darīt visu ar prātu, ar mēru un Kristus vārdu uz lūpām? Interesanti, ka sekulārajā pasaulē grēka jēdziens joprojām eksistē, un ļaudis ļoti labi zina pateikt, kas ir grēks un ko kristiešiem nevajadzētu darīt.

Kā noteikt un nosargāt robežas?

Kādām īsti ir jābūt robežām? Visvienkāršāk ir pateikt, ka Bībelē viss ir uzrakstīts un tā arī jādara. Taču tas būtu diezgan absurdi, ja mēs visu to, kas teikts konkrētai Bībeles tautai konkrētā kultūrvidē, mēģinātu burtiski un formāli pārcelt uz šodienas Latvijas situāciju. Kristietības eksistences formai zināmās robežās ir jāmainās atbilstoši laikam un attiecīgajai kultūrvidei, bet kristietības pamatprincipiem, Bībeles pamatatziņām un garam ir jāpaliek konstantiem cauri gadu simtiem un tūkstošiem. Tagad „modē” ir dzīvot, noliedzot visu veco. Jā, protams, daļa no vecajām tradīcijām ir savu laiku jau nodzīvojušas. Bet, pārejot uz jauno, ir jāievēro:

  • pārejai jābūt pamatotai;
  • arī pēc vecā noārdīšanas ir jāpaliek skaidri definētām robežām;
  • jāuzmanās, ka „nepaķeram par dziļu” un neizārdām pamatu, kristietības evaņģēlisko saturu. Tas nedrīkst tikt izmainīts vai izkropļots. Jaunās robežas ir jānosaka tā, lai pamats netiktu apdraudēts.

Katrs kristietis jau cenšas izvirzīt sev kādus garīgās un morālās dzīves kritērijus atbilstoši Bībeles mācībai, savām zināšanām, pieredzei ar Dievu, tradīcijām, konfesionālajām atziņām utt. Cik liela nozīme ir katram no šiem faktoriem, tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Slikti ir, ka mēs bieži, patvaļīgi uzņemoties interpretētāja lomu, kļūstam par soģiem un kristīgu normu noteicējiem visiem: tas visiem kristiešiem ir jāievēro, tā visiem ir jādomā, tas ir atļauts, un tas turpretī aizliegts. Šādu lomu var uzņemties tikai organizācija, kura tad nosaka tās normas un robežas, kuras, protams, arī nedrīkst uztvert kā absolūtas garīgas patiesības, bet gan kā tādas, kas strukturē šo konkrēto organizāciju.

Bet kā nonākt pie vienotām robežām, ja mēs visi esam tik dažādi? Katram no mums ir savi uzskati. Viens sapratīs, ka robežstabam jāstāv tajā vietā, otrs – pavisam citur. Cits mēs esam ar apustuļa Jāņa un cits ar Pētera raksturu, cits vairāk, cits mazāk izglītots, katram ir savs prāts, savi uzskati, kuri tam liekas vispareizākie – kā mēs varam būt vienoti? Vai vienotība  nav tikai tāds skaists, taču reālajā dzīvē nesasniedzams mērķis? Ir jāmeklē kāds centrs, ap ko šī vienība veidojas, jāatrod kāds vienības kritērijs. Dažreiz tas var būt kāds harismātisks līderis, citreiz kāda mācība vai vēl kaut kas cits. Un tad cilvēki pulcējas ap šo centru, nevis tāpēc, ka visi būtu vienādi, bet gan vienoti katrs savā dažādībā. Katrs var strādāt dažādi, atšķirīgas metodes, dažādi temperamenti, pat ar dažādiem uzskatiem, bet tikai līdz nospraustajai robežai. Kas nevar ar šo nolikto robežu samierināties, tas nevar piederēt organizācijai, kura šo robežu ir noteikusi.

Jaunajā Derībā skaitļa vārds „viens” attiecību jomā ir lietots galvenokārt divos virzienos:

  • lai izteiktu Dieva un Jēzus vienību  (Jņ 10,24.30;  17,11.22);
  • lai izteiktu kristiešu savstarpējās attiecības  (Jņ 17,11f; 21.22.23;  1Kor 1,10).

To, ka, neskatoties uz cilvēcisko dažādību, kristiešu savstarpējās attiecībās vienotība ir iespējama, rāda pirmo kristiešu draudzes dzīve (Apd 2,46). Savās atvadu runās Jēzus īpaši uzsver vienību kristiešu vidū, kā analoģiju un paraugu rādot Savu un Tēva vienotību.

Cik bieži mūs uztrauc jau pati vienotības ideja! Mēs gribam būt brīvi un neatkarīgi. Kāpēc mums visiem jābūt vienādiem un vienādi jādomā? Tad taču būs pārkāptas mūsu demokrātiskās tiesības!  Bet iedomāsimies situāciju, ka Jēzus būtu uztraucies un protestētu pret to, ka Viņam ir jādomā tāpat kā Dievam Tēvam. Tas, protams, ir absolūti neiespējami, jo būt vienotam ar Tēvu un darīt Tēva gribu Jēzum nav slogs vai uzspiesta nasta, bet gan prieks. Arī kristieša dzīvē ir neiedomājami, ka viņš būtu sašutis par to, ka viņam ir jābūt vienā prātā ar Jēzu un jārīkojas tāpat, kā darīja Jēzus. Nē, mūs satrauc tas, ka mums ir jābūt vienā prātā ar otru kristieti, jāpakļaujas kādām tradīcijām, jāievēro kādas robežas un normas. Atbilde šeit var būt tikai viena: tieksimies visi Kristus virzienā, nekarosim viens ar otru savstarpējo attiecību horizontālajā līmenī.  Tad mēs pamazām arī kļūsim aizvien vienotāki savā starpā, sāksim domāt arvien vienādāk, taču ne vairs pēc sava, bet gan pēc Kristus prāta un norādījumiem.

“Palikšana Kristū” kā vienotības mēraukla

Vienotība nav draudzes izdomāta prasība, lai vieglāk būtu pārvaldīt draudzes locekļus. Vienotība izriet no kristietības būtības, un centrs, ap ko kristiešu vienotība veidojas, ir Kristus pats.

Kristieša garīgajā dzīvē pats svarīgākais ir palikt vienotībā ar Kristu. Īpaši tas ir uzsvērts Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas sākumā, kur autors 10 reizes lieto darbības vārdu “palikt”. Tas šeit izsaka kādas nepārtrauktas attiecības ar Jēzu, ilgstošu aktīvu saistību starp ticīgo un Kristu, uzsver „palikšanas Viņā” svarīgumu un nepieciešamību. “Jūs paliekat Manī, un Es jūsos,” saka Jēzus. Vide, kurā kristietis dzīvo, ir šī savstarpējā palikšana vienam otrā. Evaņģēlija autors to pasvītro ar metaforu par vīna koku un zariem. Mēs esam saauguši kopā ar Kristu kā zari ar koku!  Jāņa ev. 15. nodaļas 5. un 6. pants izsaka bargu antitēzi: vai nu tu esi saaudzis ar Kristu, vai “izmetams ārā”. Citas alternatīvas nav. Cik nozīmīga un izšķiroša ir “palikšana Viņā”!

