Robežu nosargāšanas problēma

Jēzus Kristus Saviem mācekļiem ir teicis: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15)  Tas nozīmē, ka kristietības uzdevums ir Dieva valstības robežu paplašināšana pasaulē. Un mēs varam būt pateicīgi Dievam, ka mūsu valstī pastāvošā iekārta šodien mums neliek šķēršļus šī uzdevuma izpildei.

Taču ar robežu paplašināšanu ir saistītas  arī nopietnas briesmas. Ir jādomā par jauno robežu nosargāšanu.  Abas šīs lietas – paplašināšana un  nosargāšana – ir vienlīdz svarīgas.  Paplašināšana – ar to mēs saprotam evaņģēlija sludināšanu un cilvēku nākšanu pie Dieva, t.i., Dieva valstības kvantitatīvu izplešanos. Nosargāšana – tā ir Dieva valstības kvalitātes nepazemināšana. Robežu paplašināšana nedrīkst notikt uz tā rēķina, ka mēs atkāpjamies no Bībeles pamatatziņām un kristīgās morāles principiem. Tādas briesmas šodien pastāv. Bieži vien tā vietā, lai brīdinātu no grēka un tā postošajām sekām un lai mudinātu uz Dieva norādīto svētdzīvi, cilvēkiem tiek stāstīts par šīs pasaules laicīgajiem labumiem, ko tie iegūs, nākot pie Kristus. Tādējādi robežu paplašināšana notiek uz kristietības sekularizācijas rēķina, izkropļojot pašu kristietības būtību.

Dieva valstībai ir savas robežas, un, paplašinot “teritoriju”, tās nekādā ziņā nedrīkst pazaudēt. Uz valsts robežas kravas automašīnas stāv stundām un pat dienām ilgi, kamēr ierēdņi tās pārbauda. Vai kristiešiem un kristīgajām organizācijām tikpat rūpīgi nevajadzētu gādāt par to, lai Debesu valstībā neiekļūtu kaut kas tāds, kam tur nav vietas? Pasaules gars un grēks ar varu laužas Debesu valstībā. Mēs dzīvojam ļaunuma un politisku melu pasaulē. Vai neesam jau daudz ko negatīvu un Kristus mācībai neatbilstošu ielaiduši savās dzīvēs un draudzēs tāpēc, ka robežas esam atstājuši vaļā?

Vai ir vēl jāšaubās, ka homoseksuālisms ir grēks, ja Bībele to skaidri un gaiši pasaka?

Pirmslaulību un ārpuslaulību dzimumsakari – tās taču ir grēcīgas un pretdabīgas cilvēku savstarpējās attiecības, kuras nebūt nav legalizējamas. Tāpat kā dzimstības regulēšana ar abortu palīdzību.  Bībele arī rāda, ka zīlēšana, buršana, spiritisms, horoskopi, ekstrasensi un tamlīdzīgas lietas noved cilvēku sātanisko spēku iespaidā un varā un tāpēc nav savienojamas ar kristīga cilvēka dzīvi un stāju. Diemžēl ir jāatzīst, ka bieži arī kristieši šodien ir sākuši iet kompromisa ceļus un aizstāv šīs lietas. Mēs pat dzirdam par pedofīlijas skandāliem, kuros ir iesaistīti kristīgi bīskapi.

Ir jānošķir pasaule no Dieva valstības un kristietības morāle no pasaules morāles. Vai šodien draudzē un katra kristieša dzīvē tāda robeža vispār vēl pastāv, un, ja pastāv, tad kur tā iet. Ja ļaunums pārkāpj Dieva valstības robežas un ienāk tajā, tad taču ir jāsākas cīņai pret ļaunumu. Kristieši pēdējā laikā maz runā par garīgo cīņu. Varbūt tas ir tādēļ, ka īstās bībeliskās robežas ir pazaudētas? Kristietības uzdevums šodien ir: definēt savas robežas un tās apsargāt. Un šeit es nedomāju tik daudz par konfesionālās vai kristīgās identitātes formulēšanu. Es gribu apstāties pie Bībeles patiesību un kristīgās morāles ievērošanas praktiskajā dzīvē un kristieša attieksmi pret to. Vai šodien vēl eksistē kaut kas tāds, ko mēs saucam par grēku? Vai varbūt drīkst darīt visu ar prātu, ar mēru un Kristus vārdu uz lūpām? Interesanti, ka sekulārajā pasaulē grēka jēdziens joprojām eksistē, un ļaudis ļoti labi zina pateikt, kas ir grēks un ko kristiešiem nevajadzētu darīt.

Kā noteikt un nosargāt robežas?

Kādām īsti ir jābūt robežām? Visvienkāršāk ir pateikt, ka Bībelē viss ir uzrakstīts un tā arī jādara. Taču tas būtu diezgan absurdi, ja mēs visu to, kas teikts konkrētai Bībeles tautai konkrētā kultūrvidē, mēģinātu burtiski un formāli pārcelt uz šodienas Latvijas situāciju. Kristietības eksistences formai zināmās robežās ir jāmainās atbilstoši laikam un attiecīgajai kultūrvidei, bet kristietības pamatprincipiem, Bībeles pamatatziņām un garam ir jāpaliek konstantiem cauri gadu simtiem un tūkstošiem. Tagad „modē” ir dzīvot, noliedzot visu veco. Jā, protams, daļa no vecajām tradīcijām ir savu laiku jau nodzīvojušas. Bet, pārejot uz jauno, ir jāievēro:

  • pārejai jābūt pamatotai;
  • arī pēc vecā noārdīšanas ir jāpaliek skaidri definētām robežām;
  • jāuzmanās, ka „nepaķeram par dziļu” un neizārdām pamatu, kristietības evaņģēlisko saturu. Tas nedrīkst tikt izmainīts vai izkropļots. Jaunās robežas ir jānosaka tā, lai pamats netiktu apdraudēts.

Katrs kristietis jau cenšas izvirzīt sev kādus garīgās un morālās dzīves kritērijus atbilstoši Bībeles mācībai, savām zināšanām, pieredzei ar Dievu, tradīcijām, konfesionālajām atziņām utt. Cik liela nozīme ir katram no šiem faktoriem, tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Slikti ir, ka mēs bieži, patvaļīgi uzņemoties interpretētāja lomu, kļūstam par soģiem un kristīgu normu noteicējiem visiem: tas visiem kristiešiem ir jāievēro, tā visiem ir jādomā, tas ir atļauts, un tas turpretī aizliegts. Šādu lomu var uzņemties tikai organizācija, kura tad nosaka tās normas un robežas, kuras, protams, arī nedrīkst uztvert kā absolūtas garīgas patiesības, bet gan kā tādas, kas strukturē šo konkrēto organizāciju.

Bet kā nonākt pie vienotām robežām, ja mēs visi esam tik dažādi? Katram no mums ir savi uzskati. Viens sapratīs, ka robežstabam jāstāv tajā vietā, otrs – pavisam citur. Cits mēs esam ar apustuļa Jāņa un cits ar Pētera raksturu, cits vairāk, cits mazāk izglītots, katram ir savs prāts, savi uzskati, kuri tam liekas vispareizākie – kā mēs varam būt vienoti? Vai vienotība  nav tikai tāds skaists, taču reālajā dzīvē nesasniedzams mērķis? Ir jāmeklē kāds centrs, ap ko šī vienība veidojas, jāatrod kāds vienības kritērijs. Dažreiz tas var būt kāds harismātisks līderis, citreiz kāda mācība vai vēl kaut kas cits. Un tad cilvēki pulcējas ap šo centru, nevis tāpēc, ka visi būtu vienādi, bet gan vienoti katrs savā dažādībā. Katrs var strādāt dažādi, atšķirīgas metodes, dažādi temperamenti, pat ar dažādiem uzskatiem, bet tikai līdz nospraustajai robežai. Kas nevar ar šo nolikto robežu samierināties, tas nevar piederēt organizācijai, kura šo robežu ir noteikusi.

Jaunajā Derībā skaitļa vārds „viens” attiecību jomā ir lietots galvenokārt divos virzienos:

  • lai izteiktu Dieva un Jēzus vienību  (Jņ 10,24.30;  17,11.22);
  • lai izteiktu kristiešu savstarpējās attiecības  (Jņ 17,11f; 21.22.23;  1Kor 1,10).

To, ka, neskatoties uz cilvēcisko dažādību, kristiešu savstarpējās attiecībās vienotība ir iespējama, rāda pirmo kristiešu draudzes dzīve (Apd 2,46). Savās atvadu runās Jēzus īpaši uzsver vienību kristiešu vidū, kā analoģiju un paraugu rādot Savu un Tēva vienotību.

Cik bieži mūs uztrauc jau pati vienotības ideja! Mēs gribam būt brīvi un neatkarīgi. Kāpēc mums visiem jābūt vienādiem un vienādi jādomā? Tad taču būs pārkāptas mūsu demokrātiskās tiesības!  Bet iedomāsimies situāciju, ka Jēzus būtu uztraucies un protestētu pret to, ka Viņam ir jādomā tāpat kā Dievam Tēvam. Tas, protams, ir absolūti neiespējami, jo būt vienotam ar Tēvu un darīt Tēva gribu Jēzum nav slogs vai uzspiesta nasta, bet gan prieks. Arī kristieša dzīvē ir neiedomājami, ka viņš būtu sašutis par to, ka viņam ir jābūt vienā prātā ar Jēzu un jārīkojas tāpat, kā darīja Jēzus. Nē, mūs satrauc tas, ka mums ir jābūt vienā prātā ar otru kristieti, jāpakļaujas kādām tradīcijām, jāievēro kādas robežas un normas. Atbilde šeit var būt tikai viena: tieksimies visi Kristus virzienā, nekarosim viens ar otru savstarpējo attiecību horizontālajā līmenī.  Tad mēs pamazām arī kļūsim aizvien vienotāki savā starpā, sāksim domāt arvien vienādāk, taču ne vairs pēc sava, bet gan pēc Kristus prāta un norādījumiem.

“Palikšana Kristū” kā vienotības mēraukla

Vienotība nav draudzes izdomāta prasība, lai vieglāk būtu pārvaldīt draudzes locekļus. Vienotība izriet no kristietības būtības, un centrs, ap ko kristiešu vienotība veidojas, ir Kristus pats.

Kristieša garīgajā dzīvē pats svarīgākais ir palikt vienotībā ar Kristu. Īpaši tas ir uzsvērts Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas sākumā, kur autors 10 reizes lieto darbības vārdu “palikt”. Tas šeit izsaka kādas nepārtrauktas attiecības ar Jēzu, ilgstošu aktīvu saistību starp ticīgo un Kristu, uzsver „palikšanas Viņā” svarīgumu un nepieciešamību. “Jūs paliekat Manī, un Es jūsos,” saka Jēzus. Vide, kurā kristietis dzīvo, ir šī savstarpējā palikšana vienam otrā. Evaņģēlija autors to pasvītro ar metaforu par vīna koku un zariem. Mēs esam saauguši kopā ar Kristu kā zari ar koku!  Jāņa ev. 15. nodaļas 5. un 6. pants izsaka bargu antitēzi: vai nu tu esi saaudzis ar Kristu, vai “izmetams ārā”. Citas alternatīvas nav. Cik nozīmīga un izšķiroša ir “palikšana Viņā”!

Tātad katra kristieša galvenais uzdevums un garīgās dzīves panākumu ķīla ir palikt Kristū. Jo vienotāki ar Jēzu Kristu mēs būsim, jo vairāk Viņā iesakņosimies, jo lielāka būs arī mūsu savstarpējā vienotība. Un otrādi: ja mūsu vidū ir konflikti, strīdi, tad, pirmkārt, ir jāpārbauda, nevis kuram ir taisnība, bet vai mēs „paliekam Kristū”. Kristiešu savstarpējā vienība ir vienotības ar Kristu rezultāts. Tā nav sasniedzama savādākā veidā, tā izriet no katra kristieša vienības ar Jēzu. Saauguši kopā ar Jēzu, saķēdēti kopā ar Viņu – nevis kā cietumnieki vai Siāmas dvīņi paši pret savu gribu, bet aiz mīlestības uz savu Kungu un Glābēju.

Un, katru jaunu robežu nosakot, ir jāpārbauda, vai tā sekmē un padara ciešāku „palikšanu Kristū”,  vai gluži otrādi: akceptē iespējamu attālināšanos no Kristus.

Jaunajā Derībā ir lietoti dažādi vārdi, ar kuriem aprakstīts „palikšanas” process: sadraudzība, vienība, būt līdzdalīgam, piederēt, kopā, turēties, pastāvēt u.c., bet visi  izsaka vienu – savstarpējo palikšanu Kristū. Un Jēzus uzsver divas lietas, kā „palikšana Viņā” ir iespējama:

  • palieciet Manos vārdos (Jņ 8,31), t.i., ļaujiet, lai ikdienā tie nosaka visas jūsu domas, runāšanu un darbus;
  • palieciet Manā mīlestībā. Mīlestība, kas savu pilnību sasniedz dievišķajā mīlestībā  (agape), kura aptver visu cilvēka personību un ir ne tikai jūtas, bet arī prāts un griba, ir kristīgās dzīves pamatlikums un uzdevums (Jņ 15,9–17).

“Palikšana Kristū” kā norobežošanās

Kā rezultāts palikšanai Kristū ir norobežošanās no pasaules. Tā ir garantija pareizu, vienotu robežu noteikšanai, un tas ir spēks šo robežu ievērošanai. Bet  jo tuvāk mēs nākam Kristum, jo mazāka nozīme ir mūsu noteiktajām robežām. Ja Dieva Gars mūs ir pārņēmis pilnībā un mēs mīlam Kristu, tad mūsu attiecībās citam nekam vairs nav vietas. Tas nozīmē, ka pati sadraudzība ar Kristu mūs norobežo no sadraudzības ar pasauli. Un jo ciešāka ir mūsu sadraudzība ar Kristu, jo stiprāk mēs norobežojamies no pasaules. Ja esam pilnīgā vienībā un sadraudzībā ar Kristu, mums vairs nevajag nekādus nosacījumus: to drīkst un to nē. Neiespējami būtu, ja Jēzus teiktu: „Es to nedrīkstu darīt tāpēc, ka Mans Debesu Tēvs Man to neatļauj.”  Nē, es pats to nevēlos, mana kristieša būtība man to neatļauj, jo mans prāts un mans dzīvesveids ir vienots ar Kristu.

Bet, no otras puses: vai tad robežas vairs nav vajadzīgas? Robežas, protams, ir vajadzīgas kā palīglīdzeklis, lai mēs varētu palikt Kristū. Robežas ir vajadzīgas tāpēc, ka mēs vēl neesam sasnieguši pilnīgu vienotību ar Kristu. Robežas ir vajadzīgas, lai mēs zinātu pareizo ceļu uz mērķi, kad pati vienības un sadraudzības ar Kristu būtība norobežos mūs no pasaules un cilvēciski nospraustās robežas vairs nebūs vajadzīgas. Apustulis Pāvils saka: „Viss man ir brīv, bet ne viss man der.” Pilnīga brīvība Kristū!  Protams, kamēr mēs dzīvojam šajā pasaulē, robežas, kas nosaka organizācijas strukturēšanu, paliks. Tas attiecas arī uz draudzi, jo draudze vienlaicīgi ir garīgs organisms un arī šīs pasaules organizācija.

Kā ir iespējams “palikt Kristū”?

Ja mēs saprotam to, cik svarīgi ir “palikt Jēzū Kristū”, tad priekšplānā izvirzās jautājums: kā to sasniegt? Vai tas nav tikai kristietības maksimālisms? Te nu mēs nonākam pie klusā laika problēmas. Mums ir daudz Dieva dotu palīglīdzekļu mūsu garīgās dzīves uzturēšanai. Es šoreiz gribu pieminēt tikai šo vienu.  Klusais laiks ar Dievu. Kas tas ir?

Mēs visi zinām, ka kristieša garīgās pieaugšanas būtiskākā daļa ir regulāra Bībeles lasīšana un lūgšanas. To ne ar ko nevar aizstāt. Un vairāk vai mazāk mēs jau arī to darām.  Vai ar to nepietiek? Nē, klusais laiks, kas iekļauj arī  Bībeles lasīšanu un lūgšanu, ir nepieciešams, lai veidotu savas attiecības ar Dievu, lai uzturētu dzīvu sadraudzību ar Jēzu Kristu, izbaudītu Viņa klātbūtni, saaugtu ar Vīna koku.

Franču mūks Loranso 1600. gadā to nosauca par “praktizēšanos Dieva klātbūtnes izjūtā”. Klusais laiks ir vērsts uz to, lai mēs ļautu attiecībās ar Kristu ienākt sadraudzībai, lai mēs koptu šo sadraudzību. Tas nozīmē, ka mēs runājam ar Viņu un vienlaicīgi arī klausāmies Viņā. Zināšanas par Dievu mēs varam iegūt, lasot Bībeli un gudras dogmatikas grāmatas. Dievu iepazīt varam tikai caur sadraudzību ar Viņu. Ja pat Jēzum, kas nepārtraukti bija piepildīts ar Svēto Garu, bija vajadzīga pastāvīga lūgšanas sadraudzība ar Tēvu, tad mums tā ir vēl jo vairāk nepieciešama.

Lai nopietni domājam par Dieva valstības robežu noteikšanu un apsargāšanu šodienas situācijā, kad pasaulīgi vilinājumi cenšas ienākt mūsu dzīvēs un draudzēs!  Katrs Dieva valstības pilsonis ir tās robežsargs. Nav speciālas armijas, speciālu tikai šim uzdevumam pieņemtu cilvēku. Bet lai tiecamies pēc vienotības ar Kristu! Tā mums palīdzēs pareizi saprast Dieva valstības uzdevumus un pareizi noformulēt mūsu teoloģiskos uzskatus un kristīgās ētikas normu robežas. Un „palikšana Kristū” palīdzēs izpildīt šos uzdevumus un ievērot noteiktās robežas katra kristieša dzīvē.

Ilmārs Hiršs, “Debesis ir visur”. Rīga 2013, 89–95.

Šodien mūsu domas saistās pie gana amata. Ganam ir daudz pienākumu, viens no tiem: apsargāt savu ganāmpulku. No kā?  No divām lielām briesmām: plēsīgiem zvēriem un laupītājiem. Ganāmpulks pats ir diezgan bezspēcīgs. Ganam ir jāpieliek visas pūles, lai nevienai no avīm neļautu noklīst vai aiziet bojā plēsīgu zvēru zobos. Viņš ir sava ganāmā pulka sargs, atbildīgs par katru avi, to visvājāko un slimāko.

Tad, kad Jēzus un JD autori runā par sarga amatu un uzdevumiem, viņu acu priekšā noteikti ir divas lietas:

  • Palestīnas gani un
  • VD pravieši, kas arī bija sava veida sargi, kuru uzdevums bija pamācīt un brīdināt tautu, uzstājoties tā Kunga vārdā.

