1Moz 6,1–3(4): “Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas, tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika. Tad Dievs sacīja: “Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.” (Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.)”
Viena no grūtākajām vietām Bībelē, tāpēc ka nav viegli saprast, ko šeit nozīmē jēdziens “Dieva dēli”. Vispirms dažas vispārējas piebildes. a) Bībele runā par būtnēm, kas dzīvo Debesīs. 1Moz 28,12; 1Ķēn 22,19–22; Īj 1,6ff. u. c. b) Arī citur Bībelē ir pieminēti Dieva dēli (daudzskaitlī). Īj 1,6: “Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū.” – ar paskaidrojumu: t. i., eņģeļi. Īj 38,7: “Tad, kad visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja?” – ar paskaidrojumu: t. i., eņģeļi.1 c) Senebreju valodā vārds “dēls” apzīmē ne tikai miesisku izcelsmi, bet arī vispārējas pakārtotības attiecības (Pam 2,1; 3,1; 4,1; 5,1; 6,1; Mk 2,5 u. c.). Par “Dieva dēliem” sauca Debesu būtnes, kas piederēja Dieva apkārtnei kā ķēniņa galms. Jaunajā Derībā: Mēs esam Dieva bērni, tātad Viņa dēli un meitas un savstarpēji brāļi un māsas. Gal 3,26: “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni.” Arī citur abās Derībās ir lietots apzīmējums “Dieva bērni”: 5Moz 14,1; Ps 73,15; Lk 3,38; Rom 8,19; Gal 3,26.
Un tagad trīs galvenie šīs problēmas skaidrojumi. 1. Daži jūdu rabīni domā, ka šeit tiek runāts par situāciju, kad augsti stāvošu vīru (kņazu, augstmaņu?) dēli sākuši precēt zemāku sabiedrības slāņu meitenes. Šādam uzskatam nav nekāda pamatojuma. 2. Lielākā daļa senatnes un arī mūsdienu jūdu un kristīgo ekseģētu uzskata, ka ar terminu “Dieva dēli” ir jāsaprot eņģeļi. Tertuliāns, Irenejs, Aleksandrijas Klements, Ambrozijs u. c. uzskata, ka šeit cilvēku meitām ir pretstatītas debesu būtnes (eņģeļi), tikai ne fiziski- ģenealoģiskā izpratnē, bet mitoloģiskā. Eņģeļi ir krituši grēkā un sajaukušies ar zemes meitām. 3. Ar terminu “Dieva dēli” apzīmēti dievbijīgie, dievticīgie Seta dēli. Tā domā Hieronīms, Augustīns un lielākā daļa pareizticīgo teologu. – Šādu uzskatu it kā apstiprina arī tas, ka iepriekšējā nodaļā, kurā nosaukti visi Seta pēcnācēji, Seta piedzimšanas kontekstā ir atsauce uz Dieva līdzību. (sk. 1Moz 5,1 un 3). – Arī 1Moz 4,26: “(..) tolaik sāka piesaukt Kunga vārdu.” – Trešais pamatojums varētu būt pats laulību raksturs starp Dieva dēliem un zemes meitām. Tie nebija īslaicīgi sakari (ar kritušajiem eņģeļiem varētu būt tikai tādi), bet ilgstoša laulība, kaut arī morāli nosodāma. Tas ir viss, ko ātrumā varu pateikt par šo Rakstvietu.
—————————-
1 Glika tulkojumā visās vietās: Dieva bērni.
Nu gan Tu grāb pie tā smagākā gala! Vai tiešām nav vieglākas tēmas? Piemēram, kā Dāvids spēlēja cītaru Zaula namā, mīliet cits citu vai dziediet tam Kungam jauno dziesmu. Kaut gan tas smagums ir atkarīgs no tā, cik dziļi mēs rokam. Man šķiet, ka Tavam jautājumam ir vairāki aspekti.
1. Dievs patiešām ir visa Radītājs. Nekas šajā pasaulē nepastāv ārpus Dieva. Dievs ir radījis un pārvalda visu. Arī ļaunumu Viņš ir pieļāvis. Tas nav radies no citurienes. Par to nav nekādu šaubu. Tikai viena Rakstvieta: Jes 45,7: “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!”
2. Bet Dievs nedara ļaunu un nepamudina cilvēku uz ļaunu. Dievs nav grēka cēlonis. Dievs cilvēku nepiespiež sev paklausīt, bet ļauj cilvēkam pašam izšķirties paklausīt Viņam vai ļaunumam (sātanam). Taču Dievs un sātans nav divas līdzvērtīgas varas. Dievs sātanu tur savā kontrolē. Arī sātans ir pakļauts Dievam. Arī sātanam kā kritušajam eņģelim bija šī pati iespēja izšķirties par Dievu vai pret Viņu. Ar tādu teoloģiju, kā māca Tavi brāļi, var attaisnot jebkuru grēku un teikt, ka Dievs to liek darīt. Un tātad es neesmu par to atbildīgs. Es esmu tīrs un “pūkains”. Pie visa ir vainīgs Dievs!