Tātad katra kristieša galvenais uzdevums un garīgās dzīves panākumu ķīla ir palikt Kristū. Jo vienotāki ar Jēzu Kristu mēs būsim, jo vairāk Viņā iesakņosimies, jo lielāka būs arī mūsu savstarpējā vienotība. Un otrādi: ja mūsu vidū ir konflikti, strīdi, tad, pirmkārt, ir jāpārbauda, nevis kuram ir taisnība, bet vai mēs „paliekam Kristū”. Kristiešu savstarpējā vienība ir vienotības ar Kristu rezultāts. Tā nav sasniedzama savādākā veidā, tā izriet no katra kristieša vienības ar Jēzu. Saauguši kopā ar Jēzu, saķēdēti kopā ar Viņu – nevis kā cietumnieki vai Siāmas dvīņi paši pret savu gribu, bet aiz mīlestības uz savu Kungu un Glābēju.

Un, katru jaunu robežu nosakot, ir jāpārbauda, vai tā sekmē un padara ciešāku „palikšanu Kristū”,  vai gluži otrādi: akceptē iespējamu attālināšanos no Kristus.

Jaunajā Derībā ir lietoti dažādi vārdi, ar kuriem aprakstīts „palikšanas” process: sadraudzība, vienība, būt līdzdalīgam, piederēt, kopā, turēties, pastāvēt u.c., bet visi  izsaka vienu – savstarpējo palikšanu Kristū. Un Jēzus uzsver divas lietas, kā „palikšana Viņā” ir iespējama:

  • palieciet Manos vārdos (Jņ 8,31), t.i., ļaujiet, lai ikdienā tie nosaka visas jūsu domas, runāšanu un darbus;
  • palieciet Manā mīlestībā. Mīlestība, kas savu pilnību sasniedz dievišķajā mīlestībā  (agape), kura aptver visu cilvēka personību un ir ne tikai jūtas, bet arī prāts un griba, ir kristīgās dzīves pamatlikums un uzdevums (Jņ 15,9–17).

“Palikšana Kristū” kā norobežošanās

Kā rezultāts palikšanai Kristū ir norobežošanās no pasaules. Tā ir garantija pareizu, vienotu robežu noteikšanai, un tas ir spēks šo robežu ievērošanai. Bet  jo tuvāk mēs nākam Kristum, jo mazāka nozīme ir mūsu noteiktajām robežām. Ja Dieva Gars mūs ir pārņēmis pilnībā un mēs mīlam Kristu, tad mūsu attiecībās citam nekam vairs nav vietas. Tas nozīmē, ka pati sadraudzība ar Kristu mūs norobežo no sadraudzības ar pasauli. Un jo ciešāka ir mūsu sadraudzība ar Kristu, jo stiprāk mēs norobežojamies no pasaules. Ja esam pilnīgā vienībā un sadraudzībā ar Kristu, mums vairs nevajag nekādus nosacījumus: to drīkst un to nē. Neiespējami būtu, ja Jēzus teiktu: „Es to nedrīkstu darīt tāpēc, ka Mans Debesu Tēvs Man to neatļauj.”  Nē, es pats to nevēlos, mana kristieša būtība man to neatļauj, jo mans prāts un mans dzīvesveids ir vienots ar Kristu.

Bet, no otras puses: vai tad robežas vairs nav vajadzīgas? Robežas, protams, ir vajadzīgas kā palīglīdzeklis, lai mēs varētu palikt Kristū. Robežas ir vajadzīgas tāpēc, ka mēs vēl neesam sasnieguši pilnīgu vienotību ar Kristu. Robežas ir vajadzīgas, lai mēs zinātu pareizo ceļu uz mērķi, kad pati vienības un sadraudzības ar Kristu būtība norobežos mūs no pasaules un cilvēciski nospraustās robežas vairs nebūs vajadzīgas. Apustulis Pāvils saka: „Viss man ir brīv, bet ne viss man der.” Pilnīga brīvība Kristū!  Protams, kamēr mēs dzīvojam šajā pasaulē, robežas, kas nosaka organizācijas strukturēšanu, paliks. Tas attiecas arī uz draudzi, jo draudze vienlaicīgi ir garīgs organisms un arī šīs pasaules organizācija.

Kā ir iespējams “palikt Kristū”?

Ja mēs saprotam to, cik svarīgi ir “palikt Jēzū Kristū”, tad priekšplānā izvirzās jautājums: kā to sasniegt? Vai tas nav tikai kristietības maksimālisms? Te nu mēs nonākam pie klusā laika problēmas. Mums ir daudz Dieva dotu palīglīdzekļu mūsu garīgās dzīves uzturēšanai. Es šoreiz gribu pieminēt tikai šo vienu.  Klusais laiks ar Dievu. Kas tas ir?

Mēs visi zinām, ka kristieša garīgās pieaugšanas būtiskākā daļa ir regulāra Bībeles lasīšana un lūgšanas. To ne ar ko nevar aizstāt. Un vairāk vai mazāk mēs jau arī to darām.  Vai ar to nepietiek? Nē, klusais laiks, kas iekļauj arī  Bībeles lasīšanu un lūgšanu, ir nepieciešams, lai veidotu savas attiecības ar Dievu, lai uzturētu dzīvu sadraudzību ar Jēzu Kristu, izbaudītu Viņa klātbūtni, saaugtu ar Vīna koku.

Franču mūks Loranso 1600. gadā to nosauca par “praktizēšanos Dieva klātbūtnes izjūtā”. Klusais laiks ir vērsts uz to, lai mēs ļautu attiecībās ar Kristu ienākt sadraudzībai, lai mēs koptu šo sadraudzību. Tas nozīmē, ka mēs runājam ar Viņu un vienlaicīgi arī klausāmies Viņā. Zināšanas par Dievu mēs varam iegūt, lasot Bībeli un gudras dogmatikas grāmatas. Dievu iepazīt varam tikai caur sadraudzību ar Viņu. Ja pat Jēzum, kas nepārtraukti bija piepildīts ar Svēto Garu, bija vajadzīga pastāvīga lūgšanas sadraudzība ar Tēvu, tad mums tā ir vēl jo vairāk nepieciešama.

Lai nopietni domājam par Dieva valstības robežu noteikšanu un apsargāšanu šodienas situācijā, kad pasaulīgi vilinājumi cenšas ienākt mūsu dzīvēs un draudzēs!  Katrs Dieva valstības pilsonis ir tās robežsargs. Nav speciālas armijas, speciālu tikai šim uzdevumam pieņemtu cilvēku. Bet lai tiecamies pēc vienotības ar Kristu! Tā mums palīdzēs pareizi saprast Dieva valstības uzdevumus un pareizi noformulēt mūsu teoloģiskos uzskatus un kristīgās ētikas normu robežas. Un „palikšana Kristū” palīdzēs izpildīt šos uzdevumus un ievērot noteiktās robežas katra kristieša dzīvē.

Ilmārs Hiršs, “Debesis ir visur”. Rīga 2013, 89–95.

