List

                                                             „Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”     Jņ 3,17              

            Ziemassvētkos šajā pasaulē ienāk bērniņš. Pats par sevi tas nav nekas īpašs. Šogad pasaulē vienā dienā piedzimst ap 0,4 milj. bērniņu, t.i., ap 250–270 vienā minūtē. Arī Jēzus piedzimšanas dienā Betlēmē iespējams viņš nebija vienīgais jaundzimušais. Un visā toreizējā pasaulē jau noteikti nē. Bet tieši šī bērna piedzimšanu visa pasaule piemin un svin jau vairāk nekā 2000 gadus.

               Mēs, protams, priecājamies par ikkatru pasaulē ienākušu bērniņu. Kurš no mums gan varētu vienaldzīgi noskatīties uz šūpulī dusošu mazuli? Ikviens bērns taču ir vecāku savstarpējās mīlestības rezultāts un īpaša Dieva dāvana ģimenei. Normāli ir, ka māte ar tēvu par šo bērnu priecājas. Arī Ziemassvētku pamatnoskaņa ir prieks. Eņģeļa vēsts ganiem bija: „Es jums pasludinu lielu prieku.” Bet Ziemassvētku prieks ir daudz kas vairāk nekā prieks par kādu atsevišķu bērnu, kas nācis šajā pasaulē. Jo šis bērns, par kura dzimšanu eņģelis sludina, ir īpašs bērns. Viņš nav viens no daudziem jaundzimušajiem. Nē, šajā bērnā pats Dievs ir ienācis pasaulē. Ar Betlēmē piedzimušo bērnu Dievs mums apliecina savu īpašo mīlestību uz cilvēku. Caur šo bērnu – Viņa Dēlu – mums tiek pasniegta pestīšana un mūžīga dzīvība. Tik vienkārši un mīļi tas ir pateikts apustuļa Jāņa vārdos, bet tomēr tik viegli saprotams tas nav. Kādēļ gan Dievam vajadzēja izvēlēties tieši šādu tik traģisku un dramatisku ceļu, vai Viņš nevarēja savādākā veidā iznīcināt grēku un glābt cilvēku?

               Pazīstamais evaņģēlists Billijs Greiems stāstīja, ka reiz viņš ar savu mazo dēlu esot pastaigājies pa mežu un nejauši iekāpis skudru pūznī, to daļēji izpostīdams. Viņi apstājušies un dēls jautājis: „Tēt, vai tu domā, ka esi skudras ievainojis?” „Droši vien,” tēvs atbildējis. „Vai tu tām nevari kaut kā palīdzēt?” – „Diemžēl nē. Es varētu tām palīdzēt tikai tad, ja es kļūtu tik mazs kā skudras un iepazītu viņu dzīvi. Es esmu par lielu, lai tām palīdzētu.”

               To zināja arī Dievs. Viņš bija cilvēkam par lielu. Viņš radīja cilvēku pašu un visu, kas vien cilvēka dzīvei bija nepieciešams. Viņš bija devis cilvēkam baušļus, nosacījumus pareizai morālai dzīvei. Bet cilvēku sirdis pieņēma grēku un iegrima ļaunuma purvā. Lai tās glābtu, Dievam vajadzēja kļūt mazam, tik mazam kā cilvēks. Tādēļ Viņš no debesīm nonāca šajā pasaulē un Ziemassvētkos Jēzus personā kļuva mazs un nespēcīgs.

               Betlēmes silīte ir zīme, ka Dievs Jēzū ir kļuvis nabags. Viņš, atstājot Tēva godību, ir ienācis šajā pasaulē nevis jūdu ķēniņa greznajos apartamentos, bet kūtī, silītē, uz salmiem un siena. Pilnīgi iztukšots, pilnīgi nabags. Nāk no sava Tēva ķēnišķās godības, bet neko nav paņēmis sev līdzi. Nāk ar pilnīgi tukšām rokām. Un tieši tāpēc Viņš ir pilnīgi brīvs priekš mums. Mēs drīkstam visu savu nemieru, raizes, vientulību, nedrošību, sāpes, izmisumu un grēkus ielikt šajās tukšajās Jēzus rokās. Silīte runā: Viņš kļuva nabags tevis dēļ.
               Kaut kur lasīju tādu salīdzinājumu. Dieva Dēls novelk savas skaistās ķēnišķās drēbes un iekar tās debesu drēbju skapī. Tad Viņš apvelk šīs zemes skrandas un dodas pie mums. Nē! Viņš neiekar savas ķēnišķās drēbes skapī! Viņš dod tās man un tev, lai mēs tajās ietērptos. Dievbērnības ķēnišķās drēbes, taisnošanas baltais apģērbs – tas tiek dots mums caur nabadzīgo silīti. Dieva Dēls tapa nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti.

