• Itālija

    Itālija

    Itālija (16.–21. apr.) – tūrisma aģentūras Impro organizēts ceļojums: Neapole, Sorento, Vezuvs, Pompeji, Amalfi, Kapri, Roma.

    Itālija pamazām kļūst par mūsu lielo mīlestību. Esam šeit atkārtoti bijuši un izbraukājuši ar savu auto Dolomītu kalnus, lielo ezeru apkārtni, Po upes deltu, Toskānu; esam bijuši Veronā, Venēcijā, Florencē, Pizā, Sjēnā, Boloņā, Dženovā, Činkve Terre, Asīzē, Ravennā, Sanmarīno, Sandžiminjāno un daudz kur citur. Bet nekad nebijām bijuši Itālijas dienviddaļā. Šeit nu bija piedāvājums mazliet ieskatīties nezināmajā.

    Par Itāliju un tās reģionu dažādību vienmēr var sajūsmināties. Šī reize nebija izņēmums. Aksela Muntes elpas apdvestā Kapri sala, kā putnu ligzdas klintij „pielipinātās” ārkārtīgi skaistās pilsētiņas Pozitāno un Amalfi, īpaša Lielās Piektdienas vakara procesija Sorento – visu jau nemaz nevar nosaukt, tas jāredz katram pašam. Man šķiet, ka mēs abi vēl ilgi atcerēsimies īpašas auras apņemtās vakariņas divatā Sorento kafejnīcā.

    No kāpšanas Vezuvā gan sākumā gribējām atteikties. Vai mēs to spēsim paveikt? Nolēmām, ka vienkārši lēnam paiesimies. Nekur jau mums obligāti nav jāuzkāpj. „Paiešanās” beidzās pašā kalna galā pie vulkāna krātera! Mēs bijām to paveikuši! Tad vēl nezinājām, ka pa īstam piekusuši būsim pēc Pompeju apmeklējuma.

    Kauns atzīties, bet Romā bijām pirmo reizi! Viena diena tādai pilsētai, protams, ir daudz par maz, un tomēr, pateicoties labam gidam, ļoti daudzus no galvenajiem apskates objektiem redzējām.

    Vēl jāsaka, ka bija grūti pierast, ka ceļojumā ne par ko nav jādomā pašam. Transports, naktsmājas, ēšana, pat kad un kur ir jāiet uz tualeti, tika pateikts priekšā. Parasti vienmēr par to rūpējamies paši. Bet tā jau tikai uzslava aģentūrai.

  • Lietuva

    Lietuva

    (1.–4. maijs) – Mažeiķi, Klaipēda, Mažeiķi, Rīga.

    Izmantojam brīvās dienas un ar auto visi dodamies uz kaimiņu zemi: es ar Dzintru, Sigita, Andis un Undīne. Šoreiz viss saplānots atbilstoši mazmeitas interesēm un vēlmēm: delfinārijs Klaipēdā, dinozauru parks, arī naktsmājas šoreiz īpašas – Vienkiemis ar plašu un interesantu bērnu laukumu. Laika apstākļi gan šogad īpaši mūs nelutināja. Kad apstājamies pirmajā atpūtas pauzē Mažeiķos, mūs sagaidīja ledains vējš. Taču vēlāk uzspīdēja arī saulīte un nemaz tik auksts vairs nelikās. Visi bijām priecīgi par redzēto, piedzīvoto un kopējo sadraudzību.

    Lielveikala Maxima stāvvietā Klaipēdā mums gan sabuktēja auto, taču labo noskaņojumu tas daudz nesabojāja. Tad vēl nezinājām, ka, kaut arī paši negadījumā nemaz nebijām vainīgi, apdrošināšanas dokumentu nokārtošana Latvijā izrādīsies ilgs un apnicīgs process.

    www.vienkiemis.lt
    http://dinoparkas.lt
    http://www.muziejus.lt

  • Vācija

    Vācija

    (22.–29. jūn.) – Frankfurte pie Oderas, Rīgenes sala, Štrālzunde, Rostoka, Vismāra, Šverīne, Gdaņska, Rīga.

    Klāt jūnijs. Jau kuru gadu šajā mēnesī mēs ar Dzintru plānojam garāku autobraucienu. Šī gada mērķis bija Dienviditālija, kuru nepaspējām apskatīt pagājušajā gadā. Taču atvaļinājuma dienas pamazām rit, bet auto remonts ievelkas. Kad auto beidzot ir braukšanas kārtībā, dažu stundu laikā izlemjam, ka nākamajā rītā ir jāizbrauc uz rajonu, kur Dzintra ir bijusi tikai savā jaunībā. Turklāt Rīgenes sala mums abiem ir sveša. Gatavojušies un naktsmājas meklējuši gan neesam, taču, kā beigās redzam, viss ir ļoti veiksmīgi nokārtojies arī bez mēnešiem ilgas gatavošanās.

