List

                Rudens pusē, pastaigājoties pa Vecrīgu, izdzirdu skaļus saucienus: “Brīvību! Brīvību!” Tie nāca no tās puses, kur atrodas Saeimas nams. Vai tiešām kaut kas slikts būtu noticis ar mūsu tautas kalpiem? Varbūt viņi ieslodzīti un netiek ārā? Cik nu ātri manas vecās kājas atļāva, steidzos uz Saeimas pusi. Varbūt mana palīdzība var noderēt. Nē, izrādījās, ka ar deputātiem viss ir kārtībā. Pie vainas bija saujiņa sapulcējušos, kas tur skaļi bļaustījās. Pēc uzrakstiem uz dažiem plakātiem nopratu, par ko ir šis bļāviens. Izrādījās – vakcinācija. Tiktāl tā mazliet nenopietni un puspajokam.
                Bet tad sāku domāt un atcerējos, ka arī citur esmu dzirdējis šo saukli: “Brīvību! Brīvību!” Atvasaras saulītē Daugavmalā vienas tikko dibinātas partijas saietā to skandēja liels sapulcēto bars. Ar megafonu palīdzību šis bļāviens tika iniciēts un daudzkārtēji atkārtots kā tāda mantra, kuras uzdevums ir sapulcētos pacelt pāri šai pasaulei un ievest saulainas nākotnes gaidu ekstāzē. Atšķirībā no bļāvējiem pie tautas kalpu ēkas, šeit gan nebija skaidrs, no kā tad bļāvēji vēlas atbrīvoties. Brīžiem tā bija vecā vakcinācijas tēma, brīžiem šķita, ka jātop brīviem no valdības žņaugiem, brīžiem šķita, ka sauklis tiek skandināts tāpat vien, jo kurš gan ir pret brīvību. Iespējams, viņi paši nemaz tā īsti neapzinājās, par kādu brīvību cīnās. Vienkārši pakļāvās masu psihozei. Visi bļauj, tad jau es arī. Kā uguns, kas no mazas dzirkstelītes izcēlusies, aizdedzina lielu mežu un kļūst grūti savaldāma.
                1. “Brīvību! Brīvību!” Vispirms mums vajadzētu saprast, ka jebkura brīvība tomēr nesīs sev līdzi ierobežojumus. Mēs nevarēsim teikt visu, kas iešaujas prātā, darīt visu, ko mums iegribas. Pat ja mēs dzīvotu mežā, alā vai tuksnesī mums būtu jārēķinās ar klimatiskajiem apstākļiem, zvēriem, karsto sauli dienās un daudz citiem apkārtējiem apstākļiem, kas mūs ierobežotu. Vēl jo vairāk, ja dzīvojam sabiedrībā. Mums būs jāievēro valstī noteiktie likumi un kārtība. Mēs nevarēsim vadīt automašīnu, ja mums nebūs vadītāja tiesību. Nevarēsim strādāt daudzos amatos, ja nebūs pienācīgas izglītības. Mums būs jāmaksā valsts noteiktie nodokļi. Mēs nevarēsim iet pāri ielai jebkurā vietā. Veikalā mums būs jāsamaksā par preci. Mēs varēsim bļaut: “Brīvību! Brīvību!” cik skaļi vien spējam, bet tas mūs neatbrīvos no sabiedrībā noteiktās kārtības ievērošanas. Mēs nekad nevarēsim darīt visu, kas ienāk prātā un ko mums iegribas. Vārda brīvība tomēr neļaus aicināt cilvēkus uz naidu un vardarbību. Absolūta brīvība nebūs nekad, kamēr cilvēks dzīvo sabiedrībā. Jo katra sabiedrība nosaka savus likumus, kas ir jāievēro. Pretējā gadījumā ātri nonāksim pie patvaļas, anarhijas un haosa.
                2. Vai mēs būtu ar mieru pakļaut sevi kuram katram, kas tāpat kā mēs gribētu realizēt savu “brīvību”? Vai sēdīsimies lidmašīnā, ja zināsim, ka šis pilots nav ieguvis atbilstošu izglītību? Vai apzināti gulsimies uz operācijas galda, ja zināsim, ka ķirurgam nav nepieciešamās kvalifikācijas? Atbilde ir pašsaprotama: “Nē, mēs to nedarītu.” Jūs teiksiet, ka es mazliet šo problēmu kariķēju, jo runa jau ir tikai par likumos noteikto tiesību realizāciju. Šādam iebildumam varētu piekrist. Un tomēr ar to viss vēl nav izteikts.  
                3. Līdz brīvībai ir jāizaug. Bērnam taču mēs neļausim darīt visu, ko viņš grib. Ja neprašam vai ļaundarim iedos rokā šauteni, viņš var nodarīt daudz posta. Brīvība muļķu rokās var nodarīt lielu ļaunumu. Brīvību nevar dot cilvēkam, ja viņš nesaprot, ko ar to darīt. To var dot tikai tad, kad cilvēks ir tik tālu izaudzis, ka viņš vairs nedomā šauri egoistiski. Jo sabiedrībā vienmēr būs: tiesības, pienākumi un atbildība. Šie trīs nosaka normālu sabiedrības eksistenci.           