               Dievs mūs ļoti mīl. Tāpēc Viņš ir kļuvis mazs un nāk, lai ikvienu cilvēku glābtu. Tai bērnā, kas dus Betlēmes silītē, ir kļuvusi redzama Dieva mīlestība un Viņa apsolījumi. Vēl vairāk – šī mīlestība ir ne tikai Betlēmē kļuvusi redzama, bet tā ir šodien aptaustāma, izjūtama, reāli piedzīvojama, satverama. Tas ir piedāvājums katram. Jēzus nākšana šajā pasaulē ir vienreizējs pierādījums tam, ka Dievs mūs patiešām neizsakāmi mīl. Mūsu dēļ Viņš ir kļuvis mazs. Lai satveram šo dievišķo mīlestību un ar to dzīvojam! Lai beidzot aizmirstam šīs iznīcīgās pasaules rūpju valodu un mācamies runāt dievišķajā Ziemsvētku valodā! Praktizēsim to, runāsim tajā dienu no dienas, gadu no gada. Kristietis nedrīkst pārvērsties par svecīti, kas īsu laiku dega un tad izdega. Ne arī par elektrisku lampiņu, ko ieslēdz un atkal izslēdz. Nevar runāt dievišķajā valodā tikai svētdienā vai Ziemassvētkos un pārējā laikā pasaules valodā. Dievs nav nācis lai padarītu mūs par tādiem poliglotiem. Faktiski jau taisnība bija Jaunanglijas puritāņiem, kuri vispār atteicās no Ziemassvētku un Lieldienu svinēšanas, jo uzskatīja, ka kristieša dzīvē Kristus piedzimst un ceļas augšā katru dienu nevis tikai vienu reizi gadā. Visu gadu, visu mūžu mums ir jādzīvo ar šo dievišķo valodu. Tāpēc jau Dievs kļuva mazs.
               Par to lai priecājamies Ziemassvētkos un, satvēruši Viņa mīlestību, katru dienu dzīvojam kā Viņa mīļie bērni!

Lai Ziemassvētku prieks un dievišķās mīlestības saule šajos svētkos ienāk katrā draudzē, sirdī un ģimenē! 

 

Māc. Ilmārs Hiršs
2018. gada Ziemassvētkos

  Posts

1 2
December 22nd, 2018

Un Dievs kļuva mazs

                                        […]

October 27th, 2018

Vēstule maniem vecākiem

              100! Šī ir mana vēstule jums, mammu un papu, jūsu lielajā jubilejā. Patiesībā jau […]

June 22nd, 2018

Pārsteigums un šoks

Šajā nedēļā Latviju pāršalca ziņa par mūsu savienības bijušā bīskapa Pētera Sproģa pēkšņo un negaidīto iesaistīšanos politikā un vēl vairāk […]

March 1st, 2018

Viena diena ratiņkrēslā jeb Dieva brīnumdarbi

               Vai jūs esat kādreiz aizvēruši acis un iedomājušies, ka tāda ir akla cilvēka ikdiena? Un tad mēs varam tikai […]

December 22nd, 2017

Meklētāji

Mt 2,2: „Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?                          Ar Jēzus piedzimšanu saistās stāsts par meklēšanu. Ja mēs meklēšanu saprotam mazliet […]

October 15th, 2017

Bet Dievs… jeb cilvēka dzīves ceļš

Ap 26,22: „Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem.”                 Šajā […]

July 12th, 2017

Vecs un vecmodīgs

               To, ka esmu vecs, zināju jau krietni sen un itin labi biju iemācījies ar to sadzīvot, bet, ka vecmodīgs, […]

April 11th, 2017

Kristus augšāmcelšanās kā reformācija

               Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Simtiem tūkstošu cilvēku Lieldienās izsaka šos […]

February 22nd, 2017

Ko darīt ar „nepareizajiem” uzskatiem?

               Uzreiz pateikšu, ka daudz apspriesto un lielas vētras izraisījušo māc. Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” […]

November 21st, 2016

Garīgā reformācija. Nepieciešamība.

Vienmēr visos laikos vecie ir teikuši: “Kad mēs augām, tad gan viss bija savādāk.” Debesis bija zilākas un bērni paklausīgāki. […]