3. Grēks nav ētiska kategorija, bet reliģiska. Tas nozīmē, ka savā dziļākajā būtībā grēks ir atkrišana no Dieva, nepaklausība Dievam. Tas, ka mēs izdarām kādu “sliktu” lietu, ir tikai šīs atkrišanas no Dieva, resp., nepaklausības Dievam, rezultāts. Bet Dievs nevar pamudināt cilvēku nepaklausīt pats sev. Dievs nevar būt grēka cēlonis, ja nu vienīgi tāpēc, ka Viņš eksistē un tādējādi cilvēkam ir iespēja Viņu nepieņemt.
4. Man šķiet, ka grūtāk ir saprast to, ka Dievs apcietina cilvēku sirdis. 2Moz 10,20; Jes 6,9–10; Lk 24,31 u. c. Par to es vairāk rakstu grāmatā Māls Veidotāja rokās. Šeit neliels citāts, ja neesi to grāmatu redzējis. “Kopsavilkums. Bībele rāda, ka cilvēka sirds var tikt apcietināta. Tas notiek četros veidos: – cilvēks pats apcietina savu sirdi; Ebr 3,8: “Neapcietiniet savas sirdis (..)”; – velns, resp., grēks, apcietina cilvēku; 2Kor 4,4: “Kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls”; – Dieva vīri var apcietināt citu sirdis; Jes 6,9–10; – Dievs apcietina cilvēka sirdi. Pirmās divas iespējas mēs varam labi saprast, tad pēdējais mums šķiet visdīvainākais. Dievs nocietina sirdis. Kāpēc Viņš to dara? Kādi ir iemesli, kādi ir kritēriji šādai Viņa darbībai? Kā Viņš izvēlas tos, kuriem apcietināt sirdis? Dažos gadījumos (kā Jes 6,9.10) šāda Dieva rīcība tiek saprasta kā Dieva sods par cilvēka paša nocietināšanos. Mēs it kā labi saprotam, ja Dievs apcietina to sirdis, kas pretojas Viņa nodomam un darbam. Psalmisti pat lūdz: “Kungs, satriec manus ienaidniekus!” Sirds apcietināšana tad būtu mazākais, ko psalmists varētu vēlēties saviem ienaidniekiem. Bet savas tautas pārstāvjiem? Protams, mēs varētu teikt, ka israēlieši to bija pilnam nopelnījuši ar savu nemitīgo novēršanos no Dieva. Taču Pāvila vārdi ir vispārīgi, tie nav vērsti tikai uz kādu atsevišķu cilvēku grupu. Kāpēc Dievs apcietina cilvēku? Pilnīgi izprast šos jautājumus un atrast uz tiem absolūtas atbildes mēs nekad nevarēsim. Dievs ir tas, kas atver vai aizver acis, kas nocietina un atkal “mīkstina” sirdis. Viņš atklāj sevi kam, kad un kā Viņš to grib. Tāds Viņš ir. Dievs ir suverēns gan žēlastībā, gan dusmās, sodā un līdzekļu izvēlē sava plāna izvešanā. Un tomēr kāpēc? Dažus iemeslus mēs varbūt varam mēģināt minēt. 1. Ilgstoša grēka un nepaklausības dēļ. Cak 7,12: “Un nocietināja savas sirdis kā akmeni, lai viņi nedzirdētu nedz bauslību, nedz vārdus, ko Tas Kungs Cebaots tiem deva, ar Savu Garu likdams tos sludināt agrākiem praviešiem. Tādēļ arī bija nākušas pār viņiem Tā Kunga Cebaota tik lielās dusmas.” Faktiski Dievs apcietina to sirdis, kas iepriekš paši jau tās ir apcietinājuši. Tā bija arī faraona gadījumā. Taču šī apcietināšana jāvērtē kā soda mērs un nebūt nepierāda nolemtību pazušanai. 2Tes 2,11: “Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem.” Kāpēc Dievs tā dara? Iepriekšējā pantā Pāvils uz to atbild: “Tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi.” 2. Sirds nocietināšana ir Dieva spēka un goda pierādījums. Uz faraonu Dievs saka: “Uz to Es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu savu spēku un lai mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.” (Rom 9,17) Jā, arī bezdievis var būt par liecinieku Dieva lielajiem darbiem. 