                Kur ir mūsu prasītās brīvības robežas? Tādas noteikti pastāv, jo mēs taču labi saprotam, ka visu, kas iešaujas prātā, mēs teikt un darīt nevarēsim. Tā patiešām būtu brīvības karikatūra. Brīvība iespējama tikai tiesību, pienākumu un atbildības robežās. Absolūtas brīvība šajā pasaulē nekad nebūs. Vienmēr būs tiesības, pienākumi un atbildība. Ja tiesības dod zināmu brīvību, tad pienākumi šo brīvību sašaurina. Brīvība nāk kopā ar pašdisciplīnu. Jo lielāka brīvība, jo lielāka disciplīna un atbildība par šīs brīvības izmantošanu. Pretējā gadījumā visi saukļi “Brīvību! Brīvību!” pārvēršas par tukšu bļaustīšanos.
                 4. Brīvības vārdā varbūt nāksies kaut ko no savām tiesībām upurēt. Būs jāizvērtē, vai ieguvumi ir lielāki par to, ko mēs upurējam. Latvija ir atguvusi savu neatkarību, bet vai varam rīkoties tā, kā paši gribam. Nē, mūs saista dažnedažādi starptautiski līgumi un vienošanās. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un mums visu ir jāsaskaņo Briselē. Jāloca savas muguras Briseles ierēdņu priekšā. Jāprasa atļauja, jācenšas izpatikt, jāievēro viņu noteikumi. Bet mēs apzināti savu brīvību ierobežojam, jo saprotam, ka ieguvumi ekonomikas, aizsardzības u.c. jomās ir lielāki, nekā tas, ko zaudējam. Izdevīguma vārdā esam gatavi daļēji upurēt savu brīvību. 
                5. Kristīgā brīvība. Jēzus un visa Jaunā Derība arī runā par brīvību. Tikai Jēzus ar jēdzienu “brīvība” saprot kaut ko pilnīgi citu. Viņš nekur nesaka, ka valsts likumi vairs nav jāievēro. Nesaka arī, ka kristietis var darīt visu, kas viņam ienāk prātā. Nekur nerunā, ka mēs būsim brīvi no pienākumiem un atbildības. Nē, gluži otrādi, Jēzus runā par likumu ievērošanu. Viņš dod daudz norādījumu, kas Viņa mācekļiem ir jādara. Un tieši šo likumu ievērošanā izsakās Jēzus piedāvātā jaunā brīvība. Brīvs no grēka, brīvs no sava “es”. Jā, saistīts Kristus likumos, bet tā vairs nav verdzība un slogs. Jēzus mūs neaicina uz anarhiju, bet brīvību. Mēs brīvību gribam saprast kā visatļautību bez kādiem ierobežojumiem. Tā būtu cilvēciskā brīvība un arī stipri pārprasta. Kristū izpratne par brīvību ir izmainījusies. Brīvība ir tur, kur ir Dievs. 2Kor 3,17: “Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” Kristīga brīvība primāri ir brīvība kalpot, nevis sevi izcelt.
                6. Un nu, beidzot, daži vārdi par brīvību pandēmijas kontekstā. Es esmu par cilvēka brīvu izvēli. Tās ir mūsu valsts likumos noteiktas tiesības.
                Es uzskatu, ka valdība un ierēdņi nebūt nav darījuši visu, ko viņiem būtu vajadzējis darīt. Manuprāt, šis stāvoklis, kādā ir nonākusi Latvija, lielā mērā ir viņu vaina. Nezinu, vai iemesls tam ir prāta trūkums, iespēja piesavināties, bailes no sabiedrības, pakļaušanās Briseles diktātam, savtīgas personiskas, politiskas un resoriskas intereses, lobistu centieni vai vēl kas cits. Varbūt viss kopā, savienots ar milzu bezatbildību. Atbalstīt to arī es nekādi nevaru. Es esmu vakcinējies. Arī mana dzīvesbiedre un manas meitas ģimene, ieskaitot mazmeitu (12 gadi). Tiktāl fakti, bet vēlos piebilst vēl dažas lietas.
                a) Vīruss eksistē. Statistikas apšaubīšana vai interpretācija nespēj novērst skarbo realitāti. Vīruss Latvijā ir inficējis jau vairāk nekā 230 000 cilvēku un prasījis vairāk nekā 3400 dzīvību. Pasaulē miruši jau vairāk nekā 5 miljoni cilvēku. Kāpēc mēs ar tādu apmātību apšaubām slimības eksitenci? Paskatieties uz ārstiem slimnīcās! Viņi apmāna mūs un nekaunīgi melo? Daudzus no viņiem es pazīstu. Viņi strādā uz spēku izsīkuma robežas, pakļauj sevi infekcijas riskam, visu dienu pamperos, lai glābtu saslimušos, bet viņi tikai krāpj mūs un tēlo neesošu pandēmiju? Ko viņi iegūst no šīs “mānīšanās”? Vīruss ir pavisam reāla lieta. Vai tiešām mēs nesaskatām šīs briesmas?
