Dievs savā žēlastībā mums ir ļāvis atkal aizvadīt vienu gadu. Tas ir pievienojies tam laika posmam, ko mēs saucam par pagātni. Gads, kurā mums katram bija dotas daudz dažādas iespējas. Un mēs arī kaut ko darījām. Gājām, strādājām. Runājām. Satikāmies. Iespēju un atbildības gads.
Iespēja savā dzīves dārzā iestādīt vēl kādu skaistu puķi, izraut kādu nezāli. Izgriezt nokaltušos zarus, sakopt aizmirstu celiņu.
Iespēja uzaust vēl kādu gabaliņu klāt pie lielā dzīves auduma.
Iespēja bija. Ar kaut ko jau mēs nodarbojāmies, bijām aktīvi. Kas no visa tā ir iznācis?
Kad es skatos uz savu aizvadītajā gadā noausto dzīves auduma gabalu, es redzu tur dažādu krāsu pavedienus.
Tur ir mīlestības, līdzjūtības, pacietības, žēlsirdības pavedieni, bet ir arī naida, skaudības, lepnības un baumu krāsas. Tur ir gan Dieva slava, gan arī grēks.
Tas gads sastāv arī no izdevībām, kuras es neizmantoju.
No kārdināšanām, kurās man neizdevās pastāvēt.
No vārdiem, kurus man vajadzēja pateikt, bet es nepateicu. No darbiem un uzdevumiem, kurus es nepadarīju. Tur ir daudz kas tāds, par ko man šodien ir kauns.
Bet es nevaru to visu padarīt par nebijušu vai likt tam izskatīties un smaržot citādāk. Nevaru izlikties, ka šī gada vispār nebūtu bijis. Un daudzu iepriekšējo arī nē. Tie ir bijuši. Nevienu no tiem es nevaru izmest ārā. Nevaru tos tumšos, man nepatīkamos, pavedienus no šī auduma izraut, nepatīkamos gabalus aizsegt vai pārkrāsot citā krāsā. Tie ir bijuši tieši tādi, kādus es tos esmu izveidojis ar savām rakstura īpašībām un savu darbošanos. Es, tēlaini sakot, esmu savas dzīves gados iekopis kādu dārzu, un man ir jādzīvo tieši šajā dārzā, nevienā citā, un, ja man tas nepatīk, tad tā ir mana vaina. Man vajadzēja par to domāt agrāk, stādīt citas puķes, audzēt citus kokus. Šodien es nevaru piespiest, lai esošās puķes smaržo citādāk vai kārklu krūmi dod ābolu ražu.
Tomēr, tas jau ir mans dārzs. Es pats savu dārzu veidoju. Un tad man ir jādomā, vai dārzam, manam dzīves audumam ir kāds kopējs mērķis. Vai visam, ko daru ir kāds vienots plāns.
Un tad uz aizvadīto gadu varu skatīties ar citādām acīm. Vai es ar šo gadu esmu trāpījis mērķī? Vai neesmu krājis sēnalas? Izkaisījis Dieva doto laiku vējā? Darbojies tukšgaitā? Dzinies pakaļ pasaulīgiem mērķiem?
Trāpīts mērķī vai garām. Vai nu tā – vai tā. “Gandrīz” neder. “Bija jau pavisam tuvu” – neder. “Aptuveni” arī nē.
Nav nekādu kompromisu.
Trāpīts vai nopūdelēts, iekšā vai garām. Reizēm futbolistam pietrūkst pavisam maz, trāpīja pa vārtu stabu. Bet rezultāta ziņā atšķirība milzīga. Neviens neuzgavilē sportistam, kurš trāpījis pa vārtu stabu. Neviens nepriecājas, ka viņš ir nokavējis vilciena atiešanu tikai par 1 minūti.
“Gandrīz kristietis” – neder. Tādas kategorijas Debesu valstībā nebūs.
Garām, “pēc piena”, nopūdelēts. Gadu no gada tikai garām vien.
Lai nākamajā gadā mēs vairāk trāpām mērķī!
Katrs jauns gads un katra diena, ko Dievs mums uzdāvina, jau ir kā Viņa ielūgums dzīvot tālāk. Kamēr mēs esam šajā pasaulē, mums ir iespēja daudz ko mainīt. Veidot savu dzīves audumu no gaišākiem pavedieniem. Stādīt puķes ar patīkamu smaržu. Ravēt nezāles. Rūpēties, lai mūsu dzīves dārza koki nestu vērtīgus augļus.
Un mums jau nav jācīnās vieniem. Dievs saka Mozum: “Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu.” (2Moz 33,2)
Tas Kungs iet tev pa priekšu un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, tevi nepametīs. Nebīsties un nebaiļojies! Ļauj Viņam darboties!
Ņem Viņu par savas dzīves dārza kopēju, veido savu dzīves gobelēnu pēc Viņa lielā plāna! Tad noteikti, 2025. gadu noslēdzot, par tavu dzīvi varēs teikt: “Trāpīts, tieši desmitniekā!”
Dieva svētītu katru 2025. gada dienu jums visiem!
Jūsu
Ilmārs Hiršs