List

Ap 26,22: „Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem.” 

               Šajā jubilejas reizē būtu vēlējies par Dieva brīnišķīgo vadību manā garajā dzīvē pateikties draudzē. Uzrakstīju pat šāda dievkalpojuma svētrunas vadlīnijas jeb, kā tagad gudri saka, dispozīcijas. Divu iemeslu dēļ tas nav izdevies.
               1. Jubileju svinēšana pašlaik nav modē. Nav vairs tie laiki, kad vadītājiem (un es jau neesmu vadītājs) ar lielu pompozitāti svinēja dzīves gadu, laulības gadu, darba gadu un vēl citas apaļas jubilejas. Tagad to nedara. Iespējams, ka šī mode atgriezīsies vēlāk, kad mūsu šodienas vadītāji paši būs sasnieguši lielākus un apaļākus gadus.
               2. Es būtu vēlējies draudzes vidū pateikties Dievam. Līdzšinējais jubileju svinēšanas formāts tomēr priekšplānā izvirzīja cilvēku. Dievkalpojumā priekšā izpušķotā krēslā tika nosēdināts jubilārs, un svinīgā procesijā nāca draudžu pārstāvji ar ziediem un apsveikuma adresēm. Esmu daudzās šādās jubilejās piedalījies. Mūsu laikā jubilejas svin ne vairs dievkalpojuma ietvaros un tomēr akcents uz cilvēku joprojām ir lielāks nekā uz Dievu. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc pats sev vēl nevienu jubileju neesmu svinējis. Es patiesi šoreiz būtu vēlējies par savu dzīvi pateikties Dievam savā draudzē, kur esmu piedzimis no augšienes, strādājis garīgo darbu, savu māsu un brāļu, kopējā garīgā ceļa gājēju, vidū dievkalpojumā, kurā mēs visi varētu slavēt Dievu un pateikties Viņam par to, ko Viņš ar mani un caur mani ir darījis. Kad biju gandrīz skaidrībā par formātu, tad palika vēl pēdējais: neviens jau mani neaicināja to darīt, un pašam savas draudzes man vairs nav.
               Tāpēc šī ir jubilejas svētruna (pareizāk gan, pārdomas) jums, manai interneta draudzei, jums, maniem mīļajiem draugiem, visiem tiem, kuri par tādiem ir vēlējušies man būt. Tā ir liela draudze. Vairāk nekā 800 cilvēku. Paldies jums visiem par īsāku vai garāku laika sprīdi, ko kā draugi un ceļabiedri esam varējuši no šiem gadiem kopīgi aizvadīt.
               Savāda svētruna: tā nenotiek konkrētas draudzes dievkalpojumā iepriekš izziņotā laikā, un tai nav iepriekš zināmas auditorijas. Bet vispār, kā jau teicu, šī nemaz nav svētruna, vismaz ne tradicionālajā izpratnē, bet tikai kādas atskata domas un atziņas. Varbūt jūs šajās manās īsajās pārdomās saskatīsiet arī kaut ko no savas dzīves.
               Bet Dievs… „Bet” latviešu valodā norāda uz kādu pretstatījumu. Tas, ko dara Dievs, nepavisam neatbilst tam, ko domā, vēlas un spēj saprast cilvēka prāts. Taču, neskatoties uz to, Dievs ir klāt visā un vienmēr jau kopš pasaules iesākuma. Tomēr, lai arī Dievs ir visas eksistences pamatā un Dievs ir radījis šo pasauli un katru cilvēku, cilvēka apzinīgā dzīve nebūt nesākas ar šo atziņu.
               Pavērojiet mazu bērnu. Viņa vārdi taču nav „Bet Dievs”, bet pavisam cita atziņa: „Bet Es!” Es gribu, man vajag. „Es” ir visas viņa dzīves centrs. Un šis „Es” ir tik liels, ka aizņem visu bērna pasauli un aizēno visu pārējo. Un bieži vien ne tikai bērna vecumā, bet arī krietni vēlākos dzīves gados mēs nemaz daudz tālāk no šī bērna stāvokļa neesam aizgājuši. Lielais „Es” tāpat ir palicis dzīves centrā, un ap to, kā ap asi, viss grozās. Arī kristietis jau nav izņēmums. Lai gan sakām, ka esam savā sirdī un dzīvē ielaiduši Kristu, itin bieži faktiski tur ērti jūtas un spraigi darbojas tas pats lielais „Es”, kurš nemaz neiet mazumā, bet kļūst arvien lielāks.
               Vēl viena cilvēciskās dabas izpausme ir „Bet viņš”. „Viņa” acī mēs atrodam sīkākās skabargas, „viņa” dzīvē saskatām kļūdas, nepilnības, greizos soļus, nepareizos vārdus. To mērauklu, ko man vajadzētu pielikt sev, es pielieku „viņam”, savam līdzcilvēkam, un kritizēju, nosodu, pārmetu, rādu ar pirkstu, novēršos… Reizēm izmantoju „viņu”, lai aizstāvētu savu rīcību (viņš jau arī tā dara), reizēm, lai paceltos pāri citiem un parādītu sevi labākā pozīcijā (es gan tā nedaru kā viņš). Dažreiz es „viņu” apskaužu (kāpēc viņam iet labāk nekā man?), dažreiz „viņa” dēļ pat apsūdzu Dievu (kāpēc viņam Dievs dod vairāk nekā man). Bet „viņš” ir kā labs kruķis, uz kura atspiesties un kuru pakratīt, kā ierocis, ar kuru aizstāvēties un uzbrukt. Kā tāds mūris, aiz kura aizslēpt savu lielo „Es”. Tādu dzīvi tad arī dzīvojam: sirdī lielais „Es”, bet kabatā katram gadījumam „Bet viņš”. Dzīvojam, kamēr nenāk lielā dzīvestrīce, kas visu sagrauj. 
