100! Šī ir mana vēstule jums, mammu un papu, jūsu lielajā jubilejā. Patiesībā jau ir divas vēstules. Tā pirmā ir manas sirds vēstule. Tā ir krietni vien garāka. To citi nevarēs izlasīt, tikai jūs. Bet šī otra, ar burtiem rakstītā, – lai to redz arī citu acis.
Mīļi sveicieni un daudz buču jūsu lielajās apaļajās dzimšanas dienās no mums visiem, jūsu mīļajiem, kas esam vēl šaipus lielās mūžības robežas: manis, Dzintras, Sigitas, Undīnes un Anda. Un es ticu, ka arī Ausma pievienojas šiem sveicieniem. Jūs jau mūs visus redzat, sekojat mūsu dzīvēm un ar aizlūgšanām un aizrunāšanu Dieva priekšā tās ietekmējat. Nezinu, cik tas ir teoloģiski pareizi, bet es to tā savā sirdī izjūtu. Jūsu svētību pār mūsu dzīvēm. Ja mēs būtu kopā, šodien būtu liela svētku diena. Būtu daudz, daudz ziedu, Valsts prezidenta sveicieni, kūkas, un, iespējams, mēs kaut kur visi kopā aizbrauktu, uzceptu kādu gaļu uz grila (Andis to labi prot) vai aizietu vakariņās uz kādu lepnu restorānu. Jums būtu lieli pārsteigumi par iespējām, kādas piedāvā šis laiks. Atceros, kā tu, papu, uz pauzpapīra pārzīmēji pirmās Bībeles zemju kartes, ko es biju dabūjis. Lai ar vienīgo eksemplāru kaut kas neatgadītos. Tagad internets, datori – iespējas, kādas toreiz pat iedomāties nevarējām. Uz telefona ievilkšanu gaidījām 17 gadus. Papus to tā arī nesagaidīja. Tagad katrs telefonu nēsā savā kabatā un var ne tikai momentā sazināties ar paziņām otrā pasaules malā un pat redzēt viņus vaigā, bet iegūt visu vajadzīgo un nevajadzīgo informāciju. Gaļas, restorānu, ziedu un Valsts prezidenta sveicienu nav, bet mēs jau tā kā tā esam visi kopā, un es varu teikt savu apsveikuma runu. Šoreiz tā nebūt nebūs teoloģiska. Jūs jau, tajā krastā būdami, redzat, ka daudz kas no tā, ko šeit tik gudri domājam un strīdamies par garīgās pasaules lietām, Debesīs ir zaudējis savu jēgu un vērtību.
Mamma, kur tad Tu esi paslēpusies. Nāc nu ārā no sava stūrīša. Šodien jau ir arī Tava goda diena. Ja mēs visi būtu vēl kopā šajā robežas pusē, droši vien tad jau svinības būtu kopējas, jo jūsu simtgades taču šķir tikai 4 dienas. Mamma – tieši Tu jau biji tā, kas saturēji kopā visu mūsu ģimenes dzīvi, cirzdama malku, skābēdama kāpostus, rūpēdamās par ģimenes pavardu, lāpot, uzšujot, pāršujot, apgriežot drēbi uz otru pusi. Un Tu visu mūžu tā klusi maliņā nostāvēji gādādama, pārdzīvodama un aizlūgdama par mums visiem. Bieži pavisam neievērota un nenovērtēta. Tikai vēlāk es ieraudzīju ne tikai Tavu lielo mīlestību pret mani, bet arī Tavu bagāto iekšējo pasauli.
Jā, ir taču vēl vieni svētki. Jūs abi kopā esat jau 78 gadus! (Laulības taču bija tieši papa dzimšanas dienā!) Uz brīdi gan šķirti caur laicīgo nāvi, bet tagad atkal abi kopā!
Nu beidzot varu sākt savu runu. Tā nebūs gara. Daudz jau nemaz šajā visiem redzamajā vēstulē negribu teikt. Tikai patiesu, dziļi no sirds arvien vairāk un vairāk izjustu pateicību.
– Paldies par mīlestību, jūs abi mani ļoti mīlējāt. Jaunībā un savas dzīves brieduma gados tam nemaz tik ļoti lielu vērību nepievērsu. Ļoti mīlējāt, arī tad, kad manas kājas mina grēku dzīves takas. Paši jau no cilvēku puses neesat saņēmuši mīlestību tik daudz, cik būtu vēlējušies. Bet mani mīlējāt. Kā vienīgais bērns es saņēmu jūsu nedalītu mīlestību.
