Mēs esam atkal sagaidījuši Ziemassvētkus, kas nāk ar savām tradīcijām un īpašu noskaņu, ar atmiņām un nostaļģiju. Klausāmies tos pašus vecos stāstus, dziedam vecās jau gadu desmitiem dzirdētās dziesmas. Gādājam dāvanas, dekorējam eglīti, domājam, ko likt svētku galdā – viss kā jau katru gadu. Vai mūs nav pārņēmusi kāda Ziemassvētku anestēzija, nejūtība pret šo vēsti? Pret brīdi, kad Dievs nonāk mūsu pasaulē, un Debesis sastopas ar zemi cilvēciski satveramās dimensijās. Kaut mēs atmostos un pievienotos tiem, kas meklē Ziemassvētku dziļāko saturu. Ja mēs gribam to darīt, tad mums ir jādodas uz pirmo Ziemassvētku dievkalpojumu naktī Betlēmes laukos.
Tas bija brīnišķīgs Debesu inspirēts dievkalpojums ar vēsts pasludināšanu caur vārdu un mūziku. Mācītāja vietā toreiz bija eņģelis, mūziķi – eņģeļu koris, draudze – nedaudzi gani. Bez šī dievkalpojuma neviens nezinātu, kas īsti ir noticis. Tikko dzimušajā nevarīgajā bērnā silītē to nevarēja saskatīt. Bērns kā jau visi citi bērni. Nabadzīgs, piedzimis stallī, bērns ar staļļa smaku. Te nevar redzēt, ka Dievs pats ir atstājis savu troni un nonācis pie cilvēkiem. Bija jānāk eņģeļiem, lai pateiktu, kas ir šis bērns. Kas grib saprast Ziemassvētku dziļāko būtību, tam ir jāieklausās eņģeļu vēstī. Viņi pasaka to, ko neviens cilvēks mums nevar pateikt.
Eņģeļu koris it kā paver paradīzes vārtus, un mēs ieraugām Debesu valstības mirdzošos lukturus, Dieva lielo spēku un mīlestību. Tas ļauj mums ieskatīties citā pasaulē un rāda Dieva darbošanās mērķi.
„Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.”
“Gods Dievam augstībā,” – to mēs vēl saprastu. Ziemassvētku būtība ir tā, ka te darbojas Dievs. Cik pārsteidzoši maz vai nemaz mēs interesējamies un zinām par šo pilnīgi citu dzīvi ārpus šīs pasaules! Iziesim šajos Ziemassvētkos ārā no savas ierastās dzīves un mēģināsim ieraudzīt Debesis, kur Dievam tiek dots gods! Tas ir pirmais un pats galvenais, kas mums jāsaprot un jāsatver no Ziemassvētku vēsts: šeit, mūs mīlēdams, darbojas Dievs. Un šim Dievam augstībā tiek dots gods. Ir cita dzīve, ja ir Dievs, kuram augstībā gods.
Mēs ciešam zem savas rūpju nastas un neko citu nesaskatām. Dievs Ziemassvētkos mums saka un rāda to, kā mums trūkst un kas ir tik ļoti nepieciešams. Viņš grib parādīt mums savu mīlestību un šo jauno pasauli. Tāpēc Jēzus ir dzimis, lai mums atklātu Debesis, mīlošo Dievu un iespēju izrauties no savas posta pilnās eksistences.
Bet otra eņģeļu kora dziesmas frāze – “Miers virs zemes” – skan pavisam dīvaini un nereāli. Šķiet, tie dziedātāji nemaz nepazīst šo pasauli, nesaskata realitāti. Vai nav kaut ko sajaukuši? Ieradušies nepareizajā vietā? Varbūt viņiem vajadzēja ar šo vēsti būt kaut kur citur Visuma nebeidzamajos plašumos?
