Tit 2,11-13: “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.”
Šī ir kāda brīnišķīga himna Kristum un kāds cilvēka garīgās dzīves programmas kopsavilkums. Ziemassvētki mums atgādina, ka caur Jēzus piedzimšanu pasaulē ir ienākusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem. Žēlastība atspīdējusi – tas nozīmē, ka tā ir mūsu vidū. Vai tu redzi tās mirdzumu?
1. Žēlastība parādās tikai tur, kur ir vaina. Vai Tu jūties vainīgs Dieva priekšā? Mums vajadzētu tā sajusties, jo Bībele saka, ka visi ir grēkojuši un visi ir vainīgi Dieva priekšā. Žēlastībai nav vietas tur, kur nav vainas apziņas. Kaut žēlastība šajos Ziemassvētkos izgaismotu mūs katru, ka mēs ieraudzītu savu vainu un žēlastību, kas glābj!
2. Bet žēlastība darbojas arī pie tiem, kas viņu jau ir satvēruši. Ko tad žēlastība dara pie Dieva bērniem? Tā audzina. Audzināšana ir process, kas neļauj palikt pie iesākuma, bet ved tālāk un dara mūs stiprus. Dieva bērniem arī ir jāaug. Un mums ir audzinātājs: žēlastība. Audzinātājs, kas mūs audzina nevis vispārēji, bet divos ļoti konkrētos virzienos. Kādi tie ir?
Vispirms, žēlastība mūs audzina praktiskai ikdienas dzīvei. Kristieša ikdienai ir redzami jāatšķiras no pasaules cilvēka dzīves. Jo kristietība jau nav skaisti vārdi, gudras atziņas vai pareizi izpildīti reliģiski rituāli. Kristietības dziļums ir mērojams pēc tā, kā un cik lielā mērā ir izmainījusies mūsu praktiskā dzīve. Vai kaut kas no Kristus mācības, rakstura un gara ir ienācis mūsu sirdīs un atradis izpausmi mūsu staigāšanā?
Otrs audzināšanas virziens norāda uz nākotni: “gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un mūsu lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu”. Žēlastība mūs audzina uz cerību. Vai esam mazliet auguši šajā virzienā? Mēs ceram gan uz daudzām pasaulīgām lietām, bet cik daudz mēs šodien domājam par šādu cerību: svētlaimību un Kristus godības atspīdēšanu? Cik liela nozīme šādai cerībai ir mūsu dzīvē?
3. Ir vēl viens atslēgas vārds šajā tekstā, vēl viena svarīga lieta, ko autors faktiski min kā pašu pirmo: “atsacīdamies no bezdievīgām un pasaulīgām iekārēm.” Žēlastība mūs audzina uz atsacīšanos. Varētu teikt, ka atsacīšanās ir līdzeklis, instruments, ko žēlastība lieto, lai sasniegtu tos mērķus, uz kuriem viņa mūs audzina. Būtībā tas ir pats pirmais, ar ko sākas žēlastības audzināšanas darbs pie cilvēka – tā māca mūs atteikties, kaut kam pateikt “nē”.
Atsacīšanās ir ceļš uz dievbijīgu dzīvošanu un stipru cerību. Viens ir jānoliek: vai nu pasaule vai Dievs. Abus paturēt nevarēs. Nevarēs dzīvot pēc pasaules principiem un domāt, ka tā būs dievbijīga dzīvošana. Nevarēs tiekties satvert visus pasaulīgos piedāvājumus un domāt, ka tādējādi tiek stiprināta cerība uz Jēzus Kristus atnākšanu. Atsacīšanās ir ceļš uz pieaugšanu dievbijībā. Kas uzticas glābjošajai un audzinošajai Dieva žēlastībai, tam ir jāatsakās no bezdievības un pasaules kārībām.
Bet atsacīšanās ir apzināta un labprātīga kaut kā nolikšana. Ja mums kaut kas tiek atņemts vai mēs esam piespiesti kaut ko darīt, tad tā vēl nav atsacīšanās. No kā mēs esam atteikušies Kristus dēļ? Apzināti un labprātīgi ar prieku, zinādami, ka cilvēcīgi tas mums nekādu labumu nenesīs. Varbūt tas pat kaitēs mūsu cilvēciskajiem mērķiem, plāniem, karjerai un imidžam.
Ko esam atstājuši no savas vecās dabas? Pāvils saka: „Novelciet veco cilvēku un viņa darbus un apģērbiet jauno cilvēku, kas atjaunojas atziņā”. (Kol 3,9-10) Ko esam jau novilkuši? Lai kaut ko sasniegtu, no kaut kā cita ir jāatsakās. Jo lielāks mērķis, jo lielāka atsacīšanās ir nepieciešama. Cilvēks, kas ne no kā neatsakās, neko lielu arī nekad nesasniegs. Tas paliks, rakņājoties pasaules putekļos. Žēlastība ir spēks atteikties no dzīves bez Dieva, no pasaules kārībām, ieraudzīt un satvert zvaigžņotās debesis.
Atspīdējusi žēlastība, kā gaisma, kā spožums. Tā ir domāta katram. Izšķiršanās, ko ar šo žēlastību darīt, ir mūsu pusē. Mēs varam novērsties no tās. Bet mēs varam ielaist šo spožumu savās sirdīs un savā tautā. Un ļaut, lai tā māca mūs atteikšanās skolā un audzina dievbijīgai dzīvei un cerībai.
Četri brīnišķīgi vārdi raksturo šo tekstu – žēlastība, atsacīties, dzīvot un gaidīt. Tie rāda kādu dinamiku, attīstību, iešanu uz priekšu, ticības dzīves satveršanu un pieaugšanu tajā. Tas ir iespējams caur žēlastību, kuras piedzimšanu mēs svinam Ziemassvētkos.
Kaut mēs visi ieraudzīto šo spožumu, satvertu to un ar to dzīvotu!
Jūsu
māc. Ilmārs Hiršs
2019. gada Ziemassvētkos