Manā laicīgajā dzīvē ir bijuši vairāki ļoti emocionāli brīži. Daži no tiem ir saistīti ar laiku, kad Latvija atguva savu neatkarību. Atceros dievkalpojumu Mateja draudzē, kad pirmo reizi zem balkona bija uzvilkts Latvijas karogs un mēs visi dziedājām „veco” Latvijas himnu, kas sākas ar Dieva vārdu. Neko jau padziedāt nevarējām, aiz saviļņojuma aizžņaudzās elpa un asaras ritēja pār vaigiem – pirmo reizi atklāti, brīvi, ne no viena nebaidoties un neslēpjoties!
Otrs no šādiem manas dzīves emocionālākajiem brīžiem ir bijusi mana 10 minūšu ilgā uzruna Latvijas Republikas Augstākās Padomes (tā laikā no 1990. līdz 1993. gadam vēl joprojām sauca Latvijas parlamentu) sēdē 1992. gada 18. martā sakarā ar likumprojektu Par īpašumu atpakaļatdošanu reliģiskajām organizācijām. Pirms šī likuma pieņemšanas Augstākā padome steidzamības kārtā gribēja apstiprināt Kultūras komisijas sagatavoto lēmumu par atsevišķu kultūras un mākslas iestāžu ēku izslēgšanu no denacionalizācijai pakļauto objektu sarakstiem. Un šajā izņēmumu sarakstā to īpašumu vidū, kuriem denacionalizāciju plānoja atlikt uz trīs gadiem, Savienības nams bija ierakstīts pašā pirmajā rindiņā.
Kad biju beidzis runāt, Kultūras komisijas priekšsēdētājs Pēteris Laķa kungs (1952–2003) piecēlās un paziņoja, ka, noklausījusies paskaidrojumus, Kultūras komisija savu priekšlikumu par nama Lāčplēša ielā 37 īpašo statusu noņem, un nams tiek denacionalizēts vispārējā kārtībā. Vēl tagad es nesaprotu, kā komisijas priekšsēdētājs vienpersoniski, bez apspriešanās ar komisijas locekļiem varēja noņemt priekšlikumu. Acīmredzot arī šāds scenārijs kā viens no iespējamajiem variantiem jau iepriekš bija apspriests un saskaņots. Man šis paziņojums bija neaprakstāma saviļņojuma brīdis. Nebūt nedomāju, ka manis pateiktais izšķīra deputātu lēmumu. Drīzāk tas bija kāds aizturēts iekšēju emociju vilnis, kas nu izlauzās ārā kā pateicība Dievam. Vēlāk man sava amata pienākumu ietvaros bija atkārtotas tikšanās gan ar toreizējo Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku Ilmāru Bišera kungu (1930–2011) par telpām Mārupes ielā 16 Teoloģijas semināra vajadzībām, gan ar toreizējo kultūras ministru Raimondu Paulu par ēkas Lāčplēša ielā 37 pārņemšanu un problēmām sakarā ar Jaunatnes teātra aiziešanu no šīm telpām, bet šis brīdis Latvijas parlamentā bija īpašs. Es nezinu, kāpēc tieši mani toreiz Dievs sūtīja kā pravieti Eliju pie ķēniņa Ahaba, manos pienākumos tas neietilpa, bet es zinu, ka tur, kur Dievs iejaucas, notiek brīnišķīgas lietas. Mums tikai jāļauj, lai Viņš mūs lieto savos plānos.