Mēs atkal straujiem soļiem tuvojamies Jēzus Kristus piedzimšanas svētkiem.
Kad es ienācu šajā pasaulē, man neviens neko nejautāja. Nejautāja, vai es vispār gribu piedzimt. Vai gribu būt zēns vai meitene. Kādu ādas krāsu es izvēlos. Kādā ģimenē, kurā valstī un kurā laikā es gribētu piedzimt. Ar kādām spējām un veselību apveltīts.
Neviens man neko neprasīja. Jau pati piedzimšana radīja kādu mūri, sienu manai dzīvei.
Otrs mūris ir ārējie apstākļi, mans liktenis. Katastrofas, kari, mana veselība, sirds infarkts, satiksmes negadījumi. Neviens man nejautā manas domas, vēlmes, gribēšanu.
Trešais mūris ir grēks. No pasaules pirmsākumiem nākošs, dziļi manā iekšienē apslēpts. Bez manas personīgas līdzdalības jau ar piedzimšanu ienācis manī.
Ceturtais mūris ir nāve. Neviens man nejautāja, vai es gribēšu mirt.
Es esmu ielikts tādā kā kastē, kura valda noteikumi, kas nav atkarīgi no manis.
Es nebiju pats plānojis savu piedzimšanu, nebiju domājis papildināt cilvēci ar vēl vienu eksemplāru. Mana piedzimšana nav mans sasniegums. Man šajā procesā ir bijusi pasīva loma. Varētu domāt par manas piedzimšanas priekšvēsturi. Vecāku mīlestība vienam pret otru, ilgas pēc bērna, grūtniecības periods.
Bet ar piedzimšanu priekšvēsture beidzas. Pasīvs saskaras ar aktīvu. Mācāmies staigāt, runāt, ejam skolā, kļūstam pieauguši, pārņemam atbildību, kļūstam par māti vai tēvu, opi vai omi. Šī pēcvēsture beidzas ar nāvi. Nevienam cilvēkam pirms piedzimšanas netiek jautāts, kāda ir viņa izvēle, vai viņš to grib, ko viņš pats par visu to saka.
Izņemot Vienu. Ir tomēr viens izņēmums no likuma. Viņš nebija no cilvēku bara. Viņš bija no Dieva. Cilvēciski mēs varētu iedomāties, ka Viņš stāv Dievam blakus. Dievs, neko neslēpjot, parāda Viņam Viņa likteni, visu, kas Viņu šajā pasaulē sagaida, un tad jautā: “Vai redzi to izstumto un nabago vīru, kuram nav pajumtes, kur apmesties? Tā būs Tava dzīve. Vai Tu to gribi?
Vai redzi vīru, ko tur sit ar pātagu, kura asinis plūst, kura draugi viņu ir pametuši. Tā būs Tava dzīve. Vai Tu to gribi?
Vai redzi vīru, kas tur karājas pie krusta, kuram uzkrauti visu laiku un cilvēku grēki, visas Dieva dusmas? Vai redzi cilvēku vajāto un Dieva atstāto, dzirdi Viņa nāves saucienu? Tā ir Tava dzīve. Vai tu to gribi? Tu tiec jautāts. Tu esi vienīgais, kam tas tiek prasīts.”
Un Viņš teica: “Jā.”
Šis “Jā” nozīmē Ziemassvētkus. Viņš nāca pie tiem, kam nekas netika jautāts, kļuva par vienu viņiem, sāka elpot viņu dzīves gaisu.
Šis “Jā” nozīmē Lielo piektdienu.
Šis “Jā” nozīmē Lieldienas.
Šis “Jā” izmaina piedzimšanas likumu. Es varu sevi pieņemt, jo es tāds neesmu nejauši kļuvis, bet esmu Dieva radīts.
Šis “Jā” izmaina likteņa likumu.
Šis “Jā” izmaina grēka un nāves likumu. Piedošana noslēdz mokošo vakardienu un atver cerības pilnu rītdienu.
Vienam tika jautāts, un Viņš teica “Jā.” Tas bija Jēzus Kristus.
Viņš ir nojaucis mūsu dzīves ierobežojošās sienas. Darījis mūs brīvus no mūsu cietuma, brīvus no grēka un nāves.
Viņš ir apsolījis būt pie mums vienmēr. Neatkarīgi no mūsu dzīves vietas, laika, ādas krāsas, dzimuma, slimībām, zemestrīcēm, kariem un citiem faktoriem, kas veido mūsu dzīves ierobežojošos mūrus.
Tāpēc mēs svinam Viņa nākšanu šajā pasaulē.
Jo Viņš nav cilvēks, nav viens no mums. Viņš ir Dievs, kuram jautāja un Viņš mīlestībā teica savu “Jā”.
Priecīgus un svētīgus visiem Kristus dzimšanas svētkus!
Jūsu
māc. Ilmārs Hiršs,
2024. gada Ziemassvētkos