Pats brīnos, ka tomēr esmu iedrošinājies izteikties par tēmu, no kuras sākotnēji biju nolēmis izvairīties. Bet redzot, ka tiek apelēts pie cilvēkmīlestības un humānisma, baidīts ar Eiropas naudas un cita veida palīdzības atņemšanu un „pareizais” viedoklis („mums jāaplaudē visam, ko dara un mums liek darīt ES”) tiek ar varu „ieborēts” sabiedrības smadzenēs, ka katrs ar savādākiem uzskatiem tiek apvainots egoismā, ksenofobijā, solidaritātes un kristīgās mīlestības trūkumā un pasludināts gandrīz vai par valsts nodevēju, vēlos tomēr izteikt arī savas pārdomas.
Vispirms teikšu, ka mēs dzīvojam melu pilnā pasaule. Solījumi viens par otru skaistāki birst kā no pārpilnības raga īpaši jau priekšvēlēšanu laikā. Bet faktiski neviens nekad par solījumu pildīšanu pat nedomā. Un meli, kā tas jau ir bijis ar daudziem priekšvēlēšanu solījumiem, vēlāk tiek piesegti ar skaistu frāzi: „Mēs neesam melojuši, vienkārši ir izmainījušies apstākļi”. Ar šādu argumentu var attaisnot jebkuru rīcību un jebkuru nepildītu solījumu. To varētu saprast, ja būtu sācies karš, notikusi zemestrīce vai iestājusies cita force majeure.
Tas pilnā mērā ir attiecināms ne tikai uz Latviju, bet arī visu ES. Par Grieķijas ekonomisko glābšanu šur un tur pavīd domas, ka faktiski jau tika glābtas Vācijas un Francijas bankas, kurām Grieķija bija parādā. Zinot situāciju Latvijā ar bankām Parex, Citadele un Hipotēku bankas kontu slepeno sadalīšanu, arī šāds scenārijs šķiet iespējams un pat visai ticams. Katrā ziņā tautai ne tuvu netiek atklāti pateikts viss, vēl vairāk, tiek atklāti un nekaunīgi melots. Tā tas ir visās jomās. Žurnālists Juris Paiders raksta par uzņēmuma Latvijas Gāze sadalīšanu: „Nav saprotams, kāpēc vadošajiem politiķiem valsts politika jāveido, ciniski melojot par Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta Trešās liberalizācijas direktīvas (2009/73EK) saturu?”
”Veiksmes stāsts” arī izrādās nemaz tik veiksmīgs nav bijis. Tikai kādus tas ir aizvedis pie kārotajām siltajām vietiņām ES, bet mums atkal būs jāsaprot, jāsolidarizējas un jāsavelk jostas, būs kārtējais konsolidācijas budžets utt. Kur tad paliek tie % no IKP? Nepārtraukti tiek skandināts, ka mūsu valstī visām jomām tiek iedalīti mazāk % no IKP nekā citur. Kurām jomām tad ir vairāk? Kur pazūd tie %? To jau neviens nesaka, jo tas nav izdevīgi. Pat pētnieciskā žurnālistika par to nav painteresējusies. Šodien viss varai neērtais ir padarīts par valsts noslēpumu. Cik daudz vairāk mēs cienītu, saprastu un atbalstītu atklātu valodu, caurspīdīgumu. Bet tas jau „demokrātijas” apstākļos laikam nav iespējams, tas ir tāds utopisks sapnis. Tauta būs vajadzīga tikai uz nākamajām vēlēšanām. Un tad jau varēs atkal grozīt savas lietas, solīt, melot, pirkt un pārdot, vienoties, beigu beigās aiz tautas muguras pa sētas durvīm iegūt kāroto amatu.
