Mt 2,2: „Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?
Ar Jēzus piedzimšanu saistās stāsts par meklēšanu. Ja mēs meklēšanu saprotam mazliet plašākā nozīmē, proti, kā tiekšanos atrast kaut ko jaunu un vērtīgu, kā savu sapņu un mērķu piepildīšanu, tad faktiski mēs visi kaut kādā mērā esam meklētāji. Bet Ziemassvētki mūs virza uz visnopietnāko un vissvarīgāko meklēšanu – patiesības meklēšanu. Patiesība jau nenokritīs no gaisa, vējš to neatpūtīs kā no koka norautu lapu. Patiesībai ir jātiek nopietni meklētai. „Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?” – tas bija austrumu zemes gudro jautājums Jeruzalemē. Bet viņi nebija pirmie, kas meklēja Jēzu. Pirmie Jēzus meklētāji bija Betlēmes gani. Eņģelis viņiem deva ļoti vispārēju norādījumu: „Jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu”. Vai pēc tik nepilnīgas adreses Betlēmē, kura šajā naktī ir pārpildīta ar cilvēkiem, varēs atrast vienu bērnu? Vai ir vērts atstāt lopus un kavēt laiku meklēšanai? Gani tādu jautājumu nemaz neapspriež. Mēs neko nelasām par pašu meklēšanas procesu, bet mēs zinām rezultātu: viņi gāja un atrada pasaules Pestītāju.
Mateja evaņģēlijā var izlasīt par citiem meklētājiem, gudrajiem no austrumu zemes, kuri mēroja tālu un nogurdinošu ceļu, lai atrastu Jēzu. Viņus vadīja vēl neskaidrāki norādījumi: tikai viena spoža zvaigzne pie debesīm un skopi pravietojumi svešas tautas svētajos rakstos (4Moz 24,17). Vai ir vērts uzņemties grūto ceļu? Meklēt kādu pēc zvaigznes atspīdēšanas laika un aptuvenas dzimšanas vietas – tas nozīmēja daudzus iespējamos kandidātus. Atrast viņu vidū īsto nebūs viegli. Bet gudrie par to nedomāja, viņi devās ceļā. Meklēšanas gaitā daudz ko vajadzēja koriģēt. Viņi maldījās, meklējot Jēzu kā šīs pasaules valsts ķēniņu. Viņi domāja ķēniņu atrast lepnā pilī karalisku vecāku rokās. Viņi pazaudēja zvaigznes vadību un griezās pie nepareizas adreses – jūdu ķēniņa Hēroda. Meklējot gudrie nonāca it kā līdz pavediena galam, zvaigzne bija atvedusi viņus uz Izraēla zemes galvaspilsētu. Taču viņi neatrada neko atbilstošu ne ķēniņa Hēroda namā, ne arī Jeruzalemē. Jēzus identifikācija ar jūdu karalisko līniju bija viņus novedusi strupceļā. Vai griezties atpakaļ uz mājām? Nē, viņi turpina meklēt un atrod jaunu pavedienu. Tautas augstie priesteri un rakstu mācītāji norāda jaunu adresi: Jēzum ir jāpiedzimst Betlēmē. Grūtais jautājums par Jēzus atrašanu atrisinās pavisam vienkārši. Zvaigzne atkal rāda ceļu un nostājas pār namu, kurā ir jaundzimušais bērns. Meklēšana bija vaiņagojusies panākumiem. Kāpēc gudrie tā maldījās? Varbūt iemesls bija tas, ka viņi meklēja tikai jūdu ķēniņu nevis pasaules Glābēju. Vai vēlāk gudrie saprata, ko viņi patiesībā bija atraduši? Droši vien līdz galam nē. Viņi bija kā Kolumbs, kas atrada jaunu kontinentu, bet pats nemaz īsti neapzinājās, ko īsti ir atklājis.
Vēl viens Jēzus meklētājs bija ķēniņš Hērods. Līdzās ganiem un gudrajiem viņš izceļas kā īpašs „meklētājs”. Viņa meklēšanai bija cits mērķis, egoistiski velnišķīgs nolūks. Viņš nemeklēja Jēzu, lai to pielūgtu un nestu dāvanas, bet gan lai varētu Jēzu nogalināt. Hērods Jēzū saskatīja draudus sev, konkurentu uz jūdu ķēniņa troni.
Pie patiesiem Jēzus meklētājiem ir jāpieskaita arī Mariju. Viņai gan nevajadzēja meklēt mazo bērniņu, to viņa mīlestībā turēja savās rokās. Bet viņa meklēja patiesību, izpratni par tām lietām un notikumiem, kas risinājās ar viņu un ap viņu. Neapšaubāmi, ka Marija ļoti maz no visa tā saprata. Tāpēc viņa visu, ko redzēja un dzirdēja, paturēja savā sirdī un pārdomāja, jo viņa bija meklētāja.
Ar to arī pirmo nopietno meklētāju loks noslēdzas. Pārējie dzīvoja no meklētāju „sensācijām”, kuras izraisīja un reizē arī apmierināja viņu īslaicīgo ziņkāri. Dziļāka nekā viņos nebija. Materiālu pārrunām sagādāja citi meklētāji. Paši viņi palika pasīvi un meklēšanā neiesaistījās.
Meklētāji. Tie ir cilvēki, kas daļēji jau ir atraduši. Viņiem vismaz ir sajēga, ko meklēt, iespējams viņi kaut ko jau ir satvēruši, bet vēl ne visu pilnīgi. Viņi vēro zīmes, aktīvi un nopietni meklē. Citi neko nemeklēja, varbūt nemaz nezināja, ka tāda piedzimšana ir notikusi, neticēja tai vai vienkārši nebija ieinteresēti, un tas viņus tuvāk neskāra.
Bet patiesību un Jēzu var atrast tikai meklējot. Kopš Jēzus piedzimšanas daudzi ir kļuvuši par meklētājiem. Šajos Ziemassvētkos es gribu novēlēt katram kļūt par meklētāju. Un ne tikai meklēt, bet atrast Jēzu, sastapties ar Viņu, pielūgt Viņu un pienest Viņam dāvanas. Tad mēs varēsim tāpat kā austrumu zemes gudrie aiziet no Ziemassvētkiem pa citu ceļu, pa izmainītas un Dieva svētītas jaunas dzīves ceļu.
Bet arī tie, kas atrada Jēzu kā bērniņu, visu nebūt vēl nebija sasnieguši. Viņiem bija jāatrod Jēzus kā Glābējs. Ar Ziemassvētkiem meklēšana nebeidzas. Mēs nekad nevarēsim teikt, ka esam jau visu atraduši. Ja mēs turpināsim meklēt, tad katra jauna diena mums atnesīs brīnišķīgus pārsteigumus. Un mēs ieraudzīsim, ka Jēzus ir daudz lielāks, brīnišķīgāks, spēcīgāks, nekā līdz šim esam Viņu pazinuši. Atvērsies arvien jaunas dievišķo noslēpumu lappuses. Un tad mēs pamazām kļūsim no kristīgiem zīdaiņiem par bērniem un pieaugušiem Jēzus sekotājiem. Es vēlos nākamajā gadā būt nopietnu meklētāju pulkā, lai atkal ieraudzītu ko jaunu, saprastu vairāk, nāktu Jēzum tuvāk, smeltu vairāk no dievišķo bagātību krātuve.
Nepārstāsim meklēt, jo Kristus meklēšana, resp., Viņa iepazīšana, ir process mūža garumā!
2017. gada Ziemassvētkos