               Bet Dievs. Viņš iejaucas. Faktiski jau visu laiku Dievs to ir darījis, tikai es to neesmu ievērojis. Dievs nāk kā milzu pretstatījums manam lielajam „Bet Es”. Pretstatījums, kas visu izmaina, pretstatījums, ko es neparedzēju savā plānā, prātā, iecerē un gudrībā, bet ko veica Dieva iejaukšanās, kas nesa glābšanu, dzīves izmaiņu, jaunu pilsonību, cerību, iepriecu, palīdzību, mierinājumu, atrisinājumu un nokārtojumu. Bet Dievs. Viss būtu bijis savādāk, viss bruka, gāja uz grunti, es nezināju, ko darīt. Taču tad nāca brīnišķīgais „Bet Dievs”, un viss izmainījās, notika pretēji cilvēka prātam un loģikai. Bībelē ir simtiem šādu piemēru.
               Rom 3,24: „Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.”
               Ec 3,14: „(..) bet Tā Kunga roka ar pārmērīgi varenu spēku turēja mani.”
               Ps 118,13: „Mani grūstin grūda, lai es kristu, bet Tas Kungs man palīdzēja.”
               1Moz 50,20: „Jūs gan bijāt iecerējuši man (Jāzepam) ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis.”
               5Moz 2,33: „Bet Tas Kungs, mūsu Dievs, to (ķēniņu Sihonu) nodeva mūsu varā, un mēs to sakāvām.”
               Jņ 6,32: Jēzus viņiem sacīja: „(..) bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm.”
               Bet ļaundari, bet pretinieki, bet bezdievji, bet ķēniņi, bet faraons, bet Mozus, bet Elija, bet Sauls, bet Dāvids, bet tauta, bet pravieši, bet mana „Es” cietoksnis – tas viss sabrūk pret brīnišķīgo „Bet Dievs”.
               Mani 75 gadi arī ir liecība tam. Brīžiem negaidīti, necerēti, pārsteidzoši, negribēti, sāpīgi, pretestību izraisoši, reizēm esmu varējis izplūst priekā – dažādi ir izpaudies „Bet Dievs” manā dzīvē. Kaut ko esmu jau rakstījis savās autobiogrāfiskajās atmiņās. Viņš iejaucās, un iepriekšējais sagruva. Dzīve, vērtības, izpratne, vēlmes… Viņš mani, nabaga grēcinieku, satvēra, izglāba, veidoja, paēdināja, nesa, žēloja, veda pa savu ceļu, un Viņš joprojām to dara.
               Bet ar šo atziņu un izjūtu viss nedrīkst beigties. Nē, atkal bumba ir manās rokās. Riņķis ir noslēdzies. Atkal ir „Bet es?” Tikai tagad ar jautājuma zīmi. Ko es darīšu, kā es atbildēšu, kāda būs mana reakcija uz Dieva iejaukšanos? Kas no šiem daudzajiem „Bet Dievs” ir iznācis manā dzīvē? Vai īgns un ar visu neapmierināts vecis? Kas tikai sapīcis kritizē, krata pirkstu, neapmierināts burkšķ, par visu sūdzas, ar nostaļģiju atceras savu bērnību un visu gribētu pārveidot pēc tā laika mērauklas.   
               Būtu briesmīgi, ja viss, ko Dievs ir ļāvis piedzīvot, būtu rezultējies šādā iznākumā, tādā pavisam bēdīgā sirds stāvoklī un iekšējā saturā. „Bet Dievs” – tik daudz Viņš ir pūlējies un ņēmies, strādājis pie manis – taču ne tādēļ, lai iznākums būtu tik bēdīgs: īgns ar visu neapmierināts vecis. Kur ir tā jaunā dziesma, ko Viņš lika manā mutē? Vai esmu to pazaudējis, izspļāvis? Varbūt tā nav tikusi tālāk par lūpām un dievbijīgu runāšanu?
               Tā pareizā atbilde būtu līdz ar psalmistu teikt: „Bet es dziedāšu par Tavu stiprumu un gavilēdams ik rītu sludināšu Tavu žēlastību” (Ps 59,17); „Es Tevi slavēšu, Kungs, mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu Vārdu mūžīgi” (Ps 86,12); „Bet es skaļi pateikšos Tam Kungam no visas sirds (Ps 109,30).”
               Man šķiet, ka mēs kopā esam izdzīvojuši garu cilvēka dzīvi. Dzīvi no „Bet Es” uz atkal „Bet es”. Bet cauri šai dzīvei kā sarkans pavediens vijas „Bet Dievs”. Viņš tā pārmaina cilvēku, ka tagad „Bet es” izpaužas pilnīgi citādāk. Vajadzētu tā būt, ka mūža nogalē spraucas ārā nevis „Bet es” un „Bet viņš”, bet tas, ko Dievs ir darījis. Nevis šodienas laiks un paaudze ir slikta, bet Dievs ir brīnišķīgs. Un vārdi par Dieva lielumu un brīnišķīgumu nebūs tukši tad, ja „Bet es” nu vairs nebūs lielais „Es”, bet ar mazo burtu rakstāms, pakļauts Viņam, kas tik daudzus gadus tik brīnišķīgi ir iejaucies.
               Vai man tas ir izdevies? Noteikti nē. Tas lielais „Es” vēl joprojām atkal un atkal izbāž ārā savus ragus. Bet es droši zinu, ka arī turpmākajās dienās un gados, ja Dievs tos dos, es nepārtraukti piedzīvošu to brīnišķīgo „Bet Dievs”, kas veido un pārmaina, palīdz un vada, sargā un iepriecina. Un, kamēr vien es dzīvošu, līdz manas dzīves pēdējam brīdim nebeigsies šis brīnišķais „Bet Dievs”, kas mani sagaidīs un pavadīs arī Mūžības krastā. 
               Un tādu jau Dievs vēlas redzēt katra mūsu dzīvi. Tāpēc Viņš iejaucas un vada mūs šajā ceļā. Lai to ieraugām un atbildam Viņam ar savu pateicību un lūgšanu: „Kaut Tavs „Bet Dievs” manā dzīvē nekad nebeigtos!”