Kāpēc tik garš un pesimistisks ievads? Tāpēc, ka viss aprakstītais raksturo vidi, kurā mēs dzīvojam un kurā katrs vārds rada neuzticību, pretestību un aizdomas. Un pieredze rāda, ka ir pamats visu uztvert ar šādu attieksmi. Šoreiz tas attiecas uz bēgļu problēmu. Visi taču labi zināja, ka pirmie 200 (tādu skaitli nosauca premjerministre Laimdota Straujuma intervijā LTV „Rīta Panorāmai” 30.06.2015) bēgļi nebūs problēmas atrisinājums un ka pirmajiem tūlīt sekos vēl citi. Tikai „augšas” runāja kā mazi bērni un apgalvoja, ka nevienu vairāk neņems. Tikpat naivi izklausījās pirmie skaidrojumi, ka Latvija sev izvēlēsies konkrētus bēgļus, ko uzņemt (vēlāk gan pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Ministru prezidente žurnālistiem precizēja, ka „nav īsti pareizi tā teikt”. BNS 22.07.2015). Arī šodien neviens jau atklāti nerunā par problēmas apmēriem un tiem miljoniem, kas vēl kāro ienākt savās Eiropas sapņu valstīs, un to, kādas tam varētu būt sekas. Tauta pati pamazām to sāk aptvert un tad rodas secinājums: mani krāpa un joprojām krāpj.
Kas tad īsti ir šis tik daudz skandinātais bēglis? Ženevas Konvencija par bēgļa statusu, kurai Latvija pievienojās 1997. gada 31. jūlijā, 1. pantā to definē pavisam skaidri:
„.. termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas: .. sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.”
Ļoti būtisks bēgļa statusa noteikšanā ir šīs Konvencijas 31. pants, kas attiecas uz bēgļiem, kuri nelegāli atrodas patvēruma zemē (tādi jau ir lielākais vairums): „1. Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1. panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.” (pasvītrojumi mani)
Skaidri redzams, ka uz lielāko daļu personu, par kurām tiek runāts, nevar attiecināt bēgļa statusu un faktiski viņi būtu jāsoda, jo ieradušies ES nelegāli ne no valstīm, kur viņu dzīvība vai brīvība tikusi apdraudēta, bet jau no starpniekvalstīm. Nu nav viņi bēgļi. Tādi viņi bija, kad bēga no kara plosītās Sīrijas uz kaimiņvalstīm Libānu, Turciju. Bet tajā brīdī, kad viņi šīs valstis pameta un devās tālākos laimes meklējumos, viņi kļuva par migrantiem. Bēglis nav persona, kas nākusi no miermīlīgas zemes.
Es sadzirdu iebildumus, ka visi jau nav ekonomiski migranti (nospiedoši lielākā daļa tomēr ir), ka visi tiks rūpīgi izvērtēti, ka tos, kas neatbilst bēgļa statusam, sūtīs atpakaļ uz viņu mītnes valsti, Vai ir kāds, kas tam visam tic?
Esmu lasījis, ka nevajadzētu lietot vārdu „nelegālie“, jo tādējādi šiem cilvēkiem tiekot „piekārta birka“. Bet tādi jau viņi ir: nelegāli imigranti, lielākā daļa no tiem labākas ekonomiskas dzīves meklētāji. Cits jautājums būtu, vai mēs varam nosodīt šo ļaužu vēlmi un centienus uzlabot savus dzīves apstākļus? Nē, jo arī latvieši faktiski jau dara to pašu, braukdami laimes meklējumos uz Angliju, Īriju, Norvēģiju un citur. Tikai viņi to dara savādākā veidā.
Man patiesi ir žēl šo migrantu. Lielā mērā tie ir nabaga apmānīti ļaudis, kas ir apmaksājuši dārgu „ceļojumu”, viņu acu priekšā uzburtās paradīzes ainas dēļ. Ļaudis, kuriem ir iestāstīts, ka Eiropā viņus sagaida paradīze, kur varēs neko nedarīt un par velti saņemt visus labumus. Un viņi ir gatavi par iespēju nokļūt šajā paradīzē maksāt lielu naudu. Kad šie simti tūkstoši sapratīs, ka faktiski viņi ir apkrāpti, tad es baidos prognozēt viņu reakciju.
