Pārāk daudz mēs savu laiku un sirdi piesaistām pie sīkumiem. Pie štruntiem, kā mēs teicām manas bērnības laikā. Es nezinu, no kurienes tādu vārdu bijām saklausījuši, bet, manuprāt, šis žargonvārds labi izsaka lietas būtību – sīkums, nevērtīga lieta, krāms. Mēs nodarbojamies ar nevērtīgiem sīkumiem. Daudz laika aizvadām bezmērķīgi, bez īsta satura. Ir, protams, arī tādi sīkumi, no kuriem nekādi nevaram izvairīties. Un tomēr vai bieži nav jāsecina, ka diena ir pagājusi, visu laiku kaut ko darījām, bet pašiem ir jāatzīst: nobakstījāmies. Atkal nevērtīgi ir pagājusi viena mūža diena. Un mēs aizbildināmies: ”Nav laika.” Bet tam, ko mēs uzskatām par vērtīgu vai kas mums patīk, mēs taču laiku tomēr atrodam. Saviem hobijiem arī laiku izbrīvējam.
Protams, mums ir jāstrādā, jānodrošina dzīve sev, nākotne bērniem. Ir pienākumi, no kuriem nevaram atteikties. Un tomēr jautājums par vērtībām paliek: pēc kā mēs kārojam, dzenamies, tiecamies, kas ir mūsu prioritātes. Vai neesam kļuvuši par štruntu vergiem? Tā, krāmējoties ar štruntiem, paskrien viena nedēļa, otra, paiet mēnesis, aizrit gads. Un nemanot var paskriet arī visa dzīve. Krājam štruntu kalnus, kam nav nekādas paliekošas vērtības, ne laicīgajā dzīvē, ne, kas ir vēl bēdīgāk, garīgajā.
Jā, arī kristietība šodien ir pilna ar štruntiem. Un mēs tajā garīgo štruntu straumē sākam justies labi. Šodien akcents no Kristus ir pārvietojies uz cilvēku. Tas attiecas ne tikai uz pārspīlētām un izkropļotām cilvēktiesībām, par ko dzird brēcam visās iespējamās toņkārtās. Arī kristīgā vēsts tiek atšķaidīta ar runām par garīgumu, ētisku un morālu pilnveidošanos, par ieskatīšanos sevī un savas iekšējās pasaules sakārtošanu, par krīzēm, problēmām, izaicinājumiem un izdegšanu. Tās ir tēmas, par kurām cilvēkam patīk klausīties. Tikai par grēku ne. Šķiet kristietībā sākusi iezīmēties jauna robeža. Ja runājam par Dieva Dēlu, kas nes pasaules grēkus un Viņa vārdā sludinām grēku piedošanu, tad šī robeža tiek pārkāpta. Tās ir tādas neērtas, tabu tēmas. Var runāt par psiholoģiju, psihoterapiju, slavēšanu, kalpošanu, ētiku, morāli. Kaut gan pēdējā laikā arī par morāli vairs ne. Pasaule izveido sev jaunu morāles sistēmu, kurā pamazām tiek iesūkta arī kristietība.
Centrā ir ievirzīts cilvēks, par dievu cilvēks grib padarīt sevi. Nē, kristietības centrā vienmēr ir bijis un būs Kristus. Viņš ne tikai izmaina cilvēku, bet Viņš glābj cilvēku. To nevar ne cilvēka paša centieni sevi iepazīt, sakārtot, pilnveidot, to nevar ne psiholoģija vai psihoterapija, to var vienīgi Dievs caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Viss pārējais iepretī šim Dieva darbam ir štrunts. Pāvils saka vēl skarbāk: “Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.“ (Fil 3,8) Viss pārējais, salīdzinot ar Kristu, ir mēsli.
Jēzus nesaka, lai mēs skatāmies sevī un sakārtojam savu iekšējo pasauli. Viņš saka: “Skatieties uz Mani!” Viņš nav miris, lai aicinātu cilvēkus uz ētisku un morālu pilnveidošanos. Jēzus mira par grēku un glābšanu. Ir tikai viens ceļš un šis ceļš ir Kristus. Tā ir maldu mācība, kas tā vietā, lai iepazītu Jēzu, aicina cilvēku iepazīt pašam sevi. Ar šādu vēsti nāk viltus pravieši, bet tā neglābj. Glābt spēj tikai Jēzus Kristus. Nepalīdzēs ne sevis pētīšana, ne psihoterapijas nodarbības. Jāsāk ir ar skatu uz Kristu. Sevi pareizi saskatīt mēs varēsim tikai tad, kad nonāksim Viņa tuvumā.
Nesen redzēju sapni: liela darbu kaudze dega ugunī. Viss sadega, pāri palika 2 mazi gabaliņi. Nezinu, kas bija šie divi, kas izturēja uguns pārbaudi. Nezinu arī, vai šī aina norādīja konkrēti uz maniem darbiem, vai uz vispārējām sakarībām. Sapnis pēkšņi izbeidzās. Bet man bija ļoti žēl, ka tik maz vērtīgā ir palicis no tās lielās darbu kaudzes. Un reizē tas bija ļoti uzskatāms brīdinājums: nenodarbojies ar štruntiem.
Prāta dzīve un Gara dzīve. Prāta dzīves rezultāts ir prāta runa, Gara dzīves – Gara runa. Prāta dzīve sākas ar prātu, resp., ar cilvēku. Gara runa sākas ar Kristu un augšāmcelšanās brīnumu. Šis mēnesis mums to atgādina. Tas nāk ne tikai ar ilgi gaidīto pavasari, bet ar atgādinājumu par patiesajām vērtībām. Tas nāk ar Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Te ir kaut kas daudz daudz lielāks par sīkumiem, štruntiem un mēsliem. Te ir uzvara, glābšana un mūžība. Te ir vērtības, kas lielajā uguns pārbaudē nesadegs. Lai tās satveram un pēc tām dzīvojam!
Priecīgus un svētīgus visiem Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Māc. Ilmārs Hiršs
2023. gada Lieldienās