    Lai arī iepriekš neplānots, šis brauciens mums abiem izvērtās negaidīti jauks un skaists. Ziemeļvācijas sarkanie magoņu lauki, foreļu ēšana pēc ekskursijas ar kuģīti, Šverīnes pils, iepirkšanās Rostokā, piejūras kūrortpilsētiņu šarms, Rīgenes sala ar tās stāvajiem krastiem un krīta klintīm un vēl daudz kas cits.

    Kopā nobraucām 3800 km.

  • Igaunija

    Igaunija

    (12.–14. jūlijs) – Otepē, Tartu, Alatskivi pils, Peipusa ezers (naktsmājas), Selisoo pārgājienu taka, Toila, Ontikas kaļķakmens stāvkrasts, Valastes ūdenskritums, Ehalkivi dižakmens, Kasma (naktsmājas), Jegalas ūdenskritums, Vīlande, Rīga.

    Šis brauciens bija mūsu dāvana Dzintras māsām Rutai un Dagnijai dzimšanas dienās. Mēs bijām transporta, naktsmāju un saimniecisko jautājumu risinātāji.

    Tartu šoreiz neapstājamies, jo visi tur jau daudzreiz esam bijuši. Mūs vilina Peipusa ezers ar saviem vienreizīgajiem krievu vecticībnieku rindu ciemiem: Varnja, Kasepē un Kolkja.

    Pirmie vecticībnieki (staroveri) Igaunijā ieradās 17. gs. beigās, bēgot no Krievijas valdības vajāšanas. Maskavas patriarhs Nikons tolaik veica dziesmu un lūgšanu grāmatu revīziju, vēloties pietuvināties grieķu pareizticīgo baznīcai. Daļa, kas nevēlējās piekrist šīm reformām, atdalījās no krievu pareizticīgās baznīcas. Lielākā atšķirība starp pareizticīgajiem un vecticībniekiem ir liturģijā. Tā, piemēram, atšķiras veids, kā vecticībnieki pārkrustās (vecticībnieki izmanto divus pirkstus, pareizticīgie – trīs) vai kā Lieldienu naktī soļo ap baznīcu (vecticībnieki – pulksteņa rādītāju kustības virzienā, pareizticīgie – pretēji), atšķiras arī krusti. Vecticībnieki ļoti uzsver grēksūdzi. Ikvienam reizi gadā ir jādodas pie privātās grēksūdzes. Ja cilvēks nomirst, tad vispirms skatās viņa baznīcas grāmatiņā, vai viņš pēdējos gados ir bijis pie grēksūdzes. Ja ir, tad apbedīšanas rituālu notur pilnā garumā un aizgājējs tiek saukts vārdā. Ja ieraksta par grēksūdzi nav, tad liturģijā tiek lasīti pavisam citi psalmi, un tā ir anonīma – tas ir, aizgājējs netiek saukts vārdā. Tikai 1971. gadā Maskavas Patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku nolādējumu “kā nebijušu”.

    Gandrīz visi Peipusa vecticībnieki ir radinieki, kaimiņi vai paziņas, jo jauktas laulības notiek reti. Interesanti, ka vēlāk vecticībnieki kļuva pazīstami kā sīpolu krievi, jo viņi ar sīpoliem apgādājuši iedzīvotājus no Helsinkiem un Pēterburgas līdz pat Rīgai. Arī tagad gandrīz katrā dārzā ir pa paaugstinātai sīpolu dobei, kādas nekur citur neesmu redzējis, un viens no suvenīriem, ko atvest no Peipusa, ir krāšņa sīpolu virtene. Īpašs piedzīvojums ir tradicionālās sīpolu zupas un vēl karsto kūpināto zivju nobaudīšana.

    Valastes ūdenskritums gan liek mums vilties. Tā apkārtne ir vēl bēdīgākā stāvoklī nekā pirms dažiem gadiem, kad te bijām iepriekšējā reizē. Toties Jegalas ūdenskritums, viens no visizcilākajiem Igaunijas dabas brīnumiem, mūs sagaida visā krāšņumā.

    Kopā nobraukti ap 1200 km. Tepat Latvijas kaimiņos pavadītas trīs skaistas dienas.

  • Lietuva

    Lietuva

    (19.–20. jūlijs) – Šauļi, Jonišķi, Žagare.