3. Lai Dievs cilvēku vilktu pie sevis. Pirmajā brīdī tas izklausās paradoksāli, bet arī sirds nocietināšana var kalpot kā līdzeklis acu atvēršanai. 4. Tas ir brīdinājums nestaigāt savus ceļus, bet būt paklausīgam Dievam. Katrā ziņā šie Bībeles vārdi par siržu nocietināšanu ir norādījums uz Dieva suverenitāti un brīvību savā izvēlē un pievēršanos cilvēkam.”1 Ja Tu vairāk nekā pusi saprati, tad ir labi! Gribētu jau beigt, bet Tu droši vien gaidi, ka pateikšu kaut ko vairāk par vienu no visgrūtākajiem teikumiem Bībelē, proti, Jes 45,7: “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu tas Kungs, kas visu to dara!” Šī doma, ka Dievs ir pāri visam, Jesajas grāmatā atkārtoti ir izteikta jau iepriekš (43,11; 44,6; 45,5.6 u. c.). Bet šeit ir pavisam nepārprotami un skaidri pateikts: viss, absolūti viss radītais un dāvātais nāk no Dieva: gaisma, glābšana, mīlestība, žēlastība, tumsa un ļaunums. Viss – arī tumsa un ļaunums! Tas izklausās neticami, nesaprotami un nepieņemami! Kāds tad ir šo vārdu konteksts? Liela Israēla tautas grupa šajā laikā dzīvo trimdā Babilonijā. Bet vēstures rats griežas. Babiloniju iekaro Persijas ķēniņš Kīrs. Trimdinieki drīkst atgriezties Jeruzalemē. Vēl pirms dažiem mēnešiem kaut ko tādu pat iedomāties nevarēja. Ķēniņš Kīrs kā Dieva izredzētais ir atnesis Israēla tautai brīvību. Ar Kīra roku Dievs ir iejaucies savas tautas dzīvē. Šādā situācijā pravietis Jesaja uzrunā ķēniņu Kīru: “Neiedomājies, ka tas ir tavs nopelns. Israēla Dievs (nevis tavi dievi!) ir tas, kas ir ļāvis tev uzvarēt. Un nevis tevis dēļ, bet savas tautas dēļ, kas ir gūstā. Israēla Dievs tevi ir lietojis, lai atbrīvotu savu tautu. Bez mūsu Dieva uzdevuma un palīdzības tu nebūtu uzvarējis. Tas nav tavs, bet mūsu Dieva darbs.” Tāds varētu būt Jesajas
———————————————
1 I. Hiršs, Māls Veidotāja rokās. Rīga, 2019, 264–266.
vārdu kopsavilkums. Un te nu parādās problēma. Darbodamies caur Kīru, Dievs ir aizgājis tālāk par visu to, ko Israēls līdz šim ir piedzīvojis. Svešzemnieku tautu, kas tic un kalpo elku dieviem, kas bija Israēla ienaidnieks (Dievs līdz šim ir palīdzējis Israēlam tos satriekt un uzvarēt), Dievs šeit lieto, lai glābtu savējos. Un tad šie Jesajas vārdi: “Es esmu tas Kungs, Es radu visu, arī tumsu un ļaunumu.” Tie skan pretrunīgi. Mēs nevaram ar savu prātu tos izprast. Radīšanas stāstā (1Moz 1) robeža tiek ārkārtīgi rūpīgi saglabāta: Dievs rada gaismu, atšķir tumsu no gaismas, bet nerada tumsu (1Moz 1,3–5). Arī ļaunais paradīzē ienāk nevis caur Dieva darbošanos, bet caur radījumu – cilvēku. Šeit Dievs nepārprotami pasaka, ka Viņš ir tas, kas rada arī tumsu un ļauno. Kur var novest tas, ka Dieva palīdzība savai tautai aiziet tik tālu, ka Dievs palīdz svešām tautām, svešu dievu kalpiem, ka Dieva darbošanās izsniedzas tik tālu ārā no Viņa tautas? Ja kāds, būdams svešu dievu kalps, var saņemt un piedzīvot Dieva palīdzību un vadību tāpat kā izredzētā Dieva tauta? Droši vien tas bija arī toreizējo jūdu jautājums. Un tad šie vārdi, kas rāda Dieva darbības horizontus, kuru priekšā mums ir jāapklust. Viss, absolūti viss ir Dieva rokās – tumsa tāpat kā gaisma, glābšana tāpat kā ļaunums. Šie vārdi ir kā kulminācija, kā robeža visam. Tos var