List

Vienmēr visos laikos vecie ir teikuši: “Kad mēs augām, tad gan viss bija savādāk.” Debesis bija zilākas un bērni paklausīgāki. Un, ja viss šodien nenotiek tā, kā vecajos labajos mūsu laikos, tad, protams, secinājums ir viens: “Pasaulei ir jāmainās.”
No otras puses ir jaunie, mūsdienu cilvēki, kas par šādiem uzskatiem pasmaida un atrunājas ar frāzi: “Vecie jau nekad jaunos nesapratīs. Neņemsim viņus par pilnu.” Lieki būtu teikt, ka abi šie viedokļi ir ekstremāli un stipri koriģējami.
Kāds tad ir šis jaunais cilvēks, mūsdienu cilvēks? Jūs jau paši būsiet novērojuši. Es nosaukšu tikai dažas jaunā cilvēka īpašības.
1. Jaunais cilvēks ir pragmatisks. Viņa domāšanā prevalē praktiskās vērtības. Jau no pašas bērnības no bērna mutes dzirdami vārdi: “Bet es gribu. Bet man vajag. Bet man pienākas.” Un jaunais cilvēks pieliek visas pūles, lai sasniegtu.
2. Jaunais cilvēks ir uz sevi orientēts cilvēks.
3. Jaunais cilvēks ir interneta cilvēks. Sociālie tīkli.
4. Jaunais cilvēks ir mobilā telefona cilvēks.
5. Jaunais cilvēks ir tetovētais cilvēks.
6. Jaunais cilvēks maz lasa grāmatas un neorientējas ārzemju un latviešu literatūrā.
7. Daudz brīvāks savā izturēšanas veidā, ģērbšanās stilā
8. Tradīciju noliedzējs. Viss vecais ir slikts bez tālāka pamatojuma.
Vēl jau varētu nosaukt kādas raksturīgas šī laika cilvēka pazīmes. Protams, ir izņēmumi, bet kopumā mēs apmēram šādi varētu raksturot 21. gs. sākumu. Un šis jaunais šodienas cilvēks veido mūsu sabiedrību, mūsu draudzes un visu kristietību kopumā. Tāpēc nav jābrīnās, ka kristietība ir mainījusies, kas pats par sevi kaut kur ir pieļaujami un pat nepieciešami, jo sabiedrība un cilvēks ir izmainījies. Tas ir dabīgs process, kas ir uzspiedis savu zīmogu arī kristietībai. Bet, kad mēs pavērojam šīs izmaiņas tuvāk, tad redzam, ka kristietība ir kļuvusi liberālāka, pragmatiskāka un sāk vairāk orientēties nevis uz Bībelē noteiktajām vērtībām, bet uz cilvēktiesībām un demokrātiju, patvaļīgi tās interpretējot. Garīgās vērtības tiek aizvietotas ar pasaulīgajām, iracionālās ar racionālajām un Bībelē teiktais tiek uzņemts par labiem, skaistiem, bet utopiskiem padomiem. Daudz kas no pasaules gara ienāk draudzēs un diemžēl bieži tiek tajās akceptēts.

Mēs esam iegājuši reformācijas 500. gadā. Toreiz šīs kustības, kas sākās 1517. gada 31. oktobrī, kad Vitenbergas pilsētas universitātes teoloģijas profesors Mārtiņš Luters publiski uzstājās pret grēku atlaižu pārdošanu un pie baznīcas durvīm pienagloja savas 95 tēzes, mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā.
Reformācijas rezultātā:
1. Tika likvidētas katoļu baznīcas ideoloģiskā monopola tiesības;
2. Izveidojās jauns kristietības virziens – protestantisms;
3. Visas konfesijas dievkalpojumos sāka lietot dzimto valodu;
4. Bībele tika tulkota Eiropas tautu valodās un kļuva pieejama visiem;
5. Īsāk sakot, sākās lielu sabiedrisku, ekonomisku un reliģisku pārmaiņu laikmets, kas atspoguļojās visās dzīves jomās.
Iemesls Reformācijai un visām lielajām tās izraisītajām pārmaiņām bija neapmierinātība ar kristietības vispārējo stāvokli, katoļu baznīcas piekoptā reliģiskā politika, pāvesta sludinātais nemaldīgums un paklausība viņam, garīdznieku mantkārība un tieksme pēc greznas dzīves.
Vai šodienas kristietības stāvokli mēs varam uzskatīt par apmierinošu? Lielo konfesiju vadītāji, acīmredzot, tā nedomā. To var secināt no teiktā Pasaules luterāņu federācijas prezidenta bīskapa Muniba Junana un katoļu baznīcas pāvesta Franciska kopīgajā paziņojumā, ko garīdznieki parakstīja reformācijas 499. gadadienā Zviedrijā. Tajā cita starpā teikts: “Mēs atzīstamies grēkā un raudam Kristus priekšā par to, ka luterāņi un katoļi ir ievainojuši baznīcas redzamo vienotību. Teoloģiskās atšķirības pavadīja aizspriedumi un konflikti, un reliģija tika izmantota politiskiem mērķiem.” Tas ir pirmais šāda veida paziņojums, ko parakstījuši abu baznīcu līderi.
Vai šim kopējam paziņojumam sekos kopēja darbība un kāda tā būs, to mēs nezinām. Bet mēs paši redzam, ka šodien kristietībā ir daudz dažādu virzienu. Katrs no tiem uzskata sevi par pareizāko un nemaldīgāko. Un rezultātā mēs rietumu pasaulē redzam sabiedrību, kas sekularizējas, cilvēku, kura vērtības ir izmainījušās, un tukšas baznīcas.
Statistika rāda, ka pasaulē šodien ir ap 2 miljardiem kristiešu. 2 miljardi no 7 miljardiem iedzīvotāju! Tas taču ir liels skaits! Vai tad kristietības iespaidam pasaules norisēs nevajadzētu būt daudz lielākam? Vai tiešam mēs esam apmierināti ar šādu vispārējo kristietības stāvokli pasaulē? Nespējīgu, nevarīgu, neietekmīgu, impotentu kristietību?