Šodien mūsu domas saistās pie gana amata. Ganam ir daudz pienākumu, viens no tiem: apsargāt savu ganāmpulku. No kā?  No divām lielām briesmām: plēsīgiem zvēriem un laupītājiem. Ganāmpulks pats ir diezgan bezspēcīgs. Ganam ir jāpieliek visas pūles, lai nevienai no avīm neļautu noklīst vai aiziet bojā plēsīgu zvēru zobos. Viņš ir sava ganāmā pulka sargs, atbildīgs par katru avi, to visvājāko un slimāko.

Tad, kad Jēzus un JD autori runā par sarga amatu un uzdevumiem, viņu acu priekšā noteikti ir divas lietas:

  • Palestīnas gani un
  • VD pravieši, kas arī bija sava veida sargi, kuru uzdevums bija pamācīt un brīdināt tautu, uzstājoties tā Kunga vārdā.

Es negribu šorīt runāt tikai par garīdznieka atbildību par saviem draudzes locekļiem. Faktiski jau katra kristieša un katras draudzes uzdevums ir būt sargam. Mums ir jārūpējas par savām dvēselēm un jānosargā tās. Draudzei ir jāsargā sevi, lai tajā neielauztos laikmeta gars, lai tajā valdītu veselīga, pareiza mācība, kas norādītu uz grēku, grēku nožēlu, mācītu draudzes locekļiem dzīvot svētu dzīvi. Draudzei ir jānosargā savas robežas, lai ļaunums un grēks neienāktu draudzē un netiktu attaisnots, lai draudze nesāktu dzīvot garīgos kompromisos ar pasauli.

Mēs esam savu līdzcilvēku dvēseļu sargi. Mūsu uzdevums ir pievest cilvēkus pie Kristus. Draudze ir savas tautas sargs.  Jēzus saka: “Jūs esat zemes sāls.” (Mt 5,13)  Tie ir svarīgi sarga uzdevumi un līdz ar to arī liela atbildība. Bet apustuļa Pāvila vārdi, par kuriem man ir jārunā, stipri sašaurina mūsu pārdomu virzienu.

“Sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi,” (Apd 20,28) – šos vārdus Pāvils saka savā atvadu runā Efezas vecajiem, kuri ir sapulcējušies Milētā. Tās nav tikai tādas vispārējas frāzes. Viņš uzreiz atšifrē, kas ir tās briesmas, no kurām ganāmpulks ir jāsargā: maldu mācības un viltus pravieši (pp. 29–30).  Tāpat kā plēsīgi zvēri un laupītāji apdraudēja Palestīnas ganu ganāmpulkus, tā maldu mācības un viltus pravieši –  draudzi. Un Pāvils saka: sargieties paši un sargiet savu ganāmo pulku. Pāvils lieto to pašu vārdu, lai brīdinātu no viltus praviešiem un pamudinātu rūpēties par sevi.

Šodien arī sarga funkcija ganam ir ļoti svarīga. Uzdevums ir tas pats: nepazaudēt avis – gādāt, lai plēsīgi zvēri un laupītāji tās nenolaupa. Un viens virziens, no kā mācītājam ir jāsargā draudze, arī šodien ir tas pats, no kā Pāvils brīdina Efezas “ganus”: viltus pravieši un  maldu mācības. Kā mums izpildīt šo sarga uzdevumu? Darot 2 lietas:

  • sargot pašiem sevi;
  • sludinot pareizu vēsti.

Kādas tik vēstis šodien netiek sludinātas no varas vīru mutēm, avīžu slejām, televizoru ekrāniem un arī no baznīcu kancelēm!  Galvenokārt jau tādas, kas būtu pievilcīgākas un cilvēkiem labāk patiktu. Un, diemžēl, arī kristīgā vēsts šodien bieži vien ir līdzīga politisko partiju solījumiem pirms kārtējām vēlēšanām, kad ir svarīgi atrast to „saldo medu”, kas visiem iepatiktos un pie kura pieliptu iespējami vairāk vēlētāju. Tas nekas, ka solītāji paši labi zina, ka viņu vēsts ir, ja nu ne tieši meli, tad ne visai patiesa un izpildāma jau noteikti. Arī kristīgās vēsts saturu šodien bieži nosaka gan vēlēšanās būt ievērojamiem, cienījamiem un populāriem, gan arī pieprasījums, t.i., vēsts, ko klausītājs labprātāk gribētu dzirdēt un kam vairāk atsauktos. Biznesa attiecībās tas būtu ļoti normāli, ka pieprasījums nosaka piedāvājumu, bet garīgās lietās tā nedrīkst notikt. Te pats galvenais ir vēsts atbilstība Bībelei, kas šodien Latvijā nebūt nav lielā cieņā. Valsts svētku dievkalpojumi, kuros no kanceles pārstāsta tautas vēsturi un lūgšanās Dievam tiek skaitīti tautas dziesmu pantiņi, gan ir sava veida nodevas Dievam, bet tautai būtu jādzird patiesā Bībeles vēsts. Tautai, kura izliekas par kristīgu, kura cer uz savu labklājību, kuras augstākās amatpersonas publiski lūdz Dievu pēc Viņa svētībām, taču nevar būt lielākas vērtības par Bībeli. Bet šai Bībeles vēstij ir jābūt neizkropļotai, neatšķaidītai un bez cenzūras. Tā ir šodienas pasaules iezīme, ka Kristus vārdā nāk daudzi viltus pravieši ar saldu valodu un skaistiem kristīgiem solījumiem. Kristus dos tev labklājību, Viņš izdziedinās tavu miesu, tev būs viss, ko tik vien šī pasaule var dot. Faktiski jau tie ir meli. Bet cilvēks tiem notic, jo tas ir tieši tas, ko cilvēciskā daba meklē, tā ir cilvēka dzīves sāpe. Notic un pieviļas.

Pareizo vēsti! Kristietība ļoti bieži šodien Kristus evaņģēlija vēsti ir atšķaidījusi un izkropļojusi, jo Bībeles Dievs tā īsti neder cilvēku pārliecināšanai. Bībeles Dievs runā par grēku, sodu, par krusta nešanu, par visa upurēšanu Kristus dēļ. Tas ir par smagu, mums ir vajadzīgs vieglāks evaņģēlijs. Tāds, kur mēs varam tikai iegūt un ņemt, neko neupurējot. Un te nu viltus praviešiem ir pļaujas laiks. Saldi, tukši solījumi aizrauj cilvēku. Bībeles Dievs ir par smagu.

Jer 23,29: “Vai mans vārds nav kā uguns?” – saka tas Kungs, – “un kā veseris, kas sagrauj klintis?” Mums nevajag un mēs negribam no Dieva saņemt ne uguni, ne veseri. Šodienas praviešu balsis bieži ir ļoti skaļas, bet to saukļi ir savādāki. Tie nerunā Dieva uzdevumā. Tie ir tukši salmi, nevis graudi. Tie ir akmeņi, nevis dzīvības maize. Dieva vēsts ir pilnīgi savādāka.

1. Jāņa Kristītāja sludināšana

Mēs varam paskatīties uz pēdējā pravieša Jāņa Kristītāja sludināšanu.

