List

                                        Ef 6,10: “Topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā.”
            Trīs lietas vēlos šajā rītā mums visiem atgādināt.
1. Nopietnība.
           
Šis ir nopietns laiks.  Ne tikai tāpēc, ka pasaulē plosās pandēmija un ka mums ir neizlēmīga valdība, kas pieņem nesaprotamus  lēmumus. Pasaulē notiek daudzi ļoti nopietni procesi, kam var būt tālejošas sekas: vērtību devalvācija, pasaules ietekmju zonu pārdale, klimata pārmaiņas u.c.
            Pāvils brīdina Timoteju, ka “pēdējās dienās iestāsies grūti laiki.” (2Tim 3,1-5) Kāpēc? Vai būs slikta valdība, cenas celsies, būs jānēsā maskas? Nē, sakne ir dziļāka. Cilvēki būs ļauni: patmīlīgi, mantas kārīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, cietsirdīgi, apmelotāji, labā nīdēji, mīlēs vairāk baudas nekā Dievu utt. Pilnīgs mūsdienu pasaules raksturojums.   
            Grūti laiki, jo cilvēki ir kļuvuši ļauni. Pāvils to saka jau par sava laika cilvēkiem (Ef 5,16), bet Bībelē mēs lasām, ka ļaunums progresēs. To mēs nevaram novērst ne ar jaunām partijām, ne piketiem un saukļiem. Mēs varbūt varam izcīnīt labākus dzīves apstākļus, bet nevaram apturēt ļaunuma progresu. Jo tuvāk nāk Kristus atkalatnākšana, jo ļaunāka kļūst pasaule.
            Nopietns laiks. Par daudz vieglprātīgi tās lietas ņemam.

  2. Atbildība.
            Mēs esam atbildīgi par šo pasauli. Mēs katrs atsevišķi un draudze kopumā. Ja pasaule šodien ir tāda, kāda nu tā ir, tad tā ir arī mūsu atbildība un vaina. Mūsu sālsgrauds ir bijis nederīgs. Draudzes gaisma nav spīdējusi.
            Ko tad mēs varam darīt? Es nupat teicu, ka ļaunuma progresu mēs novērst nevaram. Un tomēr. Atcerēsimies Ābrahāma sarunu ar Dievu Sodomas un Gomoras sakarā. Dievs piekrīt neizpostīt šīs pilsētas, pat ja tur būs tikai 10 taisnie. Nebija! Tas nav stāstiņš par pagātni. Tā ir šodiena. Vai būs Latvijā 10 taisnie? Skaitlis šodien var būt cits, bet Dieva taisnie ir tā vienīgā lāpa, sāls un gaisma, kas var iespaidot pasauli. Vai mēs būsim to 10 vidū – tā ir mūsu atbildība. Mēs nedrīkstam stāvēt malā, peldēt pa straumi, pielāgoties pasaulei vai norobežoties no tās un domāt tikai paši par sevi.         
            Kādas ir draudzes šajā laikā? Ar ko tās ir nodarbinātas? Mēs esam tādi paši kā pasaule. Mēs šķeļamies, strīdamies, kritizējam valdību un tās pieņemtos “nepareizos” lēmumus. Bet mūsu atbildība nav par valdības nomainīšanu vai labākas pasaules iekārtas iedibināšanu. Mūsu Kungs nāk! Tas ir daudz nopietnāk par visu, kas šodien notiek pasaulē. Runa ir par glābšanu vai pazušanu, nevis par vakcināciju un maskām. Ļaunums progresē un sasaista cilvēkus savā varā. Ko mēs liekam tam pretī?
            Varbūt Dievs mūsu dēļ ir pieļāvis šādus laikus. Lai mēs beidzot saprastu, ka draudzes kā Kristus miesas uzdevums nav rūpēties tikai par savu labklājību, kopt sadraudzību savā vidē. Un satraukties, ka ārējie apstākļi mūs ierobežo un neļauj vairs brīvi to darīt. Skats ir jāpagriež uz citu pusi. Tā ir glābšana.
            Mēs neesam atbildīgi tikai paši par sevi. To mums vajadzētu ievērot arī Covid-19 pandēmijas sakarā. Kristieša un draudzes ticības atbildība ir samaitātā paaudze un ļaunā pasaule, kura iet pazušanā. Tā ir mūsu sūtība, pret kuru vajadzētu izturēties daudz nopietnāk. Mēs nedrīkstam pazaudēt fokusu uz draudzes patieso būtību – tā ir 100% Kristus miesa, nevis kristīgu filozofu pulciņš. Draudze nav daļēji Kristus miesa un daļēji organizācija. Organizācija ir tikai pasaulīgais ietērps, lai Kristus miesa varētu esksitēt šajā pasaulē.  Mēs par daudz lielu lomu piešķiram ietērpam, rūpēm par organizāciju, tās pārvaldīšanu, menedžmentu utt. Nē, centrā ir jābūt vēstij par glābšanu.
            Vai mēs saskatām šo samaitāto pasauli sev apkārt? Ļaunumu un postu, kas aug un zeļ. Ģimenes jēdziena izkropļojumus, genderisma draudus un daudz ko citu. Kāda ir mūsu attieksme pret to? Jūs teiksiet: ko tad mēs tur varam izdarīt. Varam! Mums var sāpēt tas, kas notiek. Tūkstošiem cilvēku mums līdzās iet pazušanas ceļu. Vai mūs tas satrauc? Jēzus raudātu. Mūs uztrauc tikai draudzes iekšējā labklājība, tas, lai ārējie ierobežojumi netraucētu draudzes ierasto darbošanos.
            Kaut mums sāktu sāpēt! Tā tur ārā, tā ļaunā, samaitātā pasaule, ir mūsu ticības atbildība. Kaut mēs sāktu pastiprināti lūgt par ļaunuma mazināšanos, par cilvēkiem, kas grimst grēkā. Kaut mēs ieraudzītu nevis ļaunumu cilvēkā, bet Dieva līdzību viņā un sāktu mīlēt viņu. Iepretī pasaulē progresējošam ļaunumam mums un draudzēm ir jākļūst arvien pilnīgākiem savā Kungā. Lai mēs patiesi mirdzētu kā spīdekļi pasaulē (Fil 2,15).
            Mēs nesam dubultatbildību: ne tikai paši par sevi, bet arī par samaitāto pasauli. Garīdznieku atbildība ir vēl lielāka: kā vadām un audzinām draudzes. Milzīga atbildība, par kuru Bībelē rakstīts: “.. sods sākas pie Dieva nama.” (1Pēt 4,17)