Secinājums uzprasās pats no sevis: šodienas ērtajai, visiem tik ierastajai kristietībai ir jātiek reformētai. Reformācijas 500. gadadiena. Kā mēs to sagaidīsim un aizvadīsim? Ko tad mēs šajā gadā darīsim? Sarīkosim kādus pasākumus, varbūt pat ar ekumēnisku raksturu, lai šo lielo notikumu atzīmētu? Atcerēsimies Mārtiņu Luteru? Nolasīsim kādu lekciju par viņu un Reformācijas cēloņiem? Varbūt izdomāsim vēl kaut īpašu. Kā nekā taču puse no gadu tūkstoša! Es vēlētos aicināt sevi un jūs visus uz jaunu reformāciju. Saprotu, ka tas izklausās ļoti radikāli un revolucionāri. Bet es esmu dziļi pārliecināts, ka tāda šodien ir ļoti nepieciešama.
Es nedomāju, ka vajadzētu piesist pie Mateja baznīcas tēzes. Diez vai draudze to arī atļautu. Bet divas lietas man ir absolūti skaidras.
1. Kristietībai šodien ir nepieciešama reformācija. Esam stipri vien attālinājušies gan no Jēzus Kristus mācības un Gara, gan no pirmo kristiešu atziņas un dzīves veida.
2. Reformācija var sākties no katra no mums. Tāpēc vēlos domāt šajā jubilejas gadā par savas personīgās dzīves un uzskatu reformāciju. Vai arī tajā nav sakrājušās reformējamas, izmetamas lietas. Kristietība taču esam mēs visi kopā. Katrs atsevišķi mēs veidojam kopējo sabiedrību, ko sauc par kristietību. Ja mēs uzskatām, ka kristietībai šodien vajadzētu reformēties, tad tas ir jādara mums katram. Citiem vārdiem, es aicinu visus kristiešus uz garīgu reformāciju. Aizmirst šajā gadā visas savstarpējās domstarpības un uzskatu atšķirības un domāt tikai par savu personīgo garīgo reformāciju.
Es gribu censties šajā gadā par to domāt un šajā virzienā iet. Varbūt vēl kāds kopā ar mani? Centīšos nākamajos mēnešos parādīt galvenos virzienus, kuros es vēlētos sevi un savu dzīvi izmainīt.

Lai Reformācijas jubilejas gads iedvesmo mūs ne tikai uz svinēšanu, uz atzīmēšanu, bet uz izmainīšanos, uz personīgu garīgu reformāciju. Tad būs kāda paliekoša jēga. Savādāk kārtējais ķeksītis lielajā formālo tradicionālo sevis apliecinošo darbu un pareizo vārdu gūzmā.

  Posts

1 2
October 15th, 2017

Bet Dievs… jeb cilvēka dzīves ceļš

Ap 26,22: „Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem.”                 Šajā […]

July 12th, 2017

Vecs un vecmodīgs

               To, ka esmu vecs, zināju jau krietni sen un itin labi biju iemācījies ar to sadzīvot, bet, ka vecmodīgs, […]

April 11th, 2017

Kristus augšāmcelšanās kā reformācija

               Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Simtiem tūkstošu cilvēku Lieldienās izsaka šos […]

February 22nd, 2017

Ko darīt ar „nepareizajiem” uzskatiem?

               Uzreiz pateikšu, ka daudz apspriesto un lielas vētras izraisījušo māc. Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” […]

November 21st, 2016

Garīgā reformācija. Nepieciešamība.

Vienmēr visos laikos vecie ir teikuši: “Kad mēs augām, tad gan viss bija savādāk.” Debesis bija zilākas un bērni paklausīgāki. […]

August 5th, 2016

Jēzus rokās

Dievs, es meklēju kādu roku, kas mani turētu un iedrošinātu, kas mani nomierinātu un aizsargātu. Man vajadzīga roka, kas mani […]

May 15th, 2016

Kristus sveiciens man Vasarsvētkos

Manas bērnības Vasarsvētku atmiņas saistās ar divām lietām – ar meijām, kas greznoja mūsu istabu un dievnamu un ar brīnumainām […]

April 22nd, 2016

Vēl šajā krastā!

Mācītājs Ainars Baštiks dažas nedēļas atpakaļ svētrunā Mateja draudzē teica, ka vislabākais mums vēl ir priekšā, to Vislabāko vietu vēl […]

March 19th, 2016

Akmens ir novelts!

Lieldienu evaņģēlijs sākas ar jautājumu: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Pat pie mirušā Jēzus sievas nevarēja tikt klāt […]

February 4th, 2016

Atvadoties no Teoloģijas semināra

Sveicu jūs visus Teoloģijas semināra 25 gadu jubilejā! Kad es šodien domāju par Teoloģijas semināru, tad sirdī ir divējādas jūtas. […]