pateikt tikai pats Dievs, nevis kāds cits par Viņu. Viss, kas ir radīts, un viss, kas notiek, ir Viņa rokās. Pat tumsa un ļaunums. Ar jautājumu par Dievu, kas rada arī ļauno, mēs esam nonākuši pie teoloģijas robežas. Mūsu prāts šeit apstājas. Tas, ko Dievs dara pie ķēniņa Kīra un caur viņu, pārsniedz visus horizontus, ko Dievs par sevi un savu darbošanos ir teicis savai tautai. Šeit ir kāda jauna, iepriekš neatklāta, Dieva atklāsme. Šie ķēniņam Kīram teiktie vārdi atklāj mums Dieva būtību pavisam jaunā gaismā, “uzspridzina” visas mūsu domāšanas un priekšstatu par Dievu robežas (arī teoloģijas robežas), liek mums nojaust pavisam citus dievišķās pasaules horizontus. Un tā tam arī ir jāpaliek, nemēģinot pārvērst šos Kīram teiktos vārdus par vispārēju mācību un neizveidojot no tiem jaunu teoloģiju.2 Tiklīdz to, kas šeit ir teikts, gribam vispārināt un radīt jaunu mācību, mēs atduramies pret šo robežu. Sarežģīti? Pateikšu kaut ko vienkāršāku. Mēs bieži neizprotam, kāpēc notiek tieši tā. Mēs nevaram pateikt, kāpēc vispār eksistē tumsa un ļaunums, bet es zinu, ka arī tajā, tumsā un ļaunumā, pēdējais vārds pieder Dievam. Dievs ir pāri visam – tas nozīmē, ka nekas nav ārpus Viņa darbības sfēras, kompetences un kontroles. Un tas jau ir iedrošinoši, vai ne? Nākamajā reizē uzdod vienkāršākus jautājumus!
2 Sk. arī C. Westermann, Das Buch Jesaja. ATD 19, Göttingen 1966, 132.
2Moz 3,14: “Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.”1
Vai tiešām nevari pajautāt kaut ko vienkāršāku? Nu piemēram: cik dziļa ir Nāves jūra? Ar šo jautājumu (ne par Nāves jūru) mēs pieskaramies Bībeles teoloģijas pašai sirdij. Un, protams, mēs nevarēsim atbildēt uz jautājumu, ko Dievs ir domājis, tā teikdams, kāpēc Viņš tā saka un galu galā kas un kāds ir Dievs. Tādi jautājumi iet pāri mūsu saprašanai. Mēs varam tikai mēģināt iedomāties un visu atstāt ar lielu varbūtības pieskaņu. Dažas vadlīnijas pārdomām tomēr varam ievilkt.
1. Vārda nozīme jūdiem. Man šķiet, ka mēs ar Tevi jau kādreiz par to runājām 3. baušļa kontekstā. Vārdam seno Austrumu kultūrās ir daudz dziļāka nozīme nekā pie mums. Orientā vārds atspoguļo personas būtību un raksturu. Un, kas zina vārdu, tam ir vara pār šo personu. Viņš var, izrunājot šo vārdu, izsaukt personu, Dievu, dievus vai dēmonus, izsaukt kad un kur viņš grib. Pie mums vārdam nav iekšējas nozīmes, tas kalpo, lai atšķirtu vienu personu no otras. Vārdu izvēlas pēc tā, vai tas patīk vecākiem vai ne. Taču šāds paskaidrojums lietu skaidrāku nepadara. Kā saprast, ka Dieva būtība un raksturs ir Es esmu, kas Es esmu?
2. Dievs nenosauc Mozum savu vārdu, nesaka, piem., “Es esmu JHWH”, kā tas pavisam skaidri ir Jes 42,8: “Es esmu tas Kungs (Jahve), tas ir Mans vārds.”2 Šeit Dievs atbild uz jautājumu ar šķietami neko neizsakošu teikumu: “Es esmu, kas Es esmu,” resp., “Es esmu esošais.”
3. Viena šo vārdu interpretācija ir, ka “Es esmu, kas Es esmu” (ebr. ehjē ašer ehjē) ir ebreju izteiciens, ko lieto, kaut ko runājot apzināti izvairīgi. Tad izteiciens “es eju, kur es eju” faktiski nozīmētu: kas tev par daļu? Nebāz savu degunu citu darīšanās! Un attiecībā uz Dieva atbildi Mozum: “Tas uz tevi neattiecas. Es būšu tas, kas būšu, resp., tas, kas vēlēšos būt.”