Vai tās pamatmotīvs bija: slavējiet tikai Dievu, un viss būs kārtībā? Nē!

Vai Jānis Kristītājs saka: “Nāciet pie Kristus, un jums pat gripa vairs nepiemetīsies? No visām slimībām jūs tiksiet dziedināti?” Nē!

Vai viņš sludina: “Ja jūs būsiet patiesi Kristus sekotāji, tad dzīvosiet pārticībā un labklājībā?” Nē, viņš to nesaka. Dieva vēsts ir pilnīgi savādāka.

Ko tad īsti sludina Jānis Kristītājs, kāda ir viņa vēsts? Viņš sludina 4 lietas, bet cik ļoti tās atšķiras no šodienas praviešu balsīm.

1.  Jānis Kristītājs saka: “Atgriezieties no grēkiem!” (Mt 3,2) Uzreiz kā pašu pirmo un galveno viņš piemin šo. Paskatieties uz sevi un saskatiet, ka jūs esat grēcinieki un jums ir vajadzīga pestīšana un evaņģēlijs! Cik atšķirīgi no šodienas praviešu vēsts! Pamatproblēma nav, ka mēs par maz Dievu slavējam, vai izdarām to nepareizās, ne tik izteiksmīgās formās. Pamatproblēma ir, ka starp mums un Dievu ir grēks. Par grēku šodien ļoti maz dzird sludinām. Par to mums nepatīk domāt. Daudz vieglāk un patīkamāk ir paklausīt aicinājumam dziedāt 5 slavēšanas dziesmas pēc kārtas. Bet ticības dzīves centrālā tēma ir grēks, kas mūs atkal un atkal apdraud un no kura mums ir jāatbrīvojas caur Jēzus Kristus upura spēku.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: sludini vēsti par grēku.

2. Vēl viena lieta, ko sludina Jānis Kristītājs: ”Nesiet pienācīgus atgriešanās augļus!” (Mt 3,8) Ja jūs esat Kristus mācekļi, tad jums kaut kas būs jādara. Jums būs kaut kādi pienākumi. Pēc jūsu augļiem varēs redzēt, kāda ir jūsu ticība. Nevis pēc izdziedinātas slimības, nevis pēc šīs zemes materiālās labklājības – tie nav ticības dzīves un dievbijības kvalitātes rādītāji – pēc atgriešanās augļiem. Ticības dzīves dziļums un stiprums ir vērtējams nevis pēc tām Dieva dāvanām, ko Viņš piešķir tev, bet pēc tā, ko tu dod Viņam.

Ko mēs dodam Viņam, kā ir ar mūsu augļiem? Tas ir svarīgs un nopietns  jautājums, bet šodienas viltus praviešu vēstī  tas neizskan. Atgriešanās augļi – pēc tā mums ir jātiecas, uz to mums ir jāaicina citi, tādai jābūt patieso praviešu balsij.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: vērs uzmanību uz to, ka kristietim ir jānes atgriešanās augļi.

3. Mt 3,10: “Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” Cik nopietns brīdinājums! Cirvis jau pie saknēm pielikts. Cik tur vajag, un koks jau ir nocirsts. Vai jūs neesat ievērojuši, ka daudzu šodienas praviešu vēstīs vispār nav brīdinājuma? Ir tikai skaisti solījumi, bet nav brīdinājuma. Pēc tā var atšķirt, ka tā nav Dieva balss. Ja vēsts nesludina par grēku un nebrīdina par sekām, tad tā ir sātana balss un nevis Dieva vēsts. Tā ir sātana balss, kas saka: „Neuztraucies, viss ir kārtībā! Nekādu briesmu nav. Nekāda cirvja nav. Kristus var dziedināt tavu slimo aci, sāpošo kāju.“ Vai dzirdat, kāda disonance šeit ieskanas? No galvenā mūsu skats tiek novirzīts nost! Kristieti, uzmanies, ka tev no viltus praviešu briesmīgā aerosola netiek kaut kas iemidzinošs uzpūsts virsū! Lai tu dzīvotu tikai garīgā eiforijā un neapzinātos briesmas! Tas ir traģiski, ka mūs nesatrauc šis cirvis, kas varbūt jau ir pielikts pie mūsu garīgās dzīves saknēm.  Cik tur vajag, lai koku nocirstu un iemestu ugunī. Un tas ir divkārt traģiski, ka neviens mūs šodien par to nebrīdina.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: brīdini to par briesmām, par šo cirvi, kas ir pielikts pie saknēm.

4.  Un pēdējais, ko saka Jānis Kristītājs: “Laiks ir piepildīts.” Arī šī pēdējā lieta atšķiras no daudzu šodienas praviešu vēsts. Šodien maz runā par laika piepildījumu, par Kristus atkalatnākšanu. Bet tas ir tikpat nenovēršami kā tas, ka pēc Ziemassvētkiem diena atkal kļūst garāka, un laiks iet uz pavasara pusi. Jēzus nāks atkal, un laiks tuvojas savam piepildījumam. Kur šodien ir šī vecā vēsts: „Kristus nāks!“ Šī patiesība nav atcelta, un šodien mēs šim notikumam esam tuvāk nekā bijām vakar. Visai mūsu domāšanai un praktiskajai dzīvei ir jābūt šīs patiesības iespaidotai: „Kristus nāks!“ Tāpēc ir ļoti svarīgi sludināt patieso vēsti un sargāt draudzi no viltus praviešu vēsts. Patiesā vēsts nav populāra, tā nepiesaista, neaizrauj, tā ne tikai apsola un dod, bet arī kaut ko prasa.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: sludini par laika piepildījumu.

Pāvils saka, lai sargājam savu ganāmpulku no viltus praviešiem. Ieklausīsimies patiesā pravieša Jāņa Kristītāja balsī, kas saka:

  • atgriezieties no grēkiem;
  • nesiet pienācīgus atgriešanās augļus;
  • cirvis jau pielikts kokam pie saknēm;
  • laiks ir piepildīts.

Tādai jābūt arī mūsu vēstij šodien.

2. Sarga amats un sludināšana Vecajā Derībā

Arī Izraēla tautā bija sarga amats. Dievs pats bija viņus tam izredzējis. Tautā viņi nebija īpaši ieredzēti. Viņu alga bija tikai ciešanas un vajāšanas. Varbūt kādu brīdi tauta arī brīnījās par viņiem un slavēja viņus, bet tas nebija ilgi. Oficiālie valsts varas pārstāvji, ķēniņi, priesteri bija pret viņiem. Šos cilvēkus sauca par praviešiem, par sargiem. Viņi bija nomodā par savas tautas dzīvi. Nebija nekā tāda, par ko viņi kā savas tautas sargi teiktu, ka tas uz viņiem neattiecas. Visur, kur viņi redzēja netaisnību, liekulību, slēptu vai atklātu bezdievību, – viņi runāja. Viņi teica patiesību par grēku un sodu, kas sagaida tautu, ja tā atkāpsies no Dieva. Viņi gribēja visu savas tautas dzīvi padarīt par patiesu dievkalpojumu. Ļoti bieži tas nebūt nebija tas, kas tautai patika.

