List

Vispirms paldies bīskapam un LBDS padomei par manu nomināciju Valsts apbalvojuma piešķiršanai. Tāpat visiem, kas rakstījāt rekomendācijas un gatavojāt dokumentus iesniegšanai Ordeņu kapitulam. Es to ļoti augsti novērtēju. Un paldies arī jums visiem, kas no sirds priecājaties par man un caur to arī visai mūisu savienībai piešķirto apbalvojumu.               
                Es patiesi nedomāju, ka savā mūžā būtu kaut ko īpašu izdarījis un šādu atzinību nopelnījis. Es vienkārši esmu centies godīgi un no sirds darīt to, ko Dievs man ir licis.  
                Tas, kas es esmu un ko daru nav atdalāms no cilvēkiem, kas ir man apkārt. Vispirms jau tā ir mana ģimene. Mani mīļie vecāki, kuri ielika manī kristīgās dzīves pamatus un kuriem lielus sirdēstus esmu sagādājis. Manas dzīves pirmās puses uzticamā līdzgaitniece Ausma.  Mana tagadējā dzīvesbiedre, mīļā Dzintra, mans pirmais garīgais un fiziskais atbalsts, padoma devējs un palīgs visās lietās.  Mana mīļā meita Sigita, – ne tikai visu manu grāmatu redaktore un korektore, bet arī pirmā vērtētāja.  Viņas ģimene ar tās priekiem, bēdām un rūpēm aizņem lielu manas sirds daļu.
                Un vēl jau ir ļoti daudzi, kas katrs savā jomā un savā laikā man ir palīdzējuši un joprojām palīdz. Visus nemaz nevaru uzskaitīt. Tā kā mans darbs faktiski ir liela kolektīva darbs. Un visi kopā mēs esam šo augsto atzinību nopelnījuši.
                Paldies jums visiem, mani mīļie!
                Bet vislielākā pateicība pienākas Dievam. Tas ir brīnums, ko Viņš ar mani ir izdarījis. Viņš nav mani uzlabojis, bet pilnīgi pārveidojis. Dievs ir salauzis gan manu dzīvi, ka no inženiera un administratora esmu kļuvis par mācītāju, teologu un pasniedzēju, gan mani pašu.
                Tas ir fantastiski, kā Dievs pa dažādiem līkloču ceļiem, brīžiem pat pret manu gribu, ir mani vadījis un izglītojis.  Dievs ir kārtojis gan finanšu lietas, gan īstajā brīdī piesūtījis īstos cilvēkus, kas ir atrisinājuši visas problēmas.
                Un ļoti spilgtā emocionālā piedzīvojumā teoloģisko studiju sākumā Vācijā Dievs man pateica: “Tas, ko Es tev dodu, nav tavs un nav priekš tevis. Tas tev tiek uzticēts, lai tu to lietotu.” Ar šo sajūtu un man nezināma autora atziņu tad arī dzīvoju un strādāju: “Nevērtē sevi pēc tā, ko tu esi sasniedzis, bet gan pēc tā, ko tev vajadzēja būt sasniegušam ar tām spējām, ko Dievs tev ir uzticējis.”
                Man ir prieks, ja Dievs vēl var mani lietot un ja es vēl kādam no jums esmu vajadzīgs un noderīgs. Un esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš joprojām mani māca un ļauj mācīties. Amerikāņu uzņēmējs Henrijs Fords (1863–1947) ir teicis: “Katrs, kurš pārtrauc mācīties, kļūst par veci, pie tam nav svarīgi, cik viņam gadu – divdesmit vai astoņdesmit.” Šāda veida novecošana man pagaidām nedraud.
                Atzinības krusta ordenis un Valsts atzinība ir laba lieta. Bet daudz mīļāks man ir cits krusts, – Jēzus Kristus krusts. Un daudz nozīmīgāka man ir cita atzinība, – Jēzus Kristus atzinība. Pēc tās gribu tiekties, kamēr vēl Dievs ļauj dzīvot šajā pasaulē.

Uz to aicinu arī jūs visus: aizvien vairāk iemīlēt Jēzus Kristus krustu un tiekties pēc Viņa atzinības.

Pateicībā jūsu
māc. Ilmārs Hiršs, Dr. Theol.