4. Es nedomāju, ka Dievs būtu atbildējis Mozum tik cilvēciski. Manuprāt, šie vārdi mums atklāj daudz dziļākas dimensijas. Mēģināšu paskaidrot tuvāk.
a) Vispirms: vārdam Jahve (ebr. JHWH), kas ir visbiežāk lietotais vārds, lai norādītu uz Dievu Vecajā Derībā, nav tulkojuma. Vārds ir atvasināts no ebreju celma hjh, kas nozīmē “esošais” (var tulkot arī kā “darbojošais”) un norāda vai nu uz eksistenci, vai uz attīstību. Tas raksturo Dievu kā aktīvu, darbojošu, pašeksistējošu būtni. Tātad vārdi Jahve un esamība, par ko Dievs runā atbildē Mozum, ir atvasināti no ebreju celma hjh, kas neizsaka statisku esamību, bet dinamisku, aktīvu esamību, kas nav atkarīga no citām esamībām.
b) Dievs sastop Mozu ikdienas darbā, ganot aitas, un iepazīstina ar sevi: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma, Izāka un Jēkaba Dievs.” (6. p.) Mēs nelasām, ka Mozus ar šo Dievu jau būtu personīgi sastapies, bet no savas tautas vēstures viņš Viņu labi pazina. Bet šī nav Dieva un Mozus tuvāka iepazīšanās. Dievam ir īpašs mērķis un uzdevums, kāpēc Viņš parādās Mozum:
“Es sūtīšu tevi pie faraona. Izved Manu tautu no Ēģiptes.” Mozus apzinās savu niecību šī lielā uzdevuma priekšā. Viņam vajag autoritāti, uz ko atsaukties, kad viņš runās ar tautu. Tāpēc viņš jautā pēc Dieva vārda.
c) Vai israēliešiem nepietiktu ar to, ka Mozus teiktu, ka viņš nāk viņu tēvu Dieva uzdevumā? Vai tad Dievs, darbojoties Ābrahāma, Izāka un Jēkaba dzīvē, nav pierādījis, kas Viņš ir? Kāpēc ir tik svarīgi zināt Dieva vārdu? Tiešas atbildes uz to mums nav. Varbūt grūtā vergu dzīve Ēģiptē tautu ir atsvešinājusi no tēvu Dieva? Varbūt viņiem nebija personīgas pieredzes ar šo Dievu. Katrā ziņā Mozum šķiet, ka ar atsaukšanos uz Ābrahāma, Izāka un Jēkaba Dievu nebūs pietiekami. Mozus jautā: “Kāds ir Tavs vārds? Ko lai es saku tautai?”
d) Dievs atbild: “ES ESMU, kas ES ESMU. Saki Israēla tautai, ka tevi ir sūtījis ESOŠAIS.” It kā dīvaini un nesaprotami vārdi, bet caur tiem Dievs vēl vairāk atklāj sevi. Tautas priekšā ir kaut kas ļoti liels. Nevarēs balstīties tikai uz vēsturiskām atmiņām par Ābrahāma, Izāka un Jēkaba Dievu. Tiem lielajiem darbiem, iziešanai, tautai ar to nepietiks. Es esmu, kas Es esmu – Es esmu tas pats – nemainīgais, klātesošais, darbojošais. Nav cita tāda Dieva kā Es (Jes 41,4; 42,8; 43,10ff; 45, 3.6; 48,11 u. c.). Un Es tāds būšu vienmēr. Kāds Es biju pagātnē, tāds būšu arī tagad un nākotnē – nemainīšos, būšu klāt, darbošos. (Luters definē Dieva vārdu: Es būšu, kas Es būšu.) Mozu, saki tautai, ka tevi sūta tas, kas ir klātesošs un darbojas arī tagad, stāv Israēla pusē kā tās glābējs. Ebreju teologs Martīns Būbers (1878–1965) šo vietu tulko: “Es esmu šeit – sūta pie jums.” Es esmu, kas Es esmu – Dievs atgādina apsolījumus, kas doti patriarhiem, un apstiprina, ka arī nākotnē nekas nemainīsies. Nevis: “Kas tev par daļu,” – bet Es esmu varens Dievs, klātesošs, nemainīgs un darbojošs Dievs. Tā es saprotu šo rakstvietu. Iznāca sarežģīti, bet tur Tu pats esi vainīgs. Vajag uzdot vieglākus jautājumus.
————————————
1 2012. gada tulkojums: ” ES ESMU, kas ES ESMU! .. ESOŠAIS mani pie jums ir sūtījis.”