Es esmu pateicīgs Dievam, ka varu dzīvot pavisam citos apstākļos. Man ir žēl, ka viņu zemēs ir nabadzība, militāri konflikti, diktatūra un vardarbība, jo es ļoti labi redzu, ka lielā mērā daudzviet šādu situāciju ir izraisījušas lielvalstu – ASV, Krievijas un ES savtīgās intereses šajos reģionos. Politiskas un ekonomiskas netīru melu pilnas spēlītes, kuru rezultātā tautas tiek apzināti sakūdītas pret tautām un brāļi pret brāļiem, lai „lielie” panāktu to, ko viņi grib. Šādu situāciju Eiropā faktiski ir izraisījusi arī kristīgu lielvalstu nekristīga „darbošanās” savās interesēs. Bet to jau neviens neatzīs, tas ir „valsts noslēpums” tāpat kā patiesie iemesli iebrukumam Irākā 2003. gadā, ko vēlāk daudzi uzskatīja par kļūdu, jo runas par bioloģisko un kodolieroču esamību Bagdādē izrādījās blēņas. Protams, es labi saprotu, ka, ja karu izraisa un situāciju destabilizē, pasauli cenšas pārveidot atbilstoši savām interesēm „pasaules policists” ASV, tad tas ir pareizi, apsveicami un atbalstāmi, jo viņi taču ir mūsu draugi.
Tāda ir situācija un, protams, ir jāmeklē kāds risinājums. Bet vai tas ir nekontrolētas un nelegālas cilvēku plūsmas uzņemšana? Šī risinājuma meklējumi vai, pareizāk sakot, tā uzspiešana, sabiedrību ir sašķēlusi divās pretējās nometnēs. Vieni kategoriski iebilst pret mūsu valdības un ES īstenoto politiku bēgļu uzņemšanas jautājumā, otri, – piesaucot tādas jēdzienus kā solidaritāte, viesmīlība, kristīgu mīlestību u.c. pilnā mērā to atbalsta. Pēdējā laikā masu mēdijos tiek pasludināts „pareizais uzskats”, iepretī kuram katrs savādāk domājošais tiek apvainots egoismā, ksenofobijā, solidaritātes un kristīgās mīlestības trūkumā. Un Ungārijā gar robežu ierīkotais dzeloņstiepļu žogs un likums par cietumsodu visiem robežpārkāpējiem tiek pasniegts kā milzu nekaunība, protams, no Ungārijas puses.
Arī mūsu draudžu locekļu noskaņojums ir dažāds. Pēdējā laikā daudzi ir jautājuši manas domas. Līdz šim esmu vairāk vai mazāk izvairījies no tiešas atbildes. Faktiski jau arī vienas atbildes man nemaz nav, jo jautājums nebūt nav tik viennozīmīgs, kā to mums grib pasniegt vai nu apzināti vai līdz galam neizprotot. Man šķiet, ka problēma ir daudz dziļāka un to nebūt nevar reducēt līdz līmenim „balts – melns”. Daži jautājumi, kas izraisa man pārdomas.
Solidaritāte. Tas ir vārds, kas šajā sakarībā visbiežāk tiek lietots. Tikai man joprojām nav skaidrs, ar ko man būtu jāsolidarizējas un ko man būtu jāatbalsta. Vai migrantus, vai tos, kas ir vainīgi pie šādas situācijas, vai kontrabandas biznesu, vai tos, kas netiek galā ar migrantu plūsmu? Kam īsti mēs palīdzam, bēgļiem vai tām zemēm, uz kurām viņi grib tikt, proti Vācijai, Zviedrijai u.c.
Vai tiešām Eiropa būtu tik bezspēcīga un negudra, ka tā aicina sagraut gadsimtu gaitā radušās kultūras un morāles vērtības? Ka tā negrib vai nespēj saskatīt cēloņus un nemeklē ceļus to novēršanai, piever acis problēmas nelegālajam aspektam, bet tā vietā aicina uz cīņu ar sekām, nē, faktiski ne cīņu, bet vienkārši seku sakārtošanu. Un tas spiež mani domāt, ka varbūt tā lieta nemaz tik nevainīga nav. Varbūt taisnība ir politologam Filipam Rajevskim, kas saka, ka kādiem tas ir milzu bizness. Milzu nauda, ko iegūst nelegālie tirgoņi. Un tad jau tā lieta kļūst stipri aizdomīga? Varbūt tā ir apzinīga rīcība un kādi ir ieinteresēti šādā situācijā? Kas un cik ietekmīgi ir cilvēki, kas aiz tā visa stāv un kuru intereses mēs esam aicināti aizstāvēt. Ja tas tiešām ir bizness, ko piesedz visaugstākajā līmenī, tad nav jābrīnās par melu plūsmu.
Tas, ka Vācija šādi grib risināt savas problēmas darba tirgū un iegūt sev lētu darbaspēku, vairs nav nekāds noslēpums. To atklāti pateica Vācijas vēstnieks Latvijā Rolfs Ernsts Šute: „Imigranti ir pielikuši savu roku pie Vācijas ekonomiskās izaugsmes, viņi lielākoties ir nevis problēma, bet ieguvums.” (Neatkarīgā, 2015.g.16.-18.okt., 6) Vācija bija ieinteresēta migrantos, bet nu šis process ir kļuvis nekontrolējams, stihisks un tā mērogi ir pārsnieguši aptveramo. Tāpēc arī neviens nerunā ne par cēloņiem, ne par risinājumiem šī procesa apturēšanai, ne par robežu stiprināšanu, ne par nelegālās cilvēku kontrabandas apkarošanu, bet vienkārši uzspiež obligātās kvotas bēgļu uzņemšanai un apelē pie solidaritātes.
Integrācija. Vēl viens vārds, kas plaši tiek locīts visās iespējamās variācijās.
Nu neintegrēsim mēs viņus, ja viņi paši negribēs integrēties. Kā mums ir veicies ar savu bezdarbnieku, trūkumcietēju, no cietuma iznākušo, krievvalodīgo „integrāciju”? Lielu naudu tam esam iztērējuši neatkarības gados. Kur ir rezultāti? Tagad mums ir jauns utopisks sapnis: mēs integrēsim islāmticīgos latviešu kultūrā un kristietībā! Rekordīsā laikā izdarīsim to, ko ar iepriekš minētajām grupām neesam varējuši izdarīt vairāk nekā 20 gados. Kāds naivums, drīzāk viņi integrēs mūs! Vai tiešām mēs domājam, ka viņi visi vai vismaz lielākā daļa mācīsies latviešu valodu, dziedās mūsu tautas dziesmas un allaha vietā lūgs „Mūsu Tēvs debesīs”?
Migrantu izturēšanās. To var raksturot ar vienu vārdu: nekaunība. Cilvēki, kas glābj savu dzīvību, nenāk ar savām prasībām. Tie ir laimīgi un pateicīgi, ka izkļuvuši no briesmām. Šie migranti uzvedas kā kungi. Mums nevajag jūsu nabaga Ungāriju. Dodiet Vāciju, Zviedriju, dodiet mums to, ko mēs gribam! Nodrošiniet mums dāsnus pabalstus un sociālās garantijas. Viņi nāk ar savām agresīvām prasībām, vicinādami pagaidām par laimi tikai rokas.
Nesen izlasīju kādā Austrijas interneta lapā, ka grupa “bēgļu” ir pieteikusi bada streiku un prasa nodrošināt viņiem pabalstu 2000 eiro mēnesī (neto!) apmērā. Un tie nebija kādi sirmgalvji. Nē, vīri spēka gados un ar tādu miesas uzbūvi, ka uzreiz varētu tos laist regbija laukumā. Viņi neko nesaka, ka gribētu strādāt un nopelnīt šo naudu. Nē, viņiem vajag pabalstu! (www.unzensuriet.at) Es arī gribētu tādu pabalstu, resp., pensiju.
Esmu dzirdējis iebildumus, ka arī latvieši kara laikā bēga prom no savas dzimtenes un tāpēc mums ir jāatbalsta šodienas migranti. Bet kā var salīdzināt tos baiļu nomocītos bez jebkādas iedzīves palikušos no nāves un padomju režīma represijām bēgošos ar šodienas „paradīzes” meklētājiem, kas ir samaksājuši nelegāliem cilvēku tirgotājiem par „biļeti” un, ieradušies Eiropā, uzstāda savas prasības un noteikumus? Man šķiet, ka tāds salīdzinājums ir kā spļāviens sejā daudziem mūsu ticības brāļiem, kuri bija laimīgi un pateicīgi Dievam, ka ir izkļuvuši no briesmām un var atrasties bēgļu nometnēs. Ir nekorekti likt vienādības zīmi starp latviešiem, kuri bēga no padomju režīma pirms otrā pasaules kara un šodienas migrantiem.
Bezmugurkaula Eiropa. Ir tikai divas iespējas: vai nu viss notiekošais ir apzināta politika, vai arī Eiropai nav mugurkaula. Abas iespējas ir traģiskas, vēl jo vairāk tāpēc, ka realitātē šķiet abas kaut kādā mērā ir savienotas. Migranti jau nav pirmā krīze, ar ko Eiropa netiek galā. Kari bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, Grieķija, Ukraina – tie ir tikai daži pēdējo gadu piemēri. Eiropa ir parādījusi apbrīnojamu neizlēmību un, es teiktu, pat gļēvumu. Daudz ko taču varēja jau paredzēt un rīkoties iepriekš. Cilvēku kontrabandisti savu rūpalu neiesāka vakar. Jau gadus atpakaļ mēs par to dzirdējām. Milzīgās bēgļu nometnes Eiropas pierobežā neizveidojās vakar. Itālijā bēgļu problēma ir aktuāla jau gadiem ilgi. Kāpēc to nevarēja laikus saskatīt un rīkoties, kamēr tā nav kļuvusi par milzu katastrofu? Un tad mēģināt nevarīgi cīnīties ar sekām.
Vai tikai tagad esam ieraudzījuši, ka ES ārējo robežu faktiski nav. Ir kilometriem garas automobiļu rindas robežkontroles punktos, bet faktiski 276 km garo Latvijas – Krievijas robežu, kas vienlaicīgi ir ES ārējā robeža, var viegli šķērsot. Vai citās ES valstīs, kas nodrošina tās ārējo robežu ir savādāk? Varbūt, bet fakti Ungārijā rādīja pretējo. Tas taču ir reizē traģiski un komiski, ka lielvalsts nav spējīga nosargāt savas ārējās robežas un nodrošināt valsts drošību. Vai tāpēc bija jānāk migrantu masai, lai mēs to ieraudzītu? Varbūt tiešām ir jāpiekrīt publicistam Otto Ozolam, kas saka, ka “.. ir laiks atzīt skaudro patiesību. Bēgļu krīze patiesībā nu jau kārtējo reizi apliecina, ka Eiropas Savienība ir tik vāja, ka to var terorizēt un šantažēt atpalikušu, vāju valstu diktatori, cilvēku kontrabandisti un citi apšaubāmi tipi”. (Otto Ozols: Bēgļu krīze atklāj Eiropas Savienības baiso diagnozi, Delfi, 06.10.2015) Tam ir jāpievieno vēl manas valsts tieksme „skriet lokomotīvei pa priekšu” un Briseles priekšā „līst uz vēdera” un verdziski padevīgi „luncināt asti”.
Iztapšana migrantiem. Ženevas Konvencijas par bēgļa statusu 2. pants nosaka: „Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.”
Arī Bībele nekur nesaka, ka bēgļa un svešinieka priekšā būtu jāklanās un jāiztop viņa iegribām. Gluži otrādi: „Vienāda bauslība un vienāda tiesa lai ir jums un arī svešiniekam, kas pie jums piedzīvo.” (4Moz 15,16) Un tomēr: Vācijā izskanēja ziņa, ka migrantiem nepatīkot, ka vācu meitenes valkā īsus svārciņus un tāpēc skolas esot izsūtījušas vēstules vecākiem ar aicinājumu mainīt ģērbšanās stilu. Šī nebūt nav tik mazsvarīga lieta, kā varbūt pirmajā brīdī izskatās. Ja mēs turpināsim iet šādā virzienā, tad mēs savas vērtības ātri vien pazaudēsim. Tiem, kas ienāk mūsu valstī, ir jārespektē mūsu vērtības. Mums taču islāma pasaules valstīs ir jāievēro viņu likumi un noteikumi. Mums nav jārespektē bēgļu vērtības vairāk par savējām. Es pilnībā piekrītu profesorei Guntai Ancānei, Eiropas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas asociācijas prezidentei, kura šajā sakarībā saka (Apollo, ceturtdiena, 2015. gada 17. septembris):
„Citu cilvēku tradīcijas mēs ievērojam viņu zemēs. Iebraucējiem mēs palīdzam šobrīd, lai glābtu viņu dzīvību. To mēs respektējam, bet viņu vērtības un tradīcijas mūsu zemē nevar tikt vērtētas augstāk nekā mūsu pašu. Mēs noteikti nevaram pielāgoties tā cilvēka, kura dzīvību glābjam, vērtībām, tradīcijām, normām, reliģijai, ikdienas un sociālajiem paradumiem, jo neejam palīgā glābt viņu reliģiju, pieņemtās normas vai sociālos paradumus. Mēs palīdzam glābt dzīvību.”
Otrs aspekts ir: mēs nevaram dot migrantiem vairāk, nekā mums pašiem ir. Dažas pazīmes rāda, ka mums, šķiet, atkal būs jāsavelk jostas, lai solidarizētos ar Eiropu un nodrošinātu ienācējiem tādus pabalstus, kā mums noteiks Eiropas kungi.
Nākotne. Nākotni jau mēs nezinām. Tā ir Dieva rokās. Un tomēr tad, kad skatāmies uz divu kultūru un divu reliģiju, kristietības un islāma, iespējamo saskari un prognozējam to pastāvēšanu nevis globālā mērogā, bet ikdienas dzīvē vienā salīdzinoši nelielā teritoriālā telpā, tad mūs pārņem nemiers. Eiropas kristietība nebūt nav tik stipra, lai noturētu savas cauri gadsimtiem iznestās vērtības. Iztapšana migrantiem, ko šur tur vērojam jau tagad, šo nemieru tikai palielina. Kāda būs Eiropa pēc 10, 20 gadiem? Būtu ļoti bēdīgi, ja apzinātas vai nemākulīgas šodienas politiķu darbības rezultātā mana dzimtene un visa ES tiktu pārvērsta par islāma valsti.
Tādu lielos vilcienos es saskatu pašreizējo situāciju. Vai es to atbalstu, ceļu savu roku par solidaritāti? Nē, es to nevaru izdarīt. Es nevaru atbalstīt ne savas valsts, ne arī ES melīgo politiku, ne to, ka netiek meklēti un novērsti cēloņi, bet notiek seku sakopšana. Es nevaru atbalstīt cilvēku kontrabandu, robežu pārkāpšanu, nekaunīgas prasības no migrantu puses un iztapšanu viņiem. Es nevaru teikt savu „Jā” ne pašai idejai par bēgļu kvotām kā problēmas risinājumam, ne arī veidam, kā tas tiek īstenots. Es to visu nevaru atbalstīt. Es esmu “pret” tādu rīcību. Nevaru arī teikt, ka karš Sīrijā vai citur, vardarbība, bads, nabadzība, kontrabanda, likumu neievērošana ir labi un atbalstāmi, jo ļaus man evaņģelizēt bēgļus. Taču ir vēl divi nozīmīgi aspekti:
- es šīs lietas maz varu iespaidot;
- es esmu kristietis.
Ja šie cilvēki ir šeit, tad svarīga ir mana attieksme pret viņiem. Un Kristus mani aicina izturēties kristīgi. Situācija ir tāda, kāda tā ir. Dievs to tā ir pieļāvis un mūsu vainas daļa arī nav mazā. Kristiešu sāls ir pietrūcis šīs pasaules „putrai”. Protams, es gribētu dzīvot kristīgā vidē, bet nevaru izmainīt apstākļus.
Vai šāda situācija ir kāds izaicinājums kristiešiem? Noteikti. Specdienestiem ir jādara savs darbs, valdībai savs, ES savs, bet mans savs. Un ja viņi savu darbu dara slikti, ja es nevaru to atbalstīt, ja es esmu “pret” tādu rīcību, tad tomēr man savējais darbs ir jāpadara labi. Arī dzīvojot bezmugurkaula Eiropā, es nedrīkstu kļūt par bezmugurkaula kristieti.
Latviešu publicists, dzejnieks, žurnālists un sabiedriskais darbinieks Viktors Avotiņš raksta: „Nevajag pozitīvu attieksmi pret cilvēku uzdot par attieksmi pret nejēdzīgu politiku.” (Bēgļi vai sirotāju armija? Neatkarīgā, 10.sept.2015) Es mazliet pārfrazēšu: „Nevajag negatīvu attieksmi pret nejēdzīgu politiku pārvērst par negatīvu attieksmi pret cilvēku”. Es saku savu „Nē” nejēdzīgai politikai, bet es gribu mīlēt cilvēku. Es nevaru atbalstīt pats un aicināt citus atbalstīt nelikumību, melus, tumšas aizkulišu spēles utt.
Bet mans kristīgais pienākums ir mīlēt visus cilvēkus (arī bandītus!) ar kristīgu mīlestību. Grūti? Jā! Cilvēciski neiespējami? Jā! Izaicinājums manai kristietībai? Jā!
Tas, protams, nenozīmē, ka katru, kas kāps mūsu īpašumā pāri žogam vai pa logu, mēs viesmīlīgi uzņemsim un aicināsim kļūt par ģimenes locekli un visas nekaunīgās prasības un jebkuru iegribu tūlīt izpildīsim. Vispirms mēs rūpīgi izvērtēsim situāciju, iepazīsimies ar apstākļiem, kas ir spieduši šo cilvēku kāpt pāri manam žogam. Palīdzēt cilvēkiem, kam palīdzība ir vajadzīga, nevis, kas pieprasa nodrošināt viņiem viņu sapņu paradīzi.
Jāpalīdz, neapšaubāmi, jo kristieša uzdevums ir palīdzēt tiem, kas briesmās, grūtībās, kuriem nav ko ēst vai vilkt mugurā. Esmu visādi to centies darīt, palīdzot trūcīgajiem sirmgalvjiem gan personīgi, gan organizējot ārzemju atbalstu vairāk nekā 20 gadu garumā. Centīšos turpināt to, cik spēšu. To esam darījuši arī kā draudzes un Savienība. Es negribu solidarizēties, es negribu pašlaik nevienu integrēt vai domāt par evaņģelizāciju. Es vienkārši gribētu palīdzēt cilvēkam. Izmisušam, varbūt apmānītam, cilvēkam ar viņa ambīcijām un cilvēciskajām vēlmēm, cilvēkam, kuram ir savi nepiepildīti sapņi, ilgas, ģimene, vilšanās. Kuram pašlaik, nepieradušam pie mūsu klimata, ir auksti. Palīdzēt, neiztopot viņa iegribām, neļaujot sevi izmantot, nepazaudējot savas vērtības. Nesakot „Jā” slikti padarītam valsts vadītāju darbam un viņu melīgi veidotajai, savtīgu interešu vadītajai politikai.
Es nevaru palīdzēt globāli, bet es zinu, ka Dievs man parādīs, kāds ir mans uzdevums šajā grūtajā laikā un pretrunīgajā situācijā. Es ticu, ka ne tikai man, bet mums visiem.
P.S. Kad jau biju uzrakstījis šīs pārdomas, manās rokās nonāca vēl viens raksts (Imants Vīksne, Noziedznieki testē Latvijas robežu. Neatkarīgā, 2015. g. 19. okt.), kas tikai apstiprina, ka manis teiktais nebūt nav saasināti emocionāli pārspīlējumi, bet situācija ir vēl daudz traģiskāka. Šeit divi garāki citāti no minētā raksta.
„Kā skaidro Roberts Zīle, migranti vēlas nokļūt tikai dažās bagātās Rietumeiropas valstīs. Taču saskaņā ar pašreizējo plānu viņi tiks sadalīti pa lielāko daļu ES valstu, Latviju ieskaitot. Grūti par iedomāties, kā bēgļu nometnēs notiks sadale pa autobusiem – jūs, lūdzu, pa kreisi uz saulaino Bavāriju, bet jūs – pa labi uz bagātīgajiem Latvijas purvāju biotopiem. Visticamāk te būs iejaukta mafija un korupcija. Arī pašlaik tai esot ietekme bēgļu nometnēs, un lielā mērā briesmīgie apstākļi tajās tiek mākslīgi radīti, pat ūdens trūkums, lai bagātie sīrieši atvērtu savus makus ceļojumam dziļāk Eiropā. Latvijas imigrantiem pabalstus maksās Latvija, un teorētiski šeit viņiem būtu jāuzturas. Taču, ja viņi tāpat dosies uz Vāciju, tur tiks noķerti un atkal deportēti atpakaļ pie mums, jautājums par robežu slēgšanu kļūst aktuāls. Galu galā no tā cietīs visi Eiropas Savienības pilsoņi, jo brīva ceļošana paliks pagātnē.”
„Publiskajā telpā cilvēkus, kas ar noziedznieku veidoto vienas pieturas aģentūru palīdzību no Āfrikas un Vidējiem Austrumiem dodas uz Eiropas Savienību, iegājies dēvēt par bēgļiem. Taču, kā stāsta deputāte Inese Vaidere, tikai viena trešā daļa tiešām bēg no kara briesmām. Neoficiāls novērtējums liecinot, ka pārējās divas trešdaļas ir ekonomiskie migranti. „Savus tautiešus Īrijā mēs taču nesaucam par bēgļiem,” atgādina deputāte. Lielā mērā atbildība par migrantu vilni esot jāuzņemas personīgi Vācijas kanclerei Angelai Merkelei un Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram, kuru atvērto durvju politika novedusi pie Eiropas durvju izgāšanas. Rīkoties bija jāsāk jau pirms gada, kad Itālija sāka slīkt migrantu pūļos, bet tagad ikviena rīcība ir novēlota. Latvijā dzirdētos izteikumus, ka mēs te pieņemsim tikai sirsnīgus kristiešus, tikai mīļas māmiņas ar daudziem bērniem, Inese Vaidere vērtē kā utopiju. Ko mums dos, tas mums būs jāpieņem. Bet to, ka nepatikšanas visai Eiropai patiešām ir ļoti lielas, kanclere Merkele nesen atzina personīgā sarunā ar parlamentārieti Vaideri.”