Es negribu šorīt runāt tikai par garīdznieka atbildību par saviem draudzes locekļiem. Faktiski jau katra kristieša un katras draudzes uzdevums ir būt sargam. Mums ir jārūpējas par savām dvēselēm un jānosargā tās. Draudzei ir jāsargā sevi, lai tajā neielauztos laikmeta gars, lai tajā valdītu veselīga, pareiza mācība, kas norādītu uz grēku, grēku nožēlu, mācītu draudzes locekļiem dzīvot svētu dzīvi. Draudzei ir jānosargā savas robežas, lai ļaunums un grēks neienāktu draudzē un netiktu attaisnots, lai draudze nesāktu dzīvot garīgos kompromisos ar pasauli.

Mēs esam savu līdzcilvēku dvēseļu sargi. Mūsu uzdevums ir pievest cilvēkus pie Kristus. Draudze ir savas tautas sargs.  Jēzus saka: “Jūs esat zemes sāls.” (Mt 5,13)  Tie ir svarīgi sarga uzdevumi un līdz ar to arī liela atbildība. Bet apustuļa Pāvila vārdi, par kuriem man ir jārunā, stipri sašaurina mūsu pārdomu virzienu.

“Sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi,” (Apd 20,28) – šos vārdus Pāvils saka savā atvadu runā Efezas vecajiem, kuri ir sapulcējušies Milētā. Tās nav tikai tādas vispārējas frāzes. Viņš uzreiz atšifrē, kas ir tās briesmas, no kurām ganāmpulks ir jāsargā: maldu mācības un viltus pravieši (pp. 29–30).  Tāpat kā plēsīgi zvēri un laupītāji apdraudēja Palestīnas ganu ganāmpulkus, tā maldu mācības un viltus pravieši –  draudzi. Un Pāvils saka: sargieties paši un sargiet savu ganāmo pulku. Pāvils lieto to pašu vārdu, lai brīdinātu no viltus praviešiem un pamudinātu rūpēties par sevi.

Šodien arī sarga funkcija ganam ir ļoti svarīga. Uzdevums ir tas pats: nepazaudēt avis – gādāt, lai plēsīgi zvēri un laupītāji tās nenolaupa. Un viens virziens, no kā mācītājam ir jāsargā draudze, arī šodien ir tas pats, no kā Pāvils brīdina Efezas “ganus”: viltus pravieši un  maldu mācības. Kā mums izpildīt šo sarga uzdevumu? Darot 2 lietas:

  • sargot pašiem sevi;
  • sludinot pareizu vēsti.

Kādas tik vēstis šodien netiek sludinātas no varas vīru mutēm, avīžu slejām, televizoru ekrāniem un arī no baznīcu kancelēm!  Galvenokārt jau tādas, kas būtu pievilcīgākas un cilvēkiem labāk patiktu. Un, diemžēl, arī kristīgā vēsts šodien bieži vien ir līdzīga politisko partiju solījumiem pirms kārtējām vēlēšanām, kad ir svarīgi atrast to „saldo medu”, kas visiem iepatiktos un pie kura pieliptu iespējami vairāk vēlētāju. Tas nekas, ka solītāji paši labi zina, ka viņu vēsts ir, ja nu ne tieši meli, tad ne visai patiesa un izpildāma jau noteikti. Arī kristīgās vēsts saturu šodien bieži nosaka gan vēlēšanās būt ievērojamiem, cienījamiem un populāriem, gan arī pieprasījums, t.i., vēsts, ko klausītājs labprātāk gribētu dzirdēt un kam vairāk atsauktos. Biznesa attiecībās tas būtu ļoti normāli, ka pieprasījums nosaka piedāvājumu, bet garīgās lietās tā nedrīkst notikt. Te pats galvenais ir vēsts atbilstība Bībelei, kas šodien Latvijā nebūt nav lielā cieņā. Valsts svētku dievkalpojumi, kuros no kanceles pārstāsta tautas vēsturi un lūgšanās Dievam tiek skaitīti tautas dziesmu pantiņi, gan ir sava veida nodevas Dievam, bet tautai būtu jādzird patiesā Bībeles vēsts. Tautai, kura izliekas par kristīgu, kura cer uz savu labklājību, kuras augstākās amatpersonas publiski lūdz Dievu pēc Viņa svētībām, taču nevar būt lielākas vērtības par Bībeli. Bet šai Bībeles vēstij ir jābūt neizkropļotai, neatšķaidītai un bez cenzūras. Tā ir šodienas pasaules iezīme, ka Kristus vārdā nāk daudzi viltus pravieši ar saldu valodu un skaistiem kristīgiem solījumiem. Kristus dos tev labklājību, Viņš izdziedinās tavu miesu, tev būs viss, ko tik vien šī pasaule var dot. Faktiski jau tie ir meli. Bet cilvēks tiem notic, jo tas ir tieši tas, ko cilvēciskā daba meklē, tā ir cilvēka dzīves sāpe. Notic un pieviļas.

Pareizo vēsti! Kristietība ļoti bieži šodien Kristus evaņģēlija vēsti ir atšķaidījusi un izkropļojusi, jo Bībeles Dievs tā īsti neder cilvēku pārliecināšanai. Bībeles Dievs runā par grēku, sodu, par krusta nešanu, par visa upurēšanu Kristus dēļ. Tas ir par smagu, mums ir vajadzīgs vieglāks evaņģēlijs. Tāds, kur mēs varam tikai iegūt un ņemt, neko neupurējot. Un te nu viltus praviešiem ir pļaujas laiks. Saldi, tukši solījumi aizrauj cilvēku. Bībeles Dievs ir par smagu.

Jer 23,29: “Vai mans vārds nav kā uguns?” – saka tas Kungs, – “un kā veseris, kas sagrauj klintis?” Mums nevajag un mēs negribam no Dieva saņemt ne uguni, ne veseri. Šodienas praviešu balsis bieži ir ļoti skaļas, bet to saukļi ir savādāki. Tie nerunā Dieva uzdevumā. Tie ir tukši salmi, nevis graudi. Tie ir akmeņi, nevis dzīvības maize. Dieva vēsts ir pilnīgi savādāka.

1. Jāņa Kristītāja sludināšana

Mēs varam paskatīties uz pēdējā pravieša Jāņa Kristītāja sludināšanu.

Vai tās pamatmotīvs bija: slavējiet tikai Dievu, un viss būs kārtībā? Nē!

Vai Jānis Kristītājs saka: “Nāciet pie Kristus, un jums pat gripa vairs nepiemetīsies? No visām slimībām jūs tiksiet dziedināti?” Nē!

Vai viņš sludina: “Ja jūs būsiet patiesi Kristus sekotāji, tad dzīvosiet pārticībā un labklājībā?” Nē, viņš to nesaka. Dieva vēsts ir pilnīgi savādāka.

Ko tad īsti sludina Jānis Kristītājs, kāda ir viņa vēsts? Viņš sludina 4 lietas, bet cik ļoti tās atšķiras no šodienas praviešu balsīm.

1.  Jānis Kristītājs saka: “Atgriezieties no grēkiem!” (Mt 3,2) Uzreiz kā pašu pirmo un galveno viņš piemin šo. Paskatieties uz sevi un saskatiet, ka jūs esat grēcinieki un jums ir vajadzīga pestīšana un evaņģēlijs! Cik atšķirīgi no šodienas praviešu vēsts! Pamatproblēma nav, ka mēs par maz Dievu slavējam, vai izdarām to nepareizās, ne tik izteiksmīgās formās. Pamatproblēma ir, ka starp mums un Dievu ir grēks. Par grēku šodien ļoti maz dzird sludinām. Par to mums nepatīk domāt. Daudz vieglāk un patīkamāk ir paklausīt aicinājumam dziedāt 5 slavēšanas dziesmas pēc kārtas. Bet ticības dzīves centrālā tēma ir grēks, kas mūs atkal un atkal apdraud un no kura mums ir jāatbrīvojas caur Jēzus Kristus upura spēku.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: sludini vēsti par grēku.

2. Vēl viena lieta, ko sludina Jānis Kristītājs: ”Nesiet pienācīgus atgriešanās augļus!” (Mt 3,8) Ja jūs esat Kristus mācekļi, tad jums kaut kas būs jādara. Jums būs kaut kādi pienākumi. Pēc jūsu augļiem varēs redzēt, kāda ir jūsu ticība. Nevis pēc izdziedinātas slimības, nevis pēc šīs zemes materiālās labklājības – tie nav ticības dzīves un dievbijības kvalitātes rādītāji – pēc atgriešanās augļiem. Ticības dzīves dziļums un stiprums ir vērtējams nevis pēc tām Dieva dāvanām, ko Viņš piešķir tev, bet pēc tā, ko tu dod Viņam.

Ko mēs dodam Viņam, kā ir ar mūsu augļiem? Tas ir svarīgs un nopietns  jautājums, bet šodienas viltus praviešu vēstī  tas neizskan. Atgriešanās augļi – pēc tā mums ir jātiecas, uz to mums ir jāaicina citi, tādai jābūt patieso praviešu balsij.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: vērs uzmanību uz to, ka kristietim ir jānes atgriešanās augļi.

3. Mt 3,10: “Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” Cik nopietns brīdinājums! Cirvis jau pie saknēm pielikts. Cik tur vajag, un koks jau ir nocirsts. Vai jūs neesat ievērojuši, ka daudzu šodienas praviešu vēstīs vispār nav brīdinājuma? Ir tikai skaisti solījumi, bet nav brīdinājuma. Pēc tā var atšķirt, ka tā nav Dieva balss. Ja vēsts nesludina par grēku un nebrīdina par sekām, tad tā ir sātana balss un nevis Dieva vēsts. Tā ir sātana balss, kas saka: „Neuztraucies, viss ir kārtībā! Nekādu briesmu nav. Nekāda cirvja nav. Kristus var dziedināt tavu slimo aci, sāpošo kāju.“ Vai dzirdat, kāda disonance šeit ieskanas? No galvenā mūsu skats tiek novirzīts nost! Kristieti, uzmanies, ka tev no viltus praviešu briesmīgā aerosola netiek kaut kas iemidzinošs uzpūsts virsū! Lai tu dzīvotu tikai garīgā eiforijā un neapzinātos briesmas! Tas ir traģiski, ka mūs nesatrauc šis cirvis, kas varbūt jau ir pielikts pie mūsu garīgās dzīves saknēm.  Cik tur vajag, lai koku nocirstu un iemestu ugunī. Un tas ir divkārt traģiski, ka neviens mūs šodien par to nebrīdina.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: brīdini to par briesmām, par šo cirvi, kas ir pielikts pie saknēm.

4.  Un pēdējais, ko saka Jānis Kristītājs: “Laiks ir piepildīts.” Arī šī pēdējā lieta atšķiras no daudzu šodienas praviešu vēsts. Šodien maz runā par laika piepildījumu, par Kristus atkalatnākšanu. Bet tas ir tikpat nenovēršami kā tas, ka pēc Ziemassvētkiem diena atkal kļūst garāka, un laiks iet uz pavasara pusi. Jēzus nāks atkal, un laiks tuvojas savam piepildījumam. Kur šodien ir šī vecā vēsts: „Kristus nāks!“ Šī patiesība nav atcelta, un šodien mēs šim notikumam esam tuvāk nekā bijām vakar. Visai mūsu domāšanai un praktiskajai dzīvei ir jābūt šīs patiesības iespaidotai: „Kristus nāks!“ Tāpēc ir ļoti svarīgi sludināt patieso vēsti un sargāt draudzi no viltus praviešu vēsts. Patiesā vēsts nav populāra, tā nepiesaista, neaizrauj, tā ne tikai apsola un dod, bet arī kaut ko prasa.

Sargā ganāmo pulku – tas nozīmē: sludini par laika piepildījumu.

Pāvils saka, lai sargājam savu ganāmpulku no viltus praviešiem. Ieklausīsimies patiesā pravieša Jāņa Kristītāja balsī, kas saka:

  • atgriezieties no grēkiem;
  • nesiet pienācīgus atgriešanās augļus;
  • cirvis jau pielikts kokam pie saknēm;
  • laiks ir piepildīts.

Tādai jābūt arī mūsu vēstij šodien.

2. Sarga amats un sludināšana Vecajā Derībā

Arī Izraēla tautā bija sarga amats. Dievs pats bija viņus tam izredzējis. Tautā viņi nebija īpaši ieredzēti. Viņu alga bija tikai ciešanas un vajāšanas. Varbūt kādu brīdi tauta arī brīnījās par viņiem un slavēja viņus, bet tas nebija ilgi. Oficiālie valsts varas pārstāvji, ķēniņi, priesteri bija pret viņiem. Šos cilvēkus sauca par praviešiem, par sargiem. Viņi bija nomodā par savas tautas dzīvi. Nebija nekā tāda, par ko viņi kā savas tautas sargi teiktu, ka tas uz viņiem neattiecas. Visur, kur viņi redzēja netaisnību, liekulību, slēptu vai atklātu bezdievību, – viņi runāja. Viņi teica patiesību par grēku un sodu, kas sagaida tautu, ja tā atkāpsies no Dieva. Viņi gribēja visu savas tautas dzīvi padarīt par patiesu dievkalpojumu. Ļoti bieži tas nebūt nebija tas, kas tautai patika.

Jūs jau droši vien sākat saprast manu domu gājienu. Mēs visi esam sarga amatā savā laikā un savā dzīvē. Tu esi sargs. Sargs tam, lai ne tikai tava dzīve, bet arī draudzes un visas tautas dzīve būtu patiesa dievkalpošana. Mēs esam sargi, kam jārunā Dieva vārdā. Mums ir jāpārņem VD praviešu amats.

Ko tad pasaule šodien gaida no mums kā no sargiem? Ko VD mums saka par patiesības sludināšanu?

1. Mums ir jāsadzird un jāsaka tālāk, ko rāda pasaules pulkstenis. Paskatīsimies uz pravieti Jesaju. Jes 21,11: “..Sargs, cik gara vēl nakts?” Edomieši nāk pie pravieša un jautā, kā īsti ir ar viņiem. Vai viņi var cerēt, vai arī ir jābaidās. Viņi nāk pie pravieša, jo zina, ka te viņi uzzinās patiesību.

Tad, kad mēs nākam svētdienās uz dievnamu, vedam savus bērnus uz svētdienas skolu, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka šeit un tikai šeit ir tā vieta, kur var uzzināt patiesību. Cik ļoti šajā netaisnību un sajukuma pilnajā pasaulē, kur valda meli, diplomātija un izlikšanās, ir nepieciešama vieta, kur tiek runāta patiesība! Draudzei ir jābūt tai vietai, kur vairs neklanās vispārējai netaisnībai, liekulībai un paštaisnībai. Tai ir jābūt kā saliņai vētrainā jūrā, kur var uzzināt lietu patieso stāvokli, kur atskan patiesība, lai arī dažreiz rūgta un nepatīkama.

Tu esi sargs – sludini patiesību ļaudīm ap sevi!

2. Pravietim Jesajam uzdeva jautājumu: “..Sargs, cik gara vēl nakts?” Tas bija aktuāls jautājums un prasīja konkrētu atbildi. Patiesībai, ko no pravieša gaidīja, vajadzēja būt nevis vispārējai, abstraktai patiesībai, bet konkrētai, šodienas jautājumam un situācijai atbilstošai vēstij. Nevarēja atbildēt: “Nu pirms mēneša ap šo laiku jau bija diezgan gaišs.” Vai mēs neesam sākuši sludināt skaistos, dievbijīgos, pareizos, bet vispārējos un nekonkrētos vārdos? Jā, varbūt tā ir ērtāk un izdevīgāk, nekā runāt par aktuālām sabiedrības problēmām, bet tā nav sarga balss. Tāda vēsts nemaz nekož grēka brūcēs. Kur ir šodien tā sarga balss, kas saka: “Latvijas tauta, ja tu neatstāsies no saviem ļaunajiem darbiem un neatgriezīsies pie Dieva, tad tevi gaida sods.” Kur ir kristiešu balsis, kas šodien mūsu dzimtenē  iestājas pret viendzimuma laulībām, homoseksuālismu, pornogrāfiju, atkarībām un tamlīdzīgām lietām? Kur ir balsis, kas nevis vienkārši saka, ka tas un tas ir slikti, bet sauc lietas patiesajos vārdos un saka: “Tas ir grēks.” Tas, protams, nav ērti. Mūs var piemeklēt VD praviešu liktenis. Sabiedrība var sākt mūs nemīlēt. To mēs esam jau redzējuši, kāda ir bijusi reakcija uz vienu otru arhibīskapa Jāņa Vanaga kritisku rakstu presē. Tautai šodien ir jādzird Dieva balss, jādzird aktuāla, šodienas problēmām atbilstoša patiesības vēsts.

Tu esi sargs – sludini aktuālu patiesību ļaudīm ap sevi!

3. Jā, šodienai ir nepieciešama aktuāla vēsts, bet tai ir jābūt mūžības vēstij. Tā ir kristietības izkropļošana, ja mēs domājam, ka mums ar savu vēsti ir jāiet līdzi laikmeta garam, ka arī kristietībai ir jākļūst modernai. Pie pravieša Jesajas nāk edomieši tāpēc, ka viņi zina, ka šis dīvainais cilvēks neiet līdzi laikmeta garam, ka viņš nerunā cilvēku vārdus, bet to, ko saka Dievs. Sarga amats prasa runāt Dieva patiesības vārdus. Tautai jādzird neizkropļota mūžības vēsts. Ne tāda, kas pielāgojas laikmeta garam, kas kļuvusi moderna. No kurienes tad lai tauta uzzina patiesību, ja sarga balss ir apklususi, ja tā ir izkropļota, ja sargs rūpējas tikai par to, lai sabiedrība viņu cienītu un mīlētu?

Tu esi sargs – sludini mūžības vēsti!

3. Sarga atbildība

Ja mēs esam apzinājušies, ka esam sargi un no Jaunās un Vecās Derības mācījušies, kādai ir jābūt mūsu sludināšanai, lai piepildītu gana uzdevumu, tad mums jāsāk domāt ne tikai par pienākumiem, bet arī par atbildību. Abas šīs lietas ir cieši saistītas. Būs jānes atbildība un vēl kāda! Vispirms jau kristiešu kopējā atbildība, tāda pati kā visiem, kas tic uz to Kungu. Bet vadītājiem ir jārēķinās vēl ar kādu īpašu atbildību par uzticēto uzdevumu, par ganāmpulku.

Ebr 13,7: „Sekojiet (savu vadītāju) ticībai!” – t.i.,  sekojiet viņu priekšzīmei. Un ja nu mana priekšzīme kādu būs novedusi no pareizā ceļa?  Man būs par to jāatbild!

Ebr 13,17: „Paklausiet saviem vadītājiem (..), jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība.”

Varbūt tāpēc Jēkabs raksta: „Netopiet daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā.”

Mēs varētu vēl atcerēties VD praviešu atbildību.

Ec 33,7–9: „Tevi, cilvēka bērns, Es esmu izredzējis par sargu Izraela namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā vārdā. Ja Es bezdievim saku: Bezdievi, tev jāmirst, un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību.”

Jer 23,31: “Es celšos pret tiem, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut arī sludinot tā Kunga vārdu.”