2 Sk. arī 43,11.15; 45,3 u. c.
Neesi gan paņēmis savai svētrunai to vieglāko tēmu. Uzrakstu kādus ieskicējumus Tavu pārdomu ievirzei. Par abiem šiem vīriem ziņas ir diezgan skopas. Viens ir zemkopis, otrs – lopkopis. Abi dievbijīgi – pienes upuri Dievam. Viena upuri Dievs pieņem, otra ne. Un tad skaudības izraisīta slepkavība. Tā Bībeles skatā sākas cilvēces vēsture. Vai mēs šodien arī neesam kā Kains, kas domā par sevi, lai būtu atzīti, ievēroti. Neesam fiziski nevienu nogalinājuši? Bet vai ar savu stāju, rīcību nenogalinām otru? Konflikts redzamu veidu iegūst tad, kad viena upuri Dievs pieņem, otra ne. Kāpēc tā notiek? It kā Kains taču bija pirmdzimtais. Kāpēc Dievs nepieņem abus upurus? Daži saka: lopi bija augstāks upuris, tāpēc Dievs to pieņem. Nē, upura kvalitātei nav nozīmes! Kam tad? Tā ir Dieva brīva griba – pieņemt vai noraidīt. Neatradīsim atbildi, kāpēc Dievs viena lūgšanu paklausa un izdziedina, bet otra ne. Mūsu daļa: beznosacījumu nodošanās. Ja arī manu upuri nepieņem, manu lūgšanu nepaklausa – Dievam ir taisnība. Stipri dziļa teoloģija: kad Jēzus iedibina Svēto Vakarēdienu, Viņš ņem maizi un vīnu (simboliski Kaina upuri!) un savieno to ar savu miesu un asinīm (simboliski Ābela upuri!).
Kaut ko tomēr par viņiem abiem zinām. Mt 23,35 – taisnā Ābela. 1Jņ 3,12 – Kaina darbi bija ļauni, bet Ābela taisni. Vai tas būtu vērtējums jau pēc slepkavības? Tad jau nevarētu teikt par Ābelu – taisni. Tātad jau pirms šī konflikta, pirms slepkavības: Kaina darbi bija ļauni; Ābela – taisni. Abi dzīvoja, strādāja, pienesa Dievam upurus, bet viens bija taisns, otrs ļauns. Kaina vārds tulkojumā nozīmē: šķēps, ieguvējs, saņēmējs. Ābela – nekas, niecība. Un niecības upuri Dievs pieņem! Pieņem tā upuri, kas cilvēku acīs nav nekas! Jau vēstures iesākumā Dievs uzlūko mazo, pazemīgo, nevarīgo, bet kura darbi ir taisni.
Kaina reakcija ir skaudība. Skaudība izraisa tālāko: slepkavību. Lavīnveidīgi progresē grēks: 3. nodaļas sākumā grēka vēl nebija, 4. nodaļā – jau slepkavība. Bet pirms tam bija ļauni darbi, pašpaaugstināšanās, skaudība. Grēks progresē, ar grēku nedrīkst spēlēties.
Bet stāsts nav tikai par Kainu un Ābelu. Nav tikai par mums pašiem un pasauli. Pirmkārt, tas runā par Dievu. Dievs iejaucas un dara visu, lai cilvēku brīdinātu un mācītu. Dievs nav vienaldzīgs par to, kas notiek Kaina sirdī. Kains vēl nav izdarījis slepkavību, kad Dievs ar viņu jau runā: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” (1Moz 4,6.7) Arī šodien Dievs brīdina un runā. Vai mēs sadzirdam, ievērojam? Tu Dievam neesi vienaldzīgs. Viņš negrib, ka tu nonāc tik tālu kā Kains. Kains dzirdēja, bet nepieņēma. Ļaunums viņā bija lielāks par Dievu.
“Kain, kur ir tavs brālis?” Trešajā nodaļā Dievs teica: “Ādam, kur tu esi?” Šeit: “tavs brālis!” Būs jāatbild ne tikai par sevi, bet par to, kur ir tavs brālis, māsa, sieva, vīrs, tēvs, māte, kaimiņš, darbabiedrs. Blakus sēdētājs, nupat draudzē nokristītais. Kur viņš ir šodien? Dievs jautā, “jo tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes”. Ābela miesu varēja nogalināt, bet asinis runā, rīcība brēc. Pēc kā? Pēc vainīgā sodīšanas. Tava brāļa liecība tevi šodien apsūdz. Bet cik brīnišķīgi, ka ir Kristus, kura asinis runā spēcīgāk nekā Ābela asinis (Ebr 12,24). Jēzus tāpat kā Ābels ir nogalināts nevainīgs. Viņa asinis brēc vēl stiprāk nekā Ābela asinis. Un Jēzus asinis brēc nevis pēc atmaksas, bet pēc žēlastības! Jēzus asinis runā. Tā ir skaļākā balss uz pasaules. Cik brīnišķīgi, ka par Kainu varam lasīt: “Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest.” (1Moz 4,13) Un Dievam pieder pēdējais vārds. Dievs žēlo. Dieva mīlestība ir stiprāka nekā Dieva sods. 1Moz 4,15: “Un Dievs pielika Kainam zīmi, lai tas, kas viņu sastaptu, to nenokautu.” Kaina zīme: kauna un žēlastības zīme. Zīme, ka Dievs viņu ir ņēmis savā aizsardzībā. Kauns un žēlastība – tas ir kopā. Ja tev nav grēka, nav kauna, tad jau nav vajadzīga arī žēlastība.