Eņģeļi dzied par mieru virs zemes, bet daudzās vietās šajā Ziemassvētku naktī kritīs bumbas, sprāgs lādiņi un cilvēki mirs. Bērni dzims necilvēciskos apstākļos. Cilvēki būs izmisumā un naidā viens ar otru. Nebūs miera ne karalaukos, ne cilvēku sirdīs. Jau no pasaules iesākuma cilvēks ir centies savas problēmas risināt ar brutāla spēka palīdzību. Pasaulē vienmēr ir lijušas asinis cilvēku vardarbības rezultātā. Kari, militāri konflikti, bruņošanās, brutāls spēks, ienaids. Vētru plosītas, nemiera pilnas, cilvēku dvēseles. Tāda ir šī pasaule.
Vai eņģeļu mutē ir pareizais teksts? Vai viņi nav kļūdījušies un paņēmuši sev līdzi nepareizu dziesmu? Vai viņiem nevajadzēja dziedāt par nemieru pasaulē un “sliktu prātu”, naidu un nežēlību, cilvēku vidū? Vai tāda dziesma nebūtu daudz vairāk atbilstoša realitātei?
Nē, eņģeļi nav kļūdījušies. Tieši tāpēc, ka pasaule ir tik vardarbīga, ļauna un tajā nav miera, Dievs viņiem liek dziedāt šo dziesmu. Tieši tāpēc viņi proklamē citu programmu. Pavisam īsu un konkrētu. Mūsu tikko izveidotās valdības deklarācija satur 328 punktus. Speciālisti saka, ka tas ir skaisti sacerēts
papīrs bez jēgpilna satura un mērķu skaidrības. Vispārīgas frāzes, kas nerunā par konkrētiem uzdevumiem. Viens diplomātijas mākslas darbs, kura esot saskatāma lobiju ietekme.
Debesu valstības deklarācija ietverta vienā teikumā. Tā ir ļoti konkrēta un nemainās līdz ar katras jaunas valdības apstiprināšanu. Tā nosaka, ka ir cita pasaule, kurā Dievam tiek dots gods, valda miers un harmonija. Un ka caur Jēzus piedzimšanu šis miers ir atnests arī cilvēkiem virs zemes. Caur Jēzu Kristu šis Debesu miers ienāk tajos, kas Viņam tic. Tā ir Dieva dāvana cilvēkam, kas dzīvo ar Viņu: sirdi piepilda pilnīgs miers.
Eņģeļi dzied: “.. miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam (Dievam) labs prāts.” (2012. g. tulkojums) Pēdējā frāze ir grūti tulkojama, tomēr oriģinālteksts nepārprotami rāda, ka visi šeit nav iekļauti. Daudzi Jēzu noraidīs un neiegūs mieru. Tikai tie, kas ticībā uzņems vēsti par Jēzu, iegūs šo Debesu mieru sev.
Miers nevar būt bez ticības uz Dievu. Tas nevar savādāk rasties. Tie nav skaisti vārdi, bet Ziemassvētku pamatvēsts. Jo mazāka ir mūsu ticība, jo mazāk mūsos ir miera. Tikai ticība mums ļauj iegūt mieru sevī, kad apkārt bango vētras.
Tas, ka pasaulē ir tik daudz karu, nemiera un naida, tikai parāda, ka bez Jēzus miers nav iespējams. Visi centieni panākt mieru bez Jēzus, ir lemti neveiksmei. Bezdievīgais, paštaisnais, egoistiskais cilvēks nevar radīt pasauli, kas dzīvos mierā. Tikai Jēzus.
Eņģeļu dziesma līdz ar eņģeļiem ir atgriezusies Debesīs. Bet Jēzus, kas eņģeļu dziesmas laikā kā nevarīgs bērns guļ silītē, vēlāk arī runā par šo mieru un piedāvā to mums: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jņ 14,27)
Jēzus miers, Debesu miers, ko var iemantot tikai caur Kristu, tas var pārveidot mūs un pasauli. Satversim Viņu, Debesu miera devēju, sāksim dot Viņam godu un ļausim vadīt mūsu dzīvi!
Māc. Ilmārs Hiršs,
2022. gada Ziemassvētkos