List

               Uzreiz pateikšu, ka daudz apspriesto un lielas vētras izraisījušo māc. Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” neesmu izlasījis. Un nevis tāpēc, ka būtu to jau savā prātā simboliski „sadedzinājis”. Iemesli ir bijuši daudz vienkāršāki. Grāmatas tēma mani īpaši neieinteresēja un cena skatienu nepiesaistīja. Tagad gan grāmatu jau esmu iegādājies un tuvākajā laikā ceru savu atpalicību šajā jomā likvidēt.
               Tā kā grāmatu vēl neesmu izlasījis, tad tās satura apspriešanā iesaistīties pagaidām nevaru, jo esmu absolūti pārliecināts, ka neviens nevar un arī nedrīkstētu nopietni spriest par lietām, ar kurām pats nav iepazinies. Un nekādi no konteksta izrauti citāti mani nepārliecinās par pretējo. Tā kā šeit varu izteikt tikai dažas vispārējas domas.

     1. Šo jautājumu, kas ir izraisījis tik karstas debates un tik pretrunīgus vērtējumus, nevar apskatīt atrauti no mūsu laikmeta. Mūsu laiku raksturo informācijas pārpilnība. Līdz ar to viedokļi, ar kuriem sastapsimies, būs ļoti dažādi. Ko visu mēs šodien tik nevaram izlasīt grāmatās un īpaši jau internetā! Tas laiks, kad mēs tikām baroti ar vienveidīgu ideoloģisku barību, ir pagājis. Paldies Dievam, ka tas ir pagājis un ka šodien katram ir tiesības uz saviem personīgajiem uzskatiem. Vai tas ir slikti? Nē, gluži otrādi, jo tieši dažādie uzskati nodrošina progresu un domas attīstību. Un ne vienmēr viedokļus mēs varēsim sadalīt kategorijās „pareizs – nepareizs”. Dievs pasauli nav radījis melnbaltu, bet krāsainu. Jaunajā Derībā arī ir atspoguļoti dažādi skati uz kristietību: jūdu kristiešu izpratne, ap. Pāvila redzējums, pilnīgi atšķirīgais Jāņa skats utt. Tie nekādā ziņā nav jāuztver kā pretrunas, bet gan kā skati no dažādiem redzespunktiem, kas visi kopā labāk palīdz saprast dievišķo.
               Dažādi uzskati un viedokļi paši par sevi nebūt nav kaut kas slikts. Drīzāk tā ir kā krātuve, kurā mēs varam atrast arī vērtības, kas ļaus mums sevi pilnveidot un bagātināt, bet, protams, tajā ir arī daudz maldu un sēnalu, kuras ir jāsargās ielaist sevī. Ir tikai dabīgi, ka mēs sastapsimies arī ar uzskatiem un viedokļiem, kuri nebūs mums pieņemami. Ne viss sakritīs ar mūsu priekšstatiem. Kaut kas izraisīs nopietnas pārdomas, kaut ko vajadzēs nešauboties noraidīt. Bet tāds ir mūsu laiks, dažādu viedokļu laiks. Un tas prasa nopietnāku iedziļināšanos un dažādo uzskatu izvērtēšanu. 

