Kad mēs lasām Jēzus piedzimšanas stāstu, pavisam skaidri ieraugām divas arēnas.
Tā pirmā ir ganu lauki. Te notiek varenas lietas. Nakts vidū pēkšņi atspīd spoža gaisma. Parādās eņģelis, kas pasludina Jēzus piedzimšanu. Dzied Debesu koris.
Grandioza dievišķa manifestācija, vienreizējs, majestātisks notikums, par kādu nelasām nekur citur Bībelē. Un tas notiek nevis kāda viena cilvēka sapnī, bet visiem klātesošajiem pavisam reāli telpā un laikā saredzami un sadzirdami.
Kas kļūst par šīs manifestācijas lieciniekiem? Kam ir domāta šī atklāsme? Ganiem. Vienkārši cilvēki, nepamanāmi sabiedrībā, nevis kādas elitāras personas, valdnieki vai tautas reliģiskie vadoņi, nē, – gani saņem pirmās ziņas par piedzimšanu. Pavisam svaigas ziņas, vienlaicīgi ar pašu notikumu.
Bet tas, kas šeit naktī ganu laukos notiek, nav galvenais notikums. Tā ir tikai dievišķa zīme tam, ka citā vietā, Betlēmē, notiek pasaules vēsturē lielākais notikums, par ko pravieši sludinājuši, kas gadsimtiem ir gaidīts, – piedzimst Jēzus, Dieva Dēls kā cilvēks ienāk šajā pasaulē. Un šeit nav nekāda ārēja spožuma, Nav eņģeļa vēsts, nav Debesu kora. Neviens nepasludina bērna piedzimšanu.
Ir necila silīte, salmi, izmocīti, noguruši vecāki, – nekādas godības.
Divas arēnas.
Dievišķais notikums, bērna piedzimšana, nabadzība silītē un dievišķā notikuma zīme – grandioza godības manifestācija ganiem.
Arī šodien Ziemassvētkus pavada īpašas zīmes. Vispirms mēs ieraugām cilvēciskās zīmes. Veikalu skatlogi, preču klāsts, dekorējumi, eglītes, Ziemassvētku veči, labdarības akcijas. Vai tas ir Ziemassvētku kodols? Nē, taču, nē! Tās ir redzamās cilvēciskās Ziemassvētku zīmes. Ar Ziemassvētku būtību tam nav nekā kopīga.
Kristiešiem gadu gaitā arī ir izstrādājušās savas Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas. Izveidojusies kāda īpaša Ziemassvētku noskaņa. Eglīte ir atradusi savu vietu dievkalpojumā, svecītes tiek aizdedzinātas. Dziedam īpašas dziesmas. Skaisti, ļaužu pārpilni dievkalpojumi, koncerti. Vai tas būtu Ziemassvētku kodols? Protams, nē! Tās ir tikai cilvēku izveidotas kristīgu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, cilvēciskās Ziemassvētku zīmes.
Gani neapstājās pie grandiozās dievišķās zīmes. Viņi cēlās, gāja uz Betlēmi, meklēja un atrada Jēzu. Tas nemaz nebija tik viegli. Norādes bija diezgan skopas: bērns būs autos ietīts un silē gulošs. Nakts vidū vajadzēja klauvēt pie daudzām durvīm, uzmodināt daudzus cilvēkus, droši vien uzklausīt arī neglaimojošus pārmetumus. Bet viņi atrada.
Ziemassvētku centrs nav ne cilvēciskās, ne arī dievišķās zīmes, bet Dieva Dēla piedzimšana.
Eņģeļa vēsts, Debesu koris, – tā ir tikai zīme.
Silīte – tikai zīme.
Eglīte, svecītes, skaistās Ziemsvētku dziesmas, „Klusa nakts, svēta nakts”, īpašā noskaņa, krāšņie dievkalpojumi – tikai zīme.
Cita cilvēciska, cita dievišķa.
Nepaliec pie zīmēm! Tev ir jāiet tālāk.
Cik tālu mēs šajos Ziemassvētkos tiksim? Ja apstāsimies tikai pie zīmēm, tad tas būs daudz par maz. Līdz Jēzum un Ziemassvētku būtībai tad vēl ir ļoti tālu.
Pie cilvēciskām Ziemassvētku zīmēm šodien apstājas visa rietumu pasaule. Pie dievišķām zīmēm šodien drūzmējas kristieši. Arī pie silītes stāv daudzi ar savām diskusijām, pētījumiem un strīdiem. Bet arī silīte ir tikai dievišķa zīme.
“Jo tev šodien Pestītājs dzimis,” – neļauj aiz daudzajām Ziemassvētku zīmēm pazust šai personīgajai vēstij. “Tev” ir dzimis Pestītājs, tev Viņš ir jāsastop.
Un sastapšanās ar Jēzu neļauj cilvēkam nogrimt svētsvinīgā noskaņojumā un garīgā labsajūtā, bet izmaina un atjauno visu viņa dzīvi.
Kaut mēs katrs to atkal piedzīvotu šajos Ziemassvētkos!
Māc. Ilmārs Hiršs,
2025. gada Ziemassvētkos