               Ps 73,28: „Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.”

  Posts

1 2
October 15th, 2017

Bet Dievs… jeb cilvēka dzīves ceļš

Ap 26,22: „Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem.”                 Šajā […]

July 12th, 2017

Vecs un vecmodīgs

               To, ka esmu vecs, zināju jau krietni sen un itin labi biju iemācījies ar to sadzīvot, bet, ka vecmodīgs, […]

April 11th, 2017

Kristus augšāmcelšanās kā reformācija

               Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Simtiem tūkstošu cilvēku Lieldienās izsaka šos […]

February 22nd, 2017

Ko darīt ar „nepareizajiem” uzskatiem?

               Uzreiz pateikšu, ka daudz apspriesto un lielas vētras izraisījušo māc. Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” […]

November 21st, 2016

Garīgā reformācija. Nepieciešamība.

Vienmēr visos laikos vecie ir teikuši: “Kad mēs augām, tad gan viss bija savādāk.” Debesis bija zilākas un bērni paklausīgāki. […]

August 5th, 2016

Jēzus rokās

Dievs, es meklēju kādu roku, kas mani turētu un iedrošinātu, kas mani nomierinātu un aizsargātu. Man vajadzīga roka, kas mani […]

May 15th, 2016

Kristus sveiciens man Vasarsvētkos

Manas bērnības Vasarsvētku atmiņas saistās ar divām lietām – ar meijām, kas greznoja mūsu istabu un dievnamu un ar brīnumainām […]

April 22nd, 2016

Vēl šajā krastā!

Mācītājs Ainars Baštiks dažas nedēļas atpakaļ svētrunā Mateja draudzē teica, ka vislabākais mums vēl ir priekšā, to Vislabāko vietu vēl […]

March 19th, 2016

Akmens ir novelts!

Lieldienu evaņģēlijs sākas ar jautājumu: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Pat pie mirušā Jēzus sievas nevarēja tikt klāt […]

February 4th, 2016

Atvadoties no Teoloģijas semināra

Sveicu jūs visus Teoloģijas semināra 25 gadu jubilejā! Kad es šodien domāju par Teoloģijas semināru, tad sirdī ir divējādas jūtas. […]