Jūs jau droši vien sākat saprast manu domu gājienu. Mēs visi esam sarga amatā savā laikā un savā dzīvē. Tu esi sargs. Sargs tam, lai ne tikai tava dzīve, bet arī draudzes un visas tautas dzīve būtu patiesa dievkalpošana. Mēs esam sargi, kam jārunā Dieva vārdā. Mums ir jāpārņem VD praviešu amats.

Ko tad pasaule šodien gaida no mums kā no sargiem? Ko VD mums saka par patiesības sludināšanu?

1. Mums ir jāsadzird un jāsaka tālāk, ko rāda pasaules pulkstenis. Paskatīsimies uz pravieti Jesaju. Jes 21,11: “..Sargs, cik gara vēl nakts?” Edomieši nāk pie pravieša un jautā, kā īsti ir ar viņiem. Vai viņi var cerēt, vai arī ir jābaidās. Viņi nāk pie pravieša, jo zina, ka te viņi uzzinās patiesību.

Tad, kad mēs nākam svētdienās uz dievnamu, vedam savus bērnus uz svētdienas skolu, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka šeit un tikai šeit ir tā vieta, kur var uzzināt patiesību. Cik ļoti šajā netaisnību un sajukuma pilnajā pasaulē, kur valda meli, diplomātija un izlikšanās, ir nepieciešama vieta, kur tiek runāta patiesība! Draudzei ir jābūt tai vietai, kur vairs neklanās vispārējai netaisnībai, liekulībai un paštaisnībai. Tai ir jābūt kā saliņai vētrainā jūrā, kur var uzzināt lietu patieso stāvokli, kur atskan patiesība, lai arī dažreiz rūgta un nepatīkama.

Tu esi sargs – sludini patiesību ļaudīm ap sevi!

2. Pravietim Jesajam uzdeva jautājumu: “..Sargs, cik gara vēl nakts?” Tas bija aktuāls jautājums un prasīja konkrētu atbildi. Patiesībai, ko no pravieša gaidīja, vajadzēja būt nevis vispārējai, abstraktai patiesībai, bet konkrētai, šodienas jautājumam un situācijai atbilstošai vēstij. Nevarēja atbildēt: “Nu pirms mēneša ap šo laiku jau bija diezgan gaišs.” Vai mēs neesam sākuši sludināt skaistos, dievbijīgos, pareizos, bet vispārējos un nekonkrētos vārdos? Jā, varbūt tā ir ērtāk un izdevīgāk, nekā runāt par aktuālām sabiedrības problēmām, bet tā nav sarga balss. Tāda vēsts nemaz nekož grēka brūcēs. Kur ir šodien tā sarga balss, kas saka: “Latvijas tauta, ja tu neatstāsies no saviem ļaunajiem darbiem un neatgriezīsies pie Dieva, tad tevi gaida sods.” Kur ir kristiešu balsis, kas šodien mūsu dzimtenē  iestājas pret viendzimuma laulībām, homoseksuālismu, pornogrāfiju, atkarībām un tamlīdzīgām lietām? Kur ir balsis, kas nevis vienkārši saka, ka tas un tas ir slikti, bet sauc lietas patiesajos vārdos un saka: “Tas ir grēks.” Tas, protams, nav ērti. Mūs var piemeklēt VD praviešu liktenis. Sabiedrība var sākt mūs nemīlēt. To mēs esam jau redzējuši, kāda ir bijusi reakcija uz vienu otru arhibīskapa Jāņa Vanaga kritisku rakstu presē. Tautai šodien ir jādzird Dieva balss, jādzird aktuāla, šodienas problēmām atbilstoša patiesības vēsts.

Tu esi sargs – sludini aktuālu patiesību ļaudīm ap sevi!

3. Jā, šodienai ir nepieciešama aktuāla vēsts, bet tai ir jābūt mūžības vēstij. Tā ir kristietības izkropļošana, ja mēs domājam, ka mums ar savu vēsti ir jāiet līdzi laikmeta garam, ka arī kristietībai ir jākļūst modernai. Pie pravieša Jesajas nāk edomieši tāpēc, ka viņi zina, ka šis dīvainais cilvēks neiet līdzi laikmeta garam, ka viņš nerunā cilvēku vārdus, bet to, ko saka Dievs. Sarga amats prasa runāt Dieva patiesības vārdus. Tautai jādzird neizkropļota mūžības vēsts. Ne tāda, kas pielāgojas laikmeta garam, kas kļuvusi moderna. No kurienes tad lai tauta uzzina patiesību, ja sarga balss ir apklususi, ja tā ir izkropļota, ja sargs rūpējas tikai par to, lai sabiedrība viņu cienītu un mīlētu?

Tu esi sargs – sludini mūžības vēsti!

3. Sarga atbildība

Ja mēs esam apzinājušies, ka esam sargi un no Jaunās un Vecās Derības mācījušies, kādai ir jābūt mūsu sludināšanai, lai piepildītu gana uzdevumu, tad mums jāsāk domāt ne tikai par pienākumiem, bet arī par atbildību. Abas šīs lietas ir cieši saistītas. Būs jānes atbildība un vēl kāda! Vispirms jau kristiešu kopējā atbildība, tāda pati kā visiem, kas tic uz to Kungu. Bet vadītājiem ir jārēķinās vēl ar kādu īpašu atbildību par uzticēto uzdevumu, par ganāmpulku.

Ebr 13,7: „Sekojiet (savu vadītāju) ticībai!” – t.i.,  sekojiet viņu priekšzīmei. Un ja nu mana priekšzīme kādu būs novedusi no pareizā ceļa?  Man būs par to jāatbild!

Ebr 13,17: „Paklausiet saviem vadītājiem (..), jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība.”

Varbūt tāpēc Jēkabs raksta: „Netopiet daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā.”

Mēs varētu vēl atcerēties VD praviešu atbildību.

Ec 33,7–9: „Tevi, cilvēka bērns, Es esmu izredzējis par sargu Izraela namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā vārdā. Ja Es bezdievim saku: Bezdievi, tev jāmirst, un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību.”

Jer 23,31: “Es celšos pret tiem, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut arī sludinot tā Kunga vārdu.”

Ec 34,2: „Bēdas Izraela ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt?“ „Es celšos pret šiem ganiem, Es atprasīšu savas avis no viņu rokām un izbeigšu viņu gana amatu.“

Jer 23,2: „Tādēļ tas Kungs .. tā noteicis par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs esat tie, kas izklīdinājāt manas avis, tās izdzenājāt un nerūpējāties par tām; tādēļ es saukšu jūs pie  atbildības jūsu kopējās ļaunās rīcības dēļ.““

Kāda liela atbildība! Kā mums piepildīt šo sarga uzdevumu? Paši jau mēs to nekādi nevarēsim. Bet sargam arī viss vienam nemaz nav jāpaveic. Viņa uzdevums ir „apsargāt“, tas nozīmē:

  • būt nomodā;
  • rūpēties;
  • gādāt;
  • pamanīt laikus briesmas;
  • dzīt projām ienaidnieku.