Tie tādi ieskicējumi par šo grūto tekstu. Varbūt kaut kas noder. Lai veicas!
Sveiks!
Centīšos Tev kaut ko pateikt par 1Kor 5,1–5.
Vispirms kopējā situācija draudzē. Tur nav tikai kāda viena problēma, kas būtu jāatrisina. Korintas draudzes problēmu buķete ir ļoti liela un daudzkrāsaina. Korintieši ir rakstījuši Pāvilam un lūguši viņa padomu. Šajā vēstulē tad Pāvils pa vienam visus smagos jautājumus mēģina korintiešiem paskaidrot.
1. Konkrētajā rakstvietā ir runa par asinsgrēku: kāds dzīvo ar sava tēva sievu (1. p.). Bauslības likumi to aizliedza (3Moz 18,8; 5Moz 23,1; 27,20). Šāds grēks bija sodāms ar abu bauslības pārkāpēju nāvi (3Moz 20,11).
2. Draudze nemaz nedomā, ka tas būtu kaut kas īpaši slikts (2. p.).
3. Pāvils gan saka, ka tādam vajadzēja tikt izslēgtam no draudzes (2. p.).
4. Pāvilam ir savs padoms šajā lietā: ir jāsanāk uz draudzes sapulci, kurā arī viņš garā būs klāt (3.4. p.).
5. Pāvila spriedums ir izteikts 5. p.: “viņu (pārkāpēju) nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts tā Kunga dienā.”
Tāda ir situācija. Un tad trīs grūti saprotami un grūti kopā savienojami izteicieni: – nododam sātanam; – ar mūsu Kunga Jēzus spēku; – miesas samaitāšanai. “Nododam sātanam.” Pāvils jau iepriekš runā par izslēgšanu no draudzes un pārmet korintiešiem, ka viņi neko nav darījuši šajā virzienā (5,2: “Un jūs vēl esat uzpūtušies, kur vajadzēja būt noskumušiem, lai tas, kas to darījis, tiktu izmests no jūsu vidus. Jūs neesat nekā darījuši, lai izmestu viņu no sava vidus.”). Līdzīgs izteikums par nodošanu sātanam ir vēl arī 1Tim 1,20: “To starpā ir Himenējs un Aleksandrs. Tos esmu nodevis sātanam, lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu.” Viens skaidrojums: šeit Vēstulē korintiešiem Pāvils tiešām runā tikai par izslēgšanu no draudzes. Tam nevar piekrist izteicienu “ar mūsu Kunga Jēzus spēku” un “miesas samaitāšanai” dēļ. Arī 1Tim 1,20 “nodošanas sātanam” mērķis ir: lai viņi vairs nezaimotu Dievu. Bet tas nav panākams ar izslēgšanu no draudzes. Drīzāk varētu domāt nevis par vienkāršu atdošanu sātanam, bet atdošanu tikai miesas mocīšanai, slimībām, ciešanām utt. Tā domāt mudina izteikums “miesas samaitāšanai”. Sātanu Bībelē bieži apraksta kā tādu, kas cilvēkam nodara fizisku ļaunumu (Ījaba grāmata, Lk 13,16; 2Kor 12,7 u. c.). Pārsteidzoši ir tas, ka Pāvils ir pilnīgi pārliecināts, ka šā cilvēka gars tiesas dienā tiks izglābts (5,5: “(..) lai gars tiktu izglābts tā Kunga dienā.”). Arī tas norāda, ka sātanam netiek dota pilna vara par šo cilvēku, bet šī nodošana kalpo tikai pārmācībai. Jāsaka gan, ka ir diezgan grūti saprast Pāvila izpratni par izslēgšanu no draudzes. Mēs šodien ar to saprotam svītrošanu no draudzes reģistriem. Bet vai no Kristus miesas var izslēgt ar administratīvu aktu? Vai vispār lokāla draudze ar balsojumu var izslēgt no Kristus miesas? Varbūt tomēr bija vēl kādi citi apstākļi, ko mēs līdz galam šodien nezinām. Tas par Tavu jautājumu.
