Mūsu laiku raksturo cilvēka arvien pieaugošā tieksme ieņemt Dieva vietu. Uzkāpt Dieva tronī un visu kārtot pēc sava prāta un vēlmēm. Cilvēks grib tikt godāts un saņemt slavu. Es, mana taisnība, manas tiesības – tā ir šodienas pasaules valoda. Pirmais Dieva bauslis, kas palīdz mums saprast savu sūtību un piederību, tiek pilnīgi ignorēts. Vērtības tiek izmainītas. Dievs un Bībele vairs nav autoritāte. To var pēc vajadzības interpretēt, pielāgot un grozīt. Par autoritāti ir kļuvis cilvēka grēcīgums. Un cilvēks lepni un pašpārliecināti gozējas sava grēcīguma saulītē. Kā gailis uz mēslu kaudzes.
Arī garīgajā jomā cilvēks ir kļuvis par daudz liels. Pazūd cieņa, goda došana, pazemošanās un bijība Dieva lieluma un svētuma priekšā. Mēs darbojamies, mēs kalpojam, mēs slavējam. Tas jau ir ļoti labi, bet vai neesam piemirsuši, ka mēs darām Dieva darbu, ka galvenais ir Viņš.
Mums patīt spēlēties šajā ēkā, ko paši esam uzbūvējuši. Mēs nemaz negribam, lai tā sagrūst.
Un nemaz nepamanām, ka visā šajā procesā par galveno pamazām ir kļuvis cilvēks, kas apšauba, pēta, interpretē un atklāj. Dievs paliek otrajā plānā, statista lomā, kā skatītājs.
Dievbijības pietrūkst ģimenē, draudzē, tautā. Mums no jauna ir jāierauga Dieva lielums. Un jāierauga, cik mēs savā būtībā esam mazi Viņa priekšā. Mēs neesam vienādi partneri. Viņš ir daudz lielāks.
Viens no nopietniem grēkiem šodien kristiešu vidū ir vieglprātīgas un familiāras attiecības ar Dievu. Neviens no lielajiem Bībeles vīriem nav izturējies pret Dievu nevērīgi. Mēs to darām ļoti bieži. Dievs kļuvis par savu “čomu” un tādu kā mīļu opapu, ar ko kopā paspēlēties un kas pažēlos, kad būšu sasities. Mums no jauna ir jāatgūst bijība Dieva priekšā. Attiecības ar Dievu nedrīkst pārtapt par biznesa attiecībām.
Mēs jau sen esam sākuši dievnama priekšējo daļu saukt par skatuvi. Arī es pret to iestājos. Tagad saprotu, ka faktiski jau par altāri to nemaz nedrīkst saukt. Ar to, kā tā izskatās un kas tur notiek, mēs esam to pārvērtuši par skatuvi. Skatuve ir vieta, kur notiek mūsu, cilvēka, darbošanās. Tā izskatās citādāk nekā altāris. Altāris ir saistīts ar upuri un upurēšanu.
Israēla tautas reliģiskajā dzīvē upurēšanai bija ļoti nozīmīga vieta. Šodien tāda veida upurēšana dievnamā vairs nenotiek, bet altāris ir kā simbolisks atgādinājums par Kristus upuri mūsu dēļ (ne tikai Svētajā Vakarēdienā!) un vieta, kur mēs pienesam savu dzīvi un grēku kā savas nožēlas upuri.
Nosaukums jau nebūtu svarīgs, bet vai vispār ir kaut kas, kas pēc savas būtības šodien draudzei un cilvēkam ir svēts altāris. Kur mēs kaut ko upurējam. Lai skatuvi atkal pārvērstu par altāri nepietiks ar to, ka centrā noliksim krustu vai atvērtu Bībeli. Ir jāizmainās mūsu sirdīm.
Mīļie, altāri ir jāatjauno! Draudzēs, kristiešu personīgajās dzīvēs, valsts dzīvē. Jāsāk Dieva priekšā nevis tikai darboties kristīgu mērķu labā, bet arī kaut ko upurēt.
Kaut kam no mūsu vecās dabas atkal un atkal ir jānomirst. Līdzīgi saka Pāvils: „..nododiet sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri.” Mums ir jānomirst, lai mūsos dzīvotu Jēzus Kristus. Tas ir ceļš uz pieaugšanu dievbijībā.
Lai kaut ko sasniegtu, kaut kas ir jāupurē. Jo lielāks mērķis, jo lielāka atsacīšanās nepieciešama. Cilvēks, kas ne no kā neatsakās, neko lielu nekad nesasniegs. Varbūt tāpēc mēs netiekam tālāk savā garīgajā sekošanā Kristum, ka mēs negribam neko no vecā upurēt.
Upurēšana ir ceļš un līdzeklis uz dievbijīgu dzīvošanu. Kaut ko būs jāatstāj, vai nu pasauli un sevi, vai Dievu. Abus paturēt nevarēs. Nevarēs sēdēt sātana tronī un domāt, ka tā ir dievbijīga dzīvošana.
Kāpsim nost no tā troņa, kuru pasaule ir uzcēlusi cilvēkam!
Sāksim dot Dievam Viņam pienākošos vietu!
Beigsim familiāri izturēties pret Dievu! Sāksim apzināties Viņa lielumu un savu vietu Viņa radītajā pasaulē!
Altārim kā upurēšanas vietai ir atkal jāatrod sava vieta kristietībā un tautā.
Jūsu
māc. Ilmārs Hiršs
2024. gada augustā