Ec 34,2: „Bēdas Izraela ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt?“ „Es celšos pret šiem ganiem, Es atprasīšu savas avis no viņu rokām un izbeigšu viņu gana amatu.“

Jer 23,2: „Tādēļ tas Kungs .. tā noteicis par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs esat tie, kas izklīdinājāt manas avis, tās izdzenājāt un nerūpējāties par tām; tādēļ es saukšu jūs pie  atbildības jūsu kopējās ļaunās rīcības dēļ.““

Kāda liela atbildība! Kā mums piepildīt šo sarga uzdevumu? Paši jau mēs to nekādi nevarēsim. Bet sargam arī viss vienam nemaz nav jāpaveic. Viņa uzdevums ir „apsargāt“, tas nozīmē:

  • būt nomodā;
  • rūpēties;
  • gādāt;
  • pamanīt laikus briesmas;
  • dzīt projām ienaidnieku.

Vispirms – būt modram, negulēt, uzmanīgi raudzīties, vai kaut kur neparādās ienaidnieks. Ja sargs nebūs modrs, ienaidnieks pielavīsies un pārsteigs armiju nesagatavotu un pilsētu viegli, bez pūlēm ieņems. Bet tad, kad ienaidnieks ir pamanīts, sargam nav jāizcīna kauja, viņš viens to nemaz nevarētu. Viņam ir jāceļ trauksme, jāziņo karavadonim: ienaidnieks nāk! Un tad karavadonis organizē aizsardzību. Dievs ir tas, kura uzdevumu mēs pildām, Viņš grib mums palīdzēt, bet stiprajiem jau palīdzību nevajag. Nespēka izjūta mūsu Kunga priekšā lai ir mūsu darbošanās pavadone!

Bet cik tas ir brīnišķīgi, ka Viņš, lielais Sargs, savukārt sargā mūs. Viņš ir Gans. „Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka,“ – saka psalmists (Ps 23,1). Un mums ir doti brīnišķīgi apsolījumi, ka arī mēs tiksim tāpat ganīti un pasargāti.

Jes 40,11: „Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.“

Jer 1,8: „„Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu,” saka tas Kungs.“

Jer 31,10: „Viņš sargā kā gans savu ganāmo pulku.“

Ec 34,11: „Es pats tagad rūpēšos par savām avīm un gādāšu par tām.“

Ec 34,31: “Jūs esat manas avis, jūs cilvēki.”

Un mūsu Kungs un darba devējs Jēzus, kas pats mūs ir aicinājis šajā grūtajā un atbildīgajā darbā un nolicis mūs par ganiem un sargiem, saka: „Es esmu labais Gans.“ (Jņ 10,11)

Uzdevums ir grūts un nopietns, atbildīgs paša Dieva priekšā. Bet mēs varam to paveikt, jo mēs paši esam Jēzus Kristus ganāmpulks, un Viņš mūs gana.

Ilmārs Hiršs, „Debesis ir visur”. Rīga 2013, 21–30.

Šī gada kongress, kā jūs redzat, iezīmējas ar to, ka tajā tiks prezentēta jauna LBDS vīzija, ko raksturo 3 vērtības; tā ir

  • kristocentriska;
  • pavairoties spējīga;
  • misionāla.

Es esmu aicināts kaut ko teikt par pirmo no šīm vērtībām. Bet, pirms es sāku, atzīmēšu dažas vispārējas lietas.

  1. Esmu jau dzirdējis spriedumu: „Tie ir kārtējie vadības saukļi.” Tas nu ir pilnīgi atkarīgs no mums pašiem. Vai mēs šo virzienu atbalstīsim, vai sapratīsim, ka kaut ko no tā esam pazaudējuši un atgriezties atpakaļ ir ļoti svarīgi un nozīmīgi? Vai arī uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, nekas nav jāmaina, neatbalstīsim jaunos centienus, neko nedarīsim, stāvēsim malā un pēc gada teiksim: „Nu jā, man bija taisnība. Es jau teicu, ka tie ir tikai saukļi.” Viss atkarīgs no mums pašiem. No mums visiem, no katra, ne tikai LBDS vadības. Jaunā vīzija var palikt arī tikai skaisti vārdi, ja tie neradīs atbalsi mūsos pašos un draudzēs. Jā, varbūt mums būs jāizmaina tradicionālā domāšana, jāraujas ārā no ierastās rutīnas.
  2. Vai atbalstīsim? Vai ir vērts atbalstīt? Es atbalstīšu. Kāpēc? Vispirms jau tāpēc, ka tās nav kādas ultra modernas laikmetīgas vērtības, bet tās pašas 2000 gadu vecās bībeliskās vērtības, kas par jaunu tiek formulētas un akcentētas. Vīzija mums šķiet jauna, bet vērtības taču ir tās pašas vecās, kuras tiek mēģinātas iedzīvināt visās draudzes dzīves jomās. Tas ir labi un vajadzīgi no jauna sevi un draudzes dzīvi pārbaudīt un orientēties uz šīm trim vērtībām. Otrkārt, es esmu par šo vīziju tāpēc, ka šīs vīzijas organizatoriskais centrs ir esošās draudzes. Tas, manuprāt, ir ļoti labi un pareizi, ka jauno draudžu dibināšana un viss jaunais netiek atrauts no jau esošā darba, bet tiek balstīts tajā.

Un tagad par pirmo no šīm vērtībām: kristocentrisks. Uzreiz ir jāsaka, ka šīs trīs vērtības nav līdztiesīgas. Tās nestāv viena otrai blakus, bet tām ir jābūt stingri subordinētām. Pirmā, proti, kristocentriskums, iekļauj abas pārējās. Tā ir galvenā un noteicošā vērtība. Jo visvairāk un visātrāk pavairoties spēj nezāles un ļaunums. Pie tā nemaz nav īpaši jāpiestrādā. Misionāri un viņu vēsts arī taču ir tik ļoti dažādi, ka visu mēs nemaz nevaram un nedrīkstam pieņemt.

Kristocentrisks – galvenā un visu noteicošā vērtība. Kristocentriska pavairošanās spēja un kristocentriska misionāla darbošanās. Vai šeit ir kāds, kas to noliegtu? Vai šeit būtu kāds, kas domātu: „Jā, es esmu pazaudējis kristocentriskumu”? Lielākoties mums šķiet, ka ar mums taču viss ir kārtībā. Mēs ejam pareizajā virzienā. Manam kolēģim, kaimiņu draudzei – viņiem nu gan vajadzētu ieklausīties, ko vecais māc. Hiršs saka. Ziniet, man gan arī pašam ir jāatzīst, ka man šis atgādinājums par kristocentriskumu ir ļoti svarīgs un aktuāls. Kas mani vada, kur ir īstā motivācija, ko es sludinu, ko es mācu? Tie nevienā darba dzīves brīdī nevar būt lieki jautājumi. Dievs VD saka Savai izredzētajai tautai: „Man nepatīk jūsu svētki, Man nepatīk jūsu upuri.” Viņš pats taču tos bija noteicis un nu – nepatīk! Kaut kas tautas dzīvē nebija kārtībā. Un uz farizejiem Jēzus saka: „Jūs liekuļi” (gr. hipokritos – aktieri). Reliģiskā elite, bet pazaudējusi orientāciju.

Šodien arī mēs ļoti viegli varam pazaudēt orientāciju. Sātans pie tā ļoti nopietni un gudri piestrādā. Nenotiek jau uzreiz tā, ka mēs atteiktos no Kristus un pielūgtu citus dievus.

Vārdos mēs visi esam ļoti kristocentriski. Valstis arī tādas ir. Vai tad Latvijas politiķi ir pret kristietību? Bet tad, kad ES konstitūcijas projekta preambulā gribēja ielikt atsauci uz kristīgām vērtībām, tas tika noraidīts ar vienas balss pārsvaru. Latvija bija to dalībvalstu vidū, kas balsoja pret.

Šoreiz neminēšu tradicionālos piemērus par lietām, kas mūs var novirzīt no Kristus: manta, karjera utt. Paskatīsimies, kas raksturo šodienas kristietību.

– Kristus vēsts piemērošana šodienas vajadzībām un kultūrvidei. Jauni sludināšanas un dievkalpojumu formu meklējumi ir noveduši pie Bībeles mācības satura korekcijām. Teologi pasaulē runā par trešās derības nepieciešamību, kas labāk atbilstu mūsdienu vajadzībām.

– Labklājības evaņģēlijs. Kristus tev dos mantu, bagātību, veselību. Un, ja tev visa tā nav, tad tu neesi īsts kristietis.

– It kā lai meklētu svētumu, tiek stimulētas un apzināti izraisītas dažādas ekstāzes formas, kas tiek uzdotas par garīguma indikatoriem.

– Runāšana par Kristu, nevis ar Kristu. Tā ir sātana politika. Čūska Ēdenes dārzā arī runā par Dievu.

– Grēka jēdziena izzušana no mūsu leksikas, mācības un domāšanas.

– Cīņas un strīdi par formu. Jaunas formas ir vajadzīgas, tikai, tās meklējot, nedrīkst pazaudēt galveno, svarīgāko, absolūto un nemainīgo.

– Bībeles autoritātes pazaudēšana.

– Prāta teoloģija. Zināšanas ir laba lieta. Prāts ir Dieva dots, un tas ir jālieto ne tikai ikdienas laicīgajās lietās, bet arī mēģinot saprast Dieva patiesības. Tikai ar to vien nepietiek. Prāts ir jānodod Svētā Gara rīcībā. Tās ir šodienas briesmas. Mums ir daudz teoloģiski labi izglītotu, domājošu darbinieku. Un, paldies Dievam, tādu kļūst arvien vairāk. Tikai zināšanas ir jānodod Svētā Gara rīcībā. Bībeles studijas ir tikai izziņas materiāls, palīglīdzeklis Kristus pareizai izpratnei un satveršanai. Bībeli nevar izprast tikai ar prātu un zinātniskām metodēm. Ir vajadzīgs Svētā Gara darbs, lai izprastu Dieva atklāsmi šodienai. Izglītots prāts un degoša sirds.

– Kristīgo vērtību devalvēšanās. Bīskapi, kas izvaro bērnus un cer atpirkties ar naudu un atvainošanos. Kristiešu tolerantā attieksme pret viendzimuma laulībām un homoseksuālismu, aizbildinoties ar cilvēktiesībām.

Šādu piemēru uzskaitījumu mēs varētu turpināt. Jūs varbūt teiksiet, ka tas ir par daudz saasināti un pārspīlēti. Par to es negribu diskutēt. Bet vai mēs šajā raksturojumā varam  saskatīt kristocentriskumu? Nē, izkropļotu, nepareizi saprastu un pazaudētu Kristu!

Kristocentriskums Bībelē

Mēs redzam, ka visa Bībele runā par Kristu kā par centru. Faktiski Bībele ir sarakstīta tikai tāpēc, lai grēcīgajam cilvēkam, kuram savādāk būtu jāaiziet bojā, parādītu glābšanas iespēju – Kristu.

  1. Jēzus Kristus ir Dieva cilvēces glābšanas plāna centrs. Dievs dažādi ir atklājies, dažādi runājis, bet Viņa vislielākā atklāsme, glābšanas darba kulminācija, Dieva mīlestības un žēlastības augstākā izpausme ir Jēzus Kristus. VD bija noteikts, kādi upuri cilvēkam ir jāpienes Dievam. Caur Kristu Dievs pats sevi upurē cilvēku labā.
  2. No Kristus augšāmcelšanās brīža pasaules vēsturē Jēzus Kristus ir centrs starp Dievu un cilvēku. Jēzus saka: „Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jņ 14,6) Cita ceļa nav.
  3. Pasaules vēstures noslēgums ir centrēts Kristū. Jņ 3,35: „Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokās.”  5,22: „..Tēvs visu tiesu ir nodevis Dēlam.” Atklāsmes grāmata rāda Kristu kā pēdējo laiku Valdnieku un Tiesnesi.
  4. Jēzus Kristus ir Savas draudzes centrs. Ef 1,10.22: „Un visu Viņš (Dievs) ir nolicis zem Viņa (Kristus) kājām, bet Viņu pašu visās lietās ir iecēlis par galvu draudzei.” 5,23: „..jo Kristus ir Savas draudzes galva.” (sk. Ef 4,15; Kol 1,18)

Svētie Raksti rāda mums kristocentriskumu

  • Dieva darbā;
  • cilvēka glābšanā;
  • draudzē;
  • pasaules vēstures noslēgumā.

Ko tas mums šodien praktiski izsaka?

  1. Kristocentriska atziņa. Ir daudz it kā kristīgu atziņu, kas tomēr nav centrētas Kristū, bet priekšplānā tiek izvirzīta atsevišķu formu ievērošana, reliģiskās dzīves pieredze, tradīcijas vai vēl kas cits. Reizēm viss Kristus darbs tiek reducēts uz vienkāršu labas ētikas atziņu.
  2. Kristocentriska mācība. Par kristocentrisko mācību Bībelē es jau teicu. Šai mācībai ir jāatspoguļojas mūsu sludināšanā. Ir jādomā par pareizu kristocentrisku sludināšanu. Svētruna nav ētisku pamācību izklāsts vai Bībeles vēsturisko stāstu pārstāsts ar labiem komentāriem. Svētrunai ir jābūt kristocentriskai. Pie tā strādā arī BPI un māca to tiem, kas grib mācīties.
  3. Kristocentriska dzīve. Teoloģisko svešvārdu vārdnīcas par kristocentrismu raksta: „Tāds teoloģiskās domāšanas virziens, kas savu uzskatu centrā izvirza kristoloģiju” (tātad mācību par Kristu). Taču ar to ir daudz par maz! Ticība bez darbiem ir nedzīva. Atziņa bez prakses ir tikai filosofiska, šajā gadījumā teoloģiska prātošana. Kristus runā par augļu nešanu, par pieaugšanu. Tas nav iespējams, ja paliekam tikai pie prāta atziņas. Augļi nevar būt tikai atziņas rezultāts. Ir jāseko praktiskai darbībai. Bieži vien atziņa ir pareiza, bet praktiskā dzīve nebūt nesaskan ar šo atziņu. Jēzus to redzēja pie farizejiem un teica viņiem: „Jūs liekuļi!”

Kas ir kristocentriskums?

Ar to varbūt vajadzēja iesākt. Mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu nevis ar tradicionālām definīcijām, bet dažās apkopojošās tēzēs.

  1. Vecajā Derībā Dieva prasība bija Viņa noteikto likumu izpildīšana. Teocentriskums izpaudās bauslības ievērošanā.
  2. Kristocentriskums Jaunajā Derībā nav kristīgu likumu un pamācību summa, kuru ievērošana noved pie glābšanas un tās dzīves, ko Kristus mums apsola.
  3. Kristocentriskums vispirms ir virziens uz Kristu, kurā mēs tiecamies un kas ir mūsu orientieris. To var izteikt arī ar vārdiem: „Dosim Kristum centrālo vietu savā dzīvē!” vai „Kristum pirmo vietu!” Kristocentriskums mūsu dzīvi un kalpošanu orientē uz Kristu.
  4. Bet es gribu iet vēl vienu soli tālāk. Virziens vēl nav mērķis. Virzienam ir jātop par vidi, kurā dzīvojam un domājam, par vidi, ko elpojam un no kā pārtiekam. Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Jēzus atkārtoti saka Saviem mācekļiem: „Ja jūs paliekat Manī un Manā mīlestībā, tad jūs nesīsiet daudz augļu un varēsiet lūgt, ko jūs gribēsiet.” Kristus vairs nav virziens, uz kuru mācekļiem ir jātiecas, bet vide, kurā viņiem ir jādzīvo. Mēs vairs neesam tikai centrēti uz Kristu, bet esam Viņā. Viņš nav ārpus mums kā dzīves orientieris un bāka, bet mūsos. Nevis vairs: Kristus ir centrā, Kristum pirmo vietu, bet Viņš ir tā vienīgā substance, kurā mēs dzīvojam, ko elpojam, no kā pārtiekam, kas nosaka visu, absolūti visu mūsu būtības eksistenci. Nekā cita vairs nav. Tā ir vienīgā vide, kurā esot no mums var dzimt kaut kas patiesi vērtīgs un svēts. Tas ir gala mērķis, tā brīnišķā dzīve ar Kristu, uz kuru Viņš mūs aicina.

Izraēlā vairs nebija kādas noteiktas šķirnes dateļpalmas. Nekur citur pasaulē tādas neaug. Un tad izrakumos tika atrasti šo palmu augļu kauliņi. 2000 gadus veci! Bet tie ir uzdīguši, iesakņojušies un aug. 2000 gadus gaidījuši, kamēr tika ielikti īstajā vidē. Un sāk augt!

Kaut mēs katrs un mūsu draudzes varētu tikt ielikti kristocentriskajā vidē, lai mēs varētu sākt augt un nest augļus! Tas nenotiks automātiski ar mūsu nobalsošanu. Kaut kas mums pašiem arī būs jādara. Nu tad celsimies un celsim! Lai kristocentriskums mūsu dzīvē un darbā nepaliek par kārtējo skaisto saukli!

Nolasīts: LBDS kongresā, Rīgā 2012. gada 18. maijā.

Moto: Celsimies un celsim!