  1. Ko darīt un kā pareizi rīkoties šādā situācijā? Vai sastādīsim aizliegto grāmatu sarakstus? Aizliegto autoru sarakstus? Ievedīsim kristīgo cenzūru? Bet ne jau tikai grāmatas satur maldus. Vai sastādīsim arī internetā atrodamo aizliegto rakstu sarakstus? Tie būtu tad kā tādi ieteikumi, jo izkontrolēt, ko katrs lasa, jau nav iespējams. Vai sasniegsim savu mērķi? Un kādi tad būtu kritēriji šādu sarakstu izveidei? Vai tad lasāmas un vērtīgas būtu tikai tās grāmatas, kuras katram vārdam es varu piekrist, pieņemt un akceptēt? Kristīgās baznīcas vēsture rāda, ka kristieši ir mēģinājuši tādus sarakstus sastādīt. Arī grāmatu dedzināšana nebūtu nekas jauns. Kristietība jau daudz ļauna ir nodarījusi pasaulei, lietojot zobenu mīlestības vietā.
                   Man ir jāatzīstas, ka esmu lasījis grāmatas arī no potenciālā „aizliegto” grāmatu saraksta. Un man ir jāsaka, ka bieži pat tādu autoru darbos, kuru izteiktajam viedoklim absolūti nevaru piekrist, es atrodu kādas interesantas un vērtīgas domas un jaunu pieeju problēmām, par kurām ir vērts padomāt. Vēl viena interesanta piebilde: parasti jau mēs tādus sarakstus sastādām citiem. Mēs paši jau esam tie „stiprie”, kas var lasīt visu un kurus maldi neskar.
  2. Un tomēr, vai tad visu tā ņemsim un ar visu paši iepazīsimies un izlaidīsim sev cauri? Vai tas maldu vīruss kādā brīdī nevar izrādīties par stipru, un mūsu garīgā imūnsistēma par vāju? Vai tomēr nevajadzētu kādu palīdzību, kādu ieteikumu bagātīgās informācijas izvērtēšanai? Noteikti! Un man šķiet, ka tādi atbalsti varētu būt vairāki. Pirmā vietā, protams, ir Bībele. Tikai ir ļoti jāuzmanās, lai mēs savas sirds domas un varbūt pat kārdināšanas nenoturam par Svētā Gara balsi un norādījumiem mūsu uzskatiem un rīcībai. Tas ātri var notikt, ja mēs Bībeli sākam lietot tikai kā norādījumu un likumu krājumu un pazaudējam tās patieso mērķi un Garu.
                   Otrs balsts dažādo uzskatu izvērtēšanai ir mūsu garīgās pamatvērtības. Dažādi uzskati ir labi, bet cilvēks nevar kā niedre vējā locīties līdzi visiem uzskatiem. Ir kādas patiesības, kas paliks mūsu vērtības un no kurām mēs nedrīkstam atkāpties: Dievs, Jēzus Kristus, Viņa upuris un augšāmcelšanās, grēks, glābšana, Svētais Gars, draudze, svētdzīve u.c. Atbilstoši šīm pamatvērtībām mēs varēsim šķirot arī dažādos uzskatus, ar kuriem sastopamies.
                   Garīgās autoritātes. Padomju laikā visu nelegāli pavairoto garīgo literatūru mēs vērtējām pēc diviem kritērijiem: kas to ir tulkojis (autora vārds bieži mums bija nepazīstams) un kas to iesaka izlasīt. Ir bēdīgi, ja šodien mums vairs nav garīgu autoritāšu, kuru spriedumā mēs varētu ieklausīties.
  3. Šajā viedokļu daudzveidībā un izvērtēšanas procesā nozīmīga vieta ir vēl kādai lietai, proti, diskusijai. Tas var būt atklāts dialogs ar autoru klātienē, vai arī sastapšanās ar viņa uzskatiem neklātienē, izlasot un mēģinot izprast uzrakstīto. Taču ir jāievēro, ka jebkuru dialogu raksturo divas lietas: cieņa un argumentācija. Mūsdienu sabiedrībā (un ne tikai kristīgajā) šodien nav ne vienas, ne otras. Nav diskusiju kultūras. Nav cieņas vienam pret otru, pret citādi domājošiem, pret jūdaistiem, islāmticīgajiem, ateistiem. Mēs varam nepieņemt un apkarot uzskatus, bet pret cilvēku ir jāizturas ar cieņu un mīlestību. Ar argumentāciju arī bieži ir tā pavājāk. Populisms, tukšas frāzes, nekaunīgi „uzbraucieni” sarunu partneriem un rezultātā par svarīgāko un noteicošo (kaut arī vārdos neizteikto) argumentu kļūst: tā ir patiesība tāpēc, ka es tā domāju. Argumentācijas centrā cilvēks nostāda sevi, kā pašu galveno argumentu izvirzot savas domas. Un Bībele tiek pievilkta klāt un interpretēta tā, lai pamatotu savus uzskatus. Tās ir lielas briesmas.

