Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Simtiem tūkstošu cilvēku Lieldienās izsaka šos vārdus. Ļoti iespējams, ka arī mēs tos teiksim. Varbūt pat vairākas reizes. Bet vai šiem vārdiem ikdienā ir kāds dziļāks segums? Vai tie nav kļuvuši manā dzīvē par tādu pat ierastu Lieldienu svinēšanas atribūtu kā, piem., krāsotās olas? Kāds rezultāts manā dzīvē ir tam, ka Kristus ir augšāmcēlies? Kā tas izsakās ne tikai dažās svētku dienās, bet pelēkajā ikdienas dzīves ritumā?
Reformācijas 500. gadadienas kontekstā mēs varētu teikt, ka Kristus augšāmcelšanās ir vislielākā pasaules reformācija. Daudz senāka un varenāka par Lutera reformāciju. Kristus ir nācis, miris un augšāmcēlies, nevis lai kaut ko uzlabotu, bet lai kardināli visu reformētu. Un Kristus augšāmcelšanās aicina un mudina arī mūs katru uz savas dzīves garīgu revīziju un izmaiņu. Ne tikai neticīgos, tos “sliktos tur ārpusē”, kas Kristu vēl nav pieņēmuši, bet arī katru kristieti, kas nopietni grib sekot sava Kunga pēdās. Katram, arī man, kristietim ar lielu stāžu, Dieva bērnam un Viņa darbabiedram ir vitāli nepieciešama garīga reformācija.
Un ar reformāciju es šoreiz nebūt nedomāju jaunas teoloģiskas atziņas vai kādus „pareizākus” teoloģiskus uzskatus, kā daži to bija sapratuši no manām iepriekšējām pārdomām. Tas patiešām izraisītu tikai jaunus strīdus un šķelšanos. Es domāju par ikdienas praktisko dzīvi, par sadraudzību ar Dievu, par mūsu savstarpējām attiecībām, par veidu, kā mēs risinām savas problēmas, par mūsu iekšējo garīgo pasauli. Domāju par to, kur man kā ilggadīgam kristietim būtu jāmainās, jāreformējas, lai varētu nākt Viņam tuvāk, būt derīgāks darbarīks sava Tēva rokās, lai varētu piepildīt man uzticēto Viņa uzdevumu. Teoloģijas jau it kā būtu pietiekoši daudz. Praktiskajā dzīvē gan vēl būtu daudz kas reformējams.
Piemēra pēc varētu nosaukt valodu, vārdus, ko ikdienā pasaku. Pāvils raksta kolosiešiem: „Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kol 4,6)
Skatoties futbola pārraides, esmu ievērojis, ka dažreiz uz TV ekrāna parādās statistika, cik % no spēles laika katra komanda ir pārvaldījusi bumbu. Ja tāda statistika parādītos par manu valodu: cik % no visa teiktā ir bijusi ar sāli sālīta un cik tukša pļāpāšana, kas nemaz nav atšķīrusies no pasaulīgas runāšanas. Tas nebūt nenozīmē, ka kristietim vienmēr tikai vajadzētu citēt Bībeli vai katrā teikumā atkārtot parastos dievbijīgos vārdiņus.
Un tomēr, cik daudz pliekanu joku, nevajadzīga humora, naida, aprunāšanas un tukšvārdības ir piepildījuši manu valodu. Cik daudz garajos kristieša dzīves gados ir pateikts tas, ko nevajadzēja teikt, un cik bieži nav pateikts tas, ko noteikti vajadzēja pateikt. Cik maz iedrošinošu, palīdzošu un dziedinošu vārdu ir bijis, un cik daudz kritikas, nosodījuma un paštaisnības ir nācis no manas mutes. Nenoliedzami, ka mūsu sabiedrībā šodien ir daudz negāciju, kas izraisa mūsu nepatiku, satraukumu un pretreakciju, bet arī par negatīvām lietām var runāt ļoti dažādi.
Un šī jau ir tikai viena no daudzajām sfērām. Mēs varētu domāt par savu lūgšanas dzīvi, attiecībām ar Dievu, savstarpējām attiecībām, mīlestību. Arī šajās jomās būtu nepieciešama reformācija. Jo reformēt – tas nozīmē izmainīt, pārkārtot, revidēt. Vai nevajadzētu revidēt arī sava laika izmantošanu, pārbaudīt to, vai viss, ko skatāmies, klausāmies un lasām, patiešām ir tās vērtības, kurām būtu vērts veltīt laiku. Un ir jau vēl arī daudz citu vērtīgu un nevērtīgu lietu, no kā sastāv mūsu dzīve un kas piepilda mūsu ikdienu. Lieldienas aicina visu revidēt, pārskatīt un izmainīt augšāmcēlušā Kristus gaismā. Aicina pārbaudīt un reformēties. Un ja visi 2 miljardi kristiešu pasaulē to tā saprastu, tad rezultāts būtu viena varena pasaules reformācija. Te es saskatu kristietības uzdevumu un mērķi, nevis diskusijās un cīņās par pareizākajiem uzskatiem.
Šodien kristietībā ir daudz dažādu novirzienu. Katrs no tiem uzskata sevi par pareizāko un nemaldīgāko. Ja mēs šajā gadā aizmirstu visas domstarpības un domātu tikai par savu personīgo garīgo reformāciju? Varbūt nemaz nebūtu slikti, ja mēs kaut kur „piesistu” savas personīgās apņemšanās tēzes, ko īsti mēs gribētu mainīt savā dzīvē. Kaut vai tikai dažas lietas.
Es saprotu, ka tieši tas man tik ļoti ir nepieciešams. Es gribētu ne tikai svinēt kārtējās savas dzīves Lieldienas, bet es vēlos mainīties. Jēzu, palīdzi man!