Vispirms – būt modram, negulēt, uzmanīgi raudzīties, vai kaut kur neparādās ienaidnieks. Ja sargs nebūs modrs, ienaidnieks pielavīsies un pārsteigs armiju nesagatavotu un pilsētu viegli, bez pūlēm ieņems. Bet tad, kad ienaidnieks ir pamanīts, sargam nav jāizcīna kauja, viņš viens to nemaz nevarētu. Viņam ir jāceļ trauksme, jāziņo karavadonim: ienaidnieks nāk! Un tad karavadonis organizē aizsardzību. Dievs ir tas, kura uzdevumu mēs pildām, Viņš grib mums palīdzēt, bet stiprajiem jau palīdzību nevajag. Nespēka izjūta mūsu Kunga priekšā lai ir mūsu darbošanās pavadone!

Bet cik tas ir brīnišķīgi, ka Viņš, lielais Sargs, savukārt sargā mūs. Viņš ir Gans. „Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka,“ – saka psalmists (Ps 23,1). Un mums ir doti brīnišķīgi apsolījumi, ka arī mēs tiksim tāpat ganīti un pasargāti.

Jes 40,11: „Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.“

Jer 1,8: „„Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu,” saka tas Kungs.“

Jer 31,10: „Viņš sargā kā gans savu ganāmo pulku.“

Ec 34,11: „Es pats tagad rūpēšos par savām avīm un gādāšu par tām.“

Ec 34,31: “Jūs esat manas avis, jūs cilvēki.”

Un mūsu Kungs un darba devējs Jēzus, kas pats mūs ir aicinājis šajā grūtajā un atbildīgajā darbā un nolicis mūs par ganiem un sargiem, saka: „Es esmu labais Gans.“ (Jņ 10,11)

Uzdevums ir grūts un nopietns, atbildīgs paša Dieva priekšā. Bet mēs varam to paveikt, jo mēs paši esam Jēzus Kristus ganāmpulks, un Viņš mūs gana.

Ilmārs Hiršs, „Debesis ir visur”. Rīga 2013, 21–30.

Šī gada kongress, kā jūs redzat, iezīmējas ar to, ka tajā tiks prezentēta jauna LBDS vīzija, ko raksturo 3 vērtības; tā ir

  • kristocentriska;
  • pavairoties spējīga;
  • misionāla.

Es esmu aicināts kaut ko teikt par pirmo no šīm vērtībām. Bet, pirms es sāku, atzīmēšu dažas vispārējas lietas.

  1. Esmu jau dzirdējis spriedumu: „Tie ir kārtējie vadības saukļi.” Tas nu ir pilnīgi atkarīgs no mums pašiem. Vai mēs šo virzienu atbalstīsim, vai sapratīsim, ka kaut ko no tā esam pazaudējuši un atgriezties atpakaļ ir ļoti svarīgi un nozīmīgi? Vai arī uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, nekas nav jāmaina, neatbalstīsim jaunos centienus, neko nedarīsim, stāvēsim malā un pēc gada teiksim: „Nu jā, man bija taisnība. Es jau teicu, ka tie ir tikai saukļi.” Viss atkarīgs no mums pašiem. No mums visiem, no katra, ne tikai LBDS vadības. Jaunā vīzija var palikt arī tikai skaisti vārdi, ja tie neradīs atbalsi mūsos pašos un draudzēs. Jā, varbūt mums būs jāizmaina tradicionālā domāšana, jāraujas ārā no ierastās rutīnas.
  2. Vai atbalstīsim? Vai ir vērts atbalstīt? Es atbalstīšu. Kāpēc? Vispirms jau tāpēc, ka tās nav kādas ultra modernas laikmetīgas vērtības, bet tās pašas 2000 gadu vecās bībeliskās vērtības, kas par jaunu tiek formulētas un akcentētas. Vīzija mums šķiet jauna, bet vērtības taču ir tās pašas vecās, kuras tiek mēģinātas iedzīvināt visās draudzes dzīves jomās. Tas ir labi un vajadzīgi no jauna sevi un draudzes dzīvi pārbaudīt un orientēties uz šīm trim vērtībām. Otrkārt, es esmu par šo vīziju tāpēc, ka šīs vīzijas organizatoriskais centrs ir esošās draudzes. Tas, manuprāt, ir ļoti labi un pareizi, ka jauno draudžu dibināšana un viss jaunais netiek atrauts no jau esošā darba, bet tiek balstīts tajā.

Un tagad par pirmo no šīm vērtībām: kristocentrisks. Uzreiz ir jāsaka, ka šīs trīs vērtības nav līdztiesīgas. Tās nestāv viena otrai blakus, bet tām ir jābūt stingri subordinētām. Pirmā, proti, kristocentriskums, iekļauj abas pārējās. Tā ir galvenā un noteicošā vērtība. Jo visvairāk un visātrāk pavairoties spēj nezāles un ļaunums. Pie tā nemaz nav īpaši jāpiestrādā. Misionāri un viņu vēsts arī taču ir tik ļoti dažādi, ka visu mēs nemaz nevaram un nedrīkstam pieņemt.

Kristocentrisks – galvenā un visu noteicošā vērtība. Kristocentriska pavairošanās spēja un kristocentriska misionāla darbošanās. Vai šeit ir kāds, kas to noliegtu? Vai šeit būtu kāds, kas domātu: „Jā, es esmu pazaudējis kristocentriskumu”? Lielākoties mums šķiet, ka ar mums taču viss ir kārtībā. Mēs ejam pareizajā virzienā. Manam kolēģim, kaimiņu draudzei – viņiem nu gan vajadzētu ieklausīties, ko vecais māc. Hiršs saka. Ziniet, man gan arī pašam ir jāatzīst, ka man šis atgādinājums par kristocentriskumu ir ļoti svarīgs un aktuāls. Kas mani vada, kur ir īstā motivācija, ko es sludinu, ko es mācu? Tie nevienā darba dzīves brīdī nevar būt lieki jautājumi. Dievs VD saka Savai izredzētajai tautai: „Man nepatīk jūsu svētki, Man nepatīk jūsu upuri.” Viņš pats taču tos bija noteicis un nu – nepatīk! Kaut kas tautas dzīvē nebija kārtībā. Un uz farizejiem Jēzus saka: „Jūs liekuļi” (gr. hipokritos – aktieri). Reliģiskā elite, bet pazaudējusi orientāciju.

Šodien arī mēs ļoti viegli varam pazaudēt orientāciju. Sātans pie tā ļoti nopietni un gudri piestrādā. Nenotiek jau uzreiz tā, ka mēs atteiktos no Kristus un pielūgtu citus dievus.

Vārdos mēs visi esam ļoti kristocentriski. Valstis arī tādas ir. Vai tad Latvijas politiķi ir pret kristietību? Bet tad, kad ES konstitūcijas projekta preambulā gribēja ielikt atsauci uz kristīgām vērtībām, tas tika noraidīts ar vienas balss pārsvaru. Latvija bija to dalībvalstu vidū, kas balsoja pret.

Šoreiz neminēšu tradicionālos piemērus par lietām, kas mūs var novirzīt no Kristus: manta, karjera utt. Paskatīsimies, kas raksturo šodienas kristietību.

