Latviešu baptistu mācītājs Andrejs Ce
piedzima 1915. gada 13. martā Saikavā sludinātāja ģimenē. Bībelīgi pagremdēts 1929. gadā. Kara klausības laikā kalpojis Latvijas Armijas štāba bataljonā, kas veica arī Valsts prezidenta godasardzes pienākumus. 1937.–1940. g. A. Ceruks mācījās Garīgā semināra 4. sasaukumā. Garīgo darbu sāka Rīgas Mateja draudzes sludināšanas punktā Vecmīlgrāvī, kur arī iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Veltu. Par mācītāju tika ordinēts 1943. gadā. Kalpojis draudzēs: Saikavā (1940–43), Jēkabpilī un Krustpilī (1943–44), 1944. gadā kādu laiku arī Semināra draudzē Rīgā. 1944. gada rudenī A. Ceruks devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, no kurienes 1946. gadā pārcēlās uz Brazīliju. Šeit viņš kalpoja Vārpas Centra (1946–50), Novaodesas Pirmajā (1950–63) un Novaodesas Otrajā (1968–80) draudzē. 1984. gadā viņš tika ievēlēts par Novaodesas Otrās draudzes goda mācītāju. Miris 1999. gada 21. decembrī Sanžozedoskamposā (Sao Jose dos Campos). Apbedīts Novaodesas kapos.
A. Ceruks bija iniciators Brazīlijas latviešu baptistu draudžu ciešākam kopdarbam, ko brāļi sākotnēji negribēja pieņemt. Viņš bija Misiones komitejas priekšsēdis (1950–52) un ilggadējs Brazīlijas Latviešu baptistu apvienības priekšsēdis (1950–60; 1967–70; 1979–81), tad goda priekšsēdis. 1993. gadā pēc gandrīz 50 svešumā pavadītajiem gadiem A. Ceruks viesojās Latvijā un atkal sludināja tajā pašā vietā, kur viņš 1944. gada 24. septembrī, dažas nedēļas pirms aizbraukšanas no Latvijas, teica savu pēdējo svētrunu dzimtenē – Rīgas Semināra draudzē Savienības namā. Mācītājs Ceruks šajā svētrunā uzsver: „Pasaule ciena un apbrīno brutālu varu, turpretī Kristus spēks ir mīlestības spēks, un Viņa valstībā valda mīlestības gars un piedošanas likums. .. Dievs valda! Notiks tas, ko Dievs ir nolicis. Jūdu gūstniecības laikam būs beigas, un tie atgriezīsies savā zemē.”*
Diemžēl no mācītāja Andreja Ceruka dziļi pārdomātajām praktiskajām svētrunām un citiem viņa rakstiem Latvijā maz kas ir pieejams. Manā rīcībā ir tikai Brazīlijā izdota grāmatiņa Kalnā. Jēzus Kalna Runas apcere (1972, 135 lpp.), atsevišķas svētrunas baptistu periodikā un divas mašīnraksta kopijas: Jēkaba vēstule (1994, 77 lpp.) un Atskats. Redzēju un dzirdēju (31 lpp.). Šī raksta īpašā vērtība ir tā, ka šie ir nopietna aculiecinieka vārdi, nevis emocionāls „skats no malas”. Apbrīnojama ir viņa labā latviešu valoda, ko viņš ir saglabājis un izkopis, svešumā dzīvodams.
Es ar mācītāju Andreju Ceruku iepazinos tikai Brazīlijā. Divās no trijām viesošanās reizēm mana galvenā apmešanās vieta bija viņa mājas. Šīs dažas reizes mūs ļoti satuvināja. Man bija patīkami ar viņu runāt par dzimteni, garīgo darbu un dažādām teoloģiskām tēmām. Viņš bija liels lasītājs un cilvēku vērotājs, liela autoritāte Brazīlijas latviešu baptistu vidē. Viņa uzskatos vienmēr bija vērts ieklausīties, un tie bija dziļu pārdomu vērti. Viņa sirds dega Dieva darbam un latviešu kalpošanai tālajā zemē.
Nekad nedzirdēju viņu sūdzamies par problēmām vai aprunājot citus, ar ko bieži vien savas ciemošanās laikā sastapos citās mājās. Vienmēr veselīga humora pilns. Atceros, ka reiz, kad viņš uzzināja, ka man ļoti negaršo avokado, nākamajā dienā pusdienās desertā tika pasniegts kāds zaļgans, bet ļoti garšīgs, uzpūtenis. „Vai tu zini, ka tu tagad ēd avokado?” uguntiņām acīs zibot, jautāja Andrejs.
