Mācītājs Ainars Baštiks dažas nedēļas atpakaļ svētrunā Mateja draudzē teica, ka vislabākais mums vēl ir priekšā, to Vislabāko vietu vēl mēs neesam sasnieguši. Tā patiešām ir dziļa patiesība. Bet kaut arī Mūžības skatījumā es neesmu tajā Vislabākajā vietā pie Tēva Debesīs, tomēr priecājos, ka vēl varu būt šajā krastā kopā ar saviem mīļajiem, ar draugiem, ar jums visiem.
Paldies Debesu Tēvam par to!
Kas tad īsti ir noticis? Pats tā īsti neapzinoties, biju nonācis pie Vislabākās vietas robežas. Lieldienu nedēļu bijām nolēmuši kopā ar Impro ceļojumu grupu un katoļu priesteri Andri Priedi pavadīt Romā. Pirmdienas rītā vajadzēja doties ceļā. Bet svētdien pēc dievkalpojuma mani pārņēma tāds nespēks un elpas trūkums, ka ar lielām pūlēm uzkāpu trešajā stāvā uz savu dzīvokli. Kurš tad nu manos gados piegriež īpašu vērību tam, ka ir grūtāk paelpot! Gan jau pāries! Un tomēr, kad visu pēcpusdienu ar grūtībām pārvietojos no vienas istabas uz otru, bija jāsāk nopietni domāt, ko tad darīt ar ceļojumu. Varbūt tomēr riskēt un braukt, cerot, ka gan jau kļūs labāk? Lūdzām Dievu, taču nekāda skaidrība neradās. Celsimies rīt un tad jau redzēsim. Bet nakts melnumā pusmiegā Dievs deva savu atbildi: “Ir jāpaliek mājās!” To arī darījām. Mana mīļā dzīvesbiedre, kas vienlaikus ir arī mana ārste, daudz nedomādama, aizvilka mani uz slimnīcu, lai veiktu kādus izmeklējumus. Jau pēc pirmajiem ārsti kļuva ļoti nopietni un nekavējoties ievietoja mani stacionārā. Drīz tika noteikta diagnoze, kuras katrs vārds izteica lielu nopietnību: masīva plaušu artēriju trombembolija. Līdz 30% pacientu iznākums esot letāls, un statistika saka, ka tas ir biežākais klīniski nediagnosticētās pēkšņās nāves iemesls.
Es biju starp tiem atlikušajiem 70%. Es paliku vēl šajā krastā. Ar medicīnisko preparātu trieciendevām un ļoti saudzējošu režīmu, bet šajā krastā. Kāpēc? Tas jau ir tas triviālais jautājums, kas bieži ienāk mūsu dzīvēs. Tikai šoreiz es to uzdevu pats sev un nevis ar domu, kāpēc tā notiek, bet gan kāpēc Dievs vēl ļauj būt šajā krastā. Jā, kāpēc? Es to vēl nezinu, bet esmu paŗliecināts, ka Viņš to man pateiks. Mans uzdevums ir turēt acis un ausis vaļā, skatīties un klausīties. To jau būtu jādara vienmēr. Bet mums nekad nav laika. Mēs esam tik aizņemti arī ar garīgo darbu, mums ir nemitīgi jāstrādā. Vismaz mēs paši tā domājam. Vai Dievs vienmēr mums to visu ir uzlicis, vai Viņš grib tieši šeit mūs izmantot, vai esam tieši šo sajutuši kā Viņa uzdevumu? Par to ne vienmēr mēs padomājam. Mēs tā esam nopūlējušies Dieva darbā, ka mūsu skats bieži vairāk ir sakoncentrēts uz darbu un kalpošanu, nevis uz darba devēju Kungu Jēzu Kristu. Un darbs kļūst par mūsu pašu prieku un hobiju. Paši jau bieži to nemaz neievērojam. Mums varbūt šķiet, ka viss ir labākajā kārtībā.
Ir laiku pa laikam jāapstājas, jāpiebremzē, jāpārbauda, jāizvērtē. Vienkārši jāapklust un jāpaklausās. Ja mēs neprotam vai negribam paši apstāties, tad Dievam ir mūs jāapstādina, reizēm mums nepatīkamā veidā. Vai es par sevi šeit runāju? Jā, arī par sevi. Manā dzīvē atkārtoti ir bijuši brīži, kad Dievs mani ir apstādinājis, “noņēmis no trases” un licis klausīties. 2005. gada Ziemassvētkos pēkšņi nonācu slimnīcā ar nopietnu nieru iekaisumu. Pēc tās reizes kardināli izmainījās mana dzīve, mana darba virzieni un aktivitātes. Šoreiz atkal ir nopietnas veselības problēmas, nopietnākas kā jebkad iepriekš. Ko Dievs grib šoreiz pateikt?
Dažas lietas zinu jau tagad. Protams, Dievs man ir devis vēl iespēju izlabot savas attiecības ar Viņu un visiem tiem, kas ir manas dzīves lokā. Protams, ka Viņam acīmredzot vēl ir priekš manis kāds uzdevums. Un vēl daudz ko citu es varētu pateikt. Bet trīs lietas pagaidām īpaši esmu izjutis kā atgādinājumu un paskubinājumu.
1. Mēs visi protam pareizi dievbijīgi runāt. Un kristīgās dzīves priekšplānā arvien vairāk izvirzās mūsu zināšanas, atziņas, prāts. Mēs gribam pētīt, studēt un uzzināt vienmēr vēl vairāk un vairāk arī garīgajā jomā. Tas jau nav nemaz slikti, ja mēs nepaliekam tikai pie prāta atziņas. Saprastajam ir jārealizējas dzīvē. Mēs bieži lietojam arī vārdus par Dieva žēlastību. Tā ir pareiza kristīga atziņa. Bet Dievs mums grib iemācīt dzīvot nevis, ar pareizu prāta atziņu vai ar gudru teoloģisku dogmu bet ar reālu izjūtu, ka šī diena un katrs brīdis man ir dots caur mana Kunga žēlastību.
2. Atgādinājums nenoslīkt savos darbos, pienākumos un kalpošanā, kas ātri var kļūt par personīgu hobiju. Apstāties un ieklausīties, ko saka Dievs. Jo vairāk mums ir darba un jo lielākos pienākumos un atbildībā mēs esam, jo vairāk mums tas ir nepieciešams. Un, ja mēs nepratīsim paši apstāties un paklausīties, tad Viņš mūs apturēs.
3. Laiks, kas dots mūsu rīcībā šajā pasaulē, ir ierobežots. Netērēsim to strīdos, pārmetumos, savstarpējos apvainojumos, savas taisnības pierādīšanai, – parādīsim mīlestību saviem tuvākajiem ģimenē, draudzē, kamēr to vēl Dievs savā žēlastībā mums atļauj. Jo mēs nemaz neizjūtam to, cik šaura ir robeža starp šo krastu un Vislabāko vietu ne tikai teorētiski, bet pavisam reāli, ne tikai priekš citiem, bet priekš katra no mums personīgi.
Un pārējo gan jau Viņš pateiks un konkretizēs, kā to jau vienmēr ir darījis. Jo tikai Dievs pats zina kur, kā un cik ilgi Viņš grib vēl mani šajā krastā lietot.
Paldies Dievam, ka Viņš mani ir žēlojis un joprojām tik brīnišķīgi žēlo!
Paldies par jūsu aizlūgšanām! Dzīvosim un strādāsim vēl kādu brīdi visi kopā!
Jūsu
Ilmārs Hiršs