Kopsavilkums
  1. Svētais Gars ir Trīsvienības trešā Persona.
  2. Svētais Gars ir patiess Dievs, vienāds savā būtībā ar Tēvu un Dēlu.
  3. Svētais Gars darbojās jau Vecās Derības laikā, bet nebija vēl dots visiem,
    bet tikai dažiem īpašai kalpošanai. Pravieši sludināja vispārēju Gara izliešanos nākotnē, kas realizējās Vasarsvētkos.
  4. Svētais Gars ir kristiešu garīgās pieaugšanas nepieciešamākais
    priekšnoteikums.
  5. Svētais Gars darbojas cilvēkā, lai atgādinātu un realizētu to, ko Jēzus Kristus ir padarījis cilvēka labā. Jņ 14,26.
  6. Svētā Gara darbība cilvēkā izpaužas:
    • modinot cilvēkā grēka apziņu un pārliecinot par grēku, Jņ 14,26;
    • grēcīgā cilvēka atdzemdināšanā, Jņ 3,5; Tit 3,5;
    • kristiešu iepriecināšanā un pamācīšanā, Jņ 14,26;
    • kristiešu aizstāvēšanā un vadīšanā, Rom 8,26; Jņ 16,13;
    • svētošanā, Rom 1,4;
    • garīgo dāvanu izdalīšanā, 1Kor 12,7–10.
  7. Svētais Gars dod spēku cilvēkam pastāvēt bēdās, ciešanās un kārdināšanās un pasargāt ticību uz Jēzu Kristu. Apd 1,8; Rom 8,26; 1Kor 2,4.
  8. Svētais Gars ir arī brīnumu darītājs, taču ticīgais nedrīkst savu garīgo dzīvi balstīt tikai brīnumos, meklēt un stimulēt garīgas ekstāzes brīžus. Mt 12,28.
  9. Saprotot, ka brīnumu autors var būt ne tikai Svētais Gars, katram rūpīgi sevi ir jāpārbauda, kāda gara iespaidā viņš atrodas, un jāizsargājas no vieglprātīgas sevis pakļaušanas ļauno garu darbībai. 2Moz 7,22; 8,7.18.
  10. Svētā Gara kristība jeb dāvana tiek dota katram kristietim jaunpiedzimšanas piedzīvojumā un nav meklējama kādā otrā īpašā aktā pēc jaunpiedzimšanas.
  11. Runāšana valodās nav uzskatāma par Svētā Gara saņemšanas jeb Svētā Gara kristības nepieciešamu apliecinošu zīmi.
  12. Katram kristietim jācenšas pēc Svētā Gara pilnuma savā dzīvē, kas
    sasniedzams, topot atkārtoti piepildītam ar Garu.  Apd 9,17; Ef  5,18.
  13. Svētā Gara pilnuma zīmes ir Gara auglis: mīlestība, prieks, miers,
    pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība (Gal 5,22), kā arī pielūgšana un sadraudzība (Ef 5,18–21), nevis ekstāze un runāšana valodās.
  14. Katram, kas ir piedzimis no augšienes, Svētais Gars pēc savas žēlastības piešķir īpašu Svētā Gara dāvanu. Apd 2,38; Ebr 2,4.
  15. Visas Svētā Gara dāvanas ir vienlīdz nozīmīgas, un kādai atsevišķai dāvanai nav ierādāma īpaša vieta un nozīme pārējo vidū. 1Kor 12,4–11.27–30.
  16. Svētā Gara dāvanas cilvēkam tiek dotas kalpošanai un nav zīme kristieša augstākam stāvoklim vai garīgam briedumam. Rom 12,5–8; 1Kor 12,4–11.27–30; 1Pēt 4,10.
  17. Svētā Gara dāvanu izšķiroša pazīme ir Kristus atzīšana par Kungu. 1Kor 12,3.
  18. Svēto Garu var apbēdināt un noslāpēt Viņa balsi. Ef 4,30; 1Tes 5,19.
  19. Pret Svēto Garu var apgrēkoties. Bībele rāda nedefinētu robežu, aiz kuras grēks pret Svēto Garu vairs netiek piedots. Mk 3,28–29; Ebr 6,4–6.
  20. Dievišķā kārtība katram cilvēkam ir:
    • nožēlot grēkus un saņemt grēku piedošanu un Gara kristību;
    • saņemt ūdens kristību kā šo svētību zīmi un zīmogu;
    • turpinoši kļūt piepildītam ar Garu;
    • Gara pilnumu parādīt dzīves svētumā;
    • saņemto Gara dāvanu lietot kalpošanā.
  21. Pieņemot Kristu savā dzīvē, mēs vienlaicīgi
    • piedzimstam no augšienes;
    • saņemam Svēto Garu, resp., Svēto Garu kā dāvanu;
    • topam kristīti Svētajā Garā;
    • saņemam Gara svaidījumu.

Problēma

I. Draudze

II. Mājas draudze

III. Mājas draudze Covid-19 laikā

IV. Izejot no ārkārtas situācijas

Kopsavilkums

Galvenā izmantotā literatūra

Problēma

Pavisam pēkšņi un negaidīti caur Covid-19 uzliesmojumu visa pasaule nonāca pilnīgi jaunā, mūsdienu cilvēkam neierastā situācijā. Tas skāra visas jomas, tai skaitā arī draudžu un katra kristieša garīgo dzīvi. Tika ierobežotas cilvēku saskarsmes iespējas vai pat noteikta stingra karantīna. Arī draudzēm nācās meklēt jaunas garīgās dzīves un darba formas un iespējas.

Tas radīja jaunus izaicinājumus un izvirzīja ļoti nopietnus jautājumus par draudzes būtību un nozīmi, tādus kā:

Kas ir draudze?

Vai mājas grupa nevar būt alternatīva dievkalpojumam draudzē? Kāda ir atšķirība starp mājas grupu un mājas draudzi?

Kāpēc kristietim ir vajadzīga draudze? Ko mums vajadzētu mācīties no šīs krīzes? u. c.

I. Draudze

1.1. Kas ir draudze?

Atliksim šoreiz malā gudras dogmatiskas definīcijas. Atbildēsim vienkārši un netradicionāli: draudze ir Dieva slimnīca grēciniekiem. Ja tev nevajag draudzi, tad tu sajūties vesels, neesi grēcinieks. Un tas ir ļoti bīstams stāvoklis kristieša dzīvē.

Gr. ekklēsia (“ārā izaicinātie”) hellēniskajā pasaulē (Apd 19,32.39) apzīmēja “tautas sapulci”, tātad tas bija cilvēku konstituēts lielums. Jaunajā Derībā šis vārds ir lietots savienojumā ar apzīmētāju “Dievs” (“Dieva draudze”), tātad tas ir vertikāls, nevis horizontāls lielums. Dievs pats konstituē, resp., savāc, savu draudzi, kuras galva ir Viņa Dēls Jēzus Kristus. Dievs pats ir draudzes dibinātājs un uzturētājs. Jebkura cilvēku veidota sadraudzība vēl nav Dieva draudze.

Draudze ir cilvēku kopums, kuri atrodas pēc garīgiem likumiem strukturētu attiecību mijiedarbībā. Šie cilvēki nav vienkārši lielāks vai mazāks kristiešu pulciņš, bet tas ir dzīvs organisms, Kristus miesa. Tātad Kristus un draudze ir cieši savienoti, tā ir viena miesa. Draudze faktiski ir Kristus iemiesošanās jeb inkarnācijas turpinājums!

Bet šie ļaudis ir “ārā izaicinātie”. Tas nozīmē, ka ienākšana draudzē jeb pievienošanās Kristus miesai ir saistīta ar iziešanu no citas valstības. Ir notikusi piederības nomaiņa. Mēs esam iegājuši citā eksistenciālā realitātē, kuras pamats ir Kristus. Tas ir tas, ko mēs saucam par jaunpiedzimšanu, atgriešanos, piedzimšanu no augšienes vai vēl kā citādi.

Draudze – tie ir cilvēki. Kari, zemestrīces, citas dabas katastrofas vai teroristi var sagraut baznīcas, bet nevar iznīcināt Dieva draudzi. (Mt 16,18: “Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”)

Dažādi Jaunajā Derībā ir apzīmēta draudze:

– Kristus miesa; 1Kor 6,15; 12,27; Ef 1,22; Kol 1,18

– Kristus lieciniece;

– Kristus līgava; Jņ 3,29; Mk 2,19-20; Atkl 19,7–9

– Dieva tauta; 1Pēt 2,9

– svēts templis; Ef 2,19–22; 1Pēt 2. nod.

– Dieva templis; 2Kor 6,10; Ef 2,20-22.; 1Kor 3,10–12

u. c.

Lieta ir nopietna, dievišķa un svēta. Ja draudze ir Kristus miesa, tā nes Kristus īpašības, skaistumu un pilnību. (Ef 1,23) Tāpēc jābūt ļoti piesardzīgiem aizskart draudzi. Tā mēs aizskaram Kristu. Nedrīkstam draudzi novērtēt par zemu. Tiem, kas dibina jaunu draudzi, nopietni jāapzinās, ka viņi nedibina tikai kristiešu sadraudzības kopienu. Tas nebūs “tusiņu” pulciņš ar kristīgu “piešprici”. Draudze ir Dieva iedibinājums, kas atspoguļo Dieva valstības likumsakarības un kuras mērķis ir pārorientēt cilvēku uz šīm likumsakarībām un mācīt pēc tām dzīvot. Draudze ir garīga sadraudzība un kā tāda neredzama, resp., redzama tikai ticībā. Varētu teikt, ka pati draudze ir liels dievišķs noslēpums.

1Klem 46,7: “Kādēļ staipām un plosām Kristus locekļus, saceļamies pret savu pašu miesu un nonākam līdz tādam neprātam, ka jūs aizmirstat, ka esat locekļi viens otram?” Saceļoties pret draudzi, mēs faktiski saceļamies paši pret sevi.

Jūs teiksiet, ka tā ir teorija un skaisti vārdi, bet praksē draudzes nīkuļo. Man tam ir jāpiekrīt, bet tad mēs nedrīkstam palikt pie fakta konstatācijas. Ir jāmeklē, kur ir vaina.

Luterāņu mācītājs, Dr. theol. Edgars Rumba (1904–1945) rakstā Kas ir Baznīca? norāda uz divu veidu baznīcām: koleģiālā un bibliskā jeb sakrālā baznīca.

Koleģiālajā baznīcā viss tiek uztverts, raksturots un veidots profānās kategorijās. Izpratne par baznīcu tiek iekalta pasaulīgo priekšstatu važās. Ticīgi cilvēki izveido organizāciju, kas atbilst viņu reliģiskajām vajadzībām, rīko dievkalpojumus, slavē Dievu, lasa Bībeli, vienojās lūgšanās, organizē nozaru darbību utt. Kas šeit ir nepareizi? Tas, ka centrā ir cilvēki, kas veido draudzi un nosaka šīs draudzes dzīves kārtību. Draudzes centrā ir cilvēks, kas lasa Dieva vārdu, skaidro Vārdu, kalpo Dievam. Bet Kristus miesā viss notiek otrādi. Dieva vārds faktiski ir tas, kas izgaismo cilvēku, rada kādas kvalitatīvas izmaiņas viņā, izskaidro viņam dievišķās patiesības un māca nolikt savas paštaisnās “es” pozīcijas. Tikai tās ir pareizās cilvēka attiecības ar Dievu. Ja kristīgi cilvēki veido baznīcu, tad tā ir profānā izpratne.

Otrs baznīcas modelis – bibliski-sakrālā baznīca – centrā redz Kristu, kas “izaicina ārā”. Viņš iedēsta mūsos ticības iedīgli, lai mēs vispār spētu sākt meklēt Viņu. Kristietis nevis organizē draudzi, bet viņa ieiešana draudzē ir paklausība Tam, kas draudzi jau ir noorganizējis. Tā ir atsaukšanās Kristus aicinājumam. Draudzē mēs ejam meklēt savu Aicinātāju, proti, Kristu. Būtībā mēs ieejam nevis organizācijā, bet Kristus miesā. Un mums ir jālūdz Viņam pēc mūsu vietas un darba šajā miesā: “Kungs, Tu mani aicināji. Kur Tu mani noliksi? Kur ir mana vieta Tavā miesā? Ko Tu gribi darīt caur mani?”

Draudze nav tikai kristīgu dziesmu kopīga dziedāšana, Dieva vārda klausīšanās, Bībeles studēšana utt., bet sevis nodošana Kungam, kas redzēs visapslēptāko manī, kas būs visu pārvaldošs manas dzīves centrs. Es vairs nebūšu savas dzīves centrā. Šo vietu es labprātīgi nododu Kristus rokās. Tās ir pilnīgi cita veida attiecības. Sakrālajā baznīcā cilvēks vispirms meklē Kristu. Draudzes stratēģija mums būtu daudz vairāk jāsaskaņo ar Kristus stratēģiju.

Patiesa draudze ir tāda draudze, kuras centrā ir Kristus. Un cilvēks iet uz draudzi pēc Kristus aicinājuma, viņš iet pie Kristus kā pie draudzes galvas. Draudze nav vienkārši ticīgu cilvēku kolektīvs, kuri organizē kopīgus pasākumus. Dieva valstībā visu nosaka attiecības.

1.2. Dzīvas draudzes pazīmes

Draudzes dzīvības nosacījums nav draudzes lielums, kalpošanas nozaru skaits, pat ne kristīto skaits vai vēl kas cits, bet gan Svētais Gars, kas caurauž visus draudzes elementus un funkcijas. Jēzus saka: “Gars dara dzīvu.” (Jņ 6,63) Svētais Gars savieno un tur vienā veselumā atšķirīgo. Protams, draudzes dzīvīgumu nevar izmērīt un noteikt pēc kādiem kritērijiem. Un tomēr nelielie ieskati Jeruzalemes pirmo kristiešu draudzes dzīvē, ko mums dod Jaunā Derība, ļauj atrast kādus pieturas punktus, ar kuriem mēs varam testēt draudzes dzīvīgumu.

Apd 2,42–47 var saskatīt 6 dzīvas draudzes pazīmes.

42. p.: un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.

43. p.: Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.

44. p.: Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;

45. p.: viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.

46. p.: Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar

gavilēm un vientiesīgu sirdi,

47. p.: slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos,

kas tika izglābti.

1. Pastāvēšana mācībā

2. Sadraudzība

3. Maizes laušana (tas ietver arī grēku nožēlu)

4. Lūgšana

5. Liecība par draudzes sociālo dimensiju. (“Darīja daudz brīnumu, pārdeva visu un izdalīja visiem, bija

ieredzēti tautā…”) Dzīva draudze ir atvērta sabiedrībai, tā iemanto sabiedrības respektu.

6. Evaņģelizācija.

(Dž. Stots izdala 4 pazīmes: mācība, sadraudzība (te iekļaujot arī Vakarēdienu), lūgšanas, evaņģelizācija.) Par katru no šīm pazīmēm mēs varētu daudz domāt un plaši iztirzāt. Šoreiz to nedarīsim.

Apstāsimies tikai pie vienas pazīmes.

1.3. Sadraudzība jeb koinonia kā draudzes dzīves pamats

Sadraudzība draudzes kontekstā ir ļoti svarīgs jēdziens. Mēs esam stipri to sašaurinājuši. Mēs esam pieraduši domāt par sadraudzību tikai kā par draudzes locekļu savstarpējām attiecībām. Draudzes kontekstā tas ir gaužām aplams pieņēmums. Jaunā Derība runā par sadraudzību, kuras organizatoriskais jeb dzīvības centrs ir Kristus. Jēzus saka saviem mācekļiem: “Es esmu vīna koks, jūs tie zari.” (Jņ 15,5) Zari pie vīna koka – tik tuvā kontaktā, tik ciešā sadraudzībā mēs esam (mums ir jābūt!) ar Kristu.

Grieķu vārds koinonia nozīmē ‘kopība, sadraudzība, biedrošanās’. Tas raksturo jaunās attiecības, bez kurām nav būtiskas piederības pie draudzes. “Visi tika piepildīti ar Garu.” (Apd 2,4) Ļoti dažādiem un atšķirīgiem cilvēkiem tika iedots kaut kas kopīgs. Sadraudzības dziļākais pamats ir nevis savstarpēja patika, bet tas, ka visi caur Kristus upuri ir piedzimuši no augšienes, kristīti Svētajā Garā, kļuvuši par Kristus miesu. Visiem ir viens Tēvs, Dēls un Svētais Gars, viena piedošana un žēlastība. Kristiešu sadraudzības pamats ir šī kopības izjūta. Un, kopībā saņemtais, kopībā ir jādod tālāk. Tā ir kristīgās sadraudzības būtība, kurā savienojas divi aspekti:

a) solidarizēšanās ar personām, kam ir vienāds mērķis un intereses;

b) līdzdalība pie Kristus pestīšanas darba.

Tātad kaut kas daudz dziļāks nekā tas, ko mēs saprotam ar jēdzienu “sadraudzība”. Draudzē mēs esam vienoti sadraudzībā ne tikai savstarpēji, bet ar Dievu.

Šādā izpratnē mēs dievkalpojumu varam uztvert kā Kristus miesas sadraudzību (ar skatu uz Svēto Vakarēdienu) un koinonia kā sociālu veidojumu.

Bet mums ir jāapzinās, ka jebkura sadraudzība ir jākopj. Tai ir jāaug, un tas nenotiek automātiski. Tas attiecas gan uz attiecībām cilvēku starpā, gan arī uz mūsu attiecībām ar Dievu. Koinonia nozīmē mācīties atteikties no sevis, iegūt citu dievišķu raksturu, piedot, iemīlēt nepatīkamo brāli, satvert dziļāk Dievu utt. Tās nav emocijas vai slavēšanas skaļums, bet dievišķā mīlestība, kas arvien vairāk caurstrāvo mūsu attiecības.

1.4. Draudzes uzdevumi

Tos jau apskatīju savā jaunākajā grāmatā Dieva Dēls cilvēku rokās. Šeit vēl tikai dažas domas.

Kristus ved savus izredzētos kopībā. Varētu domāt, ka tā nu beidzot ir īstā draudze – visi ticīgie sanāk kopā, dzīvo kā svēta saime, organizē savu kalpošanu un kopj savu garīgo dzīvi. Bet ar to vēl nebeidzas eklesijas loģika. Kristus vispirms izaicina cilvēku ārā no pasaules draudzē, bet tad sūta atpakaļ pasaulē! Izaicina ārā, lai sūtītu atpakaļ kā savus kalpus un dievišķās mīlestības nesējus. Sūta ārā no eklesijas, lai mēs dzīvotu un darbotos pasaulē, bet iesakņojušies eklesijā, resp., Kristus miesā.

Šī iesakņošanās ir svarīga. Jo, kalpojot cilvēkiem, mēs nedrīkstam aizmirst Dievu, pazaudēt savas saknes ar Viņu. Ja mēs nebūsim ciešā kontaktā ar Kristu, vīna koka un zaru attiecībās, tad mūsu darbošanās un attiecības ar cilvēkiem paliks mūsu patmīlīgā “es” līmenī. Lai cik arī tas paradoksāli neizklausītos, bet tuvojoties Dievam, mēs tuvosimies arī cits citam.

Tāpēc draudze nedrīkst darīt to, kas tai ienāk prātā vai ko tā ir gudri izplānojusi. Stratēģiskā plānošana un vadība ir draudzes Galvas rokās. Draudzei visu laiku ir jāskatās, ko dara Kristus un ko Viņš liek darīt savai miesai.

Jaunā Derība skaidri iezīmē draudzes uzdevumus. Lielos virzienos tie ir izteikti iepriekšminētajā Apd 2,42–47 pirmo kristiešu dzīves aprakstā. Bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka mūsdienu draudzei būtu jākopē visas tā laika organizatoriskās formas, jo Jeruzalemes draudze pastāvēja sava laika vēsturiskajā vidē. Viņu darbības galvenos uzdevumus un mērķus, un Gara degsmi gan būtu svētīgi nepazaudēt.

II. Mājas draudze

Pats termins “mājas draudze” nav nekas briesmīgs, un nevajadzētu no tā baidīties. Mājas draudzes nav kaut kas moderns un jaunmodīgs. Gluži otrādi! Mājas draudze ir kristīgās draudzes vecākais modelis. Tas tiek aprakstīts, piem., Apd 2,41–47.

2.1. Mājas draudze Jeruzalemē

Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās jaunā draudze sākotnēji daļēji palika jūdu kultiskajā savienībā. Mācekļi gāja uz lūgšanām templī (Apd 3,1), viņi tur mācīja (Apd 5,42), dziedināja (Apd 3,1–7) un pat sapulcējās katru dienu templim piederošajā Salamana ailē (Apd 2,46; 5,12).

Taču acīmredzot jau no paša sākuma bija nepieciešamība būt kopā tikai pašiem vien. Viņi satikās privātmājās, lai svinētu Vakarēdienu Jēzus piemiņai.