– Kristus vēsts piemērošana šodienas vajadzībām un kultūrvidei. Jauni sludināšanas un dievkalpojumu formu meklējumi ir noveduši pie Bībeles mācības satura korekcijām. Teologi pasaulē runā par trešās derības nepieciešamību, kas labāk atbilstu mūsdienu vajadzībām.

– Labklājības evaņģēlijs. Kristus tev dos mantu, bagātību, veselību. Un, ja tev visa tā nav, tad tu neesi īsts kristietis.

– It kā lai meklētu svētumu, tiek stimulētas un apzināti izraisītas dažādas ekstāzes formas, kas tiek uzdotas par garīguma indikatoriem.

– Runāšana par Kristu, nevis ar Kristu. Tā ir sātana politika. Čūska Ēdenes dārzā arī runā par Dievu.

– Grēka jēdziena izzušana no mūsu leksikas, mācības un domāšanas.

– Cīņas un strīdi par formu. Jaunas formas ir vajadzīgas, tikai, tās meklējot, nedrīkst pazaudēt galveno, svarīgāko, absolūto un nemainīgo.

– Bībeles autoritātes pazaudēšana.

– Prāta teoloģija. Zināšanas ir laba lieta. Prāts ir Dieva dots, un tas ir jālieto ne tikai ikdienas laicīgajās lietās, bet arī mēģinot saprast Dieva patiesības. Tikai ar to vien nepietiek. Prāts ir jānodod Svētā Gara rīcībā. Tās ir šodienas briesmas. Mums ir daudz teoloģiski labi izglītotu, domājošu darbinieku. Un, paldies Dievam, tādu kļūst arvien vairāk. Tikai zināšanas ir jānodod Svētā Gara rīcībā. Bībeles studijas ir tikai izziņas materiāls, palīglīdzeklis Kristus pareizai izpratnei un satveršanai. Bībeli nevar izprast tikai ar prātu un zinātniskām metodēm. Ir vajadzīgs Svētā Gara darbs, lai izprastu Dieva atklāsmi šodienai. Izglītots prāts un degoša sirds.

– Kristīgo vērtību devalvēšanās. Bīskapi, kas izvaro bērnus un cer atpirkties ar naudu un atvainošanos. Kristiešu tolerantā attieksme pret viendzimuma laulībām un homoseksuālismu, aizbildinoties ar cilvēktiesībām.

Šādu piemēru uzskaitījumu mēs varētu turpināt. Jūs varbūt teiksiet, ka tas ir par daudz saasināti un pārspīlēti. Par to es negribu diskutēt. Bet vai mēs šajā raksturojumā varam  saskatīt kristocentriskumu? Nē, izkropļotu, nepareizi saprastu un pazaudētu Kristu!

Kristocentriskums Bībelē

Mēs redzam, ka visa Bībele runā par Kristu kā par centru. Faktiski Bībele ir sarakstīta tikai tāpēc, lai grēcīgajam cilvēkam, kuram savādāk būtu jāaiziet bojā, parādītu glābšanas iespēju – Kristu.

  1. Jēzus Kristus ir Dieva cilvēces glābšanas plāna centrs. Dievs dažādi ir atklājies, dažādi runājis, bet Viņa vislielākā atklāsme, glābšanas darba kulminācija, Dieva mīlestības un žēlastības augstākā izpausme ir Jēzus Kristus. VD bija noteikts, kādi upuri cilvēkam ir jāpienes Dievam. Caur Kristu Dievs pats sevi upurē cilvēku labā.
  2. No Kristus augšāmcelšanās brīža pasaules vēsturē Jēzus Kristus ir centrs starp Dievu un cilvēku. Jēzus saka: „Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jņ 14,6) Cita ceļa nav.
  3. Pasaules vēstures noslēgums ir centrēts Kristū. Jņ 3,35: „Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokās.”  5,22: „..Tēvs visu tiesu ir nodevis Dēlam.” Atklāsmes grāmata rāda Kristu kā pēdējo laiku Valdnieku un Tiesnesi.
  4. Jēzus Kristus ir Savas draudzes centrs. Ef 1,10.22: „Un visu Viņš (Dievs) ir nolicis zem Viņa (Kristus) kājām, bet Viņu pašu visās lietās ir iecēlis par galvu draudzei.” 5,23: „..jo Kristus ir Savas draudzes galva.” (sk. Ef 4,15; Kol 1,18)

Svētie Raksti rāda mums kristocentriskumu

  • Dieva darbā;
  • cilvēka glābšanā;
  • draudzē;
  • pasaules vēstures noslēgumā.

Ko tas mums šodien praktiski izsaka?

  1. Kristocentriska atziņa. Ir daudz it kā kristīgu atziņu, kas tomēr nav centrētas Kristū, bet priekšplānā tiek izvirzīta atsevišķu formu ievērošana, reliģiskās dzīves pieredze, tradīcijas vai vēl kas cits. Reizēm viss Kristus darbs tiek reducēts uz vienkāršu labas ētikas atziņu.
  2. Kristocentriska mācība. Par kristocentrisko mācību Bībelē es jau teicu. Šai mācībai ir jāatspoguļojas mūsu sludināšanā. Ir jādomā par pareizu kristocentrisku sludināšanu. Svētruna nav ētisku pamācību izklāsts vai Bībeles vēsturisko stāstu pārstāsts ar labiem komentāriem. Svētrunai ir jābūt kristocentriskai. Pie tā strādā arī BPI un māca to tiem, kas grib mācīties.
  3. Kristocentriska dzīve. Teoloģisko svešvārdu vārdnīcas par kristocentrismu raksta: „Tāds teoloģiskās domāšanas virziens, kas savu uzskatu centrā izvirza kristoloģiju” (tātad mācību par Kristu). Taču ar to ir daudz par maz! Ticība bez darbiem ir nedzīva. Atziņa bez prakses ir tikai filosofiska, šajā gadījumā teoloģiska prātošana. Kristus runā par augļu nešanu, par pieaugšanu. Tas nav iespējams, ja paliekam tikai pie prāta atziņas. Augļi nevar būt tikai atziņas rezultāts. Ir jāseko praktiskai darbībai. Bieži vien atziņa ir pareiza, bet praktiskā dzīve nebūt nesaskan ar šo atziņu. Jēzus to redzēja pie farizejiem un teica viņiem: „Jūs liekuļi!”

Kas ir kristocentriskums?

Ar to varbūt vajadzēja iesākt. Mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu nevis ar tradicionālām definīcijām, bet dažās apkopojošās tēzēs.

