List

               To, ka esmu vecs, zināju jau krietni sen un itin labi biju iemācījies ar to sadzīvot, bet, ka vecmodīgs, – tā man bija pilnīgi jauna atklāsme. Visu laiku biju domājis un arī sajutos, ka diezgan labi varu sadzīvot ar šī modernā laika izaicinājumiem. Arī ar jaunā laika reprezentantiem, mūsdienu jauno paaudzi, kopumā varēju saprasties tīri labi. Vismaz man tā pašam šķita. Bet tad pēkšņi nāca atklāsme: “Tu tomēr esi vecmodīgs.” Kāpēc? Centos taču ģērbties atbilstoši mūsdienu tendencēm. Tradicionālās “šlipses” vietā ikdienā ap kaklu sāku siet šalli. Esmu atrodams arī sociālajos tīklos. Jaunākajos politiskajos, sporta un kultūras notikumos orientējos tīri labi. Ar datoru un citu mūslaiku tehniku arī neesmu pilnīgi uz “jūs”. Jā, saplēstas džinsu bikses gan man nav. Negrasos arī par 500 USD pasūtīt internetā bikses ar nenomazgājamiem dubļiem vai asinīm. Nevaru atbalstīt tetovēšanos, kas tagad pārņēmusi visu pasauli un ienākusi arī kristiešu vidū, šķiršanos un brīvu kopdzīvi, viendzimuma laulības, homoseksuālismu un daudzas citas lietas, par ko tagad debatē vai pat pieņem par normālu bez debatēšanas, bet kuras manā bērnībā, jaunībā un spēka gados kristieši uzskatīja par grēku.
               Vai tas būtu izraisījis tās domas par vecmodīgumu? Katrā ziņā manā jaunajā atklāsmē tam nebija izšķirošas nozīmes. Bet es pēkšņi sapratu, ka kristīgo draudžu dzīvē ir dažas lielas jomas un virzieni, kuros mani uzskati nu nekādi nav savienojami ar mūsdienu tendencēm.      
               Sākšu ar pirmo. Manas dzīves laikā kristieša dzīves atslēgas vārdi bija: grēks, grēku nožēla, cīņa pret grēku, svētdzīve. Tā ir rakstīts Bībelē. 1Tes 4,3: “Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta.”Rom 6,12: “Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs viņas iekārēm!”
               Vēl vairāk: mani vecāki un daudzi citi vecās paaudzes kristieši visu savu ikdienas dzīvi, tas ir, praktisko darbošanos un arī izteiktos vārdus, centās vērtēt pēc mērauklas: vai tikai tas nav grēks? 1Tes 5,22: “Atraujaties no visa, kas ļauns.” (Glika tulk.: “Atraujieties no visa, kas ļauns liekas.”)
               Tā es tiku audzināts un pie tādiem principiem cenšos pieturēties arī mūža nogalē. Bet es redzu, ka šie principi šodienas kristīgajā pasaulē vairs nav modē, vairs nenostrādā. Grēks, cīņa pret grēku, grēku nožēla, svētdzīve – tādus vārdus šodien dzird maz. Katrā ziņā kristieša dzīves atslēgas vārdi tie  vairs nav. Tie skan kā no senas teoloģiskas bibliotēkas, kur visas grāmatas pārklājušās ar biezu putekļu kārtu un kādu no tām pa retam rokās paņem veci bārdaini vecmodīgi teologi (man gan bārdas vēl nav). Šiem vārdiem šodien ir tāda kā naftalīna smarža, ko ieliek skapī, lai no drēbēm aizbaidītu kodes. Katrā ziņā kristieša dzīve pēc tiem orientēta netiek. Draudzēs par šādiem tematiem dzird maz sludinām. Šodien ir pavisam citi kristīgi atslēgas vārdi. Kādi? Tos jau mēs paši labi zinām: kalpošana, slavēšana, mentorings, komandas veidošana, līdzekļu piesaiste utt. Tās ir labas un vajadzīgas lietas, bet tās nav kristīgās identitātes pazīmju saraksta pirmajās rindās. Tās nav prioritātes. Ja kristiešu dzīves un draudzes tiks orientētas tikai uz šīm vērtībām un tiks pazaudēts svētdzīves jēdziens, tad visa kristietība pamazām pārvērtīsies par interešu klubu un/vai labdarības iestādi.
               1Tim 6,12: „Cīnies labo ticības cīņu…” Par kādu cīņu tad Pāvils šeit runā? Ebr 12,4 tas pateikts pavisam skaidri: „Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku.” Cīņa pret grēku. Tā ir aizmirstā sfēra. Šodien cīņa, strīdi un šķelšanās notiek par “pareizajiem” uzskatiem, personīgajām ambīcijām, par to, lai Dievs visu izdarītu pēc mūsu prāta. Tikai nav cīņas pret grēku. Tas nav laikmeta izaicinājumu saraksta pirmajās vietās. Tā nav tā sacīkste, kurā kristietis šodien tiktu mudināts piedalīties.
               Jā, es labi saprotu, ka tās ir mūsu modernā laika tendences. Pasaule ir izmainījusies. Bet cik tālu mēs laikmeta garu, kultūrvidi drīkstam ielaist sevī un mūsu draudzēs? Vai tāpēc, ka šodienas cilvēks melo, apsola, skaidri apzinādamies, ka nekad to negrasās izpildīt, pasaulīgo labumu segu ar visu spēku rauj uz savu pusi, aizstāv homoseksuālismu un viendzimuma laulības cilvēktiesību vārdā, šķiras no savas ģimenes, dzīvo brīvā kopdzīvē un dara vēl daudz ko citu, ko Bībele nekādi nevar akceptēt, arī kristietim tā būtu jādara? Vai būtu jāiet līdzi laika garam? Vai tomēr nevajadzētu Bībeli ne tikai studēt, bet sākt vairāk pēc tās dzīvot? Un nekaunēties atšķirties no pasaules gan uzskatu, gan dzīves veida ziņā?
               Es saprotu, ka ar saviem uzskatiem un runām par svētu dzīvi un grēku esmu kļuvis vecmodīgs. Varbūt apnicīgs, jo šīs domas jau nāk no „vecajiem plauktiem”. Šodien jau pieprasījumā ir kaut kas jauns, žilbinošs un moderns. Kādi teiks: „Atkal jau par to grēku.” Bet es esmu pārliecināts, ka grēka nožēla, cīņa pret grēku un svēta dzīve ir tie kritēriji un pamatvērtības, kas nosaka patiesa kristieša praktisko dzīvi, „bez kā neviens neredzēs To Kungu.” (Ebr 12,14) Redzēt mūžībā Jēzu Kristu – tas taču ir mūsu garīgā ceļa vainagojums. Un tāpēc es nemaz nevēlos mainīties, negribu šajā ziņā piemēroties jaunajam laikam. Es turpināšu tiekties svētuma virzienā un esmu pārliecināts, ka daudzi no jums arī to darīs. Lai nekad nepazaudējam šo tiekšanos, kaut arī modernā cilvēka acīs ar to kļūstam vecmodīgi! Dieva acīs mēs nekļūsim vecmodīgi.