Apustuļu darbos tas tiek izteiks ar vārdiem “maizes laušana“ (2,46; 20,7.11). Arī Jēzus Labā vēsts tika sludināta šajās mājas draudzēs (Apd 5,42). Kristiešu sadraudzība bija tik intensīva, ka viņi dalīja viens ar otru pat savus īpašumus. Konkrēti tas notika tā, ka bagātie draudzes locekļi pārdeva mājas vai zemi, lai palīdzētu citiem (Apd 2,44; 4,32–37).

Jau Marka evaņģēlijā, ko teologi uzskata par vecāko, mēs atrodam mājas draudzes idejas. Jēzus ar saviem mācekļiem pēc atklātas darbības, runas ļaužu priekšā vienmēr dodas uz māju (7,17.24; 9,28.33; 10,10). Visās rakstvietās ir runa par specifisku Marka formulējumu; sinoptiķu paralēlēs šī “nākšana atpakaļ uz māju” trūkst. Teksti satur īpašas pamācības mācekļiem un iespējams formulē problēmas, kādas bija Marka draudzē. Protams, mēs varam tikai minēt, cik tālu Marka formulējumos atspoguļojas viņa paša pieredze par mājas draudzēm.

Taču nav iemesla šaubīties, ka arī Jēzus ir meklējis mazāku grupu. Bija cilvēki, ar kuriem Viņš bija īpašā tuvumā.

2.2. Mājas draudzes Pāvilam

Apustuļu darbos Lūka stāsta, ka Pāvils Efezā ir mācījis “ļaužu priekšā un pa mājām” (20,20). Tas atbilst tam, ko mēs par Pāvila darbību zinām no viņa vēstulēm.

No Pāvila vēstuļu sveicienu katalogiem un citiem sarakstiem var secināt, ka vismaz lielajās pilsētās kristieši dzīvoja vairākās mājas draudzēs. Četras reizes sastopamies ar formulējumu: “draudze viņa/jūsu mājā”. Turklāt ir jāievēro, ka šīs mājas draudzes tiek uzskatītas par pilntiesīgām draudzēm.

1Kor nobeigumā (16,19) apustulis sveicina šo draudzi no Akvila un Priskilas, kam Efezā viņu mājās ir draudze. Tā kā nākamajā pantā ir runa vēl par citiem brāļiem un māsām, tad acīmredzot Pāvila draugu ģimenes mājas draudze nav vienīgā šajā pilsētā.

Vēl skaidrāk tas ir redzams Vēstules romiešiem beigu nodaļā (16,3–16), kur arī tiek runāts par draudzi Akvila un Priskilas namā. Seko garš ticīgo uzskaitījums. Ar lielu iespējamību aiz tā slēpjas (14.15. pp.) arī mājas draudžu vadītāji, jo šeit ir sveicieni arī citiem kristiešiem, kas “ir pie (burtiski: ar) viņiem”. Jāievēro, ka šajā rindā parādās arī sievietes, proti, Jūlija, vēl arī Nereja māsa un arī Olimpa varētu būt sieviešu vārdi.

Strīdīgi ir, vai Kol 4,15 pieminētā Nimfa ir sieviete vai vīrietis, bet arī viņai/viņam ir mājas draudze.

Arī savā īsākajā vēstule Pāvils uzrunā Filemonu kā savu darbabiedru un piemin draudzi viņa namā (Filem 1–2).

Līdzās sapulcēm mājas draudzēs bija arī visas draudzes sanāksmes pilsētā. Tas parādās faktā, ka Pāvils pavisam skaidri divās vietās runā par “visu draudzi” (Rom 16,23; 1Kor 14,23). Un viņa vēstules arī nekad nav adresētas atsevišķai mājas draudzei. Korintiešu sapulcē bija pieminēti kopēja maltīte, eiharistijas svinēšana un vārda pasludināšanas dievkalpojums kā atsevišķi šīs kopā sanākšanas elementi. Raksturīgi kristīgai draudzei bija, ka tajā cilvēki no dažādiem sociālajiem slāņiem (bagāti un nabagi, vergi un brīvie), dažādām dzimtēm un dažāda vecuma sēdēja pie viena galda (piem., Gal 3,28).

Pietiekami liela telpa tika atvēlēta dievkalpojumam, katehēzei, kopējām maltītēm, resp., visām draudzes sapulcēm. Lielajās pilsētās, kā Jeruzaleme, Korinta, Efeza un Roma, bija vairākas mājas draudzes. Tomēr tās nebija uz ārpusi noslēgtas grupas, bet palika pilsētā kā kopēja draudze. Mājas draudžu fenomens ir daļa no grupu dinamiskās kustības, kas atkal un atkal ir atrodama Jaunās Derības rakstos: no vienas puses, nepieciešamība būt mazākā lokā, no otras – atvērtība lielākai sadraudzībai.

Tātad pirmās draudzes, kad kristiešiem vēl nebija savu dievnamu, radās privātmājās. Šķiet, nav bijis svarīgi, kur sapulcēties. Katrā ziņā Jaunajā Derībā nav īpašu norādījumu šajā sakarā. Jeruzalemes kristiešiem sākuma laikā svarīgākā un, iespējams, vienīgā pulcēšanās vieta bija Marijas, Jāņa Markus mātes, māja (Apd 12,17). Mājas sapulces nebija nekas neparasts.

Pamazām kopā sanākšanai izveidojās organizatoriska struktūra. Bet jāatzīmē, ka vadītāju amatu pakāpes vēl nebija. Jaunajā Derībā pieminētie amati (Tit 1,5.7 – bīskapi, prezbiteri; Apd 20,17 – draudzes vecaji) ir sinonīmi. Tikai Antiohijas Ignātijs (70.–ap 110) runā par trīskāršu hierarhiju: bīskaps, prezbiteris, diakons.

Sākotnēji kristiešus apzīmēja ar vārdiem:

– mācekļi;

– brāļi;

– svētie.

Dažos Jaunās Derības rakstos draudze tiek apzīmēta kā “Dieva nams” (Ef 2,19–22; Ebr 3,6; 10,21; 1Pēt 4,17). Pāvila pastorālās vēstules runā par draudzi kā par “Dieva ģimeni” (1Tim 3,15), vadītāji parādās kā labi ģimenes tēvi, kas tikai tad var būt savas draudzes priekšgalā, ja vispirms ir kārtība viņa ģimenē (1Tim 3,5). Šī skaistā bilde par Dieva ģimeni izsaka ciešu savstarpēju vienotību.

Vēlāk parādījās apzīmējums “Dieva draudze”. Sākumā šādu apzīmējumu attiecināja tikai uz Jeruzalemes draudzi. Jeruzalemes draudze par draudzi runā tikai vienskaitlī: Apd 8,3; 9,32; 11,22.26; 12,1.5 (sal. 1Kor 15,9).

Pāvils šo jēdzienu paplašina un attiecina uz jebkuru vietējo ticīgo pulcēšanos, resp., draudzi. (1Kor 1,1 – draudzei, kas ir Korintā.) Tātad jēdziena izpratne pamazām attīstās no draudzes vienskaitlī uz daudzām sapulcēšanās vietām.

2.3. Mājas draudžu modelis šodien

Vai mēs varam kaut ko no pirmo kristiešu mājas draudžu modeļa mācīties? Šodien mēs domājam, ka tā taču nav iespējams dzīvot, pat ja mēs to gribētu. Tie bija citi laiki, cita kultūra un pārliecība, ka Jēzus nāks vēl viņu dzīves laikā. Gadsimtiem ilgi tie bija baznīcas argumenti: tas attiecas tikai uz pirmo kristiešu paaudzi un der tikai tai. Mums jāmeklē citi, mūsu laikam atbilstoši modeļi. Bet arī šodien ir iedrošinoši piemēri Ķīnā, Korejā un citur, kur tomēr kristieši seko šim senajam modelim.

Ja uzmanīgi lasa Jāņa atklāsmes grāmatu, tad rodas iespaids, ka pēdējos laikos arī būs šis mājas draudzes modelis. Taču pirmo kristiešu mājas draudžu modeli mēs nedrīkstam vienkārši kopēt. Priekšnoteikumi ir pārāk atšķirīgi. Tomēr pamatidejas arī mūsu pastorālajā situācijā būtu labi ievērot, neatmest un realizēt.

Pozitīvais

Vispirms ir jānorāda uz ģimenes liturģijas pozitīvām sekām, ietekmi un iedarbību jūdaismā. Jūdu tradīcijas nebūtu varējušas tikt uzturētas dažādos laikos, ja tās nebūtu saglabātas ģimenē un draugu lokā. Šodienas izpratnē mēs tās varētu nosaukt par mājas grupām jūdaismā.

Tieši ar skatu uz vienmēr trūkstošajiem darbiniekiem mūsu ticības uzturēšanas nākotne ir atkarīga no mazo grupu dzīvības, resp., no kristīgām ģimenēm.

Es varu iedomāties, ka atsevišķas mājas draudzes arī šodien lielo draudžu dzīvi bagātina. Mājas draudzei nav noteikti jābūt ģimenei, bet vienkārši pārskatāmam kristiešu skaitam. Tas palielina individuālo drošību. Jo lielajās draudzēs vājie viegli “iet uz grunti”. Mājas draudzēs var kopīgi lasīt Bībeli, katrs var izteikt savu problēmu un rūpi bez bailēm. Tie, kam vajadzīga palīdzība, vienkārši tiek paņemti zem rokas, daļu brīvā laika var pavadīt kopā ar viņiem utt.

Ar to, ka apmeklējam tikai svētdienas dievkalpojumu draudzē, ir par maz. Draudzē nevar atklāti izteikt savu problēmu, izsūdzēt savus grēkus utt. Mazākā grupā un pazīstamā vidē ir vieglāk. Tāpēc jebkurā draudzē mazo grupu darbs ir ļoti svarīgs. Draudzes dzīvīgumu nosaka tieši mazo grupu aktivitāte, nevis svētdienas dievkalpojumu pompozitāte. Tās var būt lūgšanu grupas, sieviešu vai vīru kalpošanas, mājas grupas vai vēl kādas, kas kļūst par mazām kopienām, kas sadraudzību realizē ārpus svētdienas dievkalpojumiem. Turklāt nav svarīgi, kur šīs mazās grupas sapulcējas, mājās vai dievnamā.

2.4. Mājas grupa vai mājas draudze

Pirms iedziļināmies šajā jautājumā vispirms vēlreiz noskaidrosim, kas īsti ir draudze. Arī pēc iepriekšējā, vairāk teorētiskā, izklāsta man šķiet, ka mēs visu līdz galam vēl neesam sapratuši.

Skats, ko uzskatīt par draudzi un ko ne, ir diezgan subjektīvs. Tas ir atkarīgs no tā, vai mēs draudzi saprotam kā organizāciju, vai draudzi uzskatām par organismu. Bet šāds pretstatījums ir kļūdains pašos pamatos. Draudze ir vienlaicīgi gan viens, gan otrs. Bet būtiski ir, kam šajā kopumā ir prioritāte. Un te nu nevar būt nekādu šaubu: draudze ir garīgs organisms.

Draudzi kā organizāciju ar tās tiesībām un pienākumiem iepretī valstij nosaka zīmogs juridiskos dokumentos. Vai arī kā nereģistrēta, bet tomēr organizācija. Ja mēs apstājamies šeit, tad par draudzi mums izveidojas aplams priekšstats!

Garīgā draudze, draudze kā Kristus miesa, jau faktiski ir visur tur, kur 2 vai 3 ir Kristus vārdā sapulcējušies. Tas mums skan mazliet neierasti. Mēs esam raduši domāt par draudzi juridiskas organizācijas kategorijās. Organizācija nav svēta, svēts ir organisms, Kristus miesa.

Lai organisms varētu eksistēt šajā pasaulē, tam ir nepieciešama organizācijas forma. Jo jau tajā brīdī, kad mēs nosakām dievkalpojuma sākuma laiku, notiek organizēšanās. Problēmas parādās tad, ja mēs ar “draudzi” primāri sākam saprast draudzi kā organizāciju. Mēs dibinām, pārvaldām un darbojamies pēc labākajiem pasaules marketinga principiem. Cenšamies izveidot perfektu organizāciju. Mēs daudz domājam par draudzes kā organizācijas veidošanu un stiprināšanu. To būvi mēs esam izveidojuši diezgan stabilu pēc visiem pasaules arhitektūras likumiem. Un aizmirstam pašu galveno: draudze ir garīgs organisms, tā ir Kristus miesa, draudze ir svēta. Domāsim vairāk par to, lai mēs kā locekļi Kristus miesā būtu veseli. Lai draudze būtu vesela. Kādu terapiju draudzei vajadzētu lietot šajā virzienā. Par daudz mēs rūpējamies par redzamo un par maz par neredzamo. Tām proporcijām vajadzētu būt otrādām. Kristīgā baznīca šodien ir stipri pārtapusi par organizāciju un izpratni par draudzi kā organismu pazaudējusi.

Varbūt labākai sapratnei būtu jālieto divi apzīmējumi: draudze-organizācija un draudzeorganisms. Tas, protams, nebūt nenozīmē, abas būtu jāsaprot kā alternatīvas un ka draudze-organizācija nebūtu Kristus miesa. Kaut gan arī tāds stāvoklis ir iespējams, ja par draudzi tiks nosaukta grupa, ko organizējuši cilvēki.

Var, protams, no katras mājas grupas izveidot jaunu draudzi-organizāciju. Taču ir jābūt skaidrai pārliecībai, ka tas ir Dieva mērķis, Viņa plāns un ceļš, nevis mūsu pašu cilvēciskās iegribas. Iesākumā ir jājautā Dievam Viņa mērķus un ceļus sev un draudzei. Ir jājautā Dievam: “Kungs, vai tu gribi, lai mēs šeit organizējam draudzi vai lai paliekam savas draudzes grupa? Kā labāk mēs varēsim piepildīt Tavu uzdevumu?” Vai un kāpēc mājas grupu pārvērst par draudzi, tā nav cilvēku izšķiršanās, bet Kristus nodoms. Lielāku draudžu ietvaros būtu saprātīgi jauno draudzi veidot ar mātes draudzes piekrišanu un svētību.

Vai vajag katru mājas grupu pārveidot par draudzi? Garīgajā nozīmē jau nekas nav jāpārveido, tā jau tāda ir. Mēs par draudzi uzskatām garīgās draudzes ārējo organizatorisko veidolu, bet draudze savā bibliskajā būtībā ir garīgs organisms.

“Draudze” ir teoloģisks jēdziens, kas neko nepasaka par ārējo organizatorisko vai juridisko “iesaiņojumu”. Draudzi (gr. ekklēsia “ārā izsauktie”) veido personas, kas caur savu pievēršanos Jēzum ir izaicinātas no šīs pasaules Dieva valstībā. Vai draudze ir kopības struktūra ar daudzām darbības nozarēm vai galda sadraudzība, vai dzīves sadraudzība, tam nav nekādas nozīmes draudzes jēdzienam.

Tur, kur kristieši sanāk kopā, ir draudze neatkarīgi no tā, vai tas notiek juridiskos rāmjos vai privātas dzīves sadraudzībā. Ārējais “iesaiņojums” nosaka resursu patēriņu, nevis draudzes jēdzienu. Draudze privātajā apgabalā – tas ir skaisti. Katrai mājas draudzei ir savs atšķirīgs profils, tāpat kā katrai ģimenei. Juridiskā reģistrācija ir tikai šajā pasaulē nepieciešamais draudzes ārējais “iesaiņojums”.

Mājas grupa un mājas draudze – kāda ir atšķirība? Vai nosaukumam ir kāda nozīme? Vai nav vienalga, kādā vārdā mēs savu sadraudzības grupu nosaucam? Jēzus taču apsola, ka Viņš būs klāt arī mājas grupai. Un Viņš ir arī mājas grupai absolūti nepieciešams. Un tomēr, stingri ņemot, mēs nevaram teikt, ka nosaukums nav svarīgs. Nosaukums lielā mērā nosaka mūsu attieksmi pret lietu. Pret draudzi tās locekļiem ir pavisam cita atbildība un pienākumi nekā pret grupu. Un Dieva draudze nav grupa, Dieva draudze ir svēta. Mājas grupas dalībniekiem ir jāapzinās sevi kā Kristus miesas locekļiem, Dieva tautas pārstāvjiem un ar tādu pieeju jāiekļaujas mājas grupā. Lokālās draudzes kopīgi veido pasaules baznīcu, un katra lokālā draudze savā atšķirīgā veidā pastāvīgi prezentē kopējo baznīcu. To pašu var teikt arī par mājas grupām un mātes draudzi.

Draudzes centrā ir Dieva Vārds un sakraments. Caur to draudzē ir sastopams Kristus. Tas nozīmē, ka draudzē:

– tiek sludināts Dieva Vārds atbilstoši Bībelei. Citiem vārdiem sakot, draudze ir atbildīga par skaidru, pareizu mācību un maldīgu uzskatu diagnosticēšanu, visu Svētā Gara gaismā pārbaudot caur Dieva Vārdu;

– tiek pārvaldīti sakramenti. Baptisti nelieto šo vārdu, bet varbūt tomēr vajadzētu. Saprotot to nevis kā glābjošu aktu, bet kā dievišķu noslēpumu. Sakramenti (lat. sacramentum “svinīga saistība, noslēpums”) ir noslēpumaini veidi kā mēs sastopam Kristus dzīvību. Draudze pati jau arī kā Kristus miesa ir liels dievišķs noslēpums. Sakramentālā dimensija draudzes dzīves un būtības izpratnē nedrīkst pazust. Vai Svētais Vakarēdiens mums ir tikai Jēzus nāves piemiņas mielasts vai dievišķs noslēpums, resp., sakraments?

Katras lokālās draudzes centrs ir eiharistijas svinēšana, ko tā svin vienlaicīgi kopējās draudzes vārdā. Eiharistijas pamats ir žēlastība, miers, taisnība. Draudzes vienības fundaments ir ikdienas taisnība un tuvākā mīlestība. Tas ir tas kopējais pamats, kas visas draudzes savieno vienu ar otru un veido kopējo baznīcu.

Vai Dieva Vārds un sakraments nevarētu piederēt arī mājas draudzei-organismam? Varētu, katrā ziņā Jaunā Derība tam nerunā pretī (Lk 22,7–38; 24,28-35; Apd 2,46–47; 16,33; 20,7–10), bet vai tas vienmēr ir saprātīgi? Draudze-organizācija tomēr ir stabilāks veidojums, kas var labāk rūpēties par jauno kristiešu pieaugšanu pareizā ticības atziņā un praksē. Mājas grupās kristītie bieži paliek bez pienācīgas garīgās aprūpes. Saprātīgāk, manuprāt, būtu šos jautājumus par pareizas atziņas virzieniem un sakramentu pārvaldīšanu atstāt mātes draudzes-organizācijas pārziņā.

Attiecībās kristietis–draudze ir iespējamas trīs situācijas.