– Paldies par kristīgo audzināšanu, par to, ka pratāt manī ielikt pamatus mīlestībai uz Dievu un draudzi. Audzinājāt mani patiesa godīguma un kristīgās mīlestības virzienā. Mācījāt tiekties svētuma virzienā, domāt par svētu dzīvi, dievbijību un grēku nožēlu. Mācījāt dažādos dzīves brīžos turēties ar abām rokām, ar visu savu spēku un sirdi pie Jēzus Kristus.
– Paldies par garīgās dzīves piemēru. Dzīvē mēs visapkārt dzirdam daudz gudru pareizu, dievbijīgu vārdu, kuriem paši runātāji nebūt nedomā sekot. Es jūsos redzēju piemēru, ka var būt pilnīgi savādāk. Jūsu kristietība nebija tukši gudri vārdi, bet ikdienas dzīves prakse.
– Paldies par mācību, ka nevajag sevi izkaisīt daudzās lietās, bet darīt savu darbu pamatīgi. Par prasīgumu pret sevi. Es zinu, ka Tu, papu, vēlējies mani redzēt kā draudzes diriģentu. Es esmu gājis citu ceļu, apzinoties to kā Dieva aicinājumu savai dzīvei. Bet jūsu ieaudzinātos dzīves principus esmu centies saglabāt.
– Paldies par darba mīlestību. Māksliniecisku dotību manī nav, Sigitai arī nē, lai gan Tu, papu, centies viņai kaut ko iemācīt. Kaķi mēs uzzīmēt neprotam, par cilvēku nemaz nerunājot. Arī dzīvokļa remontu šodien veic pavisam savādāk nekā toreiz mani iemācīji. Ir jaunas tehnoloģijas un paņēmieni. Bet viens ir palicis – tas, kas šodien pasaulē vairs nav vērtība, proti,: darba mīlestība un izpratne, ka nekas “nenokrīt no gaisa”, nenāk viegli, ka viss ir jānopelna ar savu darbu. Un ka arī Kristum un garīgajam darbam ir jāatdod sevi visu. Apbrīnoju Tavu mērķtiecību un darba spējas, jau 60 gadu vecumā iemācoties angļu valodu.
– Paldies Tev, papu, par Tavām garīgajām pārdomas un svētrunām, ko esi teicis Siguldas draudzē un citur. Žēl, ka tik maz man to ir saglabājies. Lasu šos materiālus ar patiesu interesi, iepazīstot Tevi vairāk, atrodot sev jaunus pārdomu virzienus un smeļot iedrošinājumus ikdienas garīgajai dzīvei.* Ļoti priecātos, ja šodien varētu par kādām garīgām tēmām padiskutēt. Žēl, ka neesmu izmantojis šo iespēju tad, kad to vēl varēja.
– Paldies par jūsu svētību, ko sajūtu pār mūsu dzīvēm katru dienu.
– Paldies, ka jūs šodien man sakāt: “Nešausti sevi dēls par savas dzīves kļūdām, Dievs tās ir piedevis, un mēs arī.” Tieši svētku reizē to sadzirdu īpaši skaidri. Paldies jums par to! Par jūsu mīlestības pilno piedošanu!
Daudz kas jau palika nepateikts. Bet jūs palasiet to otru, to manas sirds vēstuli, ko citi neredz. Tur es pateicu vairāk un to, ko nevaru uzticēt datoram kā starpniekam. Un vispār mēs jau nešķiramies, tikai jubileja paiet. To nepateikto jau varēs pateikt arī rīt.
Jūsu mīlošais dēls Ilmārs
27.-31. oktobris 2018
* Sadaļā Materiāli/Raksti varat izlasīt Arvīda Hirša pārdomas Mūsu Tēvs Debesīs.
Arvīds Hiršs (27.10.1918–03.04.1987) – diriģents, mākslinieks-interjerists. Darbojies draudzēs Bauskā (1933–40), Rīgas Āgenskalnā (1942–44; 1946–67; 1976–80; 1983–87), Siguldā (1981–85), Rīgas luterāņu Jēzus draudzē (1969–75). Absolvējis Latvijas Mākslas Akadēmiju ar gleznotāja kvalifikāciju (1954). Kā interjerists iekārtojis izstādes, Latvijā, Igaunijā, Ukrainā, Maskavā u.c. Pašmācībā apguvis angļu valodu un veica V. Barklija darbu tulkojumus (mašīnrakstā): Vēstule ebrejiem (1983), Marka evaņģēlijs (1984), Apustuļu darbi (1985).
Olga Hirša (dz. Griņoks; 31.10.1918–04.03.2011) – mājsaimniece, profesionāla šuvēja.