      5. Protams, Bībele ir visaugstākā mēraukla visai mūsu dzīvei. Kā to pareizi lietot šajā dažādo uzskatu izvērtēšanas procesā? Man šķiet, ka pareizi būtu, ka pirms mēs sākam vērtēt citus, mēs pieliekam šo mērauklu klāt paši sev. Vai mana rīcība, mana cīņa varbūtējo maldu apkarošanā, mana izturēšanās, metodes, kādas es izmantoju, vārdi, kurus saku, atbilst šai mērauklai? Tas ir pats svarīgākais. Svarīgāk pat par pareiziem vai nepareiziem uzskatiem. Jēzus farizejiem nepārmet viņu nepareizos uzskatus. Jēzus runā par izturēšanos, par bļodas iekšpusi, par dzīves atbilstību uzskatiem. Tad, kad mēs esam tik čakli katram cita cilvēka uzskatam un pat katram no konteksta izrautam teikumam pielikt klāt Bībeles mērauklu (pārsvarā gan Bībeles burta mērauklu), tad vispirms vajadzētu ar šo pašu mērauklu, Bībeli, izvērtēt savu rīcību, savu izturēšanos, ar kādu mēs cīnāmies un apkarojam „nepareizos”, mums nepieņemamos uzskatus. Arī uzskatu izvērtēšana un apkarošana ir jādara kristīgā veidā. Bez apvainojumiem un nekontrolētu emociju izpausmēm, bet ar cieņu, respektu un argumentāciju. Ir nopietni jādomā, vai Jēzus mūsu veidu, vārdus un rīcību, varētu akceptēt? Vai mēs faktiski nelejam ūdeni uz sātana dzirnavām tad, kad nekristīgā veidā cīnāmies par „pareizajiem” uzskatiem?
               Mēs nekādi nevarēsim izvairīties no tā, ka informācijas straumes arvien vairāk mūs appludinās. Tur būs gan labas un vērtīgas lietas, gan maldi un „indes”. Vai aizliegto grāmatu un aizliegto autoru saraksti palīdzēs mums pašiem noturēties un citus noturēt pareizu uzskatu rāmjos? Diezin vai. Palīdzēt, kā jau teicu, var Bībele, garīgās pamatvērtības un cilvēki, kas ir mūsu garīgās autoritātes. Bet par autoritāti jau nekļūs paštaisns citu nosodītājs vai didaktisks pareizo pamācību skaitītājs, bet tas, kura ikdienas dzīvē apkārtējie redzēs iemiesojamies viņa uzskatus un pārliecību, kurš ne tikai kristīgi runās, bet kristīgi dzīvos.
               Lai nopietni domājam par savu izturēšanos un veidu, kā mēs cīnāmies par savu pārliecību! Varbūt vienkārši vairāk sludināsim savu pārliecību un dzīvosim pēc tās un mazāk karosim par „pareizākajiem” uzskatiem? Varbūt vaina un tātad arī atrisinājums ir meklējams mūsu praktiskajā kristietībā nevis verbālajās cīņās par īsto viedokli?

  Posts

1 2
October 15th, 2017

Bet Dievs… jeb cilvēka dzīves ceļš

Ap 26,22: „Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem.”                 Šajā […]

July 12th, 2017

Vecs un vecmodīgs

               To, ka esmu vecs, zināju jau krietni sen un itin labi biju iemācījies ar to sadzīvot, bet, ka vecmodīgs, […]

April 11th, 2017

Kristus augšāmcelšanās kā reformācija

               Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Simtiem tūkstošu cilvēku Lieldienās izsaka šos […]

February 22nd, 2017

Ko darīt ar „nepareizajiem” uzskatiem?

               Uzreiz pateikšu, ka daudz apspriesto un lielas vētras izraisījušo māc. Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” […]

November 21st, 2016

Garīgā reformācija. Nepieciešamība.

Vienmēr visos laikos vecie ir teikuši: “Kad mēs augām, tad gan viss bija savādāk.” Debesis bija zilākas un bērni paklausīgāki. […]

August 5th, 2016

Jēzus rokās

Dievs, es meklēju kādu roku, kas mani turētu un iedrošinātu, kas mani nomierinātu un aizsargātu. Man vajadzīga roka, kas mani […]

May 15th, 2016

Kristus sveiciens man Vasarsvētkos

Manas bērnības Vasarsvētku atmiņas saistās ar divām lietām – ar meijām, kas greznoja mūsu istabu un dievnamu un ar brīnumainām […]

April 22nd, 2016

Vēl šajā krastā!

Mācītājs Ainars Baštiks dažas nedēļas atpakaļ svētrunā Mateja draudzē teica, ka vislabākais mums vēl ir priekšā, to Vislabāko vietu vēl […]

March 19th, 2016

Akmens ir novelts!

Lieldienu evaņģēlijs sākas ar jautājumu: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Pat pie mirušā Jēzus sievas nevarēja tikt klāt […]

February 4th, 2016

Atvadoties no Teoloģijas semināra

Sveicu jūs visus Teoloģijas semināra 25 gadu jubilejā! Kad es šodien domāju par Teoloģijas semināru, tad sirdī ir divējādas jūtas. […]