Ps 77,15: “Tu esi Dievs, kas dara brīnumus”
Vai jūs esat kādreiz aizvēruši acis un iedomājušies, ka tāda ir akla cilvēka ikdiena? Un tad mēs varam tikai pateikties Dievam un priecāties, ka mums ir dota iespēja skatīt pasauli visā tās krāšņumā. Man gandrīz veselu diennakti bija lemts iejusties situācijā, kādā atrodas cilvēks, kam ir paralizētas kājas. Mani nesa, stiepa, vilka, balstīja, mēģināja palīdzēt un veda ratiņkrēslā. Un es nekādi nevarēju to novērst. Nevarēju noņemt rokas no ausīm vai atvērt acis un priecāties, ka man klusumā vai tumsā nav jādzīvo visu laiku. Neko pats nevarēju izmainīt, tikai pieķerties pie sava Dieva un lūgt pēc brīnuma.
Mēs visi gaidām no Dieva brīnumus, īpaši jau tad, kad mūsu dzīvē ir ienākusi kāda ārkārtas situācija, un mēs paši saviem spēkiem un ar savu gudrību vairs netiekam galā. Citiem vārdiem sakot, tad, kad mēs esam izmisumā un neziņā, satraukumā un cilvēciskā bezizejā. Tad mēs lūdzam pēc Dieva brīnuma. Un mēs ļoti labi zinām, ko mums no Dieva vajag, proti, kādam ir jāizskatās šī brīnuma rezultātam. To visu mēs esam izdomājuši ar savu cilvēcisko izpratni. Ir vajadzīgs tikai izpildītājs. Faktiski būtu jāatzīstas, ka mēs bieži nemaz nelūdzam, lai notiktu Dieva prāts, bet gan lai Viņš piepilda mūsu prāta vēlmes. Un, ja Viņš to neizdara, tad mums ir grūti ar to samierināties, un mēs pat pārmetam Dievam.
Bet Dievs spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam (Ef 3,20). Cilvēciskais prāts ļoti bieži nemaz nespēj dievišķo brīnumu ieraudzīt. Viņš kā apmāts skatās tikai savas gudrības uzceltā labuma virzienā un uzskata to par sev vislabāko. Bet cilvēka “vislabākais” tāds nav Dieva acīs. Dievs ir daudz lielāks, un Viņa darbošanos nosaka Viņa suverenā griba un dievišķajā sfērā valdošie “labuma” kritēriji. Dievs dara brīnumus, kas pārsniedz visas mūsu cerības! (Jes 64,3)
To arī es nupat esmu piedzīvojis savā dzīvē: lielu, nepelnītu Dieva brīnumu, kas, ja uzmanīgi ieskatās, faktiski bija kā atsevišķu Dieva brīnumu summa.
Jau ilgākus gadus (vismaz kādus 10–12) slimoju ar neiropātiju, kas izsakās kā nelieli kustību traucējumi, un līdz ar to ir apgrūtināta staigāšana. Ļoti lēnām slimība progresēja, bet nekādas lielas raizes man nesagādāja. Pagājušā gada nogalē mana dzīvesbiedre tomēr nolēma veikt nepieciešamos izmeklējumus, lai atrastu slimības cēloņus un noteiktu iespējamo terapiju. Šeit es saskatu lielā Dieva brīnuma pirmo puzles gabaliņu. Kāpēc tieši tagad? Gadiem ilgi to nebijām darījuši. Arī tagad it kā jau nekādas īpašas akūtas nepieciešamības pēc tā nebija. Bet mēs esam raduši šādiem impulsiem paklausīt un iesākām izmeklējumu procesu. Pēc kāda mēneša kļuva sliktāk. Man arvien vairāk bija jāizvērtē savas spējas: vai varēšu aiziet, aiznest, izdarīt. Tikmēr Dievs turpināja īstenot savu lielo brīnumu, pēc kura vēl nemaz tā īpaši netiku lūdzis. Bet, skatoties atpakaļ, redzu, ka tas bija Viņš, kas kārtoja, darīja, organizēja un rūpējās. Vai Dievs nevarēja rīkoties savādāk? Protams, varēja, bet Viņš darīja tieši šādi. Visi ārsti bija ļoti pretimnākoši un paši sarunāja viens ar otru, ko tālāk būtu ar mani jādara. Saprotu, ka lielu lomu šeit “nospēlēja” arī fakts, ka es esmu dakteres Krugales vīrs, bet tomēr citās reizēs, kad sastapos ar mūsdienu medicīnas sistēmu, tik milzīgu “mīlestības koridoru” netiku piedzīvojis. Rezultātā nepilnās 4 nedēļās (!) tika pabeigti visi izmeklējumi, veikta arī sarežģīta muguras smadzeņu asinsvadu diagnostika un noteikta diagnoze. Tā nebija iepriecinoša: plaša muguras smadzeņu tūska, ko izraisījusi muguras smadzeņu asinsvadu fistula. Tas jau bija gaužām nopietni, draudēja ar pilnīgu ķermeņa apakšējās daļas paralīzi un prasīja invazīvu vai ķirurģisku iejaukšanos.