1. Vientuļnieka kristietība. Vai nevar bez draudzes? Uzreiz teikšu, ka Dievs tādu iespēju kristietim nav paredzējis. Draudze man nav vajadzīga, Bībeli taču es varu izlasīt pats, Dievu pielūgt arī, Svētais Gars var uz mani runāt jebkurā vietā – tas ir ārkārtīgi bīstams stāvoklis. Kā kristieti var apmierināt šāds apzinīgi izvēlēts ticības dzīves veids?!

Vientuļnieka kristietību Jēzus saviem sekotājiem nav paredzējis. Tā varētu būt ārkārtas gadījumos: slimība, vecuma nespēks, izsūtījums u. c. Un tā ir nevis paša izvēlēta, bet apstākļu uzspiesta. Bieži tad cilvēks pieder pie draudzes, bet ārēju apstākļu dēļ nevar piedalīties draudzes dievkalpojumos. Kā tas bija arī šajā Covid-19 gadījumā. Bet patiesa kristieša sirdij vienmēr vajadzētu sajust karstas ilgas pēc draudzes. Ja draudze kļuvusi vienaldzīga, tad tas ir rādītājs, ka kaut kas attiecībās ar Dievu nav kārtībā. Jā, tieši attiecībās ar Dievu, jo draudze primāri nav kristiešu grupa, bet Dieva iedibinājums.

Tas, ka kristietis neilgojas pēc draudzes, ir ticības nāves ceļš. Cilvēks var dzīvot viens un teikt, ka viņš tic Dievam, bet ir nopietns pamats apšaubīt viņa ticības dziļumu un viņa attiecības ar Dievu.

“Dievs cilvēku pasaulē nav nolicis vienu. Katram ir kāda šaurāka vai plašāka kopība-sabiedrība, kura ir ieinteresēta, lai katrs tās loceklis sadraudzībā justos nepamests. Dzīves kritiskos brīžos ir labi apzināties, tas drošina, ja tev blakus vajadzības gadījumos ir pieredzējis un zinošāks ticības kopceļa gājējs. Paštaisnie “visziņi”, iespējams, tādu vajadzību neizjūt, bet pazemīgais savā mulsumā un neziņā pieredzējuša brāļa, māsas mīlestībā pasniegto ceļa karti orientācijai nenoraidīs.” (Ojārs Ginters, Garīgi atdzimuša kristieša Pienākums un Atbildība.)

2. Otrs gadījums: mums ir sava mājas draudze, un mums te ir daudz labāk. Man pietiek ar manu mājas grupu, manu “mazo baznīciņu”. Tur “lielajā” draudzē nav mīlestības, nav īstas dzīvības, draudze ir sekularizējusies, kļuvusi ļoti liberāla. Varbūt ir citi iemesli: mācītāja svētrunas nav pietiekami dziļas, kristieši ir liekuļi, viņi skaisti runā, bet paši tā nedzīvo. Šādus iemeslus mēs varētu atrast daudz. Viss rezumējas tajā, ka “tur” viss ir slikti, bet “te” pie mums – labi. Mēs esam tie pareizākie, dedzīgākie un svētākie.

Jā, draudze sastāv no cilvēkiem, kuri nebūt nav ideāli kristieši, arī mēs paši tādi neesam. Tas ir arī mans raksturojums. Taču aiz šīm mūsu cilvēciskās dabas nepilnībām un rakstura asumiņiem draudzē ir milzīgas vērtības. Pats Kristus, kas ir iedibinājis un uztur draudzi. Tie, kas sapratuši šo vērtību, neapstājas pie cilvēciskas dabas nepilnībām un konfliktiem draudzē. Pie kristietības būtības pieder sadraudzība ar citiem. Un, ja man kādā bankā, kuras ierēdņi ir vislielākie nekauņas, būtu ieskaitīts miljons, es taču tomēr ietu uz turieni! Tas nozīmē, ka Jēzus tev ir mazāk vērts, ja tu uz Viņa “iestādi” negribi iet?

Un šāda pašpaaugstināšanās arī nav īsti savienojama ar Kristus mācību.

Ja ieskatāmies Jaunās Derības rakstos, mēs arī tur neatrodam draudzi bez konfliktiem. Pat Jeruzalemes draudzē, par kuru ir rakstīts, ka tā bija “viena sirds un viena dvēsele” (Apd 4,32), bija virkne asu diskusiju. Taču kopēja sajūsma par Jēzu un Viņa vēsti un ļaušanās Gara darbībai vienmēr radīja vienību. Vienojošais centrs bija Kristus un neizsakāma mīlestība uz Viņu. Tas izraisīja gatavību citus, arī atšķirīgi domājošus, vispirms nopietni uzklausīt.

3. Trešais modelis: “mazais lielajam”. Tas būtu īstais un vispareizākais mājas grupu modelis. Mājas grupa nevis kā draudzes alternatīva, bet kā vieta, kur kristietis nobriest draudzes darbam – “mazā grupa lielajai draudzei”. Kopt sadraudzību mazākās grupās, bet saprast, izjust un izdzīvot sevi kā vairāk vai mazāk organizētas lielākas sadraudzības daļu. Sadraudzība, kas iesākusies mājas grupā, turpinās plašāk. “Mazais lielajam.” Tam garīgajam spēkam, kas attīstās mazā sadraudzībā, jātiek ienestam lielajā draudzē. Dzīvas draudzes un draudzes atjaunotnes pamati tiek ielikti mājas grupās. Nedzīvi kristieši nevarēs izveidot dzīvu draudzi

Un nu mazliet pasapņosim!

Uz mirkli aizmirsīsim tradicionālos priekšstatus par draudzi un iedomāsimies draudzi kā lielu garīgu ģimeni – organisku, nevis organizētu, orientētu uz attiecībām, bet ne formālu.

Ar šādu skatu uz draudzi es citādi saprotu virkni Bībeles izteikumu. Mērķis ir, lai draudze tālāk dzīvotu un darbotos tur, kur kristieša dzīve norisinās, proti, ikdienā, mājās, nevis tikai dievnamā. Iespēju robežās mājas draudžu locekļiem vajadzētu dzīvot savstarpēji ģeogrāfiski tuvu. Tos vadītu vecaji un veidotu pirmo no Jēzus draudzes pīlāriem.

Rom 12,1: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums.” Ir jāatceras, ka patiesu dievkalpošanu ir jāsaprot kā integrētu savā ikdienas dzīvē, nevis kā dievkalpošanas sarīkojumu. Ikdienas dzīve izpaužas mājās, ģimenē, draugu un darbabiedru lokā, nevis svētdienas dievkalpojumā.

Otrs pīlārs ir ļoti regulāras (varbūt ik svētdienas) pilsētas vai reģiona mājas draudžu sastapšanās. Tās varētu notikt lielās telpās vai brīvā dabā, lai Dievu slavētu ar dziesmām, lūgšanām un liecībām, klausītos Dieva vārdu, savstarpēji viens otru stiprinātu un iedrošinātu.

Trešais pīlārs ir tīkla darbs, kas savieno visas mājas draudzes kopējā kalpošanā, kā, piem., Pāvils raksta efeziešiem (Ef 4,7.11–12). Ir jomas, kuras ir saprātīgi veidot kā mājas draudžu kopēju darbu. Piem., mācību darbs, vadītāju atbalsts, literatūras izdošana, misione, lieli slavēšanas dievkalpojumi, kas prasa plānošanu, organizēšanu un ievērojamus finanšu līdzekļus, un pasākumi, kas nav iespējami draudzes mazā draudzes locekļu skaita un resursu dēļ.

Šāda kalpošana palīdzētu mājas draudzei attīstīties veselīgi, augt un dalīties. Katram Kristus sekotājam ir jāpieder pie kādas mājas draudzes, un augšanas mērķis nav megadraudze, bet mājas draudžu skaita pieaugšana. Katrs kristietis un katra draudze var spert kādu soli, lai šo mērķi sasniegtu. Kopējo darbu veido mājas draudžu vadītāji. Konfesionālo uzskatu atšķirības tiek atstātas otrajā plānā. Vadīt nozīmē nevis noteikt, bet gan veicināt un kalpot (Lk 22,24–27).

Apd 2,42–47 aprakstītās pazīmes tiek pārņemtas modificēti. Apustuļu mācība kļūst par Bībelē pamatotu svētrunu. Kopējā dzīve tiek veidota caur kalpojošu mīlestību, kas izpaužas kā rūpes, savstarpēja palīdzība, dalīšanās un aizlūgšana. Modelis “viņiem viss bija kopējs” toreiz bija pamatots Jēzus drīzas atkalatnākšanas cerībā. Mēs to saprotam tā, ka katrs no sava īpašuma, savām dāvanām un finanšu līdzekļiem dod draudzei.

Es saprotu, ka tas ir tāds idealizēts sapnis. Bet vai tas tomēr nav tuvāk Bībeles draudzes, Kristus miesas, modelim nekā mūsdienu formālā baznīca? Manuprāt, tas radītu lielāku garīgo dzīvību un ļautu vairāk tuvināties draudzes patiesai būtībai – organismam. Nākotne nepieder megabaznīcai, ne arī valsts baznīcai, bet nelielām, dzīvām un darbīgām kristīgām šūniņām.

Es esmu nonācis pie secinājuma, ka mājas draudzes modeli nevajag uzreiz noraidīt kā mūsu laikam nepiemērotu. Un tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāapzinās problēmas.

Bīstamība

1. Var izveidoties ērti iekārtojušās grupas, kas vairs negrib neko kopēju ar lielo draudzi. Tādas tendences ir pirmais rādītājs, ka mazajā grupā/draudzē viss nav kārtībā.

2. Ātrāk ir iespējams, ka dominē cilvēciskā sadraudzība un grupa/draudze pārvēršas par “tusiņu” ar kristīgu piešprici.

3. Viegli var ieiet teoloģisko uzskatu seklumā.

4. Ātrāk var nonākt maldu mācību valgos.

5. Izolēšanās, kas noved pie milzīgas sadrumstalotības.

6. Ļoti liela ir vadītāja loma.

Kas vada mājas draudzi?

Organizācijas struktūru nosaka hierarhija, bet tā ir cilvēku iedibināta struktūra. Garīgās lietās hierarhija izpaužas tajā, ka visa Valdnieks, Kungs un Ķēniņš ir Dievs. Pārējās visas hierarhijas ir cilvēku noteikta organizācijas kārtība. Vai bez tā var iztikt, un ciktāl tas ir pieļaujami draudzē, tie ir citi jautājumi.

Sākotnēji mēs draudzēs neredzam amatu hierarhiju. Pāvilam pašam ir autoritātes, nevis amata tiesības. Draudzēm, ko viņš nodibināja, pašām vajadzēja organizēties. JD nekur nav teikts, kas vadīja Vakarēdiena svinēšanu. Pirmām kārtām tie bija visas draudzes svētki. Visos eiharistijas tekstos tiek uzrunāti visi ticīgie. Tas, protams, nenozīmē, ka neviens šo sapulci nebūtu vadījis. Dabisks būtu pieņēmums, ka mājas tēvs vadīja arī eiharistijas svētkus. Tas atbilstu arī jūdu tradīcijām, pēc kurām vadīja kopīgās lūgšanas un svētkus (arī Pashā svētkus!). Jā šāds pieņēmums būtu pareizs, tad izvirzās jautājums par sievietes lomu, jo arī viņas bija kā mājas draudžu viesu uzņēmējas (sk. iepriekš). Ar skatu uz šodienas diskusijām par sieviešu ordināciju jāievēro, ka vēlākie amata nesēji Jaunajā Derībā bija tikai vienīgi vīri. Var diskutēt, vai tā tam ir jābūt šodien.

Katrā ziņā vadītāja loma mājas draudzē ir milzīgi liela. Viņš nav tikai namatēvs, kas organizē praktisko sadraudzību.

Bet svarīgi būtu domāt arī par kopīgo atbildību. Katrs ir aicināts savas dāvanas harmoniski izmantot kopējā draudzes struktūrā. Bieži mēs mājas grupā aizmirstam, ka mēs esam draudze, un sākam sajusties kā pasīvi ņēmēji un baudītāji. Ticībai par to, ka Dievs man dos, ir jābūt ciešā saistībā ar to, ka es arī sevi Viņam atdodu. Pēc Mt 18,20 draudze ir tur, kur divi vai trīs ir pulcējušies Jēzus vārdā. Dieva Gars kā Jēzus vietnieks dzīvo tad ne tikai katrā atsevišķi, bet Viņš veido arī kalpojošas mīlestības attiecības uz Dievu un cilvēkiem. Raksturīgi mājas draudzēm ir tas, ka kā likums tajās ir ne vairāk kā 16, augstākais 20 cilvēki. Vadība vislabāk ir pieredzējis laulāts pāris. Pie mājas draudzes tikšanās pieder kopīga maltīte, kuru atnes visi.

III. Mājas draudze Covid-19 laikā

3.1. Situācija

Ārkārtas situācija pēkšņi un negaidīti izmainīja arī ierasto draudzes dzīvi. Fiziskās pulcēšanās ierobežojumi prasīja steidzīgi meklēt jaunas darbības formas. Ieguvēji bija tie, kas jau iepriekš savus dievkalpojumus bija pārraidījuši arī digitālā formātā. Vai izmantojām visas iespējas un visoptimālākajā veidā – tas būtu plašāka pētījuma vērts.

Kas tad notika draudzes dzīvē? Izmainījās forma. Saturs, manas attiecības ar Dievu jau pēkšņi neizmainījās. Tās palika tādas pašas, kādas bija iepriekš. Tikai garīgo dzīvi nu nācās kopt ārkārtas situācijas uzspiestā formā. Izmainījās arī pats mājas grupas/draudzes jēdziens. Par garīgo šūniņu kļuva nevis ierastā mājas grupa, pat ne ģimene, bet tikai vienā mājsaimniecībā dzīvojošie. Vēl vairāk: ārkārtas situācijas apstākļos arī jēdziens “mājas grupa” kļuva stipri izplūdis. Līdz šim reālā grupa tagad pastāvēja virtuālā formā, labākajā gadījumā Zoom formātā. Fiziski kontakti nebija iespējami. Faktiski katram bija jādzīvo un sava garīgā dzīve jākopj vairāk vienam ar garīga atbalsta palīdzību no draudzes puses ar tehnoloģiju palīdzību. Par “minidraudzi” kļuva vienā mājsaimniecībā dzīvojošie kristieši, kā tam principā būtu bijis jābūt jau visu laiku, ne tikai ārkārtas situācijā. Nemaz nav reti gadījumi, ka divi kristieši mājās nemaz tik daudz par Kristu nerunā, kopā Bībeli nelasa un Dievu nelūdz. Šis tad nu izgaismoja, kā īsti katrā mājsaimniecībā tas notiek. Un varbūt aicināja vai maigi piespieda kaut ko mainīt.

3.2. Krīze kā indikators

Un šī jaunā situācija izgaismoja, kāda tad ir mana kristietība, manas attiecības ar Dievu. Nevis kāda tā ir pēkšņi kļuvusi, bet kāda tā jau visu laiku ir bijusi. Pavisam skaidri parādījās tas, ar kādu sirdi mēs varbūt gadiem esam gājuši uz draudzi. Varbūt mēs bijām čakli svētdienas dievkalpojumu apmeklētāji, bet krīze ļāva ieskatīties dziļāk – kāda ir sirds, kādas ir neredzamās attiecības ar Dievu.

Vai situācija mūs satrauca? Vai izjutām kādu diskomfortu? Protams. Kāpēc? Galvenokārt jau divos virzienos:

– mēs izjutām lielāku vai mazāku nemieru, ka tas, kas notiek pasaulē, var skart arī mūs. Neviens mēs nebijām pasargāti no vīrusa. Varbūt vēl joprojām esam satraukti arī par to, kas būs ar mūsu darbu un finansēm pēc vīrusa;

– mēs nevarējām satikties ar saviem radiem, draugiem un paziņām. Šis laiks neļāva kopt ierasto sadraudzību pat ar savu bērnu ģimenēm. Un ierastā sadraudzība ar draudzes locekļiem svētdienās dievnamā arī tika pārtraukta.

Bet ar savu garīgo stāvokli mēs lielā mērā bijām apmierināti. Tas mūs īpaši neuztrauca. Vairāk mūs satrauca ārējie apstākļi.

Pandēmija kā spogulī parādīja, kas notiek mūsu sirdīs. Dievnamā mūsu attieksmi pret notiekošo lielā mērā noteica tradicionālie rāmji, tagad bijām brīvi no tiem. Varēja pilnam parādīties tas, kas mūsos ir iekšā. Un mūsu attieksme ir tas labākais spogulis tam, kas notiek mūsu sirdīs. Pieskaršos tikai dažiem, manuprāt, būtiskākajiem virzieniem.

1. Dievkalpojums. Jā, tā tradicionālā vieta un forma tika mums atņemta. Un tomēr mums svētdienās tiešsaistē tika piedāvāta iespēja piedalīties dievkalpojumā. Kāda ir mūsu attieksme pret Kristu? Skatāmies kā raidījumu? Neuztveram to kā dievkalpojumu. Varbūt tā bija arī dievnamā, bet šī attālinātā forma neapšaubāmi mūs uz to vēl vairāk pamudināja. “Pag, aizmirsu uzlikt kartupeļus vārīties! Pagriezīšu skaļāk, tad arī virtuvē varēs labi dzirdēt!” Faktiski jau tas var notikt arī dievnamā, bet šeit forma un ārējie apstākļi vēl vairāk mūs uz to izaicina. “Kamēr viņi te dzied, paskatīšos, kas notiek Āgenskalnā, Liepājā vai Ventspilī. Diez kas tur šodien runā?”

Un mēs sākam dievkalpojumu skatīties kā televīzijas pārraidi, sērfojam no viena dievkalpojuma uz otru. Priecājamies, ka tagad tādas iespējas ir. Internetā varēja redzēt korespondentu, kas, attālināti strādājot, ekrānā bija redzams žaketē, kreklā, ar kaklasaiti. Bet tad kamera pagriezās, un visi ieraudzīja, ka viņam kājās nav uzvalka bikšu. Fasāde bija skaista. Covid-19 laiks izgaismoja ne tikai mūsu fasādi, bet arī to, kas ir aiz tās. Kristieši, kas svētdienas dievkalpojumu skatās pidžamās. Kas tad tur slikts? Galvenais taču nav apģērbs. Jā, bet kas tad mums ir galvenais?

Vai nevar citādi? Var. Jau sākot ar vietas un sevis paša sagatavošanu dievkalpojumam. Svinīgi un ar pienācīgu bijību. Nevis virtuvē, griežot salātus, vannasistabā tīrot zobus, pidžamā, sēžot uz dīvāna vai vēl kā citādi. Tad mēs nevis noklausīsimies Bībeles lasījumu, bet piedalīsimies tajā, nevis noskatīsimies lūgšanu, bet lūgsim kopā ar draudzi. Protams, var, braucot ar auto, klausīties labu svētrunu, bet tomēr tas nav dievkalpojums.