    Un atkal „visi kopā” jeb ierastais piecinieks: mēs abi ar Dzintru, Sigita ar Andi un Undīni. Izrādās, lai aizbrauktu uz kaimiņvalsti, nemaz nav vajadzīgas īpašas brīvdienas. Pilnīgi pietiek ar sestdienu un svētdienu. Mēs, lielie, arī sen neesam Šauļos bijuši. Mums tā ir jauna sastapšanās ar tādām „vecām” vietām kā Krusta kalns, bet redzējām arī daudz ko jaunu: „Plugo Brolio” parku pie Jonišķiem, skaisti iekārtotu krastmalu Talkšu ezera krastā, kaķu un šokolādes muzeju Šauļos. Jāsaka gan, ka par šokolādes izgatavošanas tehnoloģiju un rūpnīcas vēsturi mana četrgadīgā mazmeita lielu interesi neizrādīja. Toties zāles vidū atradās liels horizontāls datora ekrāns, uz kura ar pirkstu zīmēt, krāsot, noformēt savu konfekšu dizainu un pat nosūtīt to uz drauga e-pastu. No šīs vietas projām veda asaru ceļš.

  • Turcija

    Turcija

    (30. aug.–9. sept.) – Kemera, viesnīca Akka Alinda.

    Gadskārtējais brauciens visiem uz Vidusjūru, jau 4. reizi. Visu gadu no mazās Undīnes mutes ir dzirdēti vectētiņa sirdi plosoši stāsti un atmiņas par „silto jūru” un to, cik tur bija jauki un kā viņa tur peldēja. Vai gan tam var pretoties!

    Saules un jūras sabiedrībā 10 dienas mums visiem aizrit kā viens mirklis un atkal ir jābrauc mājās un jāsapņo par nākamo „silto jūru”.

  • Grieķija–Itālija

    Grieķija–Itālija

    Grieķija–Itālija (30. sept.–10. okt.) – tūrisma aģentūras Impro organizēts ceļojums: Atēnas, Korintas kanāls, Tolo (2 naktis), Epidaura, Mikēnas, Nauplija, Palamidi cietoksnis, Arahova, Delfi, Kalambaka, Meteora, Janina, Igumenitsa – ar prāmi uz Itāliju, Bari, Alberobella, Gargāno pussala un Vieste, Sanmarīno, Venēcija, Burāno sala, Graca.

    Pavisam negaidīti atrodam piedāvājumu, kurā vismaz daļēji ir arī mūsu kārotā Dienviditālija. Un vēl Grieķijas dienviddaļa, kas arī mums ir sveša. Ilgi nedomājot, pieteicamies ceļojumam. Ir neiespējami no šī iespaidiem pārbagātā ceļojuma šeit izdalīt kādus īpašus momentus. Ja tomēr to vajadzētu darīt, es laikam nosauktu Grieķijā Atēnas un Meteoru, Itālijā Alberobellu un Burāno salu pie Venēcijas.

    Meteoru – ar tās klosteru koloniju, kas izvietoti uz atsevišķiem stāviem akmens stabiem. Ilgus gadus vienīgais ceļš, lai nokļūtu klosterī, bija virves galā nostiprināts kurvis, ko ar trīsi pacēla līdz kalna virsotnei. Tagad tūristiem ir iekārtotas kāpnes.

    Alberobello – šī savdabīgā baltā pilsēta ar tikai Apūlijas novadam raksturīgo trulli arhitektūru: baltiem dzīvojamajiem namiem ar konusveida jumtiem, kurus rotā maģiskas zīmes.

    Burāno sala – izskatās pēc mazas, fantastiski skaistas pasaulītes. Mājiņas ir tik koši izkrāsotas, šķiet katra ēka savā tonī, ka vai acis žilbst. Leģenda vēsta, ka, pirms zvejnieki iet jūrā, viņiem uz pieres uzkrāso tādu pašu krāsu, kādā ir viņa māja. To darot tāpēc, lai iereibušais pilsonis pēc zvejas tiktu nogādāts pareizajā vietā.

  • Latvija

    Latvija

    Skaistas vietas jau nav jāmeklē tikai ārzemēs. Tādu arī tepat Latvijā ir daudz.

    Viena no interesantākajām, ko iepazinām pagājušajā gadā, bija baskāju taka pie Valguma ezera. Kā jau pats nosaukums to rāda 2444 m garā taka bija jāpieveic basām kājām. Tas nebūt nebija viegls uzdevums, jo ceļš veda ne tikai pa mīkstu zālīti, sūnu, miklu kūdru, mālu un jūrmalas smiltīm, bet arī pa oļiem, saulē sasilušu granti, čiekuriem, laukakmeņiem, šķeldu, niedrēm, raupju priedes stumbru, upītes ūdeni un pat stikla lodītēm un lauskām. Viens otrs no mums gan mazliet „halturēja” un kādu grūtāku ceļa posmu izlaida, taču noslēgumā visi bijām priecīgi par jauki pavadīto dienu.