Manas bērnības Vasarsvētku atmiņas saistās ar divām lietām – ar meijām, kas greznoja mūsu istabu un dievnamu un ar brīnumainām zīmēm, kas pavadīja pirmo Svētā Gara nākšanu: rūkoņa, uguns mēles un runāšana svešās valodās. Vēlākos gados redzēju, ka no šīm trim parādībām galvenā vērība tiek piešķirta runāšanai mēlēs. Bet kā bērns es centos iztēloties, kā tas būtu, ja virs manas galvas būtu uguns mēle. Nebija. Arī tad, kad es piedzimu no augšienes un saņēmu Svēto Garu, nebija ne fiziskas rūkoņas, ne runāšana svešās valodās, nedz arī uguns mēles nolaidās uz manas galvas. Vismaz neviens neteica, ka tāda parādība būtu bijusi.
Kāpēc? Mācekļiem bija, man nē. Vai tas ir tikai pirmo Vasarsvētku piedzīvojums? Vai arī tas domāts tikai īpašiem cilvēkiem? Ja tā, tad es saprastu. Es nekad neesmu juties, ka būtu cienīgs, lai manu galvu iezīmē tāds kā svētā nimbs. Bet mācekļi jau arī nebija nekādi īpaši „svētie” un cienīgie. Pēteris aizliedza Jēzu, pārējie pārbijušies aizbēga. Un tomēr virs viņu galvām parādījās uguns mēles kā zīme citiem, lai visi redzētu, ka mācekļi ir īpaši iezīmēti, ka ar viņiem notiek kaut kas pārdabisks.
Kāpēc šodienas kristietis pārsvarā ir savādāks. To raksturo nevis garīgs spēks un uzvaras, bet, gluži pretēji, nespēks, zūdīšanās, grēks. Nav to Gara uguns mēļu, kas silda, vada, pārveido, pamāca, kausē un sadedzina nevērto. Nav. Gadi iet, bet uguns mēļu kā nav, tā nav. Cik ilgi vēl tā būs?
Bet cik tas ir brīnišķīgi, ka Vasarsvētkos ne tikai cilvēki viens otru sveicina, bet arī Kristus sveicina savējos. Un es sajūtu, ka man šajos svētkos Viņš saka: „Nesatraucies par Gara liesmu! Tev tā jau ir! Tu esi iezīmēts. Virs tavas galvas arī ir šī Svētā Gara zīme. Arī tu esi ugunsvīrs, ar uguns mēli iezīmēts ugunsvīrs. Un tā nav tikai zīme citiem. Šī Svēta Gara uguns liesma tevi var sildīt, kausēt un pārveidot. Tāda jau ir šīs Gara liesmas patiesā būtība. Satraucies par to, ka tu esi šo liesmu iebāzis kaut kur stūrī, sakrāmējis priekšā mazvērtīgus krāmus, ieslēdzis dzīves rūpju seifā, noslīcinājis pasaules gara okeānā. Nē, nedomā, ka Svētais Gars tevi ir atstājis, izlijis ārā, aizlidojis projām. Es jau arī neesmu tevi atstājis. Tu jau Mani arī esi iebāzis tālā putekļainā savas dzīves stūrī. Mūs abus, gan Mani, gan Svēto Garu, ko Es tev pēc sava apsolījumu esmu devis. Ir tevī Svētais Gars, ir uguns liesma. Tikai tu neļauj ugunij darboties. Vai tu neaizvāksi visus šos dvēseli piesārņojošos krāmus, neatbrīvosi mums ceļu uz tavas esības centru. Tad mēs varēsim sākt darboties. Tad visi ieraudzīs Gara uguns mēli uz tavas galvas. Un tad tu sāksi sajust uguns darbību savā dzīvē. Jo Es tevi esmu izredzējis kā ugunsvīru, ar uguns mēli iezīmētu ugunsvīru, mācekli ar Gara spēku, kas var pārveidot tevi un citus.”
Brīnišķīgi, ka pats Kristus tā sveicina ne jau tikai mani, bet mūs visus šajos svētkos. Tas dod cerību un drosmi. Var un vajag būt mūsu dzīvēm savādākām. Kristus katru no mums ir paredzējis nevis garīgai nīkuļošanai, bet spēkpilnai dzīvei. Jāsāk tikai tīrīt savu dzīvi no krāmiem, ar ko esam Viņu un Gara liesmu iesprostojuši. Viņš dod vēl dienas ne tikai, lai kaut ko izdarītu Viņa darbā, bet, pirmkārt, lai kādu savas dvēseles stūri atbrīvotu no nevērtīgajām pasaules grabažām.
Tas ir Kristus sveiciens man un mums visiem Svētā Gara svētkos! Paldies Viņam par šo sveicienu!
Svētīgus visiem Vasarsvētkus!