Mēs sākam aizvietot dievkalpojumu ar garīga sarīkojuma noskatīšanos. Dievkalpojums nav sarīkojums, izrāde, ko noskatīties vai noklausīties. Tas var notikt gan mājās, skatoties attālināti, vai esot klāt dievkalpojumā. Nevis tas, ka esam mājās, bet tas, ka esam dievkalpojumā, bet to skatāmies kā televīzijas raidījumu. Mēs neizjūtam sevi kā Kristus miesas locekli, kas nāk sastapties ar savu Kungu. Ārkārtas situācija izgaismoja mūsu attieksmi.

2. Šī jaunā forma mums ir iepatikusies. Mēs esam pieraduši būt mājās. Iespējams, ka tas mūs īsti neapmierina no sadraudzības viedokļa, bet pret garīgās dzīves kopšanu digitālā formā mums lielu iebildumu nav. Ēdam digitālu maizi, dzeram digitālu ūdeni. Garīgi barojamies caur acīm un ausīm. Mūsu fiziskā miesa ilgi to nepanestu. Mēs ātri aizietu bojā. Mums būtu nepieciešama īsta barība. Bet digitālais Kristus mūs sāk apmierināt.

3. Vai iepriekš teiktie vārdi tomēr nav par skarbu? Manuprāt, ne, jo sāk izvirzīties jautājums: kāpēc vispār jāiet uz dievnamu? Kāpēc ir vajadzīga draudze? Kāpēc nevar noskatīties/noklausīties dievkalpojumu, sēžot mājās uz dīvāna, sērfot pa dievkalpojumiem? Tā taču mēs varam iegūt vēl vairāk. Ārkārtas situācija mūs uz to pamudina. Tehniskas iespējas attālinātu kontaktu nodrošina. Kāpēc jāiet uz dievnamu? Mēs varētu paplašināt šo jautājumu: Ko es sagaidu no draudzes? Ko es tur meklēju?

Savu labsajūtu? Cilvēku sadraudzību? Ievēroju tradīciju?

Bet draudze nav iedibināta tāpēc, lai cilvēks tajā baudītu mieru, atrastu draugus, izveidotu domubiedru pulciņu. Kā garīga sanatorija, atpūtas nams vai izklaides vieta.

Ir jāpiekrīt, ka baznīca ir stipri liberalizējusies, pārtapusi par organizāciju, klubu, ticīgu cilvēku biedrību, institūciju, kas darbojas dažādos ticības darbos. Ka laikmeta gars ir iespiedies draudzē, ka kristieši nav perfekti, ka draudzei nav tā iespaida uz apkārtējo sabiedrību, kādam tam vajadzētu būt. Mēs varētu vēl daudz ko atrast, kas draudzē nav un ir slikts. Mēs esam kļuvuši par vareniem Kristus miesas kritizētājiem, bet mums neslāpst pēc tā svētuma, kas ir Kristus miesa. Mēs neilgojamies sastapt Kristu Viņa miesas būtībā.

Kāds teiks, ka to visu var, esot mājās un neejot uz “slikto” draudzi. Mēs izveidosim mājās daudz labāku Kristus miesas daļu. Tā ir sātana viltība. Es pat negribu pievērsties jautājumam, kādas funkcijas nevarētu tikt īstenotas mājas draudzē. Dievu mēs varam piedzīvot jebkur: draudzē, mājās, vienatnē, kopībā, dabā u. c. Runa nav par to, ka mēs mājās nevarētu piedzīvot Dievu. Jautājums drīzāk: kāpēc manī nav slāpju pēc Kristus draudzes. Atbilde: man tepat ir labi. Kristus taču arī te ir klāt. Kam ir labi? Manai miesai vai dvēselei? Ja dvēsele ir apmierināta, tad jāzvana trauksmes zvani. Tas tikai rāda to stāvokli, kādā visu laiku esam dzīvojuši. Tas nav radies tikai 3 mēnešu ārkārtas stāvokļa laikā. Tam ir dziļākas saknes. Jau pats fakts, ka kristietim neslāpst pēc Kristus draudzes, pēc brāļu un māsu sadraudzības, norāda uz seklumu attiecībās ar Dievu.

Kāpēc nevelk uz dievnamu un draudzi? Nav slāpju. Pēc Kristus!?

4. Garīgā sadraudzība. Mēs bijām visu laiku draudzes dzīvi piesaistījuši fiziskai kopībai. Mums šķiet, ja tā ir traucēta, tad arī draudzei ir beigas. Un tad mēs domājam, ka kaut kā krīze ir jāpārdzīvo, kamēr viss atkal ieies vecajās sliedēs. Šis laiks mums māca kaut ko citu. Garīgajā dzīvē svarīgākā ir garīgā sadraudzība. Ja nevaram satikties fiziski, tad it kā pazūd realitātes izjūta. To īpaši izjūtām tagad, kad bijām izolēti cits no cita. Pat no saviem bērniem, ja viņu ģimenes dzīvo atsevišķi. Bet ar apkārtējiem cilvēkiem mūsdienu tehnoloģijas tomēr nodrošina zināmu fizisku kontaktu līmeni dzirdes un vizuālā formā.

Ar Jēzu mēs nekad nevaram sastapties fiziski. Ar Jēzu mēs varam sastapties tikai Garā. Tāpēc arī attiecībās ar Viņu ir bīstamība ātri pazaudēt realitātes izjūtu. Attiecības viegli var kļūt formālas. Krīzes situācija izgaismoja, kādas tās ir. Kopsim šo garīgo sadraudzību ar Kristu! Bez kopšanas tā aizies bojā. Mums ir jāmācās garīgā sadraudzība. Mēs gribam saņemt garīgās sadraudzības apliecinājumu ar emociju palīdzību. Bet Jēzus saka: “Svētīgi tie, kas neredz, un tomēr tic.” (Jņ 20,29) Es varētu pārfrāzēt: kas nepiedzīvo pārdabiskas emocijas.

Bet arī attiecības ar apkārtējiem aizsākas no garīgas sadraudzības. Ja būs garīga vienotība, tad slāps arī pēc fiziskas sadraudzības. Un krīze izgaismoja, ar ko tev ir bijusi garīga sadraudzība. Protams, vispirms jau ar saviem ģimenes locekļiem, radiem. Bet ar citiem draudzes locekļiem? Vai izjūtam, ka caur Kristu mēs visi esam vienoti un tāpēc mums slāpst arī pēc fiziskas sadraudzības? Vai mūsu vienotība tomēr vairāk nebalstās cilvēciskās patikas un savstarpēju simpātiju līmenī. Mums jāmācās garīgā sadraudzība un vienotība, kas balstās Kristū.

5. Forma un saturs. Šī situācija mūs mudina domāt par formu un saturu garīgajā dzīvē. Ārējie apstākļi kontaktus ar draudzi ja ne pilnīgi pārtrauca, tad būtiski izmainīja. Tas bija pārbaudījums un izaicinājums ne tikai draudzēm, bet lielā mērā katram no mums. Mēs esam pieraduši to un to darīt, tieši tādā formā un tradīcijā to darīt. Mums forma ir svarīgākā. Bet varbūt no tradicionālās dievkalpošanas formas, resp., no tā, ko mēs uzskatījām par kalpošanu Dievam, mums ir jātop izsistiem, jo formas tradīcijas mainās arī bez ārkārtas situācijas.

Bet svarīgākais ir saturs neatkarīgi no tā, vai tas izpaužas dievnamā vai mājās. Satura tradīcijās mums ir jābūt konservatīviem. Apstākļi mūs piespieda izmainīt formu. Bet nepazaudēsim saturu. Saturam nav jāgaida, kamēr atkal atgūsim ierasto formu. Svarīga nav forma, bet kur visā šajā procesā paliek sirds un attiecības ar Kristu. Tas ir attiecināms arī uz mājas grupu saturu.

Jebkurā gadījumā problēma nav nosaukumā vai formā, bet attieksmē un saturā (forma gan ir cieši ar to saistīta). Tāpat kā ārkārtas situācijas laikā tiešsaistes dievkalpojumu skatīšanās. Nevis pati forma ir vainīga, bet tas, ko mēs ar šo formu izdarījām, proti, mūsu attieksme.

6. Nekādā ziņā negribu teikt, ka visi kristieši ir tik nepievilcīgi, kā šeit aprakstīju. Es ticu, ka starp mums ir daudz tādu, kas arī ārkārtas situācijas gaismā izskatās skaisti un spoži. Tie “sliktie” ir citur. Un es vairāk šeit runāju par tendencēm un bīstamību. Tomēr jāatceras, ka pilnību sasniedzis neviens no mums vēl nav. Un, ja vispār izvirzās jautājums par draudzes nozīmi un dievkalpojumu apmeklēšanu dievnamā, tad ir laiks un vietā par šiem jautājumiem runāt. Pustukšie dievnami pirmajās pēckrīzes svētdienās to tikai apstiprina.

IV. Izejot no ārkārtas situācijas

4.1. Notikumi ap mums un ārējie apstākļi mūs pārbauda.

Dzīvē jau daudz kas notiek pēkšņi un negaidīti. Lielākas un mazākas lietas. Patīkamas un nepatīkamas. Mēs dzīvojam savu ierasto dzīvo, bet tad pēkšņi: mūsu dzīvē ienāk slimība, mēs zaudējam darbu, mūsu banka bankrotē, Eiropa noslēdz robežas. Varbūt notiek kaut kas pozitīvs: mēs pēkšņi saņemam negaidītu mantojumu. Tas viss izsit mūs no ierastās rutīnas un negaidīti ieliek pavisam jaunā situācijā. Situācijā, kas liek mums domāt citādi, rīkoties citādi, kas izraisa atšķirīgas mūsu izjūtas un reakcijas. Situācijā, kas mūs pārbauda. Izgaismo, kādi mēs īsti esam, kā mēs rīkosimies jaunajos apstākļos.

Faktiski Covid-19 ir situācija, kas pārbauda mūsu iesakņošanos. Kur esam iesakņoti, un cik stipri tajā stāvam. Ārējie apstākļi, caur kuriem tiek pārbaudītas nevis mūsu zināšanas par Dievu, bet mūsu sirdis.

Ja vīrusa epidēmija trīs mēnešos spēj mūs tā ir izšaubīt, tad nekādu sakņu nav bijis. Tad man jāierauga, ka mana kristietība ir bijusi tikai kā krāsains ziepju burbulis, kas nu ir pārplīsis. Dvēseles tukšums, nepareizs stāvoklis attiecībās ar Dievu – tas jau neradās ārkārtas situācijas apstākļos. Šie apstākļi tikai parādīja un varbūt stimulēja, ka tas, kas bija mūsos iekšā dziļi apslēpts, tagad nāca gaismā. Jā, tas bija kā kārdinājums, pārbaudījums mūsu ticībai. Un mēs neizturējām šo pārbaudi. Sātans mūs sagūstīja un piesēja pie dīvāna, sarāva saites ar Kristus miesu un iestāstīja, ka tā ir vislabāk. Un mēs sākām gudri aizbildināties, ka var taču visādi, Dievs ir visur klātesošs, draudzē nav īstās dedzības utt. Protams, forma nav svarīgākais, bet ticības uguns liesmiņu nogriezt uz mazāku nedrīkst. Tā var apdzist pavisam.

Vai esam savas dzīves saknes atraduši nevis savā īpašumā, bet dzīvajā Dievā! No šīs saknes neviens cilvēks un nekādi ārkārtas apstākļi mūs nevarēs izraut. Pāvils raksta romiešiem:

“Kas mūs gan šķirs no Kristus mīlestības?” (Rom 8,35–39) Neviens!

Vai mēs esam tā Kristū iesakņoti, ka nekas nespēj mūs no Viņa izraut? Šis laiks parādīja, cik viss ir iznīcīgs un ātri pārejošs. Tas pārbauda mūsu saknes. Vai neesam dzīvojuši formālā dievbijībā un pašapmāna kristietībā, vai esam stipri sakņoti Kristū. Ja ir labi sēdēt mājās un nav slāpju pēc sadraudzības draudzē, tad saknes ir bijušas vājas.

Notikumi un apstākļi pārbauda mūs. Mūsu attiecības ar Dievu. Mūsu attiecības ar cilvēkiem. Mūsu lūgšanas. Vai lūdzam tikai: “Kungs, dod un palīdzi.” Vai arī: “Kungs, rādi man, ko es varu dot?” Pārbauda, kādi mēs esam iepretī savam kristieša uzdevumam. Jūs esat pasaules gaisma, zemes sāls, Kristus vēstule, ejiet un sludiniet evaņģēliju u. c. – tie ir kristieša uzdevumi. Nekas no tā vīrusa dēļ nav

atcelts. Krīze tikai pārbauda, kā mēs izturamies ārkārtas apstākļos. Pārbauda un aicina:

– ieskatīties sevī;

– ieskatīties Dievā;

– paskatīties apkārt.

4.2. Iespēja

Katrs pārbaudījums, faktiski viss, kas notiek, ir arī iespēja. To var izmantot, bet var arī palaist garām. Un runa nav par laicīgām lietām, ka mēs, izmantojot ārkārtas situāciju, varētu kaut ko iegādāties lētāk, ka mēs varētu, apsviedīgi rīkojoties, kaut ko iegūt sev. Runa ir par kaut ko daudz nopietnāku, proti, par Dieva svētībām. Ja neizmantojam iespēju, mēs palaižam garām Dieva svētību.

Jēzus ar dziļām skumjām skatās uz Dieva pilsētu Jeruzalemi (Mt 23,37). Brīnišķīgas Dieva svētības un palīdzība ir nākusi pār šo zemi un pilsētu. Bet nekas no šīm svētībām nav paturēts. Kāpēc? Jēzus parāda vainu: “Es gribēju, bet jūs negribējāt.”

Ne jau tikai Jeruzalemei der šis vārds. Arī mums. Mēs arī varam Dieva svētības palaist garām. Mēs esam tā iegrimuši savas dzīves grūtībās, problēmās, ārējos apstākļos, ka neko citu vairs nesaskatām. Dievs mūs uzrunā, vēlas kaut ko pateikt, bet mēs negribam klausīties. Garām palaistas svētības. Slimība, problēma vai ārkārtas situācija var būt kaut kas vairāk nekā tikai sāpes, bēdas, apgrūtinājums un izmisums. Tā var būt svētība. Ne vienmēr mēs tā tik skaidri un noteikti teiksim: es negribu to, ko Dievs dara. Bet ar savu rīcību un emociju izpausmi mēs rādām noraidošu attieksmi. Vai tas nav kāds īpašs nepateicības veids iepretī tam, ko Dievs mūsu dzīvēs dara?

Kādu svētību lavīnu mēs esam palaiduši garām savās dzīvēs!

Arī šis grūtais laiks savā dziļākajā būtība bija un joprojām ir iespēju laiks. Vēl vairāk: tas ir brīnišķīgs Dieva žēlastības laiks mums katram un mūsu Latvijai, ka Viņš nav ļāvis slimībai izplatīties un ka Viņš īpašā veidā mūs aicina savu skatu pavērst un Viņu un Viņa Gara gaismā ieskatīties sevī. Mums vajadzētu mācīties katrā lietā saskatīt Dievu. Ļaut katrai lietai un notikumam iziet caur Dieva prizmu. Ja mēs tā uzlūkosim notiekošo, mēs saņemsim Dieva svētības arī no šī ārēji grūtā laika.

4.3. Restarts

Kad domājam, ko no šī laika paturēt, tad, pirmkārt, domājam par tehnoloģijām un formām, ko esam apguvuši un ko varētu tālāk izmantot draudzes darbā, tad, pirmkārt, domājam par jaunapgūtajām vai nostiprinātajām tehniskajām iespējām. Tas, protams, ir labi, bet nebūt nav galvenais. Ja tikai to, tad neko no šīs nopietnās mācības neesam sapratuši.

Kāda būs pasaule pēc Covid-19 krīzes, par to vēl ir pāragri spriest. Taču ir skaidrs, ka pasaule vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms tam. Daudz kas izmainīsies ekonomikā un politikā. Bet Covid-19 krīze

“restartēs” arī katra cilvēka domāšanu.

Velingtonas Viktorijas universitātes profesors Nikolass Agars saka: “Ir skaidrs, ka globālajai ekonomiskajai un politiskajai sistēmai ir nepieciešams “restarts”. Tomēr es gribētu piebilst, ka pati

galvenā restartēšanās jau notiks pašu cilvēku galvās.” (sk. https://www.tvnet.lv/6949508/covid-19-krizerestartes-ne-tikai-ekonomiku-un-politiku-bet-ari-katra-cilveka-domasanu)

Restarts ir vajadzīgs katram kristietim arī garīgajā jomā. Nedrīkstam gaidīt, kamēr atnāk atkal vecie laiki un viss būs pa vecam. Pat nedrīkstam to vēlēties. Restarts – ko tas nozīmē?

1. Vispirms tas nozīmē, ka ir jāatgriežas pie vecā. Ja datorā kaut kas nefunkcionē īsti normāļi, tad pirmā iespēja ir mēģināt to pārstartēt, cerībā, ka tad viss sakārtosies. Un reizēm tā tas arī notiek.

Garīgajā dzīvē mums arī nepieciešams restarts. Bet tas nenozīmē, ka viss sakārtosies automātiski kā datorā. Tas nenozīmē arī, ka vienkārši jānogaida, kamēr atkal atnāks vecie laiki ar vecajām iespējām. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits par transporta nozares uzņēmumiem teica: “Galvenais ir panākt, lai transporta nozares uzņēmumi “pārziemo” un pēc koronavīrusa izraisītās dīkstāves turpina savu darbību.”

Šādā politika der transporta nozarei, bet neder Dieva valstībai. Kristietim nav “jāpārziemo”, lai atkal atgrieztos pie tā, kas bija pirms trim mēnešiem. Ir jāmeklē vēl vecākas vērtības, vēl dziļākas saknes. Tās, kuras esam pazaudējuši.

2. Pašapmierinātība. Krīzes laiks mums parādīja jaunu iespēju garīgo dzīvi kopt mājās, un mēs jūtamies labi. Kādā aptaujā tika konstatēts, ka 55% biroja darbinieku nevēlas atgriezties birojos, bet gan grib strādāt mājās. Es biju pārsteigts, ka tad, kad ārkārtas situācija beidzās, dievnami tomēr bija pustukši. Nemaz tā nebijām noilgojušies pēc savas draudzes. Varbūt tās bija bailes no vīrusa, varbūt kāds garīgā apmierinājuma stāvoklis. Protams, esmu noilgojies pēc sadraudzības ar citiem, bet ne ar visiem, ne ar draudzi. Kad atcels ierobežojumus, varēs pulcēties arī pārējie mūsu mājas draudzes dalībnieki.

Jautājums, ka kāda draudzes mājas grupa varētu kļūt par pašapmierinātu kristiešu grupu, kam draudzes kopība nav vajadzīga (vai ir otršķirīga), tagad ir saasinājies vēl vairāk un reducējas uz katra atsevišķa kristieša garīgo stāvokli.