Dr. Helmuts Kidikas (viņš arī pats bija izdarījis sarežģīto diagnostikas procedūru un noteicis asinsvadu bojājuma vietu) apņēmās izdarīt invazīvo operāciju. Tā tika nozīmēta uz pirmdienu, 26. februāri. Vēl tikai ceturtdien bija jāveic dažas injekcijas. Aizbraucu pats ar auto uz slimnīcu un pārbraucu mājās, bet ceturtdienas pēcpusdienā stāvoklis ļoti krasi pasliktinājās. Vairs nemaz nevarēju pastaigāt, un Dzintra uz tualeti mani veda datora krēslā.
Sazinājāmies ar Dr. Kidikas, un viņš nozīmēja operāciju jau nākamajā dienā, 23. februārī. Manuprāt, tā bija unikāla operācija, kaut gan pats jau neko neatceros, jo biju zem pilnas narkozes. Unikāla kaut vai tikai tāpēc, ka Stradiņos vidēji veic vienu tādu operāciju gadā. Ar mani ir izpildīts šī gada plāns! Operācija ir izdevusies labi, asinsvadu bojājumi novērsti. Nevaru skriet, futbolu arī diez vai kādreiz spēlēšu, bet paiet varu pats bez citu palīdzības. Guļu mājās, pamazām atkopjos un nebeidzu pateikties Dievam par Viņa lielo daudzšķautņaino brīnumu.
Nē, Dievs neatņēma slimību, nebija tā, ka atkārtotajā izmeklēšanā nebija vairs ne smadzeņu tūskas, ne asinsvadu bojājumu. Viņš rīkojās ne pēc mūsu priekšā teikšanas. Viņš:
– deva Dzintrai impulsu savlaicīgi visu iesākt;
– sūtīja palīgā īstos speciālistus īstajā laikā; ja es šodien rakstītu savu autobiogrāfijas grāmatu, tad viena nodaļa noteikti būtu veltīta brīnišķīgajam ārstam Dr. Helmutam Kidikas;
– ļāva operācijai labi izdoties;
– vadīja un bija klāt visā;
– darīja daudz ko citu, par ko es pat nenojaušu.
Un es ticu, ka Viņš vadīs arī atlabšanas procesu. Vai tas ir mazāks brīnums? Nekādā ziņā! Brīnums jau nav tas, kādā veidā Dievs kaut ko dara, bet tas, ka Viņš pats ir klāt, ņem mūsu lietu savā ziņā, vada, palīdz un izstiepj savu roku pār mums. Un to no jauna esmu piedzīvojis arī es savā dzīvē. Paldies Viņam par Viņa brīnumu!
Dievs dara brīnumdarbus bez skaita. Caur Viņa brīnumu mēs esam kļuvuši par Viņa bērniem, un no Viņa brīnumdarbiem mēs dzīvojam.
Paldies jums visiem par aizlūgšanām un atbalstu!
Piedodiet par neatbildētajiem e-pastiem un SMS!
Jūsu Ilmārs Hiršs
2018. g. 1. martā.