                b) Sātans ir izmantojis šo vīrusu kā ieroci, lai saindētu mūsu dvēseles, sašķeltu un sarīdītu citu pret citu. Arī kristiešus. Šeit vairs nav runa par to, ka katram ir tiesības uz savu viedokli. Tādas neapšaubāmi ir. Bet mēs tās realizējam emocionāli, bez argumentiem, gānīdamies un citus apvainodami. Esam ielaiduši pasaules garu savās sirdīs, kļuvuši tādi paši kā pasaule un par savām tiesībām cīnāmies ar pasaules ieročiem. Nevienam nav tiesības iedomāties sevi kā visas patiesības centru un citus nosaukt par nenormāliem, gļēviem, naiviem, piemuļķotiem, akliem, nozombētiem utt. Tie ir sātana nevis Kristus ieroči.
                c) No kā mēs vadāmies, kad pieņemam savus lēmumus, kas ir mūsu uzskatu pamatā? Vai tie ir pragmatiski: varu saslimt, zaudēšu darbu, cietīs mans bizness, nevarēšu apmeklēt kultūras un sporta pasākumus, pasēdēt kopā ar draugiem u.c.? Varbūt tās ir manas ambīcijas izpaust sevi. Varbūt esmu kļuvis par marioneti citu rokās. Bet vai mēs jautājam Dieva gribu attiecībā uz savu vakcinēšanos, saviem uzskatiem un to aktīvu paušanu? Vai Dievu lūdzot esam nonākuši pie sava lēmuma? Vai tomēr nav jāatzīst, ka mūsu uzskats ir formējies no cilvēku vārdiem un apšaubāmas informācijas internetā, kuru mēs piemeklējam tā, lai tā atbilstu mūsu uzskatiem. Ieklausīsimies vairāk Dieva balsī!
                d) Mēs kā kristieši esam atbildīgi par šo pasauli. Mēs kritizējam bezatbildīgo valdību, un tāda tā arī ir, bet kā ir ar mūsu pašu atbildību. Vīrusa dēļ mēs nedrīkstam pazaudēt savu kristīgo identitāti. Es esmu vakcinējies jau 3 reizes nevis tāpēc, ka baidītos no saslimšanas, uzticētos vakcīnai (bet es pateicos Dievam arī par to, ka Viņš ļāvis cilvēkiem tādu izstrādāt) un neuzticētos Dievam, bet lielā mērā savas kristīgās atbildības dēļ. Es labi pazīstu kādus no ārstiem, kas jau otro gadu strādā šīs frontes pirmajās līnijās. Man vienkārši nav tiesību ar savu “pareizo” viedokli viņus pakļaut pārslodzei un riskam. Un vēl mazāk viņus apvainot. Viņu un savu līdzcilvēku dēļ varbūt ir jāatsakās no savas brīvības tiesībām. Tā ir mūsu kristīgā atbildība par pasauli un saviem līdzcilvēkiem. Tā ir mana privilēģija nevis tiesības, ka es drīkstu iet šajā pasaulē kā Kristus sūtīts ar Viņa uzdevumu un atbildību.
                Es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no tiem, kas šodien skaļi bļauj un iestājas par brīvību, kuģa katastrofas brīdī pirmie mestos pie glābšanas laivām, kaut arī viņiem paskaidrotu, ka laivas nav pārbaudītas, steigā būvētas, uz to asajām naglām var sadurties un vispār nav jau garantijas, ka tā nedrošā konstrukcija neizjūks un laivas nenogrims. Vai arī, ieraudzījuši vulkāna izvirduma dūmus, bez īpaša atgādinājuma steigtos uzlikt sejas maskas, ja tādas viņiem būtu pieejamas. Un vēl rūpētos, lai tās labi nosegtu arī degunu.
                Šis laiks ir grūts eksāmens mums visiem. Atcerēsimies savu kristīgo uzdevumu un atbildību! Un beigsim vilkt paralēles ar Atklāsmes grāmatā minēto zvēra zīmi. Tie laiki vēl ir priekšā. Vispirms nāks zvēra pielūgšanas laiks. No tā gan sargāsimies, lai dzīvā, patiesā Dieva vietā mēs nesākam pielūgt elku dievus. Un cienīsim viens otra uzskatus, beigsim strīdēties un sāksim lūgt Dievu. Vairāk nekā līdz šim. Tas ir vienīgais atrisinājums katram individuāli, tautai un pasaulei.

2021. gada novembris