Lieldienu evaņģēlijs sākas ar jautājumu: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Pat pie mirušā Jēzus sievas nevarēja tikt klāt bez kavēkļiem. Akmens bija kapa priekšā, pieeja pie mirušā bija noslēgta. Vai viņas nevarēja ņemt līdz kādu stiprāku vīrieti, kas akmeni būtu novēlis? Varbūt savās sāpēs, savā uzbudinājumā viņas par to nebija domājušas un tikai ceļā uz kapu viņām tas ienāca prātā. Bet kāds noslēpumains spēks lika viņām neapstāties, bet iet tālāk, kaut arī viņas nezināja, kā jautājums atrisināsies.
Taču tas nebija vienīgais akmens, kas bija jānoveļ. Sievas bija dziļi satriektas, izmisušas. Ar Kristus nāvi bija sabrukušas visskaistākās viņu cerības. Tas bija kā milzu akmens, kas nospieda viņu sirdis. Dzīvo Jēzu viņas vairs nemeklēja. Viņas meklēja mirušo, lai apliecinātu tam savu mīlestību un pie kapa vēl kavētos atmiņās.
Daudz dažādi akmeņi šodien cilvēkam kavē pieeju pie Glābēja. Tur ir vispārēja vienaldzība, tur ir grēks, neticība, pasaules vilinājumi un daudz kas cits. Katram savi lieli un smagi akmeņi. Kas tos novels? Atbilde pie kapa nāca pavisam negaidīta. Akmens jau bija novelts, mirušo Glābēju sievas kapā neatrada, bet viņa vietā sēdēja eņģelis, kas pasludināja Kristus augšāmcelšanos. Sievām nemaz nevajadzēja pūlēties ar akmens novelšanu, velti viņas bija satraukušās. Dievs to bija izdarījis viņu vietā. Dievs arī mūsu vietā ir novēlis visus akmeņus, ceļš pie Kristus ir brīvs. Un mēs esam aicināti nekavēties, bet steigties pie Viņa.
Akmens. Tiem, kas Jēzu nonāvēja, tas bija simbols, ka nu beidzot viņi ar Jēzu ir tikuši galā. Jēzus, šis dumpinieks, ir nonāvēts, ielikts kapā un akmens kā zīmogs kapam priekšā. Kā piemineklis ienaidam pret Jēzu.
Bet augšāmcelšanās rītā mēs atkal redzam to pašu akmeni. Eņģelis to ir novēlis no kapa un apsēdies uz tā. Kāpēc viņš tur sēž? Vai eņģelis būtu piekusis no smagā akmens velšanas darba? Nē, šī aina mums rāda, ka akmens, kas bija zīme ienaidam pret Jēzu, tagad ir augšāmcēlušā Kristus kalpībā. Šis akmens ir kļuvis par kanceli, no kuras tiek pasludināta Lieldienu prieka vēsts.
Ja akmens varētu runāt, tas droši vien teiktu: „Es esmu piedzīvojis brīnišķīgu pārmaiņu. Es biju Dieva Dēla pretinieku kalpībā, tagad es drīkstu kalpot Viņam.”
Šis Kristus kapa akmens ir daudzu kristiešu attēls. Apustulis Pāvils bija kā cieta klints pret Kristu. Taču tad notika pārmaiņa un viņš kļuva par Kristus kalpu. Apustulis Pēteris Kafaja pils pagalmā Jēzus krustā sišanas naktī novērsās no sava Kunga, bet vēlāk kļuva par dedzīgu Kristus mācības sludinātāju. Brīnišķīgi izmainījās šo cilvēku dzīves!
Lieldienas sludina: kapa akmens ir novelts, uzvara ir panākta, Kristus ir augšāmcēlies, lai ar katru cilvēku pasaulē varētu notikt šāda pārmaiņa.
Kristus ir augšāmcēlies! Lai Lieldienu prieks ienāk katra mūsu sirdī, dzīvē un mājā!