Kāpēc neslāpst pēc draudzes? Nav tāda, kādai, manuprāt, tai vajadzētu būt. Bet vai es pats esmu tāds, kādam man vajadzēja būt? Nē, nevis draudze ir tur vainīga, bet manas formālais stāvoklis Dieva priekšā, mans garīgais tukšums. Ar manu sirdi kaut kas nav kārtībā, ja tā mani nevelk uz draudzi, ko Kristus pats iedibinājis, kas ir Kristus miesa. Tas, ka mūs apmierina “dīvāna draudzes” dievkalpojums, ir

kā indikators, kas izgaismo mūsu garīgo seklumu. Sarkanā lampiņa, kas jau mirgo. Ko darīt? Restarts vajadzīgs.

3. Evaņģelizācija. Kristīgās draudzes pamatuzdevums. Man šķiet, ka arī šajā jomā ir nepieciešams restarts. Cik daudz mēs mērķtiecīgi nodarbojamies ar šīs lielās Jēzus pavēles izpildi?

Tas jādara vienmēr, bet varbūt tieši šis laiks ir radījis labvēlīgu augsni tam, lai Dieva vārds tiktu uzklausīts.

4. Vai varam paši restartēties? Vai tas nav Dieva darbs pie mums? Jā un tomēr kaut ko varam arī paši. Vispirms ieraudzīt, saprast, nepalaist vieglprātīgi garām un nopietni izprast to mācību, ko šī situācija ir izgaismojusi.

– Tā parādīja, ka pasaule ir ļoti trausla, ka viss var ļoti pēkšņi izzust, zaudēt vērtību: manta, vara, karjera, veselība. Tas mudina mūs tiekties pēc tā, kas nemainās.

– Tā mācīja mūs būt pateicīgiem Dievam, ka Viņš Latviju un mūs tik brīnišķīgi žēlojis daudzus gadus un turpina to darīt arī šajā situācijā, neļaujot mums piedzīvot epidēmiju visā tās bargumā.

– Mēs tikām apturēti savā nebeidzamajā steigas un pienākumu virpulī un tikām piespiesti vairāk paskatīties uz sevi un savām attiecībām ar Dievu. Katrā ziņā situācija mums deva tādu iespēju un virzīja uz to.

– Mēs varējām ieraudzīt savu reakciju ārkārtas situācijā. Un tieši tā lielā mērā izgaismoja mūsu patieso garīgo stāvokli.

Noteikti katrs sevī atradīsim vēl kaut ko, kas atklājās tieši šajā situācijā. Vai viss bija tik ideāli? Vai paši esam pilnīgi apmierināti ar sevi? Ja esam apmierināti, tad mums noteikti ir vajadzīgs restarts. Ja esam pret visu vienaldzīgi un gribam tikai sagaidīt ārējo apstākļu izraisīto apgrūtinājumu beigas, tad arī.

Protams, garīga atjaunotne ir Svētā Gara darbs mūsos. Bet mēs varam pēc tā lūgt. Izejot no šīs situācijas, mums vairāk vajadzētu nevis pievērsties kārtējām programmām un pasākumiem, kas vērsti uz draudzes organizatoriskās struktūras stiprināšanu. To organizācijas daļu mēs esam būvējuši, veidojuši, slīpējuši gadsimtiem ilgi. Daudz par daudz esam ar to nodarbojušies. Esam stipri novirzījušies uz organizācijas pusi un pazaudējuši Kristus miesas izjūtu. Es domāju, ka šim restartam vajadzētu būt vērstam uz garīgās dzīves stiprināšanu, draudzes kā organisma, Kristus miesas, stiprināšanu. Nav jāgaida, kamēr atkal kāda jauna sērga mūs apturēs.

Man šķiet, ka ir nepieciešams ļoti nopietni strādāt divos virzienos, kas abi ļoti cieši ir sasaistīti kopā:

– lūgšanu dzīve;

– meditācija (lat. meditatio, ‘pārdomāt, apdomāt, apcerēt’), kontemplācija (lat. contemplatio ‘vērošana’), rekolekcijas (lat. recollectio ‘atcerēšanās’), hesihasms (gr. hēsychia ‘iekšējais klusums, miera stāvoklis’). Lai mūs nebaida šie vārdi. Katrā ziņā šeit nedomāju kādas īpašas tehnikas, lai sasniegtu kādu īpašu stāvokli. Visi kopā šie vārdi raksturo virzienu, kurā es vēlos akcentēt mūsu domas:

– iekšēja klusuma un miera stāvoklis;

– sevis atvēršana Svētajam Garam;

– laiks, kad kristietis nošķiras no saviem ikdienas dzīves pienākumiem, lai nodotos lūgšanām un apcerei.

Luters ar to saprot pastāvīgas Svēto Rakstu kā vienīgā un nemaldīgā Dieva Vārda studijas un dziļas pārdomas.

Šo laiku varētu uzskatīt zināmā mērā par “gavēņa” laiku. Ārējie apstākļi mūs uz to mudināja. Mums nav “jājūk prātā” par vīrusu, bet šis ir laiks, kad mums ir beidzot jāsakārto sevi, jāsaprot, jāiepazīst sevi un jālūdz: “Dievs, piedod man un uzrādi, kas ir tas, kas manī ir Tev nepatīkams?”

Vai tā izmantojām šo laiku? Tad tas varētu kļūt par patiesu restartu.

“Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mt 18,20) Es atkārtoti esmu citējis šo pantu. Šīs Rakstvietas konteksts runā par to, ka draudze ir lūgšanu sadraudzība kopīgai cīņai pret ļaunumu. Jūdu likumi noteica, ka ir nepieciešami 10 vīri, lai sinagogā varētu notikt dievkalpojums. Mācekļiem Jēzus saka, ka pamatnoteikums vairs nav skaits kā jūdiem, bet sapulcēšanās Viņa vārdā. Protams. Svētais Gars ir katrā kristietī, Kristus klātbūtne ir apsolīta visiem Jēzus sekotājiem. Un tomēr īpašā veidā Jēzus apsola savu klātbūtni tiem, kas pulcējas Viņa vārdā. Vienalga, vai tas notiek draudzē vai mājas grupā, vai vēl kā citādi.

“Es būšu viņu vidū.” – kāds brīnišķīgs apsolījums! Kristus būs draudzes vidū, Viņš būs mājas grupas vidū, Viņš 2–3 vidū, Viņš būs tuvumā un pieejams. Vai ļausim Viņam vairāk nekā tikai būt vidū? Bet daudz svarīgāk, lai Viņš būtu nevis vidū, bet sirdī. Bet vai mēs ļaujam Viņam darboties? Vai darbojas katra sirdī?

Kopsavilkums

Šāda piespiedu izolācija ir kaut kas pilnīgi jauns mūsdienu cilvēku dzīvē. Apstākļi spieda meklēt mūsu sadraudzībai, kalpošanai, draudzes darbam jaunas formas. Kaut kas no tā paliks arī tad, kad ārkārtas apstākļi būs beigušies. Kas paliks no šī laika? Pasaulē, Latvijā, bet vissvarīgākais draudzē un manā garīgajā dzīvē?

No vienas puses, mēs jau esam noguruši no šīs situācijas. Mēs ilgojamies pēc sadraudzības un tuvāka kontakta ar saviem tuviniekiem un draugiem.

No otras puses, mums sāk šķist, ka ir taču ērti sēdēt mājās un pēc draudzes nemaz vairs tā neslāpst. Sākam justies labi, skatoties dievkalpojumus kā televīzijas raidījumus un sērfojot pa tiem. Mēs gaidām, kad beidzot atkal viss būs pa vecam.

Kur ir robeža, lai paņemtu visu to pozitīvo, ko var dot mājas grupu sadraudzība, un tomēr nekļūtu par egoistiskiem patmīļiem, kuri komfortablos apstākļos mājās cenšas kopt savu garīgo dzīvi un tiekas tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem grib? Kur ir robeža? Vai tad vispār tāda robeža eksistē? Vai tuvībai ar Jēzu var būt robeža? Vai var pateikt: “Nu es esmu pietiekami labs kristietis?” Vai robežas meklējumi nav pretrunā ar mīlestību? Vai nav jāsāk ar mīlestību? Ja mēs Jēzu patiesi mīlēsim, tad taču nemeklēsim šīs mīlestības robežu. Robežas meklējumi rāda mūsu garīgo seklumu.

Šis bija un joprojām ir viens brīnišķīgs Dieva žēlastības laiks, kas draudzi un mūs katru atsevišķi nopietni pārbaudīja, bet reizē arī rādīja iespējas. Ko mēs sapratām un ieguvām no šī laika, to katram vajadzētu nopietni izvērtēt.

Covid-19 faktiski ir brīnišķīga Dieva dota iespēja sakārtot savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Tas var būt sevis garīgās izpētes un jaunu atklājumu laiks. Krīze var kalpot kā brīnišķīgs Dieva palīglīdzeklis mums ieraudzīt un izvērtēt sevi un nākt Viņam tuvāk.

Arī draudzēm vajadzētu sevi nopietni izmeklēt, kāpēc tās ir vajadzīga un vai tās nav novirzījušās no sava galvenā uzdevuma. Dieva draudzei kopumā, tāpat kā katram kristietim atsevišķi, arī ir jānes augļi. Ja mēs to sapratīsim un meklēsim Kristus palīdzību “restartēt” savas attiecības un darbošanos, tad šis būs bijis viens brīnišķīgi svētīgs laiks. Restarts nevis kā iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, bet kā jauna pakāpe mūsu attiecībās ar Dievu, ir vajadzīgs mūsu draudzēm un mums katram.

Galvenā izmantotā literatūra

Balodis, Mārtiņš, Mājas draudzes 1. gs. laikā. 2005. Hauenschild, Manfred, Hausgemainde – was neumodisches?

https://homepage.ruhr-uni-bochum.de/Manfred.Hauenschild/hknd/hauskiwa.htm Iņķis, Rihards, Kam mēs ticam? http://hirss.lv/materiali/macibu-materiali/

Roloff, Jürgen, Die Kirche im Neuen Testament. NTD, Götingen 1993. Rubļevska, Dace, Praktiskā eklezioloģija. 2001.

Rumba, Edgars, Kas ir Baznīca?

Schalke, Udo, Theologie des Neuen Testament. Götingen 2007.

Schwarz, Roland, Die Hauskirchen der Bibel – Modelle heutigen Gemeindelebens?

https://www.dioezese-linz.at/dl/nqtpJKJnNoJqx4kJK/Hauskirchen_der_Bibel.pdf

https://www.netchurch.de/blog/post/was-ist-eine-hauskirche-hausgemeinde

https://www.bistum-regensburg.de/news/hauskirche-den-glauben-zuhause-leben-und-feiern-7353/

Ilmārs Hiršs, Dr. theol.

Jaunajā Derībā vairākās vietās mēs sastopamies ar prasībām, kādas tiek noteiktas draudzes vadītājiem (bīskapiem, presbiteriem un diakoniem).[1] Vadītājiem  prasības izvirza arī pirmkristiešu raksts Didahe.[2]
Divi no šiem katalogiem[3] iesākas ar vārdiem: “vienas sievas vīrs” (gr. mias gynaiskos anēr). Kā saprast šos vārdus?
Vispirms jāievēro, ka abi šie katalogi sākas vienādi, proti, ar vārdu anepilēmptos (nevainojams, ārpus kritikas).[4] Vadītājam pienākas būt nevainojamam. Sabiedrība to no viņa sagaida, jo viņš reprezentē draudzi.
Vārds “nevainojams” šeit attiecas nevis uz vienas sievas vīru (nevainojams vīrs), bet šis vārds ir kā virsraksts, kas ievada visu tālāko prasību katalogu, kā pirmais un galvenais kritērijs. Nevainojams – tā ir centrālā prasība, kas tālāk tiek no dažādām pusēm konkretizēta.[5] Un pirmā konkretizācija skar laulības situāciju, kas apkārtējai sabiedrībai uzreiz ir skaidri saskatāma.

Otra lieta, kas ir jāatzīmē, ir tas, ka visai kristīgai draudzei un katram kristietim arī šajā jomā Jēzus bija noteicis normu.[6] Bīskapiem tā nevarēja būt citādāka. No viņiem netiek prasīts nekas vairāk kā no citiem ticīgajiem. Viņiem netiek piemēroti kādi stingrāki noteikumi. Vienīgi tiek sagaidīts, ka viņi šo visiem kristiešiem noteikto normu redzami apstiprinās caur savu izturēšanos.

Kā saprast prasību “vienas sievas vīrs“?
Diskusijas iet vairākos virzienos.
1. Izteiciens ir anticelibātisks.[7] Par bīskapu var kļūt tikai precējies vīrs, kas dzīvo ar vienu sievu. Runa ir par norobežošanos no gnosticisma virziena, kas sludināja eshatoloģiski motivētu askētisku dzīvesveidu, kāds tajā laikā bija izplatīts Mazāzijas draudzēs.[8] Taču šis katalogs nav vērts pret askētisku ideālu pārstāvjiem, bet runā par amata pārstāvjiem, no kuriem tiek prasīts “nevainojams” dzīves veids.
2. Norādījums vēršas pret šķirteņu atkārtotu laulību.[9] Jēzus laulības šķiršanu bija aizliedzis (Mk 10,11; Mt 5,31f; 19,9), tāpēc atkārtota laulība šķirteni diskvalificē kā bīskapa kandidātu.
Hellēniskajā pasaulē sukcesīvā poligāmija[10] tika piekopta. Varēja būt pat 10 un vairāk pēctecīgas laulības. Kristietībā gan tā netika pieļauta jau no paša sākuma.[11]
Mums nav nekādu konkrētu tālāku pieturas punktu, kas ļautu šādi skaidrot izteicienu “vienas sievas vīrs”.

  1. Norādījums vēršas pret atraitņu atkārtotu laulību. Šāda uzskata pamatā ir Pāvila eshatoloģiski motivēts padoms pret atkārtotu laulību pēc laulību partnera nāves. (1Kor 7,8) Šī virziena pārstāvji uzskata, ka Pāvila vārdi ir attiecināmi nevis uz visiem kristiešiem, bet jāsaprot kā īpaša prasība draudzes amatpersonām.
    Pirmais šādi bīskapa monogāmiju saprata agrīnās kristietības teologs Tertuliāns (ap 160. – ap 225.). Tas iezīmēja pirmo soli uz priesteru celibātu.
    Taču prasību katalogs kopumā neizvirza kaut ko ārkārtēju, bet prasa pavisam “normālu tikumību, kas caurstrāvo visas Pastorālās vēstules (1Tim 5,14; Tit 2,4). To būtu grūti saskaņot tikai ar atkārtotas laulības aizliegumu.
  2. Dažas konfesijas, kas savā mācībā vairāk uzsver šķīstību un celibātu, prasību “vienas sievas vīrs” skaidro vairāk simboliski – tā ir uzticība baznīcai kā Kristus līgavai.
    Diezin vai Pāvils, dodot norādījumus Timotejam un Titam par draudzes vadītāju iecelšanu, tā būtu domājis.
  3. Ir daudz jaunāko laiku ekseģētu, kas šo norādījumu saprot ļoti plaši un visu aptveroši. Runa šeit esot par jebkuras poligāmijas formas aizliegumu, ne tikai sukcesīvu, šķiršanās un atkārtotas laulības dēļ, bet arī  vienlaicīgu laulībai līdzīgu attiecību praktizēšanu. Ja ievēro, ka tā laika jūdaismā daudzsievība nebija reta prakse,[12] par pagānu izlaidīgo morāli nemaz nerunājot, tad šāda minimāla prasība nemaz nešķiet pārmērīga. Tā izriet kā praktiska konsekvence no Jēzus izteicieniem par laulību. Laulība ir totāla, Radītāja likumam atbilstoša un nešķirama viena vīra un vienas sievas savienība.

    Mt 19,4-6: “Jēzus sacīja: “Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”
    Mt 19,9: “Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.”

Bīskapam, presbiteram, diakonam ir lieli uzdevumi un liela atbildība Dieva un draudzes priekšā. Jaunajā Derībā ir noteiktas prasības viņu morālajai stājai: nevainojami kristieši. Pie tā pieder arī nosacījums “vienas sievas vīri”.
Bieži vien cilvēki ar savu interpretāciju cenšas Bībeles norādījumus apiet un aizslēpjas aiz vispārējām frāzēm, ka garīgajam vadītājam jābūt paraugam ticībā, ģimenes dzīvē un uzticībā savam aicinājumam. Bet Jaunā Derība prasa pavisam konkrētas lietas, kuras nedrīkst ignorēt.

Literatūra
Brox, N., Die Pastoralbriefe. RNT VII2, 1969.
Bürki, H., Der erste Brief an Timotheus. Wuppertaler Studienbibel, 1989.
Jeremias, J., Die Briefe an Timotheus und Titus. NTD 9, 1975.
Kertelge, K., Gemeinde und Amt im Neuen Testament. BiH 10, 1972.
Merkel, H., Die Pastoralbriefe. NTD, 13. Aufl., 1991.
Roloff, J., Der erste Brief an Timotheus. EKK XV, Zürich 1988.
Stott, J.  R. W., The Message of Timothy and Titus. The Bible Speaks Today. Great Britain, 1997.
Strack, H. L.,  Billerbeck, P., Kommentar zum Neuen Testament aus Talmud und Midrasch.
Bd. III, München 1994.

[1] 1Tim 3,2-7; 3,8-10.12; Tit 1,5-9; Apd 6,3.

[2] Did 15,1: “Tad nu izraugiet Kunga cienīgus bīskapus un diakonus: patiesus, pārbaudītus, kas ir lēnprātīgi un kas nav kāri uz naudu.” (Pēc. A. Jundža tulkojuma)

[3] 1Tim 3,2-7 un Tit 1,5-9.

[4] Romiešu rakstnieks, vēsturnieks un filozofs Plūtarhs (ap 46.– ap 120) lieto šo vārdu, lai aprakstītu prasības bērnu audzinātājam. (sk. Moralia, The Education of Children, 4b-c; 7.)

[5] Tātad, nevis: nevainojams vienas sievas vīrs, bet: nevainojams, vienas sievas vīrs …

[6] Mk 10,6-9; Mt 5,27-32.

[7] Celibāts (lat. caelibatus, no caelebs ‘neprecējies’) – katoļu garīdznieku un pareizticīgo mūku obligāta bezlaulība un pilnīga seksuāla atturība.

[8] Sk. Atkl 14,4; 1Tim 4,3; sk. J. Roloff, Der erste Brief an Timotheus, 222-225.

[9] J. Jeremias, Die Briefe an Timotheus und Titus. NTD 9, 1975.

[10] Sukcesīvā poligāmija (lat. successio ‘pēctecība) ir laulību vai partnerattiecību forma, kurā cilvēks dzīves laikā secīgi ir precējies vai dzīvojis ar vairākiem partneriem, bet ne vienlaikus, resp., tā ir vairākkārtēja laulība vai partnerība dzīves laikā, bet katrā konkrētā brīdī tikai ar vienu partneri.

[11] Mt 19,4-6; Mk 10,6-9; 1Kor 7,2; Ef 5,31-33 u.c.

[12] Sk. H. L. Strack, P. Billerbeck, Kommentar zum Neuen Testament aus Talmud und Midrasch. Bd. III, München 1994, 648–650.