  1. Vecajā Derībā Dieva prasība bija Viņa noteikto likumu izpildīšana. Teocentriskums izpaudās bauslības ievērošanā.
  2. Kristocentriskums Jaunajā Derībā nav kristīgu likumu un pamācību summa, kuru ievērošana noved pie glābšanas un tās dzīves, ko Kristus mums apsola.
  3. Kristocentriskums vispirms ir virziens uz Kristu, kurā mēs tiecamies un kas ir mūsu orientieris. To var izteikt arī ar vārdiem: „Dosim Kristum centrālo vietu savā dzīvē!” vai „Kristum pirmo vietu!” Kristocentriskums mūsu dzīvi un kalpošanu orientē uz Kristu.
  4. Bet es gribu iet vēl vienu soli tālāk. Virziens vēl nav mērķis. Virzienam ir jātop par vidi, kurā dzīvojam un domājam, par vidi, ko elpojam un no kā pārtiekam. Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Jēzus atkārtoti saka Saviem mācekļiem: „Ja jūs paliekat Manī un Manā mīlestībā, tad jūs nesīsiet daudz augļu un varēsiet lūgt, ko jūs gribēsiet.” Kristus vairs nav virziens, uz kuru mācekļiem ir jātiecas, bet vide, kurā viņiem ir jādzīvo. Mēs vairs neesam tikai centrēti uz Kristu, bet esam Viņā. Viņš nav ārpus mums kā dzīves orientieris un bāka, bet mūsos. Nevis vairs: Kristus ir centrā, Kristum pirmo vietu, bet Viņš ir tā vienīgā substance, kurā mēs dzīvojam, ko elpojam, no kā pārtiekam, kas nosaka visu, absolūti visu mūsu būtības eksistenci. Nekā cita vairs nav. Tā ir vienīgā vide, kurā esot no mums var dzimt kaut kas patiesi vērtīgs un svēts. Tas ir gala mērķis, tā brīnišķā dzīve ar Kristu, uz kuru Viņš mūs aicina.

Izraēlā vairs nebija kādas noteiktas šķirnes dateļpalmas. Nekur citur pasaulē tādas neaug. Un tad izrakumos tika atrasti šo palmu augļu kauliņi. 2000 gadus veci! Bet tie ir uzdīguši, iesakņojušies un aug. 2000 gadus gaidījuši, kamēr tika ielikti īstajā vidē. Un sāk augt!

Kaut mēs katrs un mūsu draudzes varētu tikt ielikti kristocentriskajā vidē, lai mēs varētu sākt augt un nest augļus! Tas nenotiks automātiski ar mūsu nobalsošanu. Kaut kas mums pašiem arī būs jādara. Nu tad celsimies un celsim! Lai kristocentriskums mūsu dzīvē un darbā nepaliek par kārtējo skaisto saukli!

Nolasīts: LBDS kongresā, Rīgā 2012. gada 18. maijā.

Moto: Celsimies un celsim!

Kopsavilkums
  1. Svētais Gars ir Trīsvienības trešā Persona.
  2. Svētais Gars ir patiess Dievs, vienāds savā būtībā ar Tēvu un Dēlu.
  3. Svētais Gars darbojās jau Vecās Derības laikā, bet nebija vēl dots visiem,
    bet tikai dažiem īpašai kalpošanai. Pravieši sludināja vispārēju Gara izliešanos nākotnē, kas realizējās Vasarsvētkos.
  4. Svētais Gars ir kristiešu garīgās pieaugšanas nepieciešamākais
    priekšnoteikums.
  5. Svētais Gars darbojas cilvēkā, lai atgādinātu un realizētu to, ko Jēzus Kristus ir padarījis cilvēka labā. Jņ 14,26.
  6. Svētā Gara darbība cilvēkā izpaužas:
    • modinot cilvēkā grēka apziņu un pārliecinot par grēku, Jņ 14,26;
    • grēcīgā cilvēka atdzemdināšanā, Jņ 3,5; Tit 3,5;
    • kristiešu iepriecināšanā un pamācīšanā, Jņ 14,26;
    • kristiešu aizstāvēšanā un vadīšanā, Rom 8,26; Jņ 16,13;
    • svētošanā, Rom 1,4;
    • garīgo dāvanu izdalīšanā, 1Kor 12,7–10.
  7. Svētais Gars dod spēku cilvēkam pastāvēt bēdās, ciešanās un kārdināšanās un pasargāt ticību uz Jēzu Kristu. Apd 1,8; Rom 8,26; 1Kor 2,4.
  8. Svētais Gars ir arī brīnumu darītājs, taču ticīgais nedrīkst savu garīgo dzīvi balstīt tikai brīnumos, meklēt un stimulēt garīgas ekstāzes brīžus. Mt 12,28.
  9. Saprotot, ka brīnumu autors var būt ne tikai Svētais Gars, katram rūpīgi sevi ir jāpārbauda, kāda gara iespaidā viņš atrodas, un jāizsargājas no vieglprātīgas sevis pakļaušanas ļauno garu darbībai. 2Moz 7,22; 8,7.18.
  10. Svētā Gara kristība jeb dāvana tiek dota katram kristietim jaunpiedzimšanas piedzīvojumā un nav meklējama kādā otrā īpašā aktā pēc jaunpiedzimšanas.
  11. Runāšana valodās nav uzskatāma par Svētā Gara saņemšanas jeb Svētā Gara kristības nepieciešamu apliecinošu zīmi.
  12. Katram kristietim jācenšas pēc Svētā Gara pilnuma savā dzīvē, kas
    sasniedzams, topot atkārtoti piepildītam ar Garu.  Apd 9,17; Ef  5,18.
  13. Svētā Gara pilnuma zīmes ir Gara auglis: mīlestība, prieks, miers,
    pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība (Gal 5,22), kā arī pielūgšana un sadraudzība (Ef 5,18–21), nevis ekstāze un runāšana valodās.
  14. Katram, kas ir piedzimis no augšienes, Svētais Gars pēc savas žēlastības piešķir īpašu Svētā Gara dāvanu. Apd 2,38; Ebr 2,4.
  15. Visas Svētā Gara dāvanas ir vienlīdz nozīmīgas, un kādai atsevišķai dāvanai nav ierādāma īpaša vieta un nozīme pārējo vidū. 1Kor 12,4–11.27–30.
  16. Svētā Gara dāvanas cilvēkam tiek dotas kalpošanai un nav zīme kristieša augstākam stāvoklim vai garīgam briedumam. Rom 12,5–8; 1Kor 12,4–11.27–30; 1Pēt 4,10.
  17. Svētā Gara dāvanu izšķiroša pazīme ir Kristus atzīšana par Kungu. 1Kor 12,3.
  18. Svēto Garu var apbēdināt un noslāpēt Viņa balsi. Ef 4,30; 1Tes 5,19.
  19. Pret Svēto Garu var apgrēkoties. Bībele rāda nedefinētu robežu, aiz kuras grēks pret Svēto Garu vairs netiek piedots. Mk 3,28–29; Ebr 6,4–6.
  20. Dievišķā kārtība katram cilvēkam ir:
    • nožēlot grēkus un saņemt grēku piedošanu un Gara kristību;
    • saņemt ūdens kristību kā šo svētību zīmi un zīmogu;
    • turpinoši kļūt piepildītam ar Garu;
    • Gara pilnumu parādīt dzīves svētumā;
    • saņemto Gara dāvanu lietot kalpošanā.
  21. Pieņemot Kristu savā dzīvē, mēs vienlaicīgi
    • piedzimstam no augšienes;
    • saņemam Svēto Garu, resp., Svēto Garu kā dāvanu;
    • topam kristīti Svētajā Garā;
    • saņemam Gara svaidījumu.