3. Bruņojieties!
 
           “Topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā,” saka Pāvils efeziešiem un tūlīt tālāk runā par bruņošanos ar Dieva ieročiem.
            Bruņošanās liek domāt par cīņu. Neiztirzāsim šeit katru bruņojuma sastāvdaļu atsevišķi. Tādus skaidrojumus var atrast daudzos Bībeles komentāros. Norādīšu tikai uz dažām svarīgākajām lietām.
            Vispirms, kas ir mūsu pretinieki? Pāvils saka: “Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās,” – tātad mūsu pretinieki nav cilvēki. Bet mēs tieši pret cilvēkiem parasti vēršam savu cīņu! Pret tiem, kas, mūsuprāt, dara ļaunu, un pat pret tiem, kuru viedoklis atšķiras no mūsējā. Mūsu cīņas objekts ir cilvēki. Un uzskatām, ka tas ir pareizi un svētīgi, jo mēs taču cīnāmies pret grēku. Mēs nemaz negribam argumentēt savu viedokli un diskutēt par uzskatiem. Mums vienkārši vienmēr ir taisnība. Mēs esam samainījuši pretiniekus un sākuši cīnīties “pret miesu un asinīm”.
            Pret ko tad ir jācīnās? Pāvils saka: “.. pret valdībām un varām ..” Valdības un varas vienmēr ir sliktas. Viņi visi ir neprašas un korumpanti, kas domā tikai par sevi, nevis par tautu. Daudz neko mēs tur nevaram izmainīt, bet vismaz skaļi kritizēt un ar saviem “gudrajiem” spriedumiem “cīnīties” pret viņiem mums labi patīk.
            Atkal esam kļūdījušies pretinieka izvēlē, jo Pāvils turpina savu teikumu: “.. šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Te ir mūsu pretinieks – sātans ar savu armiju. Mūsu cīņa nav pret cilvēkiem, bet pret pašu sātanu un ļaunuma varu pasaulē.     Redziet! Kristietis cīnās pret pašu tumsas valdnieku, nevis kādu atsevišķu šīs varas izpausmi, netikumu, grēku vai rakstura īpašību. Cīņa nav par vienas pūķa galvas nociršanu, cīņa ir ar pašu pūķi! Tas ir sātans, kas cenšas mūs šodien novirzīt uz cīņu pret valdību, pret vakcināciju, pret ierobežojumiem, citiem vārdiem, padarīt mūs par tādiem pašiem, kāda ir pasaule.
            Bet, ja mūsu pretinieks ir sātans, tad mums ir jāatzīst, ka cilvēks šajā cīņā ir bezspēcīgs. Tāpēc bruņojieties! Vai tas būtu jāsaka garīdzniekiem? Jā, tas ir nepieciešams visiem, jo visi mēs atrodamies sātana apdraudētajā teritorijā. Bet bruņošanās attiecas arī uz kristīgajām draudzēm. Mums ir jābruņojas pašiem un jāapbruņo savas draudzes! Tas ir ļoti nopietni. Draudzēm vajadzētu pārorientēties uz cīņu pret tumsības valdnieku un nepārtrauktu staigāšanu pilnā Dieva ieroču bruņojumā. Tie nav miesīgi mūsu pašu sameklēti ieroči, tie nav pasaules ieroči. Mēs bieži vien gribam Dieva cīņu uzvarēt ar pasaules ieročiem. Ar tām pašām metodēm, kas valda pasaulē. Un sātans tikai priecājas, ka mēs Dieva bruņojuma vietā vicinām viņa ieročus.
            Ir jāievēro vēl šīs cīņas mērķis: “.. lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.” Stāvēt pretī un pastāvēt! Nevis uzvarēt un iznīcināt sātanu! Tas nav mūsu spēkos. Nekad nepienāks tāds brīdis, kad sātans vairs kristieti neapdraudēs. Taču mēs varam stāties sātanam pretī, un, bruņojušies ar Dieva ieročiem, pastāvēt šajā cīņā. Kā Dievs par mums rūpējas! Viņš dod mums savus ieročus. Ja būsim ar tiem bruņoti, tad sātans no mums bēgs. Tā saka apustulis Jēkabs. (Jēk 4,7) Vai draudzes šodien stājas pretī ļaunuma varai pasaulē? Kā tas notiek?    Perikopi par bruņošanos Pāvils noslēdz ar prasību lūgt. (Ef 6,18–20)  It kā viņš gribētu teikt: “Šeit kā visu ieroču kopsavilkums un vainagojums ir jūsu vislabākais ierocis.” Lūgšana kā ierocis, – te ir mūsu katra un draudzes spēka sakne. Kāpēc kristieši tik maz un tik formāli šajā laikā lieto šo brīnišķīgo ieroci?
            Lūgšana ir cīņa. Bet tā nav cīņa par to, lai panāktu, ka Dievs izpilda mūsu lūgumus. Kaut ko no lūgšanas cīņas rakstura redzam Jēzus lūgšanā Ģetzemanes dārzā. Vecajā Derībā – ciltstēva Jēkaba cīņā pie Jabokas upes. (1Moz 32,24f) Vai mūsu lūgšanas rāda cīņas raksturu? Protams, lūgšana ir arī miers, atdusa pie Kristus krūtīm, lūgumi un aizlūgumi, bet lūgšanas dzīvē noteikti ir jābūt arī kaut kam no cīņas, kad cilvēks saka Dievam kā Jēkabs: “Es tevi neatlaidīšu, kamēr Tu mani nesvētīsi.”
            Kad Mozus un viņa karaspēks cīnījās pret amalekiešiem (2Moz 17,8ff), cīņas iznākumu neizšķīra tas, kā Izraēla armija bija apbruņota, pat ne tas, ka tā bija Dieva izredzēta tauta. Palīdzēja vienīgi tas, ka uz vientuļa kalna viens vīrs, divu savu ticības brāļu atbalstīts, stiepa rokas pretī Debesīm. Lūgšanai kā cīņai jābūt katra kristieša apbruņojumā. Mēs esam iedomājušies kristietību kā saulainu dārzu, bet garīgā dzīve vienmēr būs cīņa.
            Ņemsim šo laiku nopietni! Domāsim ne tikai par personīgo un draudzes garīgo labklājību, bet par savu pienākumu, atbildību un vainu Kristus uzdevuma priekšā. Neļausim, ka ārējie apstākļi un pasaules gars padara mūs par pasaulīgiem kristiešiem. Bruņosimies paši, bruņosim savas draudzes un vadīsim tās pareizā cīņā pret sātana varu!
                                LBDS Garīdznieku brālības konferencē,
                                2021. gada 9. oktobrī

