Atkal klāt Pļaujas svētki. Tiek ievākta jaunā raža. Un tiek svērts, mērīts un salīdzināts, kāda tā ir salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Vai tie augļi, ko esam ieguvuši, atbilst tam darbam un līdzekļiem, ko esam ieguldījuši. Vai nav tā, ka strādāts ir daudz, bet raža tikai tāds nieks vien ir.
2018. gadā Kuldīgas novadā izaudzēts 574 kg smags ķirbis. Šogad tādas ražas laikam nebūs. Laika apstākļi negatīvi ir iespaidojuši augšanas un ražas novākšanas procesus. Lauksaimniekiem tad ir grūtas dienas. Daudziem tas ir smags trieciens viņu dzīvei.
Bet daudz nopietnāk mums būtu jādomā par mūsu garīgās dzīves dārzu. Kas tajos ir izaudzis? Vai ir kādi vērtīgi augļi, vai tikai nezāļes? Vai ir arī kāds grauds, vai tikai pelavas?
Dan 5,27 lasām, ka ķēniņa pilī notiek dzīres. Un pēkšņi visi redz roku, kas kaut ko raksta uz pils sienas.
Šodien mēs nemaz nebrīnītos, ja dievnamā pēkšņi uz sienas kaut kas tiktu rakstīts. Ar mūsdienu tehnoloģijām tas ir pilnīgi iespējams. Bet ķēniņam Belsacaram un visiem dzīru dalībniekiem tas noteikti bija šoks. Viesību atmosfēra tika izjaukta. Kas te notiek?
Te par ķēniņu Belsacaru tiek dots spriedums: “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu.”
Mani mīļie, Dievs mūs sver. Un tas notiks ne tikai kādreiz nākotnē, kad mēs stāvēsim Dieva priekšā.
Nē, jau šodien Dievs sver un vērtē svaru kausos mani un tevi.
Un, ja mēs uzmanīgi ieklausāmies Dieva balsī, tad mēs varam sadzirdēt Viņa spriedumu par sevi. Kāds tas ir? Vai Dievam nav jāsaka par mani: “Par vieglu tu esi atrasts šajos Pļaujas svētkos. Par vieglu 2025. gada rudenī.”
Vērtēts, svērts un atrasts par vieglu! Ja būsim godīgi, tad ir jāatzīst, ka tādam vajadzētu būt Dieva spriedumam par mums un par visu kristietību šodien. Par vieglu mēs esam.
Kas tad ir tie svari, kas mūs šodien sver?
Tā ir mūsu reālā ikdienas dzīve. Vecie, sliktie kaimiņi, darba biedri. Ierastie apstākļi, prieki, bēdas, slimības, kārdināšanas.
Nevis – atziņas lielums,
nevis – mūsu baznīcā nākšana,
nevis – skaistie dievbijīgie vārdi.
Nē, mūsu darbi. Mūsu raksturs, mūsu vecais cilvēks, kāds viņš parādās dažādās dzīves situācijās.
Nāk kārdināšanas. Tu vēl vari pateikt „Nē!”
Tie ir tie svaru kausi. Tava rīcība, tava izšķiršanās var svaru kausu nospiest uz leju un var pacelt uz augšu. Bet tev nav spēka. Tu nepasaki „Nē!”, un svaru kauss ceļas uz augšu.
Par vieglu esam, neizturam Dieva standarta mēru.
Ko lai darām? Kā lai palielinām savu garīgo svaru?
Gara auglim mūsos ir jānobriest. Tas nenotiek vienā brīdī, tas ir ilgstošs process, kas iesākas ar sēšanu. Mūsu šodienas augļi vai augļu iztrūkums ir rezultāts tam, ko vakar, aizvakar, aizvadītajā gadā esam sējuši.
Šodien mēs vienlaicīgi gan pļaujam pagātnē sēto, gan liekam pamatu rītdienai. Tam, kādi mēs un mūsu draudzes būs rīt, parīt, nākamajā gadā. Labie augļi neradīsies paši no sevis. Nevar šodien sēt ienaidu un gaidīt, ka rīt mūsu Gara auglis būs mīlestība, šodien sēt nemieru – rīt pļaut mieru, šodien sēt nepaklausību – rīt gaidīt svētību.
Sēšana – tas ir mūsu šodienas dzīves veids. Mūsu domāšana un izturēšanās. Pie tā pieder arī sabiedrība, kurā uzturamies, draudzības, kuras kopjam, grāmatas, kuras lasām, filmas, ko skatāmies – tātad viss, kas saista mūsu interesi un kas pārvalda mūsu domas. Visās šajās jomās mums nemitīgi ir jāizdara izvēles. Tā ir mūsu sēšana un no tās būs atkarīga raža.
Pāvils brīdina: „Nepieviļieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Gal 6,7)
„Ko cilvēks sēj, to viņš pļaus.” – tas ir nemainīgs Dieva iedibināts likums gan dabā, gan cilvēkos. Vienmēr mēs pļausim to, ko esam sējuši. Lauksaimniecībā mēs to ļoti labi saprotam. Mums ir jāsēj rudzi, ja mēs rudenī gribam pļaut rudzus. Būtu neprāts sēt kaut ko citu.
Tas pats princips darbojas arī garīgajā jomā. Ja gribam, lai mūsos nobriestu Svētā Gara auglis, tad mums ir jāsēj laba sēkla.
„Dievs neļaujas apsmieties.” Grieķu vārds miktērizetai, kas šeit ir lietots, burtiski nozīmē: „kādu vazāt aiz deguna”. Kāpēc mēs iedomājamies, ka varēsim Dievu “vazāt aiz deguna” un neievērot Viņa likumus?
No tā, ko mēs šodien sējam, ir atkarīga mūsu nākotne, mūsu dzīve pēc nāves. Cik liela nozīme ir sēklai, – tām sīkajām, šķietami nesvarīgajām izvēlēm, ko mēs izdarām katru dienu!
Dievs mūs šodien sver.
Pasaulē ir izplatīta liekā svara problēma. Saskaņā ar Eurostat 2022. gada datiem, Latvijā 59,2 % iedzīvotāju vecākiem par 16 gadiem bija liekais svars. Tas ir trešais augstākais rādītājs starp ES valstīm, aiz Maltas (62 %) un Somijas (59,5 %).
Cilvēki cīnās ar lieko svaru. Grib tikt vaļā no kādiem kilogramiem. Kaut mūsos būtu pretēja vēlēšanās – kaut mans garīgais svars palielinātos. Kaut mēs pieliktu pūles, lai Dieva svari gadu no gada nekonstatētu manu vieglumu.
Sāksim beidzot sēt kaut ko tādu, kam Dieva acīs ir vērtība un svars!
Tad mēs varēsim būt droši, ka kādreiz mūžīgās pļaujas dienā Dieva svari nekonstatēs mūsu vieglumu.
Māc. Ilmārs Hiršs
2025. gada Pļaujas svētkos