Bagāta, Dieva svētīta dzīve. Cilvēks, kas bija savā vietā un ļāva Dievam sevi lietot. Viens no man tuviem cilvēkiem un labiem draugiem, lai arī dzīvojām tālu viens no otra un bijām pazīstami tikai nedaudz gadu. Pāris reižu satikāmies, apmainījāmies vēstulēm. Toreiz jau vēl nebija tādu komunikācijas iespēju kā e-pasts, skype vai facebook. Žēl, ka tik maz, bet es pateicos Dievam, ka Viņš mums ļāva vienam otru iepazīt. Vēlos šo Andreja uzticību Dievam un strādāšanu līdz galam nes tālāk līdz sava mūža beigām.
Šķiet, ka divas lietas A. Ceruka sirdij bija vistuvākās: Dievs un Dzimtene. Dzīves novakarā savā autobiogrāfijā viņš rakstīja: „Tuvojas manas dzīves saulriets. Darba spējas palikušas ļoti mazas. Cik ilgi Dievs vēl atļaus man būt šīs zemes svešniecībā, nezinu. Pateicos Dievam par savu uzticīgo dzīvesbiedri, kura jau septiņus gadus atdusas no savām pūlēm. Pateicos Dievam par diviem dēliem, vedeklām, krietniem ļaudīm, kuri savu tēvu tur godā. Visiem, kam vien Dieva darbs būs jāturpina, novēlu ievākt bagātus augļus Viņa druvā. Lai tas notiek manā dārgā neaizmirstamā tēvijā Latvijā, Brazīlijā un arī Ziemeļamerikā. Pateicos Dievam, kurš mani no arkla paņēma un savā darbā lietoja. Viņam vienam pienākas slava tagad un mūžu mūžos.” (A. Arājs, Latviešu baptistu darbinieki. I., 101.–102. lpp.)
Viņa dēls Arnolds Ceruks raksta par savu tēvu: „Tēvs bija kalps, kas mīlēja savu darbu. Mīlēja savas draudzes un tās locekļus. Viena no lielākām rūpēm viņa dzīvē bija uzturēt draudzes vienību pēc Jēzus parauga.” (žurn. Kristīgs Draugs, 1/2000, 18. lpp.)
Kādā vēstulē man mācītājs Ceruks rakstīja:
„Sāku jau gaidīt Hiršus ciemā. Pirmās dienas vajadzēs pavadīt manā pajumtē. Tā jau Tev nav sveša. Man būs liels un patiess prieks. Gribas daudz ko zināt par Dzimteni un Dieva darbu. Par to nemitīgi esmu lūdzis, lai tas labi izdotos. .. Tā būs Dieva dāvana atkal satikties. Mana veselība gan nav tik laba, kā bija pirms diviem gadiem, bet Dievs vēl uztur.”
Dieva darbs un Dzimtene. „No savas puses saku skaidri un noteikti: nevienam neieteicu atstāt Dzimteni un doties svešumā. Nezinu, kā kuram, bet pats esmu izjutis, ko nozīmē zaudēt dzīvi dzimtenē un tautā. Somu tautai ir kāds dzejisks dziedājums ar visai drastiski izteiktiem vārdiem:
Labāk savā zemē padzert ūdeni no cauras vīzes –
Nekā svešā, tālā zemē medu ēst no zelta trauka…
Ziemeļzemju cilvēkiem ir sava mentalitāte, dienvidniekiem cita. Ar laiku pierod un iedzīvojas, bet viegli nav. Daudziem ir grūti pierast pie klimata, tā bija arī man. Ir ļaudis, kuri spēj dzīvot pēc saukļa: Kur man labi, tur man tēvija (Ubi bene, ibi patria). Visi to nespēj. Saviem ticības brāļiem un māsām novēlu, lai Dievs palīdz turēties pie dzimtās zemes. Dievs, kas daudz grūtus laikus ir palīdzējis pārdzīvot, jums nākotnē būs klāt ikdienas līdz laikmeta galam.” (Nobeigums rakstam Atskats. Redzēju un dzirdēju)
Māc. Andrejs Ceruks neapšaubāmi bija viens no izcilākajiem Brazīlijas Latviešu baptistu apvienības vadītājiem, allaž ieinteresēts par garīgo darbu ne tikai Brazīlijā, bet arī baptistu draudzēs Dzimtenē Latvijā. Lai, atceroties viņu, mācāmies savu dzīvi vadīt, mīlot Dievu, draudžu darbu un savu Dzimteni!
* Vairāk par A. Ceruka dzīvi var uzzināt no viņa autobiogrāfijas (sk. Andrejs Arājs, Latviešu baptistu darbinieki. I. Toronto 1992, 93.–102. lpp.) un dēla Arnolda atskata uz tēva dzīvi (sk. žurn. Kristīgs Draugs, 1/2000, 16.–19. lpp.).
Ceruka rakstu Atskats. Redzēju un dzirdēju sk. sadaļā Materiāli/Vēsture.
