Vai tiešām pagājuši jau 20 gadi? Bet kalendārs taču nemelo kā bieži to dara cilvēki. Jā, tik ilgi jau Dievs ir ļāvis mums ar Dzintru kopā iet šīs dzīves ceļu.
Toreiz un tagad. Tas ir tāds kā pretstatījums. Kad apskatām divas fotogrāfijas, kas uzņemtas dažādos laikos, tad mēs gribot negribot tās salīdzinām, meklējam atšķirības un konstatējam izmaiņas. Arī mūsu dzīvē, salīdzinot ar „toreiz”, daudz kas ir izmainījies. Ir izmainījies izskats, nākušas klāt daudzas grumbas sejā, abu mūsu mammas ir jau mūžībā, Sigita ir apprecējusies, mazmeitai Undīnei ir jau 6 gadi – vēl daudz kas cits pa šiem gadiem ir noticis.
Tā tas ir, jo „toreiz un tagad” nav tikai divi stāvokļi, kurus mēs varam salīdzināt, kavējoties savās atmiņās vai apskatot fotogrāfijas. Tie ir kā divi robežstabi, starp kuriem ir mūsu dzīve 20 gadu garumā. Fotogrāfijas pētīt un salīdzināt, protams, ir interesanti. Vēl interesantāk, ja atskatāmies uz kādu dzīves posmu. Vai toreiz maz varēja iedomāties, kādi mēs un mūsu dzīve būs pēc 20 gadiem? Tas mūs maz interesēja. Par to, vai mēs tik ilgus kopdzīves gadus piedzīvosim, toreiz pat nedomājām. Toreiz un tagad – ar ko ir bijis piepildīts šis laiks?
Nepārprotami izjūtu, ka Dievs tieši Dzintru man bija izredzējis kā palīgu, atbalstu un līdzgaitnieku manam tālākajam dzīves ceļam. Mūsu kopīgam ceļam. Skaidri un nepārprotami to sajutu toreiz un šī izjūta nav izmainījusies arī tagad. Par to, iespējams, kādreiz vairāk pastāstīšu, ja Dievs ļaus man īstenot ieceri, uzrakstīt atmiņas par savu dzīvi, tādu paplašinātu autobiogrāfiju. Šīs „mazās”, pusapaļās” jubilejas reizē tikai dažas vispārējas atziņas un nelieli pieskārieni, atceroties šos 20 kopā pavadītos gadus.
Toreiz pēc savas dzīvesbiedres Ausmas aiziešanas mūžībā biju dziļā fiziskā un emocionālā bedrē. Dievam un apkārtējiem jau biju paziņojis, ka aizeju no visiem saviem daudzajiem amatiem un kalpošanas pienākumiem. Tā es biju izlēmis, bet Dieva plāni izrādījās savādāki. Viņš mani izvilka no bedres un nolika manas kājas uz cieta pamata. Viņš izdarīja ar mani to, par ko psalmists raksta 40. psalma sākumā. Izvilka mani no bedres, atsūtīdams kā savu sūtni man Dzintru.
Viņa bija tā, kura palīdzēja man pārvērtēt vērtības, atkal nostāties uz ceļa, nepamest savus pienākumus, turpināt teoloģijas studijas, kuras arī jau biju atstājis.
Viņa iemācīja mani braukt ar automašīnu. Nē, viņa nebija braukšanas instruktore, bet bija naivi iedomājusies, ka pati iemācīsies vadīt auto un tad varēs būt mans personīgais šoferis. Dienesta automašīna man kā LBDS ģenerālsekretāram toreiz bija, bet ar šoferiem vienmēr bija problēma, jo tādas štata vienības nebija. Nācās vienmēr kādu lūgt un sarunāt. Dzintra ļoti vēlējās man palīdzēt. Rezultāts bija tāds, ka mēs abi sākām mācīties autovadītāju kursos, abi nobeidzām tos, nokārtojām eksāmenus un saņēmām vadītāja tiesības. Tālākais gan ir atšķirīgs. Dzintra pa šiem gadiem ir kopā nobraukusi ap 500 km, es – simtiem tūkstošus pa līdzenumiem un kalniem, taisni un pa serpentīniem, pa pilsētām un laukiem vairāk nekā 25 valstīs. Abi kopā.
Viņa ir mana personīgā ārste. Toreiz viņas profesijai nepiešķīru lielu vērību, bet Dievs laikam bija padomājis arī par to. Ar gadiem, kad te vienā, te otrā vietā sāk kaut kas sāpēt, kad te viens, te otrs orgāns vairs nefunkcionē tā, kā vajadzētu, asinsspiediens lēkā augšā–lejā, vai vienkārši kāju locītavas sāk krakšķēt kā veci rati, ir ļoti svarīgi, ka tepat blakus ir cilvēks, kas zina īsto padomu un kam var uzticēties.
Tas jau ir tikai dažas praktiskās dzīves lietas. Daudz svarīgāk ir, ka blakus sev vienmēr esmu jutis cilvēku, kas mani mīl tādu, kāds esmu ar savām kļūdām un vainām, cilvēku, kam es pilnībā varu uzticēties, cilvēku, ar kuru varēšu dalīt gan sāpes un bēdas, gan prieku un laimi, kas mani atbalstīs, norādīs uz kļūdām un palīdzēs svēttapšanas ceļā, ar kuru kopā varēšu priecāties par mūsu mazmeitiņu un palīdzēt viņai. Esmu centies arī es tāds būt Dzintrai. Ar gadiem arvien vairāk un vairāk kļūstam vienādāki savās izjūtās un domāšanā. Mums ir arī vienādi hobiji. Vai mums ir arī kaut kas atšķirīgs? Protams, piemēram, Dzintrai garšo avokado, kuri nu nekādi nav manu delikatešu saraksta pirmajās rindiņās.
Bet tas viss ir „tagad”. „Toreiz” neko no tā nezinājām. „Toreiz” bija nedrošība. Abi dzīvē un savos darbos bijām jau kaut ko sasnieguši. Viņa bija Latvijā zināma ārste savā specialitātē. Kā es spēšu iekļauties viņas pasaulē? Es biju vadītājs un mācītājs. Kā viņa tiks galā ar mācītāja sievas pienākumiem? Kaut gan ir jāatzīstas, ka es toreiz par šiem jautājumiem domāju mazāk nekā Dzintra. Man lielākā un nozīmīgākā izjūta toreiz bija, ka Dievs ar Dzintras roku mani satvēra un izvilka no bedres. Es nebeidzu pateikties Viņam par to. Par katru dienu, gadu, ko esam varējuši nodzīvot kopā, par ceļojumiem, par pārrunām un pārdomām, par kopīgi aizvadīto vienkāršo pienākumu pilno ikdienu. Debesu Tēvam un manai mīļajai dzīvesbiedrei.
Varbūt sagaidīsim kopā arī „apaļāku” jubileju – 25 gadus?