Jēk 5,19–20: “Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.”
Nosūtu Tev savas nesistematizētas pārdomas par šo tekstu. Varbūt kaut kas noder. Ļoti savdabīgs vēstules nobeigums. Faktiski vēstulei tradicionālā nobeiguma ar sveicieniem un novēlējumiem nav. Autors joprojām risina to pašu iepriekšējo tēmu. Ir tāda sajūta, ka viņam ir vēl daudz, ko teikt, un viņš varētu vēstuli vēl turpināt. Jēkaba vēstules pamattēma ir dzīva, praktiska ticība. Kāda tā izskatās? Kāda ir mana personīgā ticība? Jau pašā vēstules sākumā bez gara ievada Jēkabs runā par ticības pārbaudīšanu. 1,2–3: “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” Visa vēstule runā par kritērijiem, kas parāda, kāda tad mana ticība ir. Mēs jau arī paši tad, kad kaut kas neizdodas, kad mēs lūdzam un nesaņemam no Dieva to, ko esam lūguši, uzdodam sev šo jautājumu: varbūt mana ticība nav īsta? Ticība, pareizāk sakot, ticības kvalitāte tiek pārbaudīta. Vai ticība ir īsta, dzīva, patiesa vai arī nedzīva, farizejiska un liekulīga. 2. nodaļa – ja manai ticībai nav augļu, tad tā nav “dzīva ticība”. 3.–4. nodaļa – konflikti. Kāda būs mana ticība konfliktu situācijās. 5,12–18 – mūsu runa, zvēresti, lūgšanas. Un tad nu šie divi panti. Vēl viens “dzīvas ticības” tests: kā mana ticība izturēsies “ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības”. Ticība tiek pārbaudīta arī tajā, kā mēs izturamies cits pret citu garīgajos jautājumos, ne tikai diakonijā.
Mēs visi maldāmies. Neviens nav brīvs no tā, ka viņa ticība vienmēr būs īsta, pareiza un dzīva. Gal 6,1: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” Palīdzi, bet neskaties uz otru “no augšas”.
“Nomaldījies no patiesības.” Kas ir šeit patiesība? Tā nav teorija, bet Persona, resp., Jēzus Kristus. Patiesība šeit iekļauj mūsu glābšanu. Nav runa par dažādiem uzskatiem. Katram ir sava taisnība. Tālāk par strīdiem tas neaizvedīs. Nomaldīties no patiesības – atkrist, distancēties no Kristus. Kā tu izturies pret tādiem? Mēs parasti sakām, ka ir jāiet evaņģelizēt tos, kas pasaulē. Kā izturamies pret savām māsām un brāļiem, kas nomaldījušies no patiesības? Jēkabs iepriekš (5,16) teica: “.. izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu.” Rūpējies par vājo, no Kristus atkritušo, ticības brāli. Par maz ir pajautāt: “Kā tev klājas? Vai nevajag atnest kartupeļus no veikala?” Protams, nevar arī kā ar āmuru pa pieri. Lēni un pacietīgi. Tā ir māceklība. Tas rādīs, vai tava ticība ir “dzīva”.
Kas ir “atgriezējs”? Vai tad mēs vispār kādu varam atgriezt? Protams, tas ir Dieva darbs, bet mēs arī esam atbildīgi par to, lai tas notiktu.
Būs dubults rezultāts: “izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.” “Apklās” – vai tad netika apklāti jau tad, kad cilvēks nāca pie Kristus? (Runa taču šeit ir par ticīgiem.) Šeit, manuprāt, Jēkabs runā par tiem grēkiem, iemesliem, kas izraisīja atkrišanu no Kristus. Apklās – tas nozīmē, ka vispirms tiem ir jātop atklātiem. Caur grēku nožēlu. Nevis: aizmirsīsim, nerunāsim par to. Jēzus vienmēr tā dara, vispirms atklāj mūsu dziļāko vainu un tad apklāj.
Ļoti piesātināti panti. Tā ir mana ticības atbildība, “dzīvas” ticības kritērijs. Draudzes un katra mūsu atbildība. Kopā, vienoti, sasaistīti kā kalnā kāpēji, atbildīgi viens par otru. Es (tu jau arī!) esmu atbildīgs par to, ka kāds vairs nenāk uz draudzi, mazāk mīl Kristu. Tāda ir “dzīvā ticība”. Jēkabs saka, ka ticība tiek vērtēta arī pēc šī kritērija. Ec 3,20–21: “Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību.” Ļoti nopietni vārdi un atbildība. Ceru, ka Tev kaut kas noderēs, gatavojot svētrunu. Lai veicas!