  Posts

1 2 3
December 22nd, 2018

Un Dievs kļuva mazs

                                        […]

October 27th, 2018

Vēstule maniem vecākiem

              100! Šī ir mana vēstule jums, mammu un papu, jūsu lielajā jubilejā. Patiesībā jau […]

June 22nd, 2018

Pārsteigums un šoks

Šajā nedēļā Latviju pāršalca ziņa par mūsu savienības bijušā bīskapa Pētera Sproģa pēkšņo un negaidīto iesaistīšanos politikā un vēl vairāk […]

March 1st, 2018

Viena diena ratiņkrēslā jeb Dieva brīnumdarbi

               Vai jūs esat kādreiz aizvēruši acis un iedomājušies, ka tāda ir akla cilvēka ikdiena? Un tad mēs varam tikai […]

December 22nd, 2017

Meklētāji

Mt 2,2: „Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?                          Ar Jēzus piedzimšanu saistās stāsts par meklēšanu. Ja mēs meklēšanu saprotam mazliet […]

October 15th, 2017

Bet Dievs… jeb cilvēka dzīves ceļš

Ap 26,22: „Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem.”                 Šajā […]

July 12th, 2017

Vecs un vecmodīgs

               To, ka esmu vecs, zināju jau krietni sen un itin labi biju iemācījies ar to sadzīvot, bet, ka vecmodīgs, […]

April 11th, 2017

Kristus augšāmcelšanās kā reformācija

               Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Simtiem tūkstošu cilvēku Lieldienās izsaka šos […]

February 22nd, 2017

Ko darīt ar „nepareizajiem” uzskatiem?

               Uzreiz pateikšu, ka daudz apspriesto un lielas vētras izraisījušo māc. Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” […]

November 21st, 2016

Garīgā reformācija. Nepieciešamība.

Vienmēr visos laikos vecie ir teikuši: “Kad mēs augām, tad gan viss bija savādāk.” Debesis bija zilākas un bērni paklausīgāki. […]