Published On: 20 janvāris, 2024

Kad pirms ilgāka laika uzzināju par LBB izveidotu komisiju 2012. gadā izdotā Bībeles tulkojuma teksta revīzijai, es patiesi nopriecājos. Cerēju, ka mēs atgriezīsimies pie iepriekšējos tulkojumos ierastās prakses un personu un piederības vietniekvārdus, kas attiecināti uz Trīsvienības personām (Dievs, Jēzus Kristus, Svētais Gars), atkal rakstīsim ar lielo sākumburtu. Manuprāt, tas padarītu tekstu skaidrāku un labāk saprotamu un parādītu arī mūsu attieksmi pret rakstīto. To pašu iemeslu dēļ es naivi iedomājos, ka varbūt arī vārdu “debesis”, ja to attiecina nevis uz izplatījuma vai atmosfēras daļu, kas redzama novērotājam no Zemes, bet vietu, kur mājo Dievs un pēc nāves nonāks Viņa bērni, vajadzētu rakstīt ar lielo sākumburtu.

Diemžēl manām cerībām nebija lemts piepildīties. Vēl vairāk, izdevumā, kas ir jau sagatavots publicēšanai, ne tikai attiecīgie vietniekvārdi, bet arī Trīsvienības otrās un trešās personas atveidei latviešu valodā izmantoti mazie sākumburti, resp., Dieva dēls, Svētais gars.

Filologi, protams, var debatēt par pareizāko rakstības veidu, bet Bībele primāri ir Dieva Vārds, nevis senas literatūras piemineklis. Bībeli nevar pētīt tikai ar racionālām zinātniskām metodēm. Tās centrā ir svētais Dievs, kas pats māca mūs, kā Viņam tuvoties. 2Moz 3,5: “Un Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.””
Protams, ne jau burtu lielums ir izšķirošais, tomēr tas raksturo mūsu sirdis un parāda mūsu attieksmi pret teksta autoru. Vārdu “maestro” aiz cieņas pret cilvēku mēs bieži rakstām ar lielo sākumburtu (kādi pat ar visiem lielajiem burtiem), bet “Dieva dēls” – ar mazo! Tas tikai parāda, ka pret Dieva Dēlu mēs īpašu cieņu neizjūtam, ka Dieva svētums nemodina mūsos bijību pret Viņu. Kristietim vairs nav svēta ne Bībele, ne Dievs!

Runa jau nav par Dieva īpašībām (Dieva mīlestība, Dieva spēks, domas, dusmas utt.), tad noteikti šo vārdu varētu rakstīt ar mazo sākumburtu, bet par Trīsvienības personām (Dieva Dēls, Svētais Gars). Manuprāt, te nebūtu jāskatās uz diviem atsevišķiem vārdiem, bet jāuztver tos kā kopēju apzīmējumu.

Ja tiešām ir vēlme šajā virzienā kaut ko mainīt, tad par to vajadzētu izvērst plašākas debates. Un ir jābūt skaidrai un spēcīgai motivācijai, kāpēc mēs rakstību izmainām, īpaši jau, ja runa ir par tik tradicionāli pieņemtu un iesakņojušos formu. Vai ar šādiem “jauninājumiem” mēs tikai nemazinām Bībeles autoritāti?

Dievs ir svēts (3Moz 11,45; 19,2). Tuvosimies svētajam Dievam ar bijību, noliekot savu gudrību un lielumu!

Māc. Ilmārs Hiršs, Dr. teol.

P.S.
Pievienoju Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas 21.03.2012. (diez vai ir kas jaunāks pieņemts) sēdes lēmumu (prot. Nr. 18 2. §).

Vairākvārdu nosaukumu rakstība (ieteikumi)
7. Ar reliģiju saistīto nosaukumu pareizrakstības normēšanā ir jāpanāk vienošanās starp lielākajām konfesijām Latvijā. Pagaidām problemātiskos vairākvārdu nosaukumus varētu rakstīt, ievērojot tradīciju un novēršot pārspīlētu lielo burtu lietošanu, piem., Latvijas Baptistu draudžu savienība, Latvijas Apvienotā metodistu baznīca, Rīgas Mateja baptistu draudze, Liepājas Pāvila baptistu draudze, Liepājas Nācaretes baptistu draudze, Vecticībnieku Pomoras baznīca, Eiropas Baznīcu konference. Daļā nosaukumu jāievēro normatīvajos avotos akceptētā rakstība, piem., Jaunā Derība, Vecā Derība, Svētie Raksti, Lielā Piektdiena, Zaļā Ceturtdiena, Svētais Vakarēdiens, Svētā Mise, Dievs Kungs, Dieva Dēls, Svētais Gars, Viņa Eminence (katoļu kardinālu / pāvestu